Kaligula un Vasa Žeļeznova vienā plauktā

Pavasaris Maskavā teātra jomā ir Zelta maskas laiks. Jau kopš februāra beigām festivāls piedāvā labākās Krievijas izrādes, paralēli īstenojot vēl citus projektus.

Šogad tāds īpašais bija Polijas teātris Maskavā. Jau trešo gadu notika ārpuskonkursa programma Maska Plus, kurā šogad viesojās Liepājas teātra Hanana, Kauja pie... un Dailes teātra Brīvības 36, saņemot pozitīvas atsauksmes (absolūtu sajūsmu izpelnījās Džilindžera Hanana). Pirms oficiālā festivāla noslēguma Maskavā viesojās žurnālisti, kritiķi, producenti, festivālu un teātru direktori no visas pasaules, kurus vienoja īpaši šai auditorijai atlasītā programma Russian case. Katru gadu to veido cits teātra eksperts un šoreiz programmas – viens no spicākajiem teātra kritiķiem Romāns Dolžanskis. Mēs gribētu, lai mums parāda labāko, kas pēdējā gada laikā tapis, taču viņš skaidroja, ka programmas nosaukums, ko tulko kā Krievu gadījums, paredz dažādību – no tipiskā līdz unikālajam.

Raksturojot Krievijas teātra kopainu, Romāns Dolžanskis to saliek pa trīs plauktiņiem. Pirmais – tas ir interpretējošais teātris, kam pieder šā gada Zelta maskas labākā lielās formas izrāde – Rima Tumina Vahtangova teātrī iestudētais A. Čehova Tēvocis Vaņa. Otrajā plauktā – teātris, ko krieviski dēvē par sočiņiteļskij – tas ir izteikts režisora teātris ar savu stilu un tam uzticīgo auditoriju. Trešo plauktu ieņem jaunā drāma – šodien tapusī dramaturģija. No visa pa druskai arī izdevās redzēt.

Vispirms par interpretējošā teātra izrādēm. Tādas no oficiālās programmas noskatījos divas – lietuviešu teātra ģēnija Eimunta Nekrošus Kaligulu ar Jevgeņiju Mironovu titullomā un Ļeva Ērenburga Vasu Žeļeznovu A. Čehova Maskavas Dailes teātrī ar Marinu Golubu galvenajā lomā.

Maskavas Nāciju teātra projekts – Nekrošus Kaligula bija pats vilinošākais Krievu gadījuma notikums (vispār jau laikam pati gaidītākā šās sezonas Maskavas teātru pirmizrāde). Dabūt uz to biļeti bija uzdevums numur viens. Programmā izrāde bija divus vakarus pēc kārtas. Tāpēc skābās Latvijas delegācijas pārstāvju sejas, kas kāroto kumosu baudīja pirmajā vakarā, skatīju kā neticīgais Toms. Bija gan lasītas atsauksmes un laipojošā intonācija bažas sējusi, taču teātrim nav izdevies manī iznīcināt ticību brīnumiem, tieši tāpēc, ka reizi pa reizei pats tos radījis. Maskas rīkotāji to formulēja tā – visi zina, ka nav laba izrāde, bet visi grib par to pārliecināties. Pārliecinājos.

Pēc pirmā cēliena daudzi zāli pamet uz neatgriešanos. Tādi neticīgie tomi kā es, prom neiet, gaidot, ka otrajā cēlienā tomēr notiks brīnums. To nesagaidījuši, viņi ceļas kājās un iet ārā izrādes laikā. Tovakar Maskavā tika solīts Gagarina varoņdarba apaļajai gadadienai veltīts salūts ar 50 zalvēm un, ja nelītu lietus un nebūtu saņemti ieteikumi pašu drošības labad Sarkanajā laukumā labāk jau nerādīties, otrā cēliena vietā droši vien izvēlētos salūtu. Milzīgā un nemīlīgā Mossoveta teātra ēka, kur tika rādīta izrāde, atgādina pēc bijušās godības skumstošu kolhoznieku pili, un ir atsevišķs stāsts. Tikai piebildīšu, ka smēķētava bez ventilācijas ierīkota pagrabā akurāt līdzās tualetēm. Starpbrīdī pagraba gaiteni draudzīgi dala divas paralēlas rindas – viena līkloču uz tualetēm, otra ar smēķētājiem. Nesmēķētāji naivi tur pie deguna šalles un kabatlakatus, nespējot novērtēt tvaika pirts garaiņu cienīgu cigarešu dūmu mutuļu terapiju.

