Latvijas Nacionālā teātra aktrisei, Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) vadītājai Daigai Gaismiņai novembris šoreiz ir īpaši spraigs – LTDS rīkotajai Spēlmaņu naktij šoruden klāt nācis arī Baltijas mūsdienu drāmas festivāls SKATS un vēl labdarības koncerts Arnim Mednim. Par LTDS aktualitātēm, tās būtību un sūtību notika mūsu saruna.
– Nolēmāt apvienot Spēlmaņu nakts skati ar Baltijas teātra festivālu SKATS, kam šogad pienākusi kārta notikt Rīgā. Tāpēc, ka tas ir lētāk?
– Pilnīgi noteikti – tas ir lētāk. Tobrīd gan neaptvērām, ka būs tik grūti darba apjoma dēļ. Daudz izdevīgāk tas ir festivālam – no uzmanības pievēršanas viedokļa. Jo atsevišķi piesaistīt uzmanību Baltijas festivālam – varētu, bet vienalga kaut kas būtu jāliek klāt. Šajā gadījumā Latvijai tas varētu būt vislabākais variants, jo mēs parādām citu valstu interesentiem Spēlmaņu nakts labākās izrādes, bet to pamana arī mūsu publika, kas Spēlmaņu nakti pazīst. Paskatīties to, kas tepat blakus notiek, ir tik svētīgi. Baltijas valstu sadarbība vismaz teātra jomā šobrīd ir ļoti vāja, nemaz īsti nezinām, kā iet kaimiņiem. Tāpēc man šķiet ļoti svētīgi, ka šis festivāls var atgādināt par to, ka blakus ļoti interesantas lietas notiek.
21. novembrī Igauniju pārstāvēs vecākais Baltijas neatkarīgais teātris – Von Krāla teātris no Tallinas, kas dibināts jau 1992. gadā, iekarojis savu vietu teātra vidē un spilgti sevi parādījis un pierādījis. Viņi atvedīs izrādi The End, kas ir vizuāli spilgta un tehniski interesanti risināta. Stāsts – kārtējo reizi uzzinām, ka būs pasaules gals, un kas ar mums notiek, kad šo domu pielaižam sev klāt, ko uzskatām par svarīgāko, kas paliek pēc mums, ko gribam vēl paspēt izdarīt. Tas nenozīmē tikai drūmas lietas. Kādreiz paskatīties uz sevi no malas tādos sastrēgumbrīžos ir smieklīgi. Otra izrāde – Tartu Jaunā teātra izrāde, kur Igaunijas jaunieši runā par savu vēsturi. Līdzīgi kā Nacionālajā teātrī esam runājuši par Vili Lāci vai Imantu Ziedoni Jaunajā Rīgas teātrī – caur kultūras personībām atpazīstam konkrētu laiku, savu vēsturi. Igauņi izrādē IRD.K savai vēsturei ķērušies klāt diezgan nesaudzīgi. Tā ir par Karelu Irdu, Igaunijas teātra dzīvē ļoti nozīmīgu cilvēku. Viņš bijis komunists, piedalījies deportācijās, un tāpēc viņam padomju laikā tika dota zaļā gaisma. Varēja ļoti daudzus projektus, kā mēs tagad sakām, izsist cauri, tādējādi ļoti pacelt Vanemuines teātri, kura vadītājs viņš ļoti daudzus gadus bija, radot mākslinieciski ļoti augstvērtīgas lietas. Tad, lūk, šī dilemma – kas viņš ir šodienas Igaunijai – komunists nodevējs vai tomēr izcils cilvēks. Man patika piebilde izrādes anotācijā, ka bijušajiem komunistiem bez humora izjūtas šo izrādi skatīties neiesakām.
