Kas kopīgs bērnu namam un cietumam - festivāla Zelta Maska iespaidi

Krievijas teātra labākos sasniegumus un aktuālās tendences aptvert mēģinošais festivāls un balva Zelta maska īpašu uzmanību pievērš būtiskam laikmetīgā teātra segmentam – jaunajai drāmai jeb mūsdienu krievu dramaturģijai. Tas ir problēmjautājums, jo raksta daudz, studē un drukā arī, taču skan vaimanas par to, ka tā ir viena vienīga černuha un Čehova līmeņa tajā visā nav.

Jāatsaucas uz teātra kritiķi Marinu Davidovu, kura norāda, ka laikmetīgā krievu dramaturģija šajā tūkstošgadē kļuvusi par gandrīz vai unikālu parādību, jo spējusi piedāvāt skaidru alternatīvu krievu meinstrīmam. Taču problēma vienalga ir, jo, atšķirībā no, piemēram, Arbuzova un Vampilova varoņiem, ar kuriem skatītāji varēja un var viegli identificēties, un spēj arī iedomāties viņus sēžam teātrī, skatītāju rindās, par krievu jaunās drāmas varoņus – noteikti ne. Jaunā drāma piedāvā pilnīgi jaunu varoņa tipu, kas krievu dzīvei raksturīgs, taču nesakņojas krievu dramaturģijā. Šī milzīgā (sociālā) distance, kas šķir cilvēkus zālē (tostarp izrādes veidotājus un arī pašus lugu autorus) un uz skatuves, ir jaunās krievu drāmas atslēgas iezīme, formulē Davidova.

Minēšu vienu raksturīgu piemēru un vienu īpašu gadījumu, un abiem ir kopīgais.

V. Meierholda centrā nelielā zālē, kas saukta par melno, un kurā vieta ir kādiem 30 cilvēkiem, notiek aktrises Jeļenas Gorinas monoizrāde Natašas sapnis. Jaunās dramaturģes Jaroslavas Pulinovičas lugas varone ir bērnu nama audzēkne. Biedrenes mudināta, ponta pēc viņa izlec pa logu, nokļūst slimnīcā, iepazīstas ar žurnālistu, kurš nāk viņu intervēt, iemīlas viņā, uzzina, ka tam ir draudzene, mēģina novākt šo šķērsli savā ceļā uz izsapņoto laimi. Sieviete kļūst par invalīdi un vainīgā nonāk tiesas priekšā. Aktrise šo stāstu izstāsta meistarīgi, precīzi iedzīvinot dažādos psihoemocionālos stāvokļus – no sakņupušas, stūrainas pusaudzes pārtopot starojošā meitenē ar pirmajā mīlestībā mirdzošu seju un agresīvā zvērēnā, kas par savu privātīpašumu uzskatīto cilvēku sargās vai līdz savam pēdējam elpas vilcienam. Vai šī varone ietu uz teātri? Diezin vai.

Par vienu no šā gada Zelta maskas ārvalstu viesiem veidotās programmas Russian Case īpašo notikumu kļuva Teatr.doc izrāde Stunda astoņpadsmit, ko iestudējis viens no teātra dibinātājiem Mihails Ugarovs. Tas ir dokumentālais teātris. Tā viela smelta notikumā, kas tiek dēvēts par vienu no kliedzošākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā pēdējo gadu laikā. Atbildīgajiem, protams, ir cits viedoklis. Stāsts ir par juristu Sergeju Magņicki, kurš atklāja un izvilka dienasgaismā korupcijas lietu, kurā bijuši iesaistīti augsta ranga Iekšlietu ministrijas un tiesu sistēmas darbinieki, kā arī vairāki miljardi rubļu. Magņicki apcietināja, piešuva lietu – it kā esot iesaistīts sarežģītā naudas piesavināšanās shēmā. Viņš nomira cietumā 2009. gadā, 37 gadus vecumā, gadu gaidījis un nesagaidījis tiesu. Stunda astoņpadsmit – tas ir Magņicka miršanas laiks (viņam bijis pankreatīts, nav sniegta medicīniskā palīdzība). Teātra pagrabiņā režisors traģikomiskā intonācijā sarīko tiesu, skatītāju priekšā izvedot vainīgos – izmeklētājus, ārstus, tiesnešus – un ļaujot tiem pa kārtai paust savu viedokli. Monologi atklāj totālu bezatbildību un to, kā tiesu sistēma iznīcina t.s. vienkāršo cilvēku. Tāds arī bijis izrādes veidotāju mērķis, kā atzina režisors izrādes otrajā daļā – diskusijā.

Ar to viņš arī atbild uz jautājumu, kas mani bija tirdījis, skatoties izrādi – vai Magņickis patiesi bija tikai upuris, jo spēle pārliecinoši notiek vienos vārtos. Nevar nejust, ka režisors lepojas ar šo politiskā teātra paraugu, kad stāsta, kā skatītāju rindās manīti aizdomīgi ļaudis, to, cik viegli ir teātri slēgt, uzlaižot tam visādas inspekcijas. Un piebilst, ka troksnis, ko šāds solis radītu, otrajai pusei būtu nevēlams, tāpēc viņiem tiek ļauts dzīvot.

Jāpiebilst, ka nav jau viņi arī vienīgie opozicionāri. Piemēram, nešpetnais Kirils Serebreņņikovs pat A. Čehova Maskavas Dailes teātrī B. Brehta Trīsgrašu operas iestudējumā zaglim klāja sarkano tepiķi ceļā uz varas virsotnēm, jaunākajā iestudējumā Okolonuļa Oļega Tabakova teātrī iet vēl tālāk. Stāsts par neērta cilvēka graša vērto dzīvību, protams, trāpa dzīvā miesā. Kaut distance vienalga paliek, jo divu pasauļu sajūta nezūd.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.