Var saprast, kālab Nekrošus izraudzījies iestudēt Albēra Kamī lugu – tēma par valdnieka-tirāna sev piešķirto absolūto brīvību Krievijas politiskajā kontekstā varētu skanēt aktuāli. Tomēr izrādei piemīt dīvains neobligātums, pat vienaldzība. Nekrošus ģēnija filozofiskās metaforas – nedzīvas. Viņa materiāli šoreiz ir šīferis, akmeņi, ziepes un papīra kājiņas melnās vīriešu zeķēs. Uz skatuves no šīfera saslieta Triumfa arka, sēta un suņu būda (scenogrāfs Marjus Nekrošus), kurā tiek raidīti Kaligulas lēmumi tautai. Uz neizteiksmīgas pelēcības fona Kaligula pastaigājas koši oranžā mētelī. Aktieru plastika liek domāt gan par marionetēm, gan baložiem, kuros gozējas gailis. Šīfera plāksnes, tāpat kā akmeņi tiek staipīti un uz tiem, izteiksmīgi agonijā raustoties ar Kaligulas galvu uz kakla, mirst Cezonija. Ziepju gabals kā pierādījums par sazvērestību pret Kaligulu, ūdenī mērcēts un viņa rokās trīts, patiesi efektīgi pamazām izkūst. Papīra kājas no sākuma tikai divas, pēc tam vesels bars, samestas kaudzē kā balti kauli masu kapos, atgādina par trauslo dzīvību un cilvēkupuriem, uz kuriem savas varas tīklus pleta 20. gadsimta politiskie tirāni un savās interesēs shēmo mūsdienu politiķi. Tā arī vienīgā emocionālā vieta izrādē.

Nekrošus ar Mironovu jau reiz tikušies – Ķiršu dārzā aktieris spēlēja Lopahinu. Kā liecina kritika, darījis viņš to ģeniāli. Kaligulā viņam cienīgu pretspēlētāju. Lai arī Cezoniju spēlē lieliskā Marija Mironova, kura te deklamē svepstošā balsī un klīst pa skatuvi kā bez mērķa, Nekrošus Kaligula ir Mironova soloizrāde. Viss pārējais ir fons, kurā blāvāk vai spilgtāk atstarojas šī vientuļā pagalma tirāna-filozofa-aktiera būtība, kas nespēj samierināties ar dzīves absurdu. Taču Mironova harisma un meistarība šoreiz neglābj. Gandrīz četras stundas klausīties lielākoties izteiksmīgu teksta deklamēšanu, lai arī ar iestudētu izteiksmīgu ķermeņa valodu, kuras šifrēšana neiedvesmo, ir pamatīga pacietības pārbaude.

Arī pagājušā gada pavasarī tapusī Vasa Žeļeznova par īpašu notikumu nekļuva, tomēr ieguvumi šoreiz lielāki. Sanktpēterburgas Nelielā dramatiskā teātra mākslinieciskais vadītājs Ļevs Ērenburgs, kura Negaiss kādā no iepriekšējiem Krievu gadījumiem bija mans favorīts, ar svaigu skatu paraudzījies uz šodien pretrunīgi vērtēto Gorkija lugu. Scenogrāfs Valērijs Polunovskis koka grīdas slīpumā ierīkojis vairākas melnas, tā kā nokvēpušas apaļās krāsnis, kas atgādina kuģa skursteņus. Tādējādi spēles telpa raisa asociācijas ar grimstošu kuģi. Grīdu klāj sarkani tepiķi, trosē iekārta kristāla lustra, ir koka mēbeles un pat pirts lāvas. Vide šķiet pārlieku estetizēta, kā Krievija, ja to vērtē pēc suvenīru piedāvājuma tūristiem. Taču, ja domā par gaistošajām vērtībām un tradīcijām, matrjošku uzturēto nacionālo identitāti, tad pretrunu nav. Režisors nav atkāpies no autora piedāvātā laika, revolucionāre Rašela (temperamentīgi spēlē koķetā Ksenija Lavrova-Gļinka) ar ieroci kabatā šķērsojusi Krievijas robežu krietni palielinātā kontrabasa futlārī. Var šo vienas ģimenes traģēdiju ar morālo krīzi līdz deģenerācijai lasīt kā diagnozi grimstošajai sabiedrībai, taču būtiski, ka dramatiskie punkti iejaukti vieglā, rotaļīgā intonācijā. Izrādei piemīt dzirkstoša vitalitāte, kas raksturīga Ērenburga rokrakstam. No Negaisa šķiet pārceļojusi mūžīgā tēma par sievietes-vīrieša pievilkšanās spēku, etīdēs par šo tēmu arī Vasā Žeļeznovā jūtams īpašs smeķis. Tomēr iepriekšējā pieredze traucēja – redzētais lika domāt par citēšanu, kas kļūst par tiražēšanu. Kaut pieņemu, ka aktieriem tā ir laba cita pieredze, jo Ērenburgs A. Čehova Maskavas Dailes teātrī strādājis pirmo reizi. Izrādes zvaigzne ir Marina Goluba, kuras Vasā akcentēta sievietes un mātes cīņa. Taču Golubas primadonnas tēls ar jaušu vai nejaušu spēlēšanu uz publiku lika par sevi manīt, uzceļot tādu kā stikla sienu, kas liek redzēt perfektu tehniku, bet ne vairāk.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.