22. novembrī – lietuviešu diena. Man pašai izdevās redzēt Jona Vaitkus izrādi Meitene no kuras bijās Dievs, kas būs Nacionālajā teātrī. Tā man atgādināja par režisoru Pēteri Pētersonu. Izrāde – spilgta, ar iespaidīgu, daudznozīmīgu scenogrāfiju. Patika arī stāsts par šo meiteni, kuru par meiteni īsti nevar saukt, vismaz mana vecuma sievieti ap 40, caur kuras dzīvi tiek runāts par Lietuvas nesenākā laika vēsturi – kāpēc lietuvieši ir tādi, kādi ir, un kāpēc viņiem iet tā, kā iet? Tas ir jautājums, ko arī mēs bieži sev uzdodam. Otra izrāde Stārķa dāvana ir izrāde visai ģimenei – tā, starp citu, ir reta izdevība aizvest uz teātri kurlmēmus vai vājdzirdīgus bērnus, jo šī izrāde ir bez vārdiem, iespaidīga un interesanta. Stāsts ir pilnīgi saprotams gan bērniem, gan pieaugušajiem – par to, kā pasaule ir radusies, kas mēs tajā īsti esam. Abas izrādes ir godalgotas Lietuvas teātra skatē, tāpat igauņu izrādes savā valstī saņēmušas augstu novērtējumu, ne velti tieši šīs izrādes izvēlējāmies.
– Kā notika atlases process?
– Ar Lietuvas pusi vairāk diskutējām, ko mēs vispār gribētu, un tad viņi piedāvāja. Igauņi piedāvāja pat vairākus variantus, un tad brauca mūsu cilvēki skatīties un izvēlējās konkrēti, kas vislabāk atbilst tam, ko gribam šeit festivālā redzēt.
Par savu dramaturģiju mums ir īpaši jārūpējas, un šis festivāls ir viens no veidiem, kā to darīt, kā mudināt mūsu autorus pievērsties tēmām, kas interesē visus. Tāpēc mēs aizsākām Baltijas Jaunās dramaturģijas darbnīcu – tika izvērtētas un atlasītas katras valsts trīs labākās jauno autoru lugas, atbrauca šo lugu autori un sadarbībā ar pasniedzējiem un trim mūsu jaunajiem režisoriem pilnveidoja šīs lugas. 21. un 22. novembrī Nacionālā teātra Jaunajā zālē varēs redzēt trīs šīs darbnīcas interesantāko lugu lasījumus, kurus gatavo Laura Groza, Andrejs Jarovojs un Jurijs Djakonovs. Ļoti ceram, ka sadarbībā ar nākamajiem festivāla rīkotājiem Tartu šis process attīstīsies, un, ja visu ciklu apiesim, tad 2014. gadā, kad festivāls atkal atgriezīsies Rīgā, varētu būt jau redzami pirmie augļi. Mani patīkami pārsteidza un viesa cerības mūsu jaunie režisori – viņiem bija ļoti liela interese par to, ko jaunie dramaturgi var sarakstīt, un vēlme sastrādāties ar autoriem, panākot kopā tādu materiālu, pie kura interesanti strādāt gan režisoram, gan aktieriem.
– Jūs trešo gadu vadāt LTDS, kas ir viena no tām radošajām organizācijām, kuras aktivitātes, vai tā būtu Spēlmaņu nakts vai nupat notikušais Arņa Medņa labdarības koncerts, ir pamanāmas. Bet kāda, jūsuprāt, ir tādas radošas organizācijas loma šodien? Sociālais aspekts, protams, ir svarīgs un droši vien arī būs vēl ilgi, kultūrpolitikas jautājumi – tas viss mājaslapā ir skaisti formulēts. Bet nākotnē? Vai būtu jēga virzīties uz arodbiedrības pusi?
– Visas jūsu nosauktās lietas ir svarīgas. Kultūrpolitika – tas ir darbs, ko vismazāk redz, jo ir grūti pateikt, cik reižu esi gājusi, ar kādu runājusi, tikusies, piedalījusies preses konferencēs un mēģinājusi aizstāvēt kultūras jomu kā tādu. Tagad jau atkal – neesmu pēdējās dienas izsekojusi, kur kas ir nogriezts. Kā sākās sarunas par naudas taupīšanu, pēkšņi šķiet – kultūra ir tikai patērējoša. Nebūt ne, bez kultūras nebūs valsts, šīs vietas identitātes un nevienam šī tukšā vieta bez kultūras nebūs nepieciešama. Uz ko tad cilvēki no ārzemēm te brauc skatīties – vai tad uz Ķengaraga kvartālu? Protams, nē.
