1943. gadā, kad, citējot Mildu Grīnfeldi1, 27. martā sākās viņas un Aleksandra Čaka draudzība – tā kautrīgi tiek nosaukta mīlestība –, dzejnieks uzraksta mīlas dzejoļu grāmatu Debesu dāvana. Dzejoļi, kas top te katru dienu, te ar pārtraukumiem, tiek dāvināti radošā noskaņojuma iedvesmotājai, tāpat viņai tiek veltīts viss manuskripts, kurā ar dzejnieka roku uz atsevišķas lapas ierakstīts Mildai Grīnfeldei.
1944. gada septembrī, pāris nedēļas pirms tam, kad Padomju armija iemaršē Rīgā, mīlētāji izšķiras: A. Čaks paliek Rīgā, bet Milda Grīnfelde dodas uz Spāri, kur pie vīra vecākiem mīt viņas bērni – astoņus gadus vecā Ieva un septiņgadīgais Juris. Grīnfelde, pēc viņas pašas vārdiem, iestrēgst Kurzemes katlā uz veseliem 10 mēnešiem un Rīgā atgriežas tikai 1945. gada jūlija nogalē. Atkalsatikšanās ar Čaku tiek aprakstīta kā līksma un laimes pilna. Vien pāris rindkopās grāmatā pakavējusies pie 1945. un 1946. gada notikumiem, autore ātri pārsviežas uz 1947. gadu, kad izvērsti, maigi humoristiskā intonācijā tēlo abu kopējās darba gaitas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, kur Čaks strādāja par zinātnisko līdzstrādnieku paralēli laikraksta Cīņa kultūras nodaļas vadīšanai. Par to, vai viņas dzīvē 1945. gada rudenī būtu noticis kas īpašs, Mildas Grīnfeldes 1988. gadā rakstītajās atmiņās nav atrodams ne vārds. Bet – notikums notika. Un tam bija sekas, par kurām vēsture klusē vēl līdz mūsu dienām.
Dārgā cena
1945. gada 12. oktobrī Milda Grīnfelde tiek aizturēta, iespējams pat, uz ielas. Dokumentu pārbaudē atklājas, ka viņa nav izgājusi filtrācijas pārbaudi Rīgas NKVD punktā un tādējādi nav legalizējusi savu atrašanos Rīgā. Viņu pratina divi augsta ranga čekisti – Latvijas PSR Drošības ministrijas (tā pēc kara sauca čeku; turpmāk tekstā – VDM) apakšpulkvedis Kozins, 3. nodaļas priekšnieka vietnieks Broņņikovs. Pratināšana ilgst vairākas stundas2.
Pēc formāliem jautājumiem, kas saistīti ar filtrācijas procesu, čekisti paziņo, ka viņas aizturēšanas īstais iemesls ir cits, bet viltīgā kārtā noklusē, kāds tieši, liekot stāstīt par viņas darbību, kas «vērsta pret padomju varu»3.
Un Milda Grīnfelde stāsta: «.. pagātnē vācu okupācijas laikā es pieļāvu rīcību, kuras raksturs bija neslēpti pretpadomisks. Strādājot par redaktori pazīstamajā izdevniecībā Zelta ābele, kura piederēja Goperam, es uzrakstīju grāmatu dzejā, ko izdeva tā pati izdevniecība. Tā bija – Tēva, kurš Volhovas frontē cīnās pret boļševikiem, vēstule savam dēlam – nepārprotami ar pretpadomju raksturu.»4
Piefiksēsim divas lietas. Pirmkārt, Milda Grīnfelde neatsakās no bērnu grāmatas Tētis – karavīrs autorības, piedēvējot to Aleksandra Čaka spalvai. Tā viņa darīs 1951. gadā, kad dzejnieks jau miris. Ar simtprocentu pārliecību var apgalvot – pretējā gadījumā Čaku apcietinātu. Tātad dzejnieka draudzene ir pietiekami drosmīga, lai mīlestības vārdā upurētos. To viņai arī nāksies darīt. Tikai pavisam savādāk, nekā pratināšanas sākumā iespējams iedomāties. Otrkārt, uz viltīgi izvilināto atzīšanos čekisti reaģē ar vēsu mieru: «Izmeklēšanai tas ir zināms.»5 (Tātad pirms pratināšanas veikts apjomīgs pētniecības darbs, savācot maksimāli visu sava upura iespējamo idejisko grēku buķeti.) Atskan pavēle stāstīt par savu pēdējā laika aktīvo pretpadomju darbību. Kad pratināmā to noliedz, sākas aplinki jautājumi par radiniekiem. Milda Grīnfelde kā tuvākos radiniekus min vecākus un abus nepilngadīgos bērnus, noliedzot, ka viņai būtu brālis, kad tas tiek taujāts papildus. Čekisti neatlaižas. Protams, protokolā nav fiksēts, vai bija tikai agresīvi jautājumi, vai arī tika draudēts vai lietoti pat fiziskās ietekmēšanas līdzekļi, kas tolaik, pratinot aizdomās par pretpadomju darbību turētos, nebija retums. Piespiesta pie sienas, pratināmā sāk stāstīt.
