Daugavpils teātris beidzamajos gados citu Latvijas repertuārteātru saimē mīt kā trešais tēva dēls. Tikai pasaka šajā gadījumā apgriezta šķērsām – vēl 90. gados bijis slavenais un veiksmīgais, tas kļuvis par bēdubrāli, kas var vien skumt par reiz bijušajiem labajiem laikiem. Kopš 2009. gada beigām teātrim ir jauns direktors – bijušais Daugavpils domes Kultūras pārvaldes vadītājs Miervaldis Brodovs. Kopš šā gada februāra Daugavpils teātrim ir arī jauns mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs. Teātra aprindās visvairāk viņš pazīstams kā Krievijas teātra metra Romāna Viktjuka skolnieks un pieprasītu komercizrāžu režisors. Vai Daugavpils teātrī sākusies jaunā ēra – laiks rādīs. Saruna ar jauno māksliniecisko vadītāju vieš gan cerības, gan bažas par teātra pastāvēšanu.
– Esat jau paguvis iepazīties ar teātri, tā situāciju. Kādu to redzat? Ir kādi pārsteigumi, atklājumi?
– Galvenā teātra problēma ir finansiālā. Tik maza dotācija nav nevienam citam teātrim. Lai salīdzinātu – tā ir divas reizes mazāka nekā citiem ārpus Rīgas teātriem. Tas nav primārais, par ko domāju, pieņemot piedāvājumu šeit strādāt par režisoru un māksliniecisko vadītāju, bet gribi negribi, par finansēm jādomā. Agri vai vēlu uzdodu direktoram jautājumu, ko es varu atļauties. Es zinu, kas šeit vajadzīgs, kas būtu ideāli, kādus režisorus šeit gribētu, pat sarunāju un viņi ir gatavi braukt, bet neviens to nedarīs par velti. Ticiet man, pat minimālo honorāru šobrīd nevaru garantēt. Lai saprastu, kāda ir situācija, es uztaisīju provizorisku, bet absolūti reālu darba plānu – ar visām izrādēm un mēģinājumiem, kā es to redzu ideālajā variantā. Nav grūti izrēķināt, kādi varētu būt ieņēmumi no tā visa, ko varam atļauties. Tagad varu apgalvot – pat ja mēs strādāsim teicami, izcili un ideāli, uz katru izrādi būs piepildītas zāles (kas nav īstenojams, bet tik un tā) – nevaram nodrošināt, lai teātris būtu normālā finansiālā situācijā. Teātris strādā ar zaudējumiem, bet nopelnīt mēs varam tikai vienu trešdaļu no tā, ko zaudējam katru mēnesi, un parāds pieaug. Šobrīd Daugavpils teātris ir uz bīstamas robežas. Teātrim ir milzīgs parāds, un, ja nekas nemainīsies, tad līdz gada beigām tas, pēc manā rīcībā esošās informācijas, būs tuvu 200 000 latu. Tas nozīmē, ka esam strupceļā. Es apsolīju aktieriem, ka sezonas beigās pateikšu par nākamās sezonas plāniem, bet vēl joprojām to neesmu izdarījis, jo nevaru atļauties melot. Pagaidām es redzu, ka mēs nevaram īstenot to, ko vajadzētu. Es jau pat nesapņoju, bet arī minimālo nevaram atļauties. Uzskatu, ka ir jānotiek neatliekamai sarunai ar Kultūras ministriju, kā glābt teātri. Brīnos, kāpēc līdz šai dienai ir tāds klusums saistībā ar šo problēmu, tāpēc tagad arī jums par to stāstu. Vairākus gadus esmu strādājis komercprojektos ne tikai kā režisors, bet arī kā producents, tāpēc neesmu atrauts no pragmatiskās teātra puses.