Par arodbiedrības funkciju. No manas pieredzes – viens no tās uzdevumiem ir savus biedrus vienot un mazliet organizēt sadzīvi, rīkojot vakarus, braucienus. Otra funkcija – aizstāvība. Protams, mēs nevaram katrā teātrī vai kultūras iestādē pārstāvēt tikai savus biedrus, nodalīt – tie ir mūsu biedri, tos aizstāvam, tie nav – neaizstāvam. Pateicoties Lolitas Caukas, toreiz LTDS vadītājas, aktīvai, mērķtiecīgai darbībai un izstrādātiem priekšlikumiem, tika izveidota sistēma, kā tiek aprēķinātas algas aktieriem un panākts algu pielikums teātros. Tas bija pirms kādiem astoņiem gadiem, kad bija ārkārtīgi zemas algas, un nu mēs esam atpakaļ tai pašā grāvī, jo finansējums kultūrai ir katastrofāli samazināts. Ļoti drīz sarunas par atalgojumu atkal sāksies. Vai par līguma veidiem. Ir lielas diskusijas par to, vai aktieriem ir nepieciešami beztermiņa līgumi.
Man šķiet, ka LTDS vissvarīgākā funkcija ir... Ja reiz es teātrī esmu un savu dzīvi tajā redzu, tad – šīs jomas sakārtošana. Man šodien Nacionālajā teātrī viena no butaforēm jautāja – vai viņai būtu jēga stāties savienībā, tur jau laikam aktieri vien. Tā nav. Ir gan teātra zinātnieki un kritiķi, gan tehniskie, gan administratīvie darbinieki. Tikai kopā mēs varam. Mēs vislabāk zinām, jūs vislabāk zināt, kas jums vajadzīgs, tāpat tehniskie cilvēki. Kad šīs domas, idejas kopā sanāk, tad mēs varam organizēt un runāt ar teātru vadītājiem vai Kultūras ministriju, kā kaut ko pamainīt.Un šoreiz nav runa par naudu, bet darba apstākļiem vai kādām sadarbības formām.
– Cilvēks, apsverot, stāties vai nestāties savienībā, domā – kāds man būs labums. Tas ir dabiski.
– Jā, konkrēti – ko man iedos.
– Pat nerunājot par naudu. Nupat svaigs piemērs – vesela rinda rakstnieku izslēgta no Rakstnieku savienības par biedra naudas nemaksāšanu, un tas ir jautājums par jēgu – ko savienība dara savu biedru labā. Tātad – kāds man labums?
– Labums – savstarpējā sadarbība. Kad sanāk kopā vairāki cilvēki, kas ir ieinteresēti par savu darbu, apstākļu uzlabošanu, turklāt sasaistītās nozares šeit ir klāt, tad varam vienoties par lietām, ko nepieciešams mainīt, izkustināt, sagrozīt, vai vispār ir kardināla problēma, kas mums visiem traucē un varam to likvidēt, lai sadarbība nestu lielākus augļus. Tā ir mūsu nelaime, ka mēs neredzam jēgu vienotībā un neprotam sadarboties.
– Bet kādā formā šī sadarbība var notikt? Es strādāju avīzes redakcijā, eju uz teātri, rakstu recenzijas. Galdnieks teātrī taisa dekorācijas. Kā, kur mēs satiekamies?
– Kā starpnieku es redzu radošo savienību. Pie viena galda savienības valdē sanāk dažādu teātra nozaru pārstāvji, dažādu paaudžu profesionāļi un lemj, pie kā vērsties, lai kādu problēmu risinātu vai panāktu kāda jautājuma aktualizēšanu citā līmenī. Ne jau es izdomāju, ka Arnim Mednim vajag palīdzēt un kā to darīt, to ierosināja kolēģi. Spēlmaņu nakti es nerīkoju, lai sevi parādītu, bet lai pievērstu uzmanību izciliem sasniegumiem Latvijas teātrī. Un tas taču ir ieguvums mums visiem. Ja tā tieši jautā, ko man tas dos, man jājautā – ko es varu dot un vai man vispār ir ko piedāvāt arī citiem cilvēkiem savā nozarē.
Ļoti liela jēga ir Radošo savienību padomei, kas apvieno savienības. Tas ir sociālais partneris ar lielu biedru skaitu, nopietns spēlētājs kultūrpolitikā, ar kuru nevar nerēķināties.
– LTDS ir viena no lielākajām savienībām ar 745 biedriem. Kā jums ar biedra naudām? Arī slēdzat ārā par nemaksāšanu?
– Tāpat ir parādnieki. Kad tiešām ļoti, ļoti ilgi nav maksāts un vairs nav nekādu kontaktu ar cilvēku, tad slēdzam ārā.
– Cik liela ir biedra nauda?
– Ļoti dažādi. Pensionāriem – divi lati gadā, ar strādājošiem bez pastāvīga līguma vienojamies, cik varētu maksāt. Strādājošiem ar pastāvīgu līgumu – 0,5 procenti no pamatalgas teātrī. Ja alga uz papīra ir 500 latu, tad mēnesī 2 lati un 50 santīmi tiek ieskaitīti savienībai.
Vēl gribēju par savienības sociālo funkciju teikt – tas vienmēr ir aktuāli. Ik pa brīdim notiek lietas, ko nevari paredzēt, tāpēc, ja ir šāda aizmugure... Pats Rīgas domei vai kam citam neuzrakstīsi. Ļoti bieži pašam palūgt palīdzību ir daudz grūtāk nekā meklēt citam. Man tā ir pilnīgi noteikti.
– Kāda ir situācija ar savienības budžetu?
– Katrai savienībai tā ir atšķirīga. LTDS vēl ir daži īpašumi – Dzirnavu ielas māja un Smiļģa ielas māja – muzeja jaunā piebūve. Ienākumi no telpu nomas ir tā nauda, ar ko varam dzīvot, kas man ļauj apmaksāt darbiniekus un pati varu saņemt samaksu par šo darbu. Ir vairākas savienības, kam īpašumu nav bijis vai vairs nav, tur reti kāds no vadītājiem saņem samaksu, tas ir brīvprātīgs darbs. Ja mums nebūtu īpašumu, Spēlmaņu nakti nemaz organizēt nevarētu.
– Tātad ar tiem resursiem, kas jums ir, varat daudzmaz dzīvot?
– Jā, mēs varam daudzmaz dzīvot, bet, protams, tā darbība, kāda savienībai bija agrāk, kad īres maksas bija augstākas un bija pārdots īpašums, no kura ieguldītās naudas vēl nāca procenti, tādu iespēju vairs nav. Tad LTDS bija lieka nauda un varēja rīkot radošos konkursus, biedri iesniegt projektus. Tas bija redzams labuma piemērs – top grāmata vai kāds interesants projekts, esi uzaicināts uz konferenci vai piedalīties festivālā, vēlies paskatīties izrādes Somijā vai Zviedrijā, atnāc iesniedz projektu, un konkursa kārtībā varēja saņemt līdzfinansējumu. Šobrīd šādu iespēju nav. Varbūt kādreiz. Tas ir smags jautājums. Daļu no pārdotā īpašuma naudas ieguldījām, lai saglābtu esošos īpašumus. Liekas naudas vairs nav. Kas ar mājām notiks nākotnē – grūti paredzēt. Īres maksas esam samazinājuši līdz minimumam, un tas vēl ir labi, ka šogad visas telpas, var teikt, ir iznomātas, Dzirnavu ielā kaut kas vēl ir tukšs. Ir mums bijušas bezalgas atvaļinājuma nedēļas, nācās atlaist darbiniekus – tas ir ļoti smagi. Šobrīd viss ir kārtībā.
– Par naudu un Spēlmaņu nakti. Krīzei sākoties, žūrija, eksperti, kuru darbs tāpat ir šo svētku pamatos likts, atalgojumu nesaņem. Jūsuprāt, tā ir normāla situācija?
– Man galīgi tā neliekas normāla situācija. Tāpat loģiski būtu, ja balvai sekotu līdzi arī nauda. Pēdējos gados arī naudas balvas vairs nav. Valsts nespēj. Vēl ceru atrast kādu mecenātu vai sponsoru, kurš saprastu, cik tas ir būtiski.
– Precizējam – Spēlmaņu nakts laureāti saņem Jura Gagaiņa veidoto Skatuves naglu.
– Vienīgais, kam sagrabinām naudu, ir mūža balvas ieguvējs. Lai kaut cik pieklājīgu naudas balvu iedotu katram laureātam, vajadzīgi astoņi tūkstoši latu. Ne Kultūras ministrija, ne Kultūrkapitāla fonds nevar šādu naudu atlicināt. Un arī no tās naudas, ko iedod sponsors – ja visu novirzītu laureātiem, tad savukārt nebūtu krāšņa pasākuma. Tā bija mana izšķiršanās. Ilgi esmu par to domājusi, kas ir būtiskāk – rīkot, piemēram, nominantu vakariņas, kur visi ir līdzvērtīgi, vai vienam uzvarētājam iedot tos 120–130 latus. Par žūriju runājot – varbūt nesanāca tik laba sadarbība ar Kultūras ministriju un tik laicīgi, kā gribējās. Kad Kultūrkapitāla fonds, kas vienmēr žūrijas darbam bija naudu devis, pēkšņi nepiešķīra, pirmajā brīdī bija šoks. Runājot ar Kultūras ministriju, pamazām tika panākts, ka šogad nauda ir piešķirta. Man ārkārtīgi žēl tās žūrijas, kas strādāja bez atalgojuma. Tā ir milzīga slodze, uzupurēšanās un atbildība. Pie kārtējās kultūras ministra maiņas mana lieta atkal ir iet un skaidrot to visu.
– Kā ir ar Spēlmaņu nakts balvas prestižu? Jums, teātrī strādājot, labāk redzams. Ir? Nav?
– Man liekas, ka ir. Protams, vienmēr māksliniekiem nāk klāt savas revolucionārās attieksmes izrādīšana vai arī kāds ir mūžīgais pret, un principā neiet. To es ik pa brīdim dzirdu. Ne jau, ka cilvēks domā, balvai nav prestiža, bet principā neiet, jo nekad balvu nedabū, vienmēr tikai nominē. Tāpēc man tik būtiskas šķiet nominantu vakariņas, kur visi ir vienlīdzīgos nosacījumos.
– Kādi bija jūsu apsvērumi, šogad piešķirot balvu par mūža ieguldījumu?
– Tā vienmēr ir ļoti grūta izvēle, jo cilvēku mūsu nozarē, kas daudz paveikuši, ir tik, ka gadā desmit tādas balvas varētu piešķirt. Kad man Astrīda Kairiša jautāja – kāpēc man tagad, teicu – kā pati saki, par lomām. Tā ir tava zvaigznīte augšā, ka tieši tagad. Agrāk vai vēlāk šī balva pie Astrīdas nonāktu tās klusās dzīves gudrības, sievišķīgā spēka, lepnības, spožuma, latvietības un mīlestības siltuma dēļ, ar kuru viņa ir apbūrusi vairākas skatītāju paaudzes. Jau vairākus gadu desmitus mēs nevaram atbildēt uz jautājumu, kas mums ir Ādolfs Šapiro. Ļoti neviennozīmīgs gadījums, bet tā ir vēsture, uz kuru ir jāpaskatās atpakaļ. Viņš ir izcila, talantīga personība, kurš radījis daudzas neaizmirstamas, sensacionālas izrādes, kurš pacēla un izveidoja Jaunatnes teātri, izveda to aiz Latvijas robežām un bija blakus, kad to likvidēja. Pagale viena nedeg. Un aizvainojums ir palicis abās pusēs. Vienreiz ir jāpieliek punkts šai neērtajai situācijai. Man tas šķiet ārkārtīgi skaisti, ka mēs varam novērtēt cilvēka labos darbus un pateikt paldies, jo neviens mēs neesam ideāls.