– Jautājums. Izmeklēšanai zināms, ka jūsu brālis pēdējā laikā atradies Ventspilī. Nosauciet viņa fiktīvo uzvārdu.
– Uzvārds, ar kuru slēpjas mans brālis – Pētersons.
– Jautājums. Jūsu brālis tika arestēts kā aktīvs bandītiskas organizācijas Meža brāļi loceklis. Pastāstiet sīki par to palīdzību, kuru jūs sniedzāt šai organizācijai. Vai jūs tagad gribat sniegt patiesu liecību?
– Jā, tagad es gribu dot patiesu liecību. (..) 1945. gada maijā es dzīvoju Kurzemē, Jūrkalnē, kopā ar Mariju Lancis. (..) Drīz pēc vācu armijas kapitulācijas es kopā ar Mariju Lancis bijām pie viņas mātes. Te satikām 2 vācu karavīrus, kuri acīmredzot slēpās.. . (..) Sarunas beigās viņi pastāstīja par savu nolūku bēgt uz mežu, ko arī naktī izdarīja. Drīz pēc tam .. es, kā arī Marija sākām viņiem nest produktus. (..) Tai laikā es .. no sava brāļa .. saņēmu vēstuli ar parakstu Pētersons. (..) Satiekoties es pastāstīju brālim, kas man zināms par mežā esošiem latviešiem un pēc viņa lūguma mēs kopā aizgājām uz norunāto vietu, kur brālis satikās ar personām, kas bija nelegālā stāvoklī. .. es aizbraucu uz Rīgu. (..) Rīgā, es pirmo dienu pavadīju pie kādas paziņas Pārdaugavā, bet vēlāk apmetos pie Valdas Lulles, caur kuru es nodibināju sakarus ar dzejnieku Aleksandru Čaku. (..)
– Jautājums. Pastāstiet par jūsu sakaru turpinājumu ar bandu pēc jūsu ierašanās Rīgā.
– Rīgā mani 2 reizes apmeklēja mans brālis. (..) Tikšanās galvenokārt notika mūsu dzīvoklī, kur .. tika apspriests jautājums par palīdzības sniegšanu tiem, kas slēpjas mežā. Lai falsificētu dokumentus, tika nolemts griezties pie mākslinieka-grafiķa Voldemāra Krostiņa, kuram vajadzēja izgatavot Dundagas apriņķa pārvaldes fiktīvu zīmogu.. .
– Jautājums. Kam bija zināms par šo pagrīdes darbību?
– Kad ieradās brālis, bez dzīvokļa saimnieces Valdas Lulles klāt bija kāds Šīrons, Lulles paziņa Freiss (a?), Damans, /kāda/ dāma-blondīne.»6 (Vēlākā sarunā tiek minēti vēl daži citi uzvārdi.)
Neticami, bet pēc 1945. gada 12. oktobra pratināšanas Milda Grīnfelde tiek atbrīvota, lai gan nodarījumi, ja izmantojam tā laika terminoloģiju, ir pilnīgi pietiekami, lai viņu tiesātu pēc slavenā 58. panta par padomju dzimtenes nodevību, piespriežot piecpadsmit vai labākajā gadījumā desmit gadus izsūtījuma uz Sibīrijas nometnēm. Ir pamats secināt, ka tieši šīs pratināšanas finālā tiek noslēgts līgums, par kura eksistenci pati Milda Grīnfelde paziņo tikai pēc sešiem gadiem. Protams, tas nenotiek publiskajā telpā, bet slēgtajās čekas sienās, kur viņa tiek pratināta savā mūžā otru reizi, būdama ne vairs aizturētā, bet jau apcietinātā tā saucamās Franču grupas lietā.