Runājot par to, kas man šeit bija negaidīts atklājums – neraugoties uz to, ka Daugavpils tiek uzskatīta par ne Latviju, patiesībā Daugavpils teātris ir Latvijas modelis miniatūrā. Tad, kad bija treknie gadi – un tagad man ir visi dati pieejami -, skatos, kāda bija dotācija no valsts budžeta un citi ieņēmumi, diemžēl nekas no tā netika ieguldīts attīstībā. Viss tika salikts pa kabatām. Es nedomāju, ka nozagts – par to jau var spriest citas instances. Es domāju piemaksas, prēmijas, honorāri ne par ko, ko varēja nemaksāt. Tad bija nauda, lai varētu nopirkt labu aparatūru, remontēt skatuvi. Bija – es apgalvoju. Bet nav. Visi domāja tikai par šodienu. Tāpēc esmu dusmīgs. Mēs tagad esam tie, kam jārisina situācija.
Tās ir divas galvenās problēmas, ir arī citas – psiholoģiskās problēmas kolektīvā. Tas gan ir atrisināms, ja strādāt – pārliecināt, runāt vai piespiest – to es varēšu panākt. Bet, ja nav finansējuma , tad atliek tikai ekspluatēt esošās izrādes.
– Bet kāda ir trupa, tās līmenis, jo tas ir māls, ar ko jāstrādā. Teorētiski ir divas trupas, latviešu un krievu, bet, manuprāt, resursi ir tomēr atšķirīgā profesionālā kvalitātē.
– Par līmeni kopumā – biju pārsteigts, jo tas ir krietni augstāks par to, ko domāju. Sapratu, ka tas ir stereotips, priekšstats, ka te nekā nav, nekas nenotiek. No materiālā viedokļa – jā, šeit gandrīz nav materiālās bāzes un ir kopējā teātra – uzsveru – teātra, nevis aktieru – stagnācija. Ar to domāju interjeru, cehus, atmosfēru un pieredzes trūkumu, jo režisori šeit bija vieni un tie paši. Par trupām to nevar sacīt. Kopumā aktieru kolektīvs ir spēcīgs un gatavs izaicinājumiem. Man pašam ir ļoti liela interese strādāt ar šiem aktieriem. Tagad to varu apgalvot, sākumā es to nezināju. Pēc trim mēnešiem varu sacīt – jā, es zinu, ar ko gribu šeit strādāt un ko gribu ar viņiem darīt. Ar to viss ir kārtībā. Tikai negribētu liekuļot un teikt, ka viss ir ideāli – ir daži aktieri, kuri varētu arī nebūt un nekas slikts nenotiktu. Kopumā ir interesanti. Lai cik tas paradoksāli neizklausītos – varbūt tieši tāpēc, ka šeit viss ir tādā stāvoklī, kā ir, aktieriem ir tā degsme, kuras jau nav citiem aktieriem Rīgā. Es saku – jau nav, jo parasti tāda degsme ir studentiem, kuri mācās un sapņo. Šeit ir tik daudz nepiepildīto plānu un iespēju, ka aktieriem – īpaši latviešu trupā, starp citu – tā studentu degsme ir. Tas ir liels bonuss gan trupai, gan man kā režisoram. Un man liekas, skatītāji to ir pamanījuši – kad mēs bijām 4. maijā Nacionālajā teātrī ar izrādi Klepernieku pagasta zvaigzne. Es pats biju teātrī un redzēju, kā publika aplaudēja, stāvot kājās. To jau nevar piespiest izdarīt un tie nebija latgalieši, speciāli tur sasaukti. Ansamblis Daugavpils teātrī ir spēcīgs. Kad runāju par degsmi, domāju potenciālu – ko var izmantot un kas šodien tikai daļēji izmantots. Nav arī tik daudz izrāžu, lai aktieri savu potenciālu varētu izpaust.
– Jūs runājāt par teātra stagnāciju, bet attiecībā uz trupu man ir jautājums par pašpietiekamību. Vai nav tā, ka Daugavpils teātris, atrodoties perifērijā, patiesībā kļuvis par citu republiku, kur īsti neredz un vai redz fragmentāri, kas notiek citur. Un ir sajūta, ka viss jau ir kārtībā, esam profesionāli cilvēki, daram savu darbu, un, ja to nenovērtē, tad tā jau ir citu, ne pašu problēma.
