Meikšāna vienādojums

Kin dza dza pirmizrāde Valmieras teātrī 31. martā Viestura Meikšāna jaunākā izrāde Kin dza dza Valmieras teātrī man lika iedomāties par matemātiku. Par vienādojumiem, kuros dažādās kombinācijās slēpjas nezināmie un mainīgie.

Pļuk un pārējie

Izrāde tapusi pēc Georgija Danelijas un Rezo Gabriadzes leģendārās padomju laiku kulta filmas, fantastikas žanram piederīgās komēdijas Kin dza dza scenārija motīviem. Atgādināšu, stāsts ir par diviem padomju pilsoņiem, kuri nokļūst uz planētas Pļuk Kindzadza galaktikā un iepazīst šejieniešu dzīvi noteiktā sociālajā hierarhijā. Pļuk ir četlanu planēta, tādēļ pacakiem jānēsā deguna zvaniņš un jāzemojas četlaniem. Pacaki drīkst muzicēt tikai būros. Abu sociālo pozīciju pārstāvji sazinās ļoti nabadzīgā valodā, taču spēj lasīt Zemes cilvēku domas un tamdēļ pārslēgties uz to valodu. Sociālo pozīciju var mainīt, pateicoties KC jeb sērkociņiem – jo to vairāk, jo augstāk var kāpt un attiecīgas krāsas bikses valkāt. Tas savukārt uzliek savus pienākumus pacakiem. Padomju pilsoņi, sastapušies ar ceļojošajiem māksliniekiem četlanu Uefu un pacaku Bi, pamazām apgūst un pieņem jaunos spēles noteikumus, paralēli cenšoties nokļūt atpakaļ uz Zemes, kas visbeidzot arī izdodas.

Danelijas un Gabriadzes radītā planēta Pļuk ir Zemes parodija, karikatūra, utopija, kurā satīriski apspēlētas sava laika reālijas un ieraugāms padrūms skats nākotnē. Tā ir planēta, uz kuras (īpaši jau filmas tapšanas laikā 80. gadu vidū) ir visai attīstītas tehnoloģijas, taču pietrūkst iedzīvotāju intelekta un kultūras šī vārda plašajā nozīmē. Zināms, ka verdziska padevība var plaukt un zelt, ja cilvēks atbrīvots no spējas domāt, kas viņu arī atšķir no dzīvnieka, kurš savukārt pakļaujas dresūrai. Planētas iemītnieki ir sajūsmā par Zemes iedzīvotāju un abu pļukiešu veidotā kvarteta radīto troksni, ko dēvē par muzicēšanu, bet sevi par māksliniekiem. Cilvēku degradēšanās, verdziskā padevība un vēlēšanās kāpt pa sociālās hierarhijas trepēm, lai pašam kļūtu par paverdzinātāju – šīs tēmas atbalsojas Valmieras teātra izrādē. Režisors ir runājis par planētu, kas atteikusies no kultūras, kā vīziju par Latviju pēc simt gadiem.

Vienādojuma elementi

Reiņa Suhanova scenogrāfiskais risinājums ir ar futūristisku piesitienu – melna, zemūdeni atgādinoša ģeometriski neregulāra figūra ar augstiem pakāpieniem vienā pusē un slīpu plakni otrā pusē. Figūra nav statiska. Tā mainās, atklājot arvien jaunas nianses, tādējādi kļūstot par vēl vienu tēlu, kas spēlē savu lomu atbilstoši apstākļiem. Ar Igora Kapustina gaismu risinājumiem un Mārtiņa Meiera kosmiski pulsējošo muzikālo noformējumu radīta ierosinoša vide – atmosfēra ir. Izrāde lūst divās daļās tā, kā sadalīta cēlienos. Pirmais cēliens, kurā turēšanās pie scenārija salīdzinoši ciešāka, ir izteikti mazdarbīgs – pēc sižeta notikumu ir visai maz un pirmā daļa sanākusi visai ilustratīva un pagarlaicīga. Otrajā režisora interpretācijas vienādojums jaušas izteiktāk. Pļuka pacakā un četlanā akcentēts dzīvnieciskais – Annas Heinrihsones lupatīgajos kostīmos tērpti, viņi pārvietojas līdzīgi pērtiķiem, bet, sēžot būrī un radot trokšņainu kakofoniju ar skaņas pastiprinājumu, raisa tiešas asociācijas ar zvēriem cirkā vai zoodārzā. Tālivalža Lasmaņa un Imanta Strada (arī Ivo Martinsona līkā Dispečera) pārvērtības citādi kā par ekstrēmām grūti nosaukt. Daudz blāvāki padevušies abi galvenie Zemes cilvēki – celtnieks Vladimirs, ko atveido Oskars Morozovs un garderobists, Mārtiņa Meiera Gedevans. Lūk, šis gruzīns man paliek nezināmais. Lai arī skatītājiem tiek paskaidrots, ka no gruzīna viņā palicis ļoti maz, nav pārliecības, ka jābūt tieši tā, kā ir un kāpēc viņš nevarētu būt riktīgs Latvijas mazākumtautības pārstāvis? Pārliecinoši varas pozīciju zemāko slāņu elementu savaldīšanā demonstrē dzeltenbiksis Jacelops – Ingus Kniploks, īpaši situācijās, kad rāda viss kārtībā smaidu režisora ieviestajai sabiedriskajai televīzijai kulisēs, atgādinot par totalitāro režīmu fasādes politiku.

Atrisinājums

Meikšāna vienādojuma atrisinājums, atšķirībā no filmas, rāda negatīvu scenāriju – četlans un pacaks Riharda Rudāka Abradoka uzraudzībā tiks pārvērsti par kaktusiem. Un nav pārliecības, ka tā ir augstāka dzīvības forma. Svarīgu, bet arī nezināmā mainīgā lomu spēlē programmiņā par O (Janusa Johansona oligarha) sievieti dēvētā, puķainā kleitā tērptā dejojošā būtne – horegrāfe Linda Mīļā. Šis ir gadījums, kad laikmetīgā deja dramatiskā teātra izrādē organiski ieņem savu vietu. Kustību plastiskais zīmējums ļoti kontrastē ar mežoņu un viņus dresējošo pavēlnieku vienkāršo pasaules shēmu. Šī daile gan ir ieslodzīta un kādam pieder (kā O to uzskatāmi demonstrē, glāstot un reizē valdot ar metāla verķi), tomēr – aizlauzta un pazemota, bet vēl dzīva. Māksla?

Arī Viestura Meikšāna Vīns un nezāles tapa pēc filmas scenārija, taču, salīdzinot, Kin dza dza atstāj idejiskas konstrukcijas iespaidu. Nezinu, vai režisors spēlē šahu, bet izrādes kontekstā visi gājieni nešķita pārdomāti mērķtiecīgi esam, lai konstrukcija atdzīvotos. Vienādojums ir uzdevums prātam, loģikai. Man bija par daudz matemātikas, lai arī risināju ar azartu. Un kopumā teju magnētiski pievilka izrādes absurda noskaņa.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.