Brālis
Kas bija Mildas Grīnfeldes brālis, un kas ar viņu notika 1945. un 1946. gadā? Miervaldis Ziedainis, pāris gadus jaunāks par 1909. gadā dzimušo māsu, 1939. gadā absolvē Augstāko kara skolu ar leitnanta pakāpi. Otrā pasaules kara laikā, iesaukts leģionā, Miervaldis Ziedainis ir vada komandieris Volhovas purvos, kur tuvāk iepazīstas ar savu padoto Frici Sirsniņu. Bijušais leģionārs Sirsniņš, pavadījis izsūtījumā Sibīrijā, Soļikamskas lēģerī, 10 gadus, 20. gadsimta nogalē uzraksta atmiņas. Tās glabājas Misiņa bibliotēkas rokrakstu nodaļā, un tajās iespējams gūt plašāku informāciju arī par Miervaldi Ziedaini. Pēc 1945. gada 9. maija Sirsniņam un Ziedainim izdodas legalizēties, iegūt īstus, nevis viltotus dokumentus, protams, uz sveša vārda. Ziedainis pēc pases nu ir Pētersons. Sirsniņš sāk strādāt Pāces kokzāģētavā, bet Ziedainis/Pētersons – Ventspils apriņķa sēklu sagādes kantorī par revidentu. Abi uztur sakarus ar mežā palikušajiem biedriem – bijušajiem leģionāriem, kā arī citiem, kuri neatzīst jauno varu. 1945. gada vasaras nogalē Ventspils apriņķa Zlēku mežā notiek pirmā Ziemeļkurzemes nacionālo partizānu grupu vadītāju sanāksme, Miervaldim Ziedainim tajā liek priekšā uzņemties nacionālo partizānu organizācijas vadību, ņemot vērā viņa drosmi un izveicību, apgādājot mežiniekus ne tikai ar dokumentiem, bet arī apģērbu un pārtiku. Ziedainim, raksta F. Sirsniņš, kā grupas vadītājam .. (nacionālo – S.R.) partizānu vidū bija vārds un liela reputācija.7
1945. gada 2. oktobrī liela Ziemeļkurzemes partizānu grupa tiek apcietināta, arī Sirsniņš un Ziedainis. Pēc dažām dienām viņi tiek pārvesti uz čekas cietumu Stabu ielā. Tur viņus astoņus mēnešus pratina pamīšus ar nežēlīgu spīdzināšanu, pūloties iegūt informāciju par mežā palikušo partizānu apmešanās vietām. Sirsniņš stāsta: «Nekad nebiju dzirdējis tādu spīdzināšanas paņēmienu, ka, notriecot tevi uz grīdas, saķer aiz kājas un, ar āmuru dauzot pa papēdi, tu zaudē samaņu. Iespaids ir tāds, it kā ar āmuru tevi dauza pa deniņiem.»8 1946. gada 13. jūlijā tiesas zālē Sirsniņš satiek Ziedaini, kurš ir tik daudz spīdzināts, ka gandrīz vairs nav pazīstams. Sirsniņš liecina: «.. seja viņam uzpampusi vienos zilumos, uz pieres tāda kā brūce. Arī rokas apsaitētas, varbūt bijušas ieslēgtas kādos speciālos dzelžos. (..) .. skatos Miervaldim acīs un redzu, ka viņam acis it kā nedzīvas, it kā viņš mani nemaz neredz. Tuvplānā es ievēroju, ka uz viņa sejas ir ne tikai zilumi, brūce, bet arī tulznas. To, ko es toreiz ieraudzīju, .. es uzrakstīt neprotu.»9
Miervaldim Ziedainim un Jānim Bērziņam, profesora Luda Bērziņa dēlam, piespriež augstāko soda mēru nošaujot. Stāstījumu vecais vīrs nobeidz šādi: «Neviens nevietā pateikts vārds no manas mutes nav nācis. Manis dēļ neviens mūsu cilvēks nav cietis. Par to, ka es šīs spīdzināšanas varēju izturēt, es vēlreiz saku simtreiz paldies savam čekā noslepkavotajam komandierim Miervaldim Ziedainim. Viņš bija tas, kas visu smagumu uzņēma uz saviem pleciem. Viņš mira varoņa nāvē.»10
Kad Milda Grīnfelde 1945. gada 12. oktobrī tiek pratināta, pagājušas jau 10 dienas, kopš viņas brālis arestēts. Čekistiem jau zināms viņa fiktīvais uzvārds – Pētersons. Tātad māsas sniegtā informācija Miervalža Ziedaiņa likteni izšķirt nevarēja. Arī ietekmēt – droši vien ne īpaši daudz. Jo, kā rādās, čekisti arī bez viņas palīdzības jau zināja daudz.
1951. gada 5. aprīlī MGB jeb Valsts Drošības ministrijas 1. daļas 2. nodaļas priekšnieks majors Ģedovs uz viņa iestādē «ienākušo materiālu bāzes» sagatavo lēmumu par Mildas Grīnfeldes arestu, kur citu apsūdzību skaitā teikts: «Grīnfelde, būdama slepena MGB orgānu aģente, nostājās uz divkosības un dezinformācijas ceļa.»11 Bet 1951. gada 14. maijā, kad Mildu Grīnfeldi čekā pratina, viņa uz vecākā izmeklētāja kapteiņa Zuzena jautājumu «No kura laika jūs sākāt sadarboties ar MGB orgāniem?»12 atbild: «Ar Latvijas PSR MGB orgāniem kā slepenā aģente es sadarbojos no 1945. gada oktobra līdz 1951. gada maijam.»13 Tātad sadarbība sākusies tūlīt pēc 1945. gada pratināšanas. Tik augsta cena bija brīvībai, kuru viņa ieguva uz nākamajiem sešiem gadiem. Nav zināms, kādi draudi tika izteikti Mildai Grīnfeldei, lai piespiestu viņu sadarboties. Varbūt tie saistījās ne tikai ar iespējamām represijām pret viņu pašu, bet arī pret viņas bērniem, vecākiem un pat Aleksandru Čaku, jo orgāniem nevarēja būt noslēpums viņu tuvās attiecības. Tāpēc personiski es, kamēr nenoskaidrošu ko pretēju, Mildas Grīnfeldes sadarbību ar slepenajiem orgāniem primāri uztveru kā traģēdiju, nevis kā nodevību. It jo īpaši tādēļ, ka viņa bijusi slikta ziņotāja, jo «nostājās uz divkosības un dezinformācijas takas», par ko arī bargi samaksāja. Par pamācību citiem, ka ar čeku jokoties, respektīvi, krāpties un mānīties, nedrīkst.
