Leģendārajā Jāņa Klīdzēja romānā, kas pēc tam pārtapis ne mazāk spožajā vecmeistara Jāņa Streiča kinolentē Cilvēka bērns, ir šarmanta epizode par to, kā mazie puikas apspriežas, kuram garāks krāniņš. Būtu labi, ja šo filmu mācību procesa nolūkos noskatītos latviešu politiķi, kuru vēlme palielīties ar sava ego izmēriem šonedēļ balansē uz tās robežas, kas smalki tiek dēvēta par faktoriem, kuri izraisa ilgtermiņa sekas.
Krievu valodas referenduma buķete kopā ar demonstrantu purnu dauzīšanu kaimiņvalsts galvaspilsētā ir pietiekami nervozs signāls par to, ka maza sniegpārsliņa apstākļu sakritības rezultātā var izraisīt sniega nogruvumu. Bet tas nu tā – kā dziedāja Visockis – žirafe ir liela, tā labāk redz, ko nu tie kultūras cilvēki lien tur, kur runas vīri bīda lielo politiku. Vien jācer, ka galā, lietas sabīdot, neskanēs vecais meldiņš – nāciet, inteliģence, un glābiet! Sava līdzība ar Paula Putniņa dramaturģijā konstatēto paši pūta, paši dega principu notiekošajā ir.
Kultūrā šī nedēļa ir kā jau nedēļa – nekā neparasta. Diezin vai par kaut ko ekstraordināru varētu dēvēt ikgadējās kaislības ap kultūras budžetu vai kluso pilsoņu kariņu Rīgas Latviešu biedrībā. Šai cienījamajai organizācijai diemžēl piemīt vairāk blusu nekā necienīgam bezsaimnieka plušķim. Svaigākā ziņa no frontes līnijas ir lēmums – uz sešiem mēnešiem apturēt bijušā RLB priekšsēža un tagadējā Saeimas deputāta Ingmāra Čaklā biedra tiesības. Dīvaini jau iznāk – vēl tik nesen uz Čaklā kungu šai biedrībā raudzījās kā uz Dievmātes ikonu baznīcā. RLB tika ņemti kredīti un pilnā nopietnībā kalti utopiski biznesa plāni par Latvijas masu medijos nodārdējušo hosteli RLB sētas mājā, kas nu tik glābšot parādos iegrimušo Merķeļa ielas latviskuma oāzi. Tagad izskatās, ka ekspriekšsēdis un viņa atbalstītāji aizsūtīti turpat, kur reklāmas rullītī vissaldākā mis Bonduelle kukurūza.
Tiesa gan, Ingmārs Čaklais ar savām apturētajām tiesībām laikam taču nav lielākais grēkāzis, jo no biedrības ir izslēgta Ieva Nikoleta Dāboliņa. Iemesli skarbi. Kā teikts RLB 7. decembra domes sēdes lēmuma otrajā punktā: «Izvērtēt iespēju vērsties tiesā ar prasību pret Ievu Nikoletu Dāboliņu par neslavas celšanu Rīgas Latviešu biedrībai un Rīgas Latviešu biedrības darbinieku un biedru goda un cieņas aizskaršanu ārzemju latviešu presē un interneta vietnēs, kā arī prasību atsaukt nepatiesās ziņas un atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu.» Grūti tomēr no kareivīgā paziņojuma saprast, kāpēc linčots tiek tieši Ingmārs Čaklais un viņa līdzbiedri. Galu galā ne jau viņi biedrību parādos ieveda, bet gan pārņēma brīdī, kad ziepes bija jau savārītas. Tāpat nav arī īpaši skaidrs, kamdēļ, pasakot – hop! – un pārkāpjot suņa asti, RLB nelec pāri sunim, atklāti nerunā par savām problēmām, bet laiku pa laikam nolej masu medijos šādus melodramatiskus paziņojumus, kas vairāk atgādina meksikāņu ziepeni, nevis saprotamu situācijas skaidrojumu.
Ir tāds cinisks, bet precīzs teiciens – reputācija nav biksītes, veļasmašīnā neizmazgāsi. Morāle šajā fabulā ir vienkārša. Ja organizācija uzvestos patiesi cienījami, bet tās aizgājušās vadības nebūtu sataisījuši parādus, nekādi biedru paziņojumi RLB reputāciju sagraut nespētu. Tiešām žēl, ka ir tā, kā ir un RLB drīzāk atgādina nevis latviskuma oāzi, bet gan ambiciozu īpatņu kašķīgu spietu, kurā tautiskā mentalitāte izpaužas tikpat spoži kā romānā Mērnieku laiki. Labprāt novēlu RLB nākt pie prāta, lietas sakārtot un atgūt tādu reputāciju, lai ar šo biedrību mēs visi varētu lepoties.