Turpinot par Krievijas teātra festivāla Zelta maska ārzemju viesiem veidotajā programmā Russian case gūtajiem iespaidiem, jāapstājas pie teātra, ko Krievu gadījuma kurators Romāns Dolžanskis dēvē par sočiņiteļskij.
Ir gadījumi, kad kritiķi, slavējot kādu izrādi, režisora erudīciju un fantāziju, runā par, piemēram, visu Gogoli, kas ietilpināts viena viņa darba iestudējumā. Dmitrijs Krimovs, kura oriģinālais stils ieguvis apzīmējumu mākslinieka jeb scenogrāfa teātris, iet tālāk. Viņa izrādes ir kultūrvēsturiski šedevri, kas lasās vairākos slāņos – intelektuāļi sit sajūsmā plaukstas, šifrējot detaļas, taču tas gluži vienkārši ir ļoti saistošs process. Spēle, kuras piedāvātajā fantāzijas lidojumā skatītājam ļauts piedalīties. Šogad bija iespēja redzēt Krimova izrādi Tararabumbija, kas tika nominēta šā gada Zelta maskai kategorijā Eksperiments, taču balvu gan nesaņēma. Zelta maska tika izrādes māksliniecei Marijai Tregubovai par kostīmiem. Izrādes nosaukums no Trīs māsu Čebutikina dziesmiņas piesaka tēmu – Antons Čehovs. Tas ir veltījums krievu klasiķa 150. jubilejā, kas plaši atzīmēta pagājušajā gadā. Krimovs Dramtiskās mākslas skolas taisnstūra zālē uz visās tās garumā ierīkotā podiuma-slīdošās melnās konveiera lentes kā parādē izved šķiet visus Čehova lugu varoņus. Uz tās ir gan aktieri, gan lelles, gan orķestris, gan koris – kopumā aptuveni 80 cilvēku. Iespaidīgi. Izbrauc pat vagons, uz kura rakstīts Austeres, pieminot Čehova pēdējo ceļu uz dzimteni. Tas ir smalks, gudrs, asprātīgs darbs, kurā ietilpināts pagājušais gadsimts ar atsaucēm kā uz teātra vēsturi, tā laiku, kurā šī vēsture uz skatuvēm tika rakstīta. Tā Krimovs, iedvesmojoties no Čehova, lietojot viņa radītās zīmes, rada sava zīmju sistēmu, jaunu pasauli, kā komentāru aizgājušajam laikmetam, kas reizē uzjautrina, uzdzen nostalģijas tirpu, atgādina par traģisko un absurdo. Tā ir Čehova lugu intonācija. Viena no emocionālākajām ainām – māšu parāde pēc kara. Iet sievietes raibās kleitelēs ar īsajām zeķītēm sandalkurpēs, ar kartona bērniem rokās. Viņu papīra galviņas apbindētas, nespējot noslēpt asiņojošu šautu brūci. Viņas iet un atkārto Trīs māsu Natašas tekstu – čudnij rebjonok, ja tak bojus...
Savs īpašs režisora rokraksts piemīt arī Nikolajam Koļadam. Viņa Jekaterinburgā bāzētais, paša vārdā sauktais teātris, piedāvāja izrādi Frontovička, kas izpelnījusies nomināciju labākās mazās formas izrādes kategorijā. Nebija līdz šim izdevies redzēt Koļadas izrādes, zinātāji liecina – šī viņam tipiska. Pēc tam izlasīju, ka viņa darbi mēdz būt pat pārlieku agresīvi attiecībā pret publiku un es sapratu – kliegšana skaļas mūzikas fonā, kas ātri nogurdināja un sāka kaitināt, ir efekts, nevis defekts. Varētu par to arī pastrīdēties. Koļada iestudējis savas skolnieces (viņš pats arī dramaturgs) Annas Baturinas lugu, kas vēsta par kādas jaunas sievietes sūro likteni. Horeogrāfijas studente, nu seržante Maša frontē iepazīstas ar zaldātu. Bērna zaudējums vēl abiem kopā esot, ir tikai sākums – dzīve miera laikā izrādās nav tālu no kara traģikas. Apmetusies uz dzīvi pie mīļotā mātes, viņa sagaida savu zaldātu, kurš pie rokas atved grūtnieci. No svešinieces ciemā Maša pamazām kļūst par savējo, apmāca vietējos dejas mākslā, taču viņas laimes meklējumos ierakstīta arī atkopšanās no bijušā mīļotā durtā dunča.
Protams, vēsturiskā uzvara karā ir būtisks faktors nacionālās pašapziņas stimulēšanā un šis darbs ir kārtējais patriosma stiprināšanas sērijā. Lai arī karš vairāk ir fons, uz kura risināt par vispārcilvēciskām dēvētās tēmas, izrādē ļoti labi izdevies atklāt to puvušo serdi cilvēkā, pie kuras vainīgs karš. Tā ir puve, kas atmodina cilvēkā dzīvnieka instinktus. Izrāde gan būvēta kā jautra spēle, traģikomēdija ar frontinieku-darbaļaužu kori, dziedāšanu un baleta dejošanu, nacionālo kolorītu tērpos un bērzu bluķīšiem. Tajā ir gan sarkano lozungu lentu uzmundrinošais optimisms, gan mūžīgās ilgas pēc mīlestības un citas dzīves. Arī smeldze, kas smaržo pēc bērzu birzs vasaras saulrietā.