Pēkšņā amnēzija
Šajā kontekstā viens no aktuālākajiem jautājumiem ir tas, vai Čaks zināja par Mildas Grīnfeldes otru – slepeno dzīvi. Atbilde uz šo jautājumu, iespējams, varētu palīdzēt skaidrot vairākas mīklas dzejnieka dzīvē un pēckara daiļradē.
Daudzi ir atstājuši atmiņas, ka Čaks savas dzīves pēdējos gados bijis nervozs, aizdomīgs un bailīgs. Kad 1989. gadā rakstīju grāmatiņu Brošūra par manu naidu, intervēju Arvīdu Griguli, kurš nedaudz nicinošā intonācijā atstāstīja kādu atgadījumu, kas apliecina šīs īpašības: «Čaks bija ļoti noslēgts cilvēks. Un daudzus noslēpumus viņš aiznesa kapā. Viņam bija arī vajāšanas mānija. Pēckara gados mēs reiz gājām gar kanāla malu Bastejkalnā, un viņš man teica: «Aizej uz CK, lai tā stājas sakaros ar drošības komiteju un uzzina, ko no manis īsti grib. Redzi, redzi, tie divi, kas nāk aiz mums, tie man seko.»»14
Vai šādu jau traģikomisku baiļu diktētu nesavaldības lēkmi nevarēja radīt arī zināšanas, uz ko ir piespiesta Milda? Un gluži vai mežonīgā izkalpošanās jaunajam režīmam, slavinot pionierus, Maskavas metro, padomju armiju – laimnesi, peršojot gan kolektīvi, gan individuāli vēstules lielajam biedram Staļinam. Vai to bez citiem faktoriem nevarēja izraisīt arī vēlēšanās novērst aizdomas no sevis kā no potenciāli nelojāla padomju pilsoņa, lai nevienam, arī Mildai, ja nu viņu attiecības, nedod Dievs, sabojātos, nebūtu ziņojamā materiāla attiecībā uz viņu. Var iebilst, ka Čaks uz kolaboracionisma ceļa nostājās jau 1940. gadā. Jā, protams, taču tomēr ne tik intensīvi. Ja viņš ar savu trauslo raksturu zināja, tad mīlēja un dzīvoja nemitīgās bailēs no savas mīlestības. Dramatiskāku un iekšējo pasauli sapostošāku konfliktu grūti iedomāties.
Cita starpā, par to, ka Milda Grīnfelde bija slepenā aģente, Okupācijas seku dokumentēšanas centrā nav nekādu liecību. Kā arī par to, ka čekai par Čaku būtu kāds ziņojums. Šie dati ir vai nu iznīcināti, vai noglabāti drošā vietā.
Valsts arhīvā iegūtās informācijas gaismā par Grīnfeldes dubulto dzīvi mīklainas liekas dažas norises Čaka nāves dienā. Tās liek jautāt, vai Grīnfelde, pret savu gribu sasaistījusies ar VDM, dažkārt nekļuva par tādu kā Trojas zirgu. Lūk, kā viņa apraksta Čaka slimību un viņa nāves dienas notikumus: «Augstā temperatūra (38,8’ – S.R.) pēc dažām dienām ir kritusies, bet turas pāri par 37 – un tā līdz pašam galam: 37,2 – 37,4, lielākoties beidzamā laikā – 37,2. Atnāk ārsti. Galvenais ārstētājs ir dr. Roberts Šiliņš. Vairākas reizes atnāca arī dziesmuvariete dr. Elfrīda Lulle. Ārsti izsaka domu par ievietošanu slimnīcā, bet es vēlāk ārstiem lūdzu, lai slimnīcu nepiedāvā. Uz slimnīcu iet Čaks neparko negrib – vienīgi ja nu man esot ar viņu par grūtu. (..)
