Teātra ciba: Amadejs Dailes teātrī

Autors - Pīters Šefers; Režisors un vizuālās koncepcijas autors – Jans Villems van den Boss; Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis; Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Līvija Dūmiņa

Amadejs pielicis dikti treknu, elegantu, skaistu punktu šai Dailes teātra sezonai, pāris, manuprāt, izciliem darbiem mazajās zālēs, pievienojot šo trešo lielajā. Dailes teātris solīja svētkus, man Amadejs patiesi bija svētki. Tas retais gadījums, kad izrāde strādā kā prāta, tā emociju līmenī, radot ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, kas tur savā varā vēl dienām ilgi. Kaut izrāde nav perfekta tādā ziņā, ka visi tās komponenti darbotos nevainojami (šis ir viedoklis par otro izrādi) – kā zobratiņi, nekur neķeroties. Izrādes vājākais elements diemžēl ir Artūra Dīča Mocarts, kura aktieriskā būtība tomēr šķiet nepiemērota šai lomai (kaut esot bijis kastings) – par maz viegluma un par daudz robustuma. Tāpat ne visas fonu veidojošās baltā galma masu ainas ir vienlīdz labi izstrādātas, tamdēļ dažbrīd ļaujot iespraukties domai par neobligātumu. Toties man patīk vēriens, ko uz skatuves uzbūrusi radošā komanda. Un mani sajūsmina vismalkākās detaļas, bez kurām šī vēriena nebūtu. Arī tas, kā izdevies klasiku savienot ar laikmetīgo (rokmūzika kā kontrasta elements un saite, kas vieno 18. gadsimtu ar mūsu laiku, runājot par sava laika zīmēm toreiz un tagad).

Artūra Skrastiņa Saljēri piemērot apzīmējumu «ģeniāls» nebūs pārspīlējums un viņš ir Amadeja demiurgs, kas vārdu pa vārdam trīs stundu garumā, zibenīgi mainot dzīvās sejas maskas, vienā lomā nospēlējot vismaz trīs, rada šo mākslas kosmosu. Viņam pateicoties, izrāde iegūst filozofiskas traģēdijas mērogu. Mocarta iznīcināšanas process Saljēri stāstā atklājas kā vairāku konfliktu mezgls – viduvējība pret ģēniju, Saljēri pret Dievu un Saljēri pret savu sirdsapziņu. Skrastiņš Saljēri tēlam piešķir teju faustisku jaudu. Viņa traģēdijā Mocartam piemērojas kārdinātāja dēmona loma, kas saindē Saljēri, tādējādi apliecinot Mefistofeļa pārliecību par cilvēku kā savu kaislību vergu, kuram tamdēļ lemts ciest mūžīgi. Un cīnīties ar saviem dēmoniem tajā ellē, kas sevī pašā.

Arno Jundze

Šī neapšaubāmi ir lielāka Dailes teātra veiksme šajā gadā. Vienmēr esmu apbrīnojis režisorus, kuri spēj puslīdz pieklājīgi apdzīvot šī teātra absolūti nesakarīgo, milzu šķūnim līdzīgo skatuvi, kas ir tik liela, ka laukos līdzīgos kvadrātmetros varētu iekopt pamatīgu sakņu dārzu ar siltumnīcu augļu kokiem un ogu krūmiem piedevām. Izrādās, ka to var Jans Villems van den Boss. Arī Artūra Skrastiņa Antonio Saljēri – izcila loma.

Pats Amadejs – te, protams, kā jau Latvijā, domas dalās. Kādam esot šķitis pārāk pļāpīgs, īsināms, štampains un tādā garā. Godīgi sakot, es pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu skatījies izrādi, kur teksts, lai kāds tas būtu, ir precīzs un savā vietā. Cita lieta, ka reizēm ir gan jābūt apveltītam ar JRT izrāžu apmeklētāju apbrīnojamo pacietību, lai noklausītos un saprastu. Ar to jau tomēr grodi savīts teksts atšķiras no samazgām, ka tur nevar raut ārā un kā pagadās mētāt rindkopas pa kreisi un labi, slīkstot neobligātumā un pačalošanā.

Izrādes galvenā pamatdoma ir sirdsapziņa. Nu nav tas nekāds stāsts par nesaprasto ģēniju un pelēkajām viduvējībām, kas viņu nosmacē! Ģēnijs jau bieži vien ir tāda pati pelēcība citās dzīves jomās un sadzīvē! Vulgārs, absolūti nepraktisks, egoistisks līdz smieklīgumam. Bet ģeniāls. (Māmiņas, beidziet lielīties ar tiem saviem indigo – izlutinātais brīnumbērns Mocarts reālajā dzīvē bija droši vien pāris reižu atbaidošāks nekā izrādē.) Savukārt Antonio Saljēri Artūra Skrastiņa interpretācijā ir komponista profesiju perfekti apguvis talants, kuram Dievs aizmirsis piesviest to mazumiņu, kas lielu apdāvinātību šķir no ģenialitātes. Manierīgs, izglītots, sabiedrības mīlulis. Viss uz skatuves vērojamais konflikts, Saljēri grēksūdze, ir absolūts sirdsapziņas konflikts. Tas nav ārējs, bet gan simtprocentīgi iekšējs. Kāda nu tur indēšana! Smaga, smacējoša un progresējoša greizsirdība, redzot sāncensi, kas par tevi ir pārāks un vieglu žestu spēj izdarīt to, ko nespētu iemācīt nekādi skolotāji.

Skatoties izrādi, prātā nāca Poruks. Viņa padomju cenzoru neizķēzītais Cibiņš, kas ar dažu mazu, bet būtisku vārdiņu izsvītrošanu, no modernisma tēlu skolu programmās tika pārvērsts par reālistisku badu cietēju puisēnu. Tā ir tā pati dekadentu piesauktā un apdziedātā jaunā cilvēka nespēja dzīvot ar sirdsapziņu, kas atļāvusies sagrēkot, kaut arī tikai domās. Un vēl man nāca prātā Dieva taurenis Māris Melgalvs. Tāds pats parupjš, lielīgs, dzīvei nederīgs un allaž kunga dūšā, bet ģeniāls. Kā neviens.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.