– Prieks, ka jūs to pateicāt. Man atliek tikai parakstīties zem jūsu sacītā. Psiholoģiskā problēma ir. Jāpārliecina cilvēkus, ka nav tik labi, kā šķiet, ka tomēr vajag apzināties, cik lielā mērā apkārtējā vide atrodas stagnācijā, bet jūs paši, jūsu vieta tur – vai tiešām viss kārtībā? Pat ja jūsu meistarība ir līmenī, ar to nepietiek. Ir vēl daudzi faktori, arī pilsoniskā pozīcija ir faktors, kas ietekmē – kā aktieri spēlē, ar kādu noskaņu strādā teātrī un par ko viņš runā ar skatītāju. Var arī jautāt – kur mēs esam? Vai Latvijā? Vai apzināmies, ka, neraugoties uz to, ka šeit ir Latgale un cilvēki pārsvarā runā krieviski – vai tas maina faktu, ka esam valsts teātris? Lai nu kā, eksistējam par valsts naudu un esam Latvijas teātris, nevis tikai Daugavpils teātris. Tas arī ir svarīgi – kāpēc tu šeit strādā. Vai mīli savu valsti? Nav jau runa par aklu mīlestību.
– Bet lojalitāti?
– Jā, vai esi patriots. Vai kā partizāns, kurš šeit dzīvo un grib, lai viss notiek vēl sliktāk un sliktāk un ļauni priecājies par to. Tas ir svarīgs jautājums.
– Kāda ir jūsu vīzija, ko gribētu Daugavpils teātrī īstenot? Kāda ir jūsu repertuārpolitika?
– Būdams režisors, gribētu strādāt ar aktieriem un realizēt arī savus radošos plānus. Gribētos, lai turpinātos tradīcija ar bērnu izrādēm, kas šeit ir, pateicoties Viktoram Jansonam. Viņš kā personība man šķiet, te ir īstajā vietā. Viņš šodien ir Daugavpils teātra marka. Pēdējā izrāde – Baltā pasaka, man šķiet, ir izcila izrāde. Viktors ir bērnu teātra ģēnijs. To nevar iemācīties. Vai nu jūti to bērnu un bērns tevī dzīvo, vai nedzīvo. Viņā dzīvo. Tāpēc es ceru, ka Tartifs, ko tagad mēģina, varētu sanākt, jo ar šo Moljēra komēdiju strādājot, man šķiet, ir jābūt druciņ bērnam. Jābūt azartam, dzirkstelei, jāblēņojas. Otrs virziens ir izrādes latgaliešu valodā. Obligāti. Nākamās sezonas nagla – Viktors Jansons iestudēs Šekspīru latgaliski. To arī var tikai viņš. Mums līdz šim nebija repertuārā, bet tagad ir, un būs vairāk kamerizrādes. Tad var atļauties taisīt ko nopietnāku, eksistenciālo, filozofisko, kas ir nepieciešams aktieru meistarības līmeņa uzturēšanai. Režijā ir sākusi strādāt Līga Korlaša, kura šosezon iestudēja Čehova Bildinājumu. Ceru, ka viņa turpinās un varētu izdoties tādas izrādes. Viņai raksturīga izsmalcināta estētika, man drusciņ atgādina Jaunā Rīgas teātra tendenci. Mazās formas izrādes turklāt iecerētas ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā.
– Kā ar izklaidējošo žanru?
– To laikam saka visi teātru vadītāji, es nebūšu oriģināls. Tīri objektīvi bez tā nevaram iztikt, bet tur nekā slikta arī neredzu. Jautājums ir – kādā līmenī mēs to darām. Es par to nešaubos, ka izklaidi vajag.
– Līdzsvaram jābūt, lai būtu izvēle.
– Gan līdzsvaram, gan līmenim. Klepernieki man ir paraugs labai izklaidei, tur ir daudz slāņu un katrs var atrast, ko grib. Ir kur meklēt, ir, ko rakt. No visiem virzieniem šis ir vissarežģītākais. Uzdevums ir un mēs to darīsim. Kā būs ar līmeni, nevaru neko garantēt, bet varu apgalvot, ka darīšu visu, lai tas būtu un saglabātos. Tās nav tikai komēdijas, es domāju arī par vieglām muzikālām izrādēm. Ar to es arī būtu sācis, bet mums nav resursu – pat mikrofonu te nav. Te var tikai pie klavierēm dziedāt, bet ja grib ko modernu – manas ieceres apstājas. Atklāšu vēl vienu ieceri. Mums jau sen ir fantastiskas attiecības ar Ilonu Bageli, viņa arī pasniedz Daugavpils universitātē. Mēs jau vairākas reizes runājām un agrāk vai vēlāk, bet labāk jau agrāk, kopā iestudēsim izrādi. Ir doma iesaistīt Daugavpils kori un kamerorķestri – ļoti sapņoju par to. Tad varam arī iztikt bez mikrofoniem.
