Jana Sekste – Maskava nevar kļūt par mājām

Rīdziniece Jana Sekste jau piecus gadus dzīvo Maskavā. Līdz ar citiem Latvijas jauniešiem viņa Maskavas Dailes teātra skolā-studijā apguva profesiju, tad, kā līgums paredzēja, trīs gadus nostrādāja toreizējā Rīgas Krievu drāmas teātrī. Pēc tam Jana Sekste atgriezās pie sava skolotāja Oļega Tabakova, kļūstot par viņa teātra aktrisi. Piecos gados desmit izrādes. Kritiķi pamana un slavē. Mēs tikāmies Tabakerkā Čapligina ielā pēc Vecākā dēla izrādes, kur Jana Sekste spēlē Ņinu. Rudenī viņa kāps uz atjaunotā Rīgas Krievu teātra skatuves, jo Tabakova teātris ar A. Vampilova Vecāko dēlu un A. Ostrovska Vilkiem un avīm viesosies Latvijā, festivālā Zelta maska Latvijā. Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas es skatījos Vilkus un avis. Krāšņākais un lielākais ziedu pušķis, ko manīju zālē, tika pasniegts Janai Sekstei.

– Banāls jautājums – kā jūtaties šeit, vai Maskava ir jūs pieņēmusi un vai tas vispār ir iespējams?

– Baltiešiem Maskavā ir grūti. Neuzskatu, ka Maskava var kļūt par mājām. Turklāt Rīga – tik maza pilsēta, tik mājīga. Maskava ir monstrs. Kad studēju, mani mazliet pasargāja Maskavas Dailes teātra skolas-studijas jēdziens, jo pavadīju tur 24 stundas diennaktī un pašai Maskavai nepieskāros. Tagad šajā ziņā mani ļoti sargā Tabakerka. Te ir oāze lielā pilsētā. Jā, varu teikt, ka laikam esmu pie Maskavas pieradusi. Varbūt kaut kādā ziņā tā pieradusi pie manis. Nezinu. Kad vasarā atbraucu mājās, pēc nedēļas, pusotras jau sāku... Kaut kā uz Maskavu gribas.

– Tātad mājās atbraucat.

– Tagad reti. Bet tas nav tik daudz saistīts ar mājām un Maskavu. Maskava vienmēr ir darbs, bet Rīga – bezdarbība un ar to nemiers saistīts. Šajā ziņā mēs ar Maskavu laikam atrodam kopīgu valodu, jo vienmēr zinu, ka aiz muguras ir Rīga. Īpaši pirmajos gados tā bija – kad briesmīgi grūti, vajadzēja kaut uz divām dienām aizlidot uz Rīgu – ieelpot un atgriezties. Tādās reizēs es domāju – nabaga maskavieši, kas šeit dzimuši, viņiem nav, kur patverties. Esmu pie Maskavas pieradusi. Kad mamma periodiski pie manis atbrauc, vairāk par trim četrām nedēļām nevar izturēt. Viņai te ir pārāk ātri, skaļi, trokšņaini un bieži – ne par lietu. Es varu viņai piekrist.

– Kopš esat prom un neesam jūs redzējuši, kas jūsu radošajā dzīvē ir tie notikumi, kas pirmie nāk prātā?

