1.un 2. aprīlī Spīķeru koncertzālē Latvijas Radiokoris sagādāja lielisku pārsteigumu, sniedzot intelektuāli piesātinātu un humorpilnu priekšnesumu ar nosaukumu Kagela āboli. Iecerēta kā gaumīgs aprīļa joks, koncertprogramma atgādināja par to, cik maz, īpaši mūzikā, notiek radošu eksperimentu, kas, nekļūstot truli un virspusēji, pieskaras humoram un ironijai kā izteiksmes līdzekļiem.
Koncerta kodols bija divas ekstraordināras figūras 21. gadsimta mūzikā – izcilais eksperimentators un ironiķis Maurisio Kagels un ne mazāk kolorītais savdabis Juris Ābols, kas savā ziņā ir tāds wannabe Kagels (kāds, kurš vēlētos būt tāds kā Kagels). Maurisio Kagelu pirms pāris gadiem bija iespēja dzirdēt diriģējot arī Rīgā – toreiz gan nepatīkami pārsteidza pustukšā Lielā Ģilde, acīmredzami norādot par tā saucamās klasiskās mūzikas cienītāju visnotaļ konservatīvo gaumi un negatavību savienot tādas lietas kā humors un «it kā» nopietnā mūzika. Šoreiz Radiokoris apliecināja, ka, atšķirībā no orķestra kolēģiem, ir gatavi šādam izaicinājumam, lai 1. aprīļa, kas ir pietiekami ticams iemesls dadaistiskiem eksperimentiem, aizsegā īstenotu izcilu nekomerciālu projektu, kurš dzirkstī radošumā, kurā ir iespēja izpausties profesionāli, vienlaikus pašiem intelektuāli izjokojoties.
Mazliet pārsteidz fakts, ka šī smalkā humora idejas autors ir Sigvards Kļava, kas parasti šķiet ārkārtīgi nopietns un savā kalpošanā mūzikai pietuvinājies vienkāršajam mirstīgajiem, tostarp masu mediju aprakstniekiem, nesasniedzamam līmenim. Kagela Ābolu radošā komandā darbojās arī jau pieminētais komponists, dadaists, nopietnais humorists un multinistrumentālists Juris Ābols, videorežisors Uģis Brikmanis, režisore Zane Kreicberga un citi. Viņi spēja īstenot absurda, paradoksu, ironijas un humora pilnu pasākumu. Tā pilnīgums slēpās detaļās – kazas Benitas un kandžas aparāta un, protams, pasākuma tematikai atbilstoša ābolu dzēriena klātbūtnē somu tautasdziesmu pavadījumā pirms koncerta Spīķeru koncertzāles foajē, Radiokora simfoniskā orķestra vienreizējā eksistencē, ko raksturo frāze «daži dara to, ko nekad nav mācījušies darīt, bet daži dara to, ko mācījušies, taču gandrīz aizmirsuši, kā to dara», velnišķā muzikalitātē, aizrautīgās lomu spēlēs un, protams, tērpos un 15 minūtēs koncentrētajā operā Mūsu cilvēks Beidzinā. Ak, jā, vēl, protams, nelaiķis gulbis no it kā „Sprīdīša” filmēšanas grupas!
Šajā performancē iespējamo nozīmju bija tik daudz, ka vēlmi saskaitīt un interpretēt šīs nozīmes nācās atmest pašā saknē. Ir diezgan muļķīgi censties vārdos sakarīgi analizēt valodas loģikai nepakļāvīgo dadaistisko mākslu. Karls Gustavs Jungs to savulaik raksturojis kā «pārāk idiotisku, lai būtu šizofrēniska», caur to atzīstot to par psihiski nekaitīgu.
Var šķist, ka šādam 1. aprīļa pasākumam, kura galvenā ideja ir sevis un citu izklaidēšana, tiek veltīts par daudz uzmanības. Taču šādos pasākumos, kur radošais gars ir visbrīvākais no rāmjiem, jo «tas viss taču ir joks», rodas patiesas pērles. Piemēram, pasaules pirmatskaņojumu piedzīvojušais kora skaņdarbs Lanke lanke trl gl (Par planētu, kur šņabi dzer) ar Eduarda Aivara dzeju, kurā ironija un tās muzikālie uzslāņojumi rada gandrīz Alvja Hermaņa rokrakstam līdzīgu dramaturģiju un līdzpārdzīvojumu.
Neapšaubāmi, klasiskā mūzika ir viens no viskonservatīvākajiem mākslas žanriem, taču arī šeit var un pat ir nepieciešamas atrast pietiekamu daudzumu humora un ironijas, kas palīdz gan nolaist tvaiku un atsvaidzināt ikdienu gan pašiem mūziķiem, gan publikai. Radiokoris to spēja, nekļūstot virspusējs un nebaidoties palikt nesaprasts.