– Honorāri gan vienalga jāmaksā.
– Bet, ja vajag mikrofonus, arī tad honorāri jāmaksā. Redziet, lai par ko mēs runātu, viss apstājas pie naudas. Tāpēc es speciāli uzsvēru par finansēm, nevis koķetēju un runāju par to, jo tagad pieņemts par finansēm runāt. Nav tā, ka būtu slinki un vienkārši gribētu vairāk naudas. Mums nav vispār naudas, lai šodien iestudētu kaut vienu izrādi.
– Sekojot līdzi repertuāram, secinu, ka salīdzinoši Daugavpils teātrī mēnesī spēlē visai maz izrāžu. Tas ir viesizrāžu dēļ, nav publikas, vai kas par iemeslu?
– Ir vairāki iemesli. Kā jau teicu, izveidoju rudens darba plānu. Es jums apgalvoju, ka Daugavpils teātris fiziski nevar atļauties nospēlēt vairāk par 20 izrādēm mēnesī. Tas ir visblīvākais plāns, ņemot vērā, ka vajag zāli mēģinājumiem, tāpat jābūt brīvdienām. No 20 izrādēm desmit ir izbraukuma – tas ir obligāti, to no mums prasa Kultūras ministrija. Ņemam nost divas izrādes mēnesī bērniem un vēl sadalām uz trupām. Sanāk, ka varam nospēlēt četras izrādes mēnesī latviski un tikpat krieviski. Viss. Neko vairāk nevaram atļauties. Un arī nevajag – ja visas 20 spēlētu Daugavpilī – te nav tik daudz auditorijas. Šeit nav jēgas spēlēt vienu izrādi divas reizes mēnesī – publikas nav. Tad ir izvēle – nospēlēt desmit izrādes un nekur nebraukt, vai nospēlēt tās un vēl braukt viesizrādēs. Izvēle ir šaura, trešā varianta nav. Izskatās, ka maz izrāžu, bet ir, kā ir. Ja runāju par teātra stagnāciju, nekādā gadījumā negribu ar šo vārdu aizvainot, raksturojot ar stagnāciju teātra stāvokli, nevis indivīdu īpašības. Bet tā ir arī publikas stagnācija. Visus šos gadus situācija ar apmeklējumu ir bēdīga. Es varētu daudz stāstīt, kas te notika un joprojām notiek. Daugavpils publika nav pārāk teatrāla. Var pārmest teātrim, ka nav ko skatītīties. Teātris var sacīt – skatītāji ir stulbi un atpalikuši. Neiedziļināsimies tādā diskusijā, jo nevienam nav tiesības pateikt, ka a priori iedzīvotāji ir stulbi vai teātris ir slikts. Viss ir kopā un ekonomiskā situācija kopumā Latgalē ir tāda, kāda ir. Šodien pirms intervijas satiku kursabiedru vēl no Medicīnas akadēmijas, viņš strādā par ātrās palīdzības ārstu. Viņš spēlē arī futbolu. Pirms četriem gadiem bija tā – divas komandas spēlē un divas sēdēja rezervē. Tagad – viņš teica – nevaram salasīt pat vienu komandu, par rezervi pat runas nav. Un cilvēki ne jau kļuvuši veci vai resni! Viņu nav. Ir no šejienes aizbraukuši. Man brālis un māsa dzīvoja Ludzā, tagad brālis ir Īrijā un māsa Holandē.
– Tomēr tas ir arī jautājums par skatītāju audzināšanu. Pie kā pieradināti un ko no teātra gaida.
– Tas arī, tāpēc saku – vairāki faktori kopumā. Ko gribēja panākt visus šos gadus? Acīmredzot, ne īpaši kāds par to domāja. Tagad ir tā, kā ir.
