Veco gadu aizvadot, atskatāmies uz padarīto. Kino un teātra režisoram, pedagogam Pēterim Krilovam šis gads Spēlmaņu naktī nesis uzvaras laurus. Viņš tika apbalvots divkārt – kā gada režisors un gada labākās izrādes autors. Viņa Lūgšana resnajai tantei (Frenija un Zūijs) tagad ir tik pieprasīta, ka Nacionālais teātris izsludinājis papildizrādes.
– Lūgšana resnajai tantei ir tapusi īstajā laikā. Tai piemīt šodien mākslā nebūt ne bieži sastopamā ētiskā vertikāle, un tas bija viens no maniem pamatojumiem, par labu šai izrādei kā gada labākajai. Svarīgi, ka tieši tagad, virspusību kultivējošajā laikā, tapusi šāda izrāde. Cik sena ir iecere?
– Iecere nav ļoti sena. Es Nacionālajam teātrim piedāvāju šo materiālu, sākumā mani atbumboja, teica, ka nebūs labi un interesanti. Tad pēkšņi atskanēja zvans, ka tomēr pārdomājuši. Apmēram gads pagāja gaidīšanas režīmā, un tad arī sāku domāt, kā to realizēt. Bet manas literārās gaumes jautājums jau nav šodien vai vakar radies, tas ir sens. Man ir savi rakstnieki, kuri, kā tagad saka, ir topā, kurus cienu un mīlu un uz kuriem atskatos. Selindžers pieder šiem rakstniekiem. Pirmkārt tāpēc, ka ir mans jaunības rakstnieks. 60., 70. gadu idejas ir saistītas ar šo literatūru, tās ētisko uzstādījumu un ne tikai – arī ar māksliniecisko, formas uzstādījumu. Es ļoti vēlu sāku ar teātri nodarboties, tad man likās, ka tāds materiāls teātrim neder, jo tas nav paceļams, ka dramaturģiski ir kaut kas nepareizi. Tad, izejot cauri pietiekami lielai pieredzei ar dramatizējumiem – Folkners, Dostojevskis vairākkārt, Gētes Verters, kas bija milzīgs izaicinājums, – tas manī pulsēja. Var, nevar, vajag, nevajag, drīkst, nedrīkst, kas iznāks.
Laikā, kad ar teātri gāja ne īpaši labi, jo nebija vietas, un arī tagad man nav stabilas vietas, pēkšņi konstatēju, ka man ir viens kritērijs, pie kura turos un kas mani vada – gribu strādāt ar ļoti labu literatūru. Tā var būt arī luga, bet svarīgs ir literatūras filozofiskais, ētiskais uzstādījums, ideja. Tas Selindžeru ierindo pie autoriem, ar kuriem vienmēr gribētu strādāt.
Man kādreiz bija piedāvājums no Jaunā Rīgas teātra, taisīt Uz kraujas rudzu laukā, turklāt ar Renāru Kauperu galvenajā lomā. No vienas puses, it