Viņa (Emīlija Briežkalne – S.R.) aizgāja uz poliklīniku un bija ilgi projām. Vismaz divas vai trīs stundas. No visa, kas risinājās slimnieka istabā pa šīm stundām, manā atmiņā saglabājušies tikai īsi mirkļi. Pārējo es pat tajā pašā vakarā nekādi nevarēju atcerēties. Pilnīgs vairāku stundu zudums. (..) (Briežkalni – S.R.) .. sūtīju atpakaļ uz poliklīniku pēc daktera. Biju tik nepielūdzami pavēloša kā nekad savā mūžā. Dakteris drīz bija klāt. Aizelsies no augstā kāpiena. Ieskrējis priekšnamā, turpat uz grīdas nometa mēteli un steidzās. Es paliku istabas durvīs. Redzēju, kā dakteris Šiliņš aizspieda Sašam acis, tad, ne vārda neteicis, iznāca priekšnamā un gurdi aizgāja.»15
Lasot Mildas Grīnfeldes atmiņas agrāk, pēkšņo un dīvaino atmiņas zudumu uztvēru kā spēcīga traģiska pārdzīvojuma sekas. Bet ja nu šajās stundās notika kas tāds, ko viņa negrib atcerēties? Bet varbūt nevar? Ja nu laikā pēc Briežkalnes aiziešanas, šajās divās vai trīs stundās, dzīvoklī bija kāds cits? Galu galā stūra māja atradās pāri ielai gandrīz tieši pretī. Tikai paskatīties, kā tas notiek? Vai arī pasteidzināt iznākumu? Un kāpēc dakteris Šiliņš, ko viņa bijušie pacienti, piemēram, Līvija Volkova, atceras ne tikai kā augstākā līmeņa mediķi, bet arī kā izcili iejūtīgu cilvēku, aizgāja, neteicis ne vārda?... Var jau būt, ka mana fantāzija ir pārāk mežonīga, inducēta no biežās kriminālfilmu skatīšanās.
Aģente uz melu un divkosības ceļa
1951. gadā Milda Grīnfelde, atbildot uz izmeklētāja jautājumu par viņas kā slepenās aģentes uzdevumiem, sniedz atbildi, kas ļauj secināt, tieši kāda informācija čekistus interesēja visvairāk: «Man bija uzdevums ziņot MGB orgāniem par manas vides personu pretpadomju darbību, tai skaitā par Sirsoni, Birgeri Ievu u.c. 1946. gadā man bija uzdevums piedalīties tā saucamajos literārajos vakaros pie mākslinieka Stubava, lai noskaidrotu, kas tur notiek.
– Jautājums. Kā jūs izpildījāt saņemtos uzdevumus?
– Es sniedzu liecības, kas man bija zināmas par savas vides personām, bet šajās liecībās es viņu pretpadomiskās darbības faktus minēt nevarēju tāpēc, ka man par tādiem nekas nebija zināms. Par «literārajiem vakariem» es ziņoju to, ko es tur redzēju, taču es tur neatradu neko pretpadomisku. 16
Izmeklētājs Zūzens ar šādu atbildi nav mierā un sāk izturēties kareiviski uzbrūkoši. – Jautājums. Jūs arī pašlaik neesat atklāta izmeklēšanas priekšā. «Literāro vakaru» dalībnieku lietā ir noskaidrota šo sapulču pretpadomju būtība un tās dalībnieku pretpadomiskā apmelojošā aģitācija. Jūs par to labi zinājāt un slēpāt to no MGB orgāniem?
– Es palieku pie sava uzskata, ka «literārajos vakaros», kuros es piedalījos, nekādas pretpadomju aģitācijas nebija. Tur notika rietumeiropas buržuāziskās literatūras darbu lasīšana un apspriešana, kāda tā bija, neatceros, bet bez pretpadomju izteikumiem. Es bieži satikos ar šo sapulču dalībnieci Birgeri, bet par viņas nacionālistiskiem noskaņojumiem neko nezināju.
Nākamais uzbrūkošais jautājums, drīzāk apsūdzība, ir šāds: – Jūs formāli strādājāt ar VDM orgāniem. Jums bija plašs paziņu loks latviešu buržuāziski nacionālistiskās inteliģences vidū, bet jūs slēpāt viņu pretpadomisko darbību. Un arī tagad negribat par to stāstīt.
Milda Grīnfelde ir nelokāma: – «Kaut arī man bija pazīšanās ar latviešu inteliģenci no Latvijas buržuāziskās valdības perioda, bet par viņu pretpadomju darbību pēdējā periodā man nekas nebija zināms.»17
Par Franču grupu tika neoficiāli nodēvēta inteliģentu grupa – tie bija dažādu nozaru mākslinieki un piemākslas aprindu cilvēki, skaitā ap pusotru desmitu, kuru vidū bija gleznotājs, grupas līderis Kurts Fridrihsons, Dailes teātra aktieri Miervaldis Ozoliņš, Arnolds Stubavs, Irina Stubava, dzejnieces Mirdza Bendrupe, Elza Stērste, tulkotājas Ieva Birgere, Maija Silmale un Milda Grīnfelde, literatūras un mākslas vēsturnieks Alfrēds Sausne ar sievu Eleonoru Sausni, jurists Gustavs Bērziņš un viņa sieva, koriste Millija Bērziņa. Dažas sanāksmes, kā spriežams no pratināšanas protokoliem, apmeklējusi arī aktrise Lilita Bērziņa ar savu tā laika dzīvesbiedru aktieri un režisoru Juriju Jurovski, taču viņi represijām netiek pakļauti. Sapulces notikušas Fridrihsona vai, biežāk, Stubavu dzīvoklī. Daudzi no viņiem pratuši franču valodu, lasījuši oriģinālā netulkotus un Padomju Savienībā aizliegtus franču autoru darbus, piemēram, Andrē Žida 1936. gadā uzrakstīto grāmatu Atgriešanās no PSRS, kur padomju režīms pakļauts kritikai savas nonivelējošās attieksmes dēļ pret personību, padarot to skrūvītei līdzīgu. (Grāmatu K. Fridrihsonam dāvināja pats autors, kad gleznotājs 1936. gadā apmeklē Parīzi.) Ticis runāts arī par Gandija dzīvi un darbiem, Francijas 18. gadsimta, Rietumu 16.–18. gadsimta tēlotāju mākslu, Ē. Ādamsonu, V. Majakovski; apspriestas teātra izrādes; tikusi lasīta M. Bendrupes, E. Stērstes, S. Sirsones dzeja, G. Bērziņa proza. Gatavoti referāti, kā arī notikušas brīvas diskusijas. Par to, cik atšķirīgs bija upuru un viņu vajātāju kultūras līmenis, liecina, piemēram, fakts, ka blakus citām piecām par pretpadomiskām atzītām grāmatām no K. Fridrihsona personiskās bibliotēkas izņemts arī Stendāla romāns Sarkanais un melnais.
Apcietinātajiem inkriminē ne tikai darbību pretpadomju grupā, kas skaitījās smags noziegums savas kolektīvās būtības dēļ. Vairākiem no viņiem, kā Fridrihsonam, Stērstei, Grīnfeldei papildus sameklēti vēl citi, daudz smagāki grēki par sakariem ar nacionālajiem partizāniem un emigrācijas aprindām. Mildai Grīnfeldei, piemēram, atjauno visus politiskos grēkus, kas tika atlaisti pēc 1945. gada 12. oktobra pratināšanas čekā, kad viņa acīmredzot piekrita sadarboties kā slepenā aģente. Sodi ir ārkārtēji bargi – Fridrihsonam, Stērstei, Birgerei tiek piespriesti 25 gadi izsūtījumā uz Sibīrijas nometnēm; citiem, tai skaitā Grīnfeldei, 10 gadi nometnē un pieci gadi nometinājumā bez tiesībām atgriezties dzimtenē.
Ja 1945. gada pratināšanā Milda Grīnfelde varbūt arī varēja kādu uzvārdu nosaukt mazāk, tad 1951. gadā, pratināta Franču grupas lietā, viņa vienīgā neapsūdz nevienu no apcietinātajiem, nesniedz liecības pret tiem, kaut arī izmeklētājs to neatlaidīgi pūlas panākt. Toties pārējie, ieskaitot K. Fridrihsonu, ir pat ļoti atklāti, arī Mildas Grīnfeldes virzienā lido apsūdzošas frāzes par nacionālismu, pretpadomju uzskatiem, buržuāzisko pārliecību. Šīs vakardienas biedru sniegtās kompromitējošās liecības tiek klasificētas kā pierādījumi, uz to tiek taisīti bargie spriedumi. Pratinātās personas liecībās iepin arī intīma rakstura informāciju, ko viņiem neviens neprasa. Kaut gan – mūžības priekšā jau šāda informācija Mildu Grīnfeldi pat grezno. Tā, piemēram, Alfrēds Sausne izmeklētājam 1951. gada 19. janvārī stāsta: «.. ar viņu (Mildu Grīnfeldi – S.R.) satikos 1945. gada rudenī kādā no pretpadomju sapulcēm. Asus pretpadomju izteicienus es no Grīnfeldes puses nedzirdēju. Kaut gan atsevišķas ironiskas piezīmes un izteicieni bija vērojami. Pēc savas pārliecības viņa ir nacionāliste, noskaņota pretpadomju garā. Mildai Grīnfeldei bija intīmas attiecības ar dzejnieku Aleksandru Čaku.»18 Bet Eleonora Sausne tai pašā dienā pratināšanā pastāsta: «Mūsu grupā Grīnfeldi ieveda pats Kurts Fridrihsons. No 1945. g oktobra līdz mūsu grupas izjukšanai 1947. gada vasarā viņa regulāri apmeklēja sapulces. (..).. 1946. gada rudenī kādā no vakariem viņa lasīja nepublicētus dzejnieka Aleksandra Čaka dzejoļus. (..) .. viņai bija ļoti tuvas attiecības ar Čaku.»19
1954. gada jūlijā no Omskas apgabala, kur Kurts Fridrihsons izcieš sodu, viņš raksta PSRS ģenerālprokuroram. Toreiz vēstule notiesātā liktenī neko neizmaina, taču tai ir vēsturiska nozīme šodien, ļaujot saprast, kas noticis čekas kabinetos, kur tika pratināti latviešu intelektuāļi. Mākslinieks lūdz mīkstināt sodu, jo pratināšanas protokolos nav atspoguļots viņa teiktais, bet gan izmeklētāju sacerētais, ko viņš parakstījis, nespēdams izturēt pret sevi un sev tuvajiem cilvēkiem vērstos draudus, iebiedēšanu un izsmalcinātu spīdzināšanu: «No pašas pirmās dienas izmeklētājs Morozovs (bet pēc tam Suseins u.c.) draudēja arestēt manu sievu, ja es neatzīšos tajā, par ko viņi mani apsūdz. Septiņas nedēļas sekoja nepārtrauktas nakts pratināšanas, kas noveda pie miega zuduma.. . Šī iebaidīšanas un izmeklētāju radītā nepārtraukta fiziska un morāla spiediena atmosfēra galu galā piespieda mani dzīvības saglabāšanas interesēs ne tikai apspiest pēdējos pašaizsardzības mēģinājumus un pakļauties viņu prasībām, bet arī tiesā noklusēt to, ko viņi runāja ar mani izmeklēšanā.»20
Par to, ka K. Fridrihsons raksta patiesību, liek domāt protokolos kā viņa izteikumi fiksētais teksts – tam raksturīgs primitīvs stils un rupja izteiksme, sovjetiskas politiskās klišejas, kas bija aktuālas tā laika oficiālajai ideoloģijai. Piemēram, izmeklētājs jautā par Franču grupas darbību: «Precizējiet, kas tas bija par literāru pulciņu!» Un K. Fridrihsons it kā atbild: «Ne literārs pulciņš, bet nacionālistiska pretpadomju grupa, kas veda savu pretpadomju nacionālistisko darbību zem literārā pulciņa izkārtnes. Visi mani nosauktie pretpadomju nacionālistiskās grupas dalībnieki .. pēc saviem uzskatiem ir idejiski padomju varas ienaidnieki un rūdīti nacionālisti.»21 Rodas paradoksāls iespaids, it kā apsūdzētais par katru cenu pūlas iestāstīt izbrīnītajam inteliģentajam pratinātājam savu un savu biedru vainu…
Vai Grigulis apmeloja Čaku?
Pati Milda Grīnfelde 1951. gada 20. aprīļa pratināšanas laikā nāk klajā ar apstulbinoši negaidītu informāciju.
– Jautājums. «Cik jūs personiski sarakstījāt grāmatas vācu okupācijas periodā?
– 1943. gadā es uzrakstīju bērniem vienu grāmatiņu Visi brauc, kur tika aprakstīti visi transporta veidi. Bet šis mans rokraksts palika neizdots. Citas grāmatas es nerakstīju.
– Jautājums: 1943. gadā Zelta ābele izdevusi grāmatu Tētis-karavīrs, kuras autore esat jūs. Kurš uzrakstījis šo grāmatu?
– .. uz šīs grāmatas ir mans uzvārds, bet šīs grāmatas dzeju tekstus neesmu sarakstījusi es, bet man pazīstams dzejnieks Aleksandrs Čaks (miris 1950. g. februārī).
– Jautājums. Kā tas notika?
– Izdevējs Gopers 1943. gadā man uzdeva uzrakstīt bērniem grāmatiņu par frontes tēmu. Vispirms es Goperam atteicu, jo man nebija pietiekami talanta priekš tā. Par Gopera priekšlikumu es pastāstīju savam draugam dzejniekam Čakam, ar kuru atrados intīmās attiecībās. Čakam tai laikā bija grūti materiālie apstākļi un viņš nolēma šo momentu izmantot un sastādīt grāmatiņai dzejas. Čaka sacerētos dzejoļus es pārrakstīju ar savu roku un kā savu rokrakstu nodevu Goperam, sakot, ka to uzrakstīju es. Pēc tam Gopers manu pārrakstīto Čaka dzeju izdeva atsevišķā grāmatiņā 50000 eksemplāros un uz grāmatas bija norādīts kā autora uzvārds – mans. Par šo grāmatu es no Gopera saņēmu 6 vai 8 tūkstošus marku. Visu šo naudu es pēc tam atdevu Čakam.
– Jautājums. Kāpēc Čaks savu dzeju neizdeva ar savu uzvārdu?
– Čaks uzskatīja, ka dzeju ar viņa uzvārdu neizdos, jo pie vāciešiem viņu uzskatīja par cilvēku ar padomju uzskatiem. (..)
– Jautājums. Kā jūs uzskatāt, kāds ir grāmatas Tētis-karavīrs saturs?
– Grāmatas Tētis-karavīrs saturu es uzskatu par atklāti pretpadomju, uzrakstītu buržuāziskā nacionālisma garā.22
Mildas Grīnfeldes atklāsmes liktu izdarīt nopietnas korekcijas latviešu literatūras vēsturē, ja vien kāds ārpus čekas virsnieka kabineta, kur notika pratināšana, par tām uzzinātu. Kaut gan pilnīgi iespējams, ka tie, kā mēdz teikt, kam vajag, arī uzzināja. Tādējādi varbūt ir atrasta atbilde uz jautājumu, kāpēc Čaka kara laikā sarakstītie brīnišķīgie darbi, tādi kā Debesu dāvana, Spēlē, Spēlmani!, Matīss – kausu bajārs, Lakstīgala dzied basu un vēl citi, netika izdoti gadsimta ceturksni pēc to sarakstīšanas. Leģionāru apdziedātājam taču nepienācās.
Plašākai publikai Milda Grīnfelde 1951. gadā izmeklētājam Zūzenam sniegto informāciju par Čaku, nevis viņu kā grāmatas Tētis-karavīrs autoru dara zināmu rakstā Miķelis Goppers un viņa Zelta Ābele, kas publicēts Literatūrā un Mākslā 1990. gada 14. aprīlī. Faktā, ka Milda Grīnfelde revidē Tēta-karavīra autorības jautājumu 1951. gada pratināšanas laikā, nav nekā nesaprotama. Šādi ir cerība noņemt vismaz vienu no daudzajām politiskajām apsūdzībām, kas viņai inkriminētas. Bet kāpēc ar 47 gadus noklusēto patiesību, ja tā ir patiesība, Milda Grīnfelde nāk klajā 1990. gadā? Lai restaurētu vēsturisko patiesību? Pilnīgi iespējams. Bet ja nu ir vēl citi iemesli? To vidū vēlēšanās piesaistīt sev uzmanību, ieintriģēt par attiecībām ar Čaku?
Man šķiet, ka mūsu literatūras zinātnieki ir ārkārtā labticīgi, simtprocentīgi noticēdami ekstravagantās sievietes vēl ekstravagantākajam paziņojumam, kā mēdz teikt, uz vārda un poēmu par leģionāriem Tētis-karavīrs bez šaubīšanās viennozīmīgi pasludinādami par A. Čaka darbu. Ja tā ir patiesība, tad Arvīds Grigulis jau Čaku neko daudz nav apmelojis, 1974. gadā izdevniecības Liesma redkolēģijas sēdē teikdams, ka viņš bija politiska prostitūta. Un tādējādi panākdams Mūžības skarto palikšanu ārpus Arnolda Būmaņa sastādītajiem Rakstiem.
Citētie avoti
1 Grīnfelde M., Rūmnieks V. Kāpēc es esmu Čaks? R., 1988, 79. lpp.
2 Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk – LVA), fonda nr. 1986, apr. 2, lietas nr. P-9254, 56. lpp. (Visi izmeklēšanas materiāli tulkoti no krievu valodas.)
3 Turpat, 55. lpp.
4 Turpat.
5 Turpat.
6 Turpat, 55.–56. lpp.
7 Sirsniņš F. Leģionāra atmiņas. Arī par M.Grīnfeldes brāli Miervaldi Ziedoni. Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa, A-B, R 13571, nr. 97, 6. lpp.
8 Turpat, 8. lpp.
9 Turpat, 10.–11. lpp.
10 Turpat, 10. lpp.
11 LVA, fonda nr. 1986, apr. 2, lietas nr. P- 9254, 1.”b” lpp.
12 Turpat, 47. lpp.
13 Turpat.
14 Cit. no: Radzobe S. Brošūra par manu naidu. R., 1990, 128. lpp.
15 Grīnfelde M., Rūmnieks V. Kāpēc es esmu Čaks?, 191. un 195. lpp.
16 LVA, fonda nr. 1986, apr. 2, lietas nr. P-9254, 47. lpp.
17 Turpat, 48. lpp.
18 Turpat, 77. lpp.
19 Turpat, 78. lpp.
20 LVA, fonda. nr. 1986, apr. 1, lietas nr. 4657-2. sēj., 271. lpp.
21 LVA, fonda nr. 1986, apr. 1, lietas nr. 4657-1. sēj., 18.–19. lpp.
22 LVA, fonda nr. 1986, apr. 2, lietas nr. P-9254, 25.–26. lpp.