– Vēl runājot par repertuāru. Jūs pieminējāt Tartifu. Vai klasika plānota kā viens no stabilajiem repertuāra punktiem?
– Grūti tagad pateikt, ka teātrim klasika būtu prioritāte. Bet vismaz nākamā sezona jau ir pasludināta zem klasikas zīmes. Bez Moljēra un Šekspīra vēl plānota Čehova Kaija.
– Domājot par nākotni – vai pieļaujat, ka nākamās sezonas vīzija vēl būtu tāda taustīšanās, meklējot labāko variantu Daugavpils teātra attīstībai?
– Tā ir vīzija, kā šodien to redzu. Taustīšanās bija šos trīs mēnešus. Es uzreiz pateicu aktieriem, ka netaisos šosezon iestudēt nevienu izrādi. Tā būtu avantūra. Kāpēc? Lai sevi pierādītu? Bet ko es pierādīšu, ja kā aklais šajā situācijā. Viss jau arī bija saplānots. Lauzt plānus – pilnīgi nepareizi un ambiciozi. Lai saplānotu nākamo sezonu, man vajadzēja tos trīs mēnešus. Tagad zinu potenciālu, saprotu, ko varam atļauties vismaz ieceru līmenī. Cerēsim, ka tā arī būs.
– Par režisoriem – ar kuriem vēl esat iecerējis sadarboties?
– Varbūt turpināsies sadarbība ar Hariju Petrocki, kurš veiksmīgi iestudēja Klepernieku pagasta zvaigzni un Oskars un Rozā dāma. Tomēr vienu noslēpumu nevaru atklāt. Baidos. Pateikšu – nesanāks. Piezīme par režisoriem un par līmeni. Aktieri to paši pieprasa un man nav iebildumu – pie mums kārtējo reizi atbrauks režisors Mihails Mamedovs. Bet – ļoti svarīgi – lai iestudētu tā, kā iestudēja Sieviešu laimi. Svarīgi sākumā visu pareizi salikt, «rāmjos ielikt» – izvēlēties materiālu, aktierus. Nevis – hops! – lai uztaisa dajebko. Tā nedrīkst. Vajag domāt ar galvu un ar mērķi. Lai nav mamedovščina, kā runā un kas ir jau drusciņ pazemojoši. Ja visu pareizi saliek, var sanākt laba izrāde. Iestudēšu arī es pats –Čehova Kaiju, vienu muzikālo izrādi un būs arī oriģināldramaturģija – Hermaņa Paukša luga. Skaļu vārdu no mūsu režisora Olimpa nākamsezon nebūs. Ne tikai tāpēc, ka bija jau par vēlu ko plānot, jo skaļie vārdi jau aizņemti un nav tik daudz naudas. Viņi nu jau ir visur. Varbūt mums vajag ko citu, lai mēs atšķirtos. Gribu meklēt oriģinālo.
Oļegs ŠAPOŠŅIKOVS
• Dzimis 1969. gadā Rīgā
• 1994. gadā ar izcilību beidzis Latvijas Medicīnas akadēmiju
• 1998. gadā ar izcilību beidzis Austrumeiropas psihoanalīzes institūtu Sanktpēterburgā
• No 1997. gada profesionālās režisora iemaņas apguvis, sadarbojoties un mācoties pie Krievijas režisora Romāna Viktjuka
• 2008. gadā beidzis maģistrantūras studijas Latvijas Kultūras akadēmijā (Teātra māksla)
• Teātra režisora pieredze: Rīgas Krievu drāmas teātra un Romāna Viktjuka izrādēs Edīte Piafa (2001) un Marija Stuarte (2003); Ķersim ķertos! (kopā ar Dž. Dž. Džilindžeru, 2003) un Emigranti (2004) Dailes teātrī; Centrālparks West (2008) Liepājas teātrī; Latvijas Nacionālajā teātrī rādītie Kailie brieži (2009), Sekss un grēkpilsēta (2010)
• 2005. gadā dibinājis Jauno krievu teātri
• No 2004. līdz 2009. gadam Krievijas teātra mākslas akadēmijas Rīgas filiāles vadītājs un pasniedzējs (kopā ar R.Viktjuku)
• Kopš 2011. gada februāra Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs