Nesen Panorāma rādīja sižetu par izstādi Vēstures muzejā, kur aplūkojama Viļa Rīdzinieka unikālā fotogrāfija, kas fiksē Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī. Žurnāliste jautāja vairākiem vidusskolēniem, kas redzams fotogrāfijā. No pieciem kaut ko aptuveni uz to pusi atbildēja viens.
Pārējie izturējās tā, it kā no viņiem gaidītu kādu prātā uz sitienu nenākošu asprātību. Mans nolūks ar šo faktu ir vienīgi raksturot reālo situāciju mūsu sabiedrībā. Lai konstatētu trīs faktus: uzmundrinošu, optimistisku un pesimistisku.
Uzmundrinošais – teātra izrāžu par vēsturi nekad nebūs par daudz. Optimistiskais – blakus Alvim Hermanim, kurš Jaunajā Rīgas teātrī, runājot par mūsdienām, konsekventi runā arī par vēsturi, nostājies jaunais režisors Valters Sīlis. Viņš gada laikā dažādos teātros iestudējis trīs izrādes, kas saistītas ar Latvijas vēstures sāpīgiem, kā arī pretrunīgiem notikumiem. Melānijas Vanagas Veļupes krastā (Nacionālā teātra Aktierzāle), Jāņa Baloža Visi mani prezidenti (Dirty Deal Teatro), Leģionāri (Ģertrūdes ielas teātris) veido īpatnu triloģiju: uzvedumus vieno gan vēsturiskā tematika, gan režisora mūsdienīgā attieksme pret to. Valters Sīlis kopā ar aktieriem neizmanto vēsturi ideoloģisku klišeju ražošanai 1934. gada nacionālisma garā, kā tas palaikam notiek, piemēram, Nacionālā teātra Lielās zāles izrādēs (Vadonis, Lācis). Režisors, tieši otrādi, nebaidās izaicināt iesīkstējušus domāšanas stereotipus un polemizēt ar un par autoritātēm. (Piemēram, prezidenta lomas attiecības ar šīs lomas tēlotāju personībām.) Viņa teātra darbi informē, analizē procesus, bet pats galvenais – rosina domāt, veidot patstāvīgu viedokli. Bet pesimistiskais fakts ir tāds, ka minētās izrādes, izņemot to par prezidentiem, pamatā apmeklē vidējā un vecākā paaudze. Personiski es neredzēju nevienu skatītāju skolēnu. Līdz ar to aktualizējas jautājumi, ko precīzi savā laikā noformulēja jau boļševiki: Ar ko sākt? un Ko darīt?
Izrādes Veļupes krastā spēles laukums ir neliels pleķītis Aktierzāles centrā, ko norobežo scenogrāfes Ievas Kauliņas četrstūrī izvietoti koka soli. Četras dažādu paaudžu aktrises – Astrīda Kairiša, Līga Liepiņa, Daiga Gaismiņa, Anete Saulīte – šķietami mierīgā tonī cita caur citu stāstīdamas par 1941. gada 14. jūnijā deportēto latviešu sieviešu un bērnu likteņiem Sibīrijā, sēž uz soliem ar muguru pret skatītājiem, dažkārt pieceļas, pagriežas ar seju pret mums, bet neiziet no četrstūra. Vēstījumu veido konkrētu procesu un lietu detalizēts apraksts (ēdiens, klimats, apģērbs, smakas, guļvietas, insekti, slimības, fiziskas un garīgas sāpes utt.). Šī konkrētība iztēlē rada reālas, lai arī baisas, bet tomēr dzīves, nevis vienīgi nāves iespaidu. Tādēļ izrādi iespējams izturēt – es līdzīgi daudziem potenciālajiem skatītājiem ilgi nevarēju saņemties apmeklēt uzvedumu bailēs no neizturamām šausmām, ar ko saistīts šis temats. Pamazām izveidojas priekšstats par izsūtītajām sievietēm kā par cilvēkiem ekstrēmā robežsituācijā, kuri līdzīgi alpīnistiem tveras pie katra klints izcilnīša, lai nenokristu nāves bezdibenī. Un tādējādi paplašina priekšstatu par cilvēka spēju robežām. Bet mazais telpas pleķītis raisa visplašākās asociācijas: tas ir kaut kas, ko viņas nosargāja un kas vienlaikus viņas nosargāja. Cilvēcība, ticība, Latvija...
Dažkārt kādai aktrisei it kā aizmirstas teksts, viņa sastostās, pārsakās. Rodas iespaids, ka pati vēsture stostās, minstinās, nevar sevi tekoši izstāstīt.
Līdzīgs paņēmiens apzināti lietots Leģionāros: vēsture runā svešvalodās, tātad ir atsvešināta, tulkojama un uz absolūtu precizitāti nepretendē. (Diez vai angļu, latviešu, zviedru un vācu valodu Kārlis Krūmiņš un somu aktieris Karls Alms lieto vienīgi tādēļ, ka projekts tapis, sadarbojoties latviešu, somu un zviedru teatrāļiem.) Valters Sīlis, izmantojot zviedra Pēra Ulova Enkvista grāmatu Leģionāri (1968), dokumentālus un pašradītus tekstus, izspēlē Latvijā joprojām mazzināmos notikumus par to, kā Zviedrija 1946. gadā izdeva PSRS 146 baltiešu bēgļus – bijušos leģionārus. Abi aktieri, mainot kostīmu detaļas, grima elementus, nedaudzus rekvizītus, uz milzīga izmēra Latvijas, Zviedrijas, PSRS karogu fona īsteno artistiski spožu metamorfožu virteni, pārtopot dažādos tēlos: latviešu leģionāros, zviedru politiķos un bēgļu nometnes apsargos, krievu ierēdņos... Izrāde ir ļoti dinamiska un fiziska – abi puiši cīkstas ne pa jokam, pa gaisu šķīst mākslīgās asinis; viņi labi pārvalda grotesku, absurdu, parodiju, ko miksē ar šķietamu neitralitāti. Aktieri izmanto interaktīvās metodes, izrādē iesaistot skatītājus: piedāvā, piemēram, izpildīt Zviedrijas karaļa un grūtnieces –leģionāra sievas lomu, lasīt zviedru protestus pret baltiešu deportāciju, balsot kā zviedru parlamentāriešiem... (Parasti man ļoti nepatīk, ja aktieri uzmācas; šī bija pirmā reize, kad aktīvi gribējās piedalīties.)
Personiski mani visvairāk skāra temats, kas joprojām nebeidz pārsteigt: cik ļoti lielā mērā Rietumu valstis, tajā skaitā Zviedrija, pēc kara baidījās no PSRS, kā verdziski pielīda, atdodot saplosīšanai neaizsargātās, tajā skaitā Baltijas valstis. Un cik maz ar darbiem saskanēja to retorika par tautu pašnoteikšanās tiesībām un brīvību.
Finālā gaida pārsteigums: tas ir ne tikai Karla Alma ironiskais monologs par latviešiem, kas mīl sevi iztēlot vienīgi par vēstures upuriem. No blakustelpas iznāk Kārlis Krūmiņš Krišjāņa Barona maskā, viņš virzās pāri spēles laukumam, neskaidri dungodams gandrīz nesaprotamus vārdus (stobri jau karsti, bet žīdi nāk un nāk), un pakaras savā bārdā. Bravūrīgā leģionāru dziesma uzdod jautājumu, vai patiesi visi leģionāri bija vienīgi vēstures/zviedru varasiestāžu nevainīgi upuri. P. U. Enkvista grāmata veltīta zviedru vēsturiskajai vainai. Vai latviešiem tādas nav?
Tas, ka divas Valtera Sīļa vēstures triloģijas izrādes iestudētas nevalstiskajos teātros, apliecina, ka šie teātri pēdējos pāris gados kļuvuši par ļoti nopietniem spēlētājiem latviešu skatuves mākslas profesionālajā līgā.