– Bieži atgādina, Krievu drāma, Krievu drāma. Es nesen sapratu, ka šeit strādāju jau divas reizes ilgāk nekā Rīgā. Rīgā strādāju trīs gadus. Tas laikam ir daudz, tai pat laikā arī ļoti maz. Uz Rīgu atbraucu, tikko beigusi institūtu. Tas ir brīdis, kad iznāc ar diplomu un saproti, ka neko neproti. Nezinu nevienu teātra skolas beidzēju, kurš, iznācis uz skatuves, justos citādi. Arī tagad neuzskatu sevi par meistaru, bet Maskavā laikam teātri uztveru kā savu profesiju. Tas nav vairs tikai jaunības azarts, ko jūti, izejot uz skatuves. Esmu vienkārši kļuvusi vecāka, ir piedzīvoti notikumi, kas mani nevarēja neietekmēt. Maskava – tie ir režisori, ar kuriem mani saved kopā dzīve un šajā ziņā (Jana veic spļaušanas pār plecu rituālu, piebilstot, ka attiecībā uz teātri ir ļoti māņticīga) esmu izlutināta. Es liekuļotu, ja to neapzinātos. Man ar režisoriem ļoti veicas. Maskava – tie ir arī teātri, kuros nestrādāju, bet uz kuriem eju skatīties izrādes. Tā ir milzīga aktiera profesijas daļa – skatīties izrādes, veiksmīgas un neveiksmīgas, sliktas un labas. Rīgā valsts mēroga dēļ tā mums pietrūkst. Atceros, ko pie mums veda – tie bija tādi sīkumi milzīgajā teātra pasaulē. Smieklīgākais, ka Rīgā man bija iespēja spēlēt Mašu Čehova Kaijā pie Pētera Šteina un viņš ļoti ļoti negribēja mani ņemt šai lomai. Kad kastingā ar viņu tikāmies, viņš sacīja – tev ir pārāk laimīga sejas izteiksme Mašai un tu esi ļoti maza, kaut man bija 22 gadi. Laikam saprata, ka esmu tāds istabas augs. Es kopš institūta laikiem sapņoju par Mašas lomu. Paldies Dievam, viņš man to lomu iedeva. Tagad ir pagājuši jau cik gadu un atkal mēģinu Mašu Kaijā. Kad aktieri atceras kādas savas lomas, saka – dotu man tagad iespēju to nospēlēt! Man Dievs šo iespēju ir devis. Tagad ir cita problēma. Režisors Bogomolovs saka – kāpēc tev ir tāda cietējas seja? Re, kāda dzīve – tur biju laimīga Mašai, te pārāk ciešu.

– Vai ir kāds režisors, ar kuru saprotaties labāk, kuru varat dēvēt par savējo?

– Sesto izrādi pēc kārtas strādāju ar Konstantīnu Bogomoluvu, tāpēc tagad eksistēju viņa koordinātu sistēmā. Taču arī Mindaugs Karbausks man bija absolūta, ļoti svarīga virsotne. Diemžēl mūsu sadarbība beidzās, viņš no teātra aizgāja. Viņam ir savs, Kostjam pilnīgi cits teātris. Aktrises darbā laikam izpaužas mana piederība Baltijai. Esmu aktrise, kas pilnībā pieņem režisora teātri. Ir aktieri, kuriem patīk aktiera teātris, kur galvenā persona ir aktieris. Man vienmēr, kopš institūta laikiem, interesējis režisora teātris, kur izrādei ir ideja. Bogomolovam katra izrāde ir iespēja kaut ko pateikt. Man vienmēr šķitis, ka tas nav teātris – sanāk, ātri sadala lomas: tu sēdi te, uz mani paskaties, tad nolaidīsies priekškars – faktiski mizanscēnu izkārtošana. Mizanscēna – tas ir nevis tas, kurš no kurienes iznāk un aiziet. Strādājot ar Karbausku un Bogomolovu, sapratu, ka mizanscēna var būt pati par sevi notikums ar vēsti. To, man šķiet, virtuozi pārvalda Nekrošus un man tā ir virsotne, vēl Martālers no Eiropas režisoriem.

– Jautājums par attieksmi pret teātri. Krievi saka – es kalpoju. Mēs tomēr vairāk runājam par darbu, strādāšanu teātrī.

– Atceros, kā Andris Keišs teica. Mēs sēdējām Teātra bārā Lāčplēša ielā. Viņš stāstīja, mamma atbraukusi, jautājusi, vai patīk savs darbs. Viņš atbildējis – mammu, tas ir vienīgais, ko varētu darīt. Tātad tev patīk tavs darbs, viņa vaicājusi. Jā, nevaru sevi bez tā iedomāties, viņš teicis. Zini, Andri, tad tu nestrādā, mamma sacījusi. Esmu sapratusi, ka to laikam nevar pilnā mērā saukt par darbu. Es baidos no vārda kalpot, jo ļoti, ļoti bieži to dzirdu. Tajā ir farizejisms, nepatiesība. Turklāt daudziem tik dod iespēju aiztīties uz haltūriņu, un izdarīs visu, lai nespēlētu šeit izrādi, aizbēgs uz kādu lētu seriālu. Tad īsti nesaprotu šo – es kalpoju – nozīmi. Es saku – strādāju teātrī. Apzinos sevi kā teātra aktrisi un nevaru iedomāties, ar ko citu varētu nodarboties. Kad saka – es kalpoju–, laikam tiek domāts kāds templiskums, svētuma izpratne. Bet viss, kas notiek baznīcā, tas vienmēr ir noslēpumaini. Un, ja skaļi saku – es kalpoju, tad iznāk it kā kādu iesvētu šajā noslēpumainajā brālībā. Tas ir nejēdzīgi, aplami! Tas ir tāpat kā uzaicināt fotogrāfu uz bērna kristībām vai laulībām.

– Var noprast, ka teātris paņem daudz jūsu laika, domu.

– Jā, teātrī esmu daudz un ceru, ka tā būs vēl ilgi.

– Vai vajag sevi, atdot, ziedot teātrim?

– Atdot sevi visu – tas vairāk attiecas uz aktrisēm un nozīmē – atteikties no bērniem, ģimenes. Ar bērniem man pagaidām nav nekā. Es par to varu teorētiski spriedelēt. Zinu, ka gribu bērnus un ģimeni, turklāt ģimeni, kas sapratīs, ka man ir teātris.

– Atšķirībā no daudziem citiem kolēģiem, jūs gandrīz nefilmējaties seriālos.

– Baidos izteikties rupji, apvainojot daudzus cilvēkus, kas to dara. Es pagaidām varu atļauties tādu greznību nefilmēties darbā, kas nepatīk. Tā aktierim ir liela greznība. Ja teikšu, kas ir tas, ko redzu televīzijā – jūs to nevarēsiet publicēt. Tas ir ārpus aktiera profesijas robežām. Man ir bijuši daži darbi, kas patīk un esmu atteikusies no piedāvājumiem, kas dotu lielu naudu. Un, ko tur liekuļot, ļoti gribētos to nopelnīt. Bet, bija viens tāds gadījums, kad ieraudzīju to lomu citā izpildījumā... Tad pārkrusties un pateicies Dievam, ka deva spēku no tā atteikties. Iespējams, pēc dažiem gadiem mēs vēl reizi tiksimies, es skriešu uz kādu kastingu un būšu pagodināta, ja mani paņems mazai lomai vienalga kur, ka tikai nopelnītu naudu, lai pabarotu bērnus. Tagad esmu citā situācijā un varu atļauties spēlēt kino, kas man ir interesanti un kam ticu, ka ir labi. Reiz runāju par to ar savu kursabiedru un viņš ļoti apvainojās. Saprotu, ka tas skan ļoti augstprātīgi, bet ticiet, tā nav augstprātība. Es strādāju teātrī, kas mani nodrošina gan ar naudu, gan interesantu darbu un varu to atļauties. Bet institūtu beidzēji, kam vajag kur dzīvot un ko ēst... Protams, viņi to dara.

– To nevar nejust, ka šodien izpratne par labo un ļauno ir izplūdusi, cilvēcība zūd, virspusējība plaukst.

– Par ko mēs runājam, ja no rīta kopmītnē taisos uz mēģinājumu, fonā ieslēdzu televizoru un dzirdu – tas nogalināja to, ceļu satiksmes negadījumi, asiņu jūra. Un tu domā, kas notiek... Tāpēc augstu vērtēju gudru teātri. Bet milzīga daļa produkcijas, ko ražo televīzija, kino un teātris, ir – lai ņirgtu. Smiekli taču ir dažādi, bet šie – truli, fizioloģiski. Ar to baro, baro, baro. Tad satiec kādu režisoru, taisāt intelektuālu produktu un pēkšņi – bet kas to skatīsies? Tiek audzināts cits skatītājs. Skatītājs ir jāaudzina. Ja skatītājs nepārtraukti skatās šīs ziepenes, skandālus, intrigas, izmeklēšanas, kas spēcīgā straumē tiek laista virsū... Ja tiek uzņemts, labs, smalks, gudrs autorkino, saka – nebija finansiāli veiksmīgs. Es saprotu, ka vajag pelnīt. Tas laikam skanēs patētiski. Esmu aktrise. Saprotu, ka mans stāsts ilgs tikai manu dzīvi. Aktiera mūžs vispār nav ilgs, bet kad beigsies cilvēka dzīve, nezinām. Tad domāju – ja šo profesiju izvēlējos par savu dzīvi, tai aiziet visas manas domas, jūtas, emocijas, sāpes, tad jājautā – kur to visu gribu virzīt – izklaidē vai tur, kur būtu jēga. Es izvēlos otro variantu.

– Patlaban jums ir kādi kino projekti?

– Nupat viens beidzās. Vasīlijs Sigarevs, kura Vilcēns radīja lielu troksni, uzņēma filmu Dzīvot. Tā ir ļoti smaga filma. Spēlēju meiteni ar Dauna slimību. Es smejos – kā līdz šim kinematorgrāfs tika galā ar šo nišu, jo visas slimās meitenes ir manas. Filmu veido trīs noveles par cilvēka zaudējumiem. Dzīvot tālāk vai nedzīvot. Zinot Vasju – tā ir kā grēksūdze. Es zinu tikai savu stāstu, bet labi, ka šis darbs tapis, jo Vasja to nevarēja neuzņemt. Ne jau lai pelnītu naudu. Otrs darbs – filma Nirnberga par Nirnbergas procesu patlaban top, tur es spēlēju koncentrācijas nometni izgājušu meiteni. Slikti tur ar mani viss beigsies. Bet abi darbi man ir ļoti interesanti.

– Tā proporcija, kas patlaban jums ir starp teātri un kino, jūs apmierina, vai gribētu vairāk filmēties?

– Jā. Kad man jautāja, teātris vai kino, es ilgi teicu, ka teātris. Un joprojām – es, protams, esmu teātra aktrise. Vispār uzskatu, ka aktiera profesija – tas ir tikai teātris. Aktieris var augt, attīstīties profesijā tikai teātrī.

– Taču atpazīstamību – arī režisoru lokā, var gūt kino.

– Ja runā par kino plašā nozīmē, popularitāti – neticu aktieriem, kuri saka, negrib būt slaveni. Tā nav patiesība, jo aktieris ir godkārīgs pēc būtības. Slavenu dara televīzija, bet te ir runa par slavas kvalitāti un cenu. Es agrāk ne pārāk sapratu kino tehnoloģiju. Man bija ļoti grūti, jo teātrī ir pakāpenība, attīstība. Un ir iespēja labot – neizdevās vakar, izlabošu šodien. Tad sapratu, ka man ļoti patīk strādāt kino. Jā, un gribētu, lai būtu vairāk, tā, ko saucam par labu kino.

– Vai zināt jau savus nākamos darbus teātrī?

– Jūnijā būs Kaijas pirmizrāde, nākamās sezonas darbus nezinu. Tagad Kaija ar saviem spārniem ir pārmākusi visu. Es pat neatceros, ko mēs vedam uz Rīgu.

– Vecāko dēlu un Vilkus un avis.

– Mēs uz Baltiju vedam arī Wonderland – 80, žēl, ka ne uz Rīgu. Es ļoti gaidu viesizrādes Rīgā, tikai jau uztraucos, jo būs jāspēlē Krievu drāmā. Mēs parasti spēlējam citur.

– Uztraucaties, jo tas būs kas līdzīgs eksāmenam?

– Nē, tieši otrādi. Smagā dzīves posmā, kas jau bija šeit, Maskavā, mani ļoti atbalstīja teātris, kurā strādāju. Tas bija negaidīti un gaidīti reizē. Bet es saņēmu milzīgu atbalstu arī no Rīgas Krievu teātra, cilvēkiem, jo teātris ir cilvēki, nevis ēka. Īstā saikne laikam ir tā, kas neprasa apstiprinājumu, katru nedēļu atgādināt, ka par tevi atceros. Tas dziedziņš pastāv un nav saraujams.

Jana Sekste

Dzimusi 1980. gada 6. aprīlī

2002. gadā beigusi Maskavas Dailes teātra skolu-studiju

No 2002. līdz 2005. gadam Rīgas Krievu drāmas teātra aktrise

Lomas: Soņa - Natalī pēc I. Buņina, Dēzija - N. Saimona Biloksiblūzs, Kode – V. Šekspīra Veltas pūles mīlā, Duņaša – A. Čehova Ķiršu dārzs, Maša - A. Čehova Kaija, Stella – F. Krommelinka Lieliskais Ragnesis, Fedra – V. Verbina Mīlestība kā diagnoze, Lana – I. Ābeles Jasmīns, Marfa – Pasaka par mežģīņu darinātāju Marfu un kalēju Ivanu

Kopš 2005. gada – Oļega Tabakova teātra aktrise

Lomas izrādēs Wonderland – 80, Piedzīvojums (Gogoļa «Mirušās dvēseles»), F. Kafkas Process, Dēzija – N. Saimona Biloksiblūzs, Dženija – F. Dž. Berija (Barry) Resnīša Fredija blūzs, Tamerlans – A. Ostrovska Vilki un avis, Feņečka - I. Turgeņeva Tēvi un dēli, Musja – L. Andrejeva Stāsts par septiņiem pakārtajiem, Meitene – A. Platonova Stāsts par laimīgo Maskavu, Ņina – A. Vampilova Vecākais dēls

Spēlē Maskavas Dailes teātra izrādēs

Balvas Triumfs laureāte (2006)

Filmējusies Andra Miziša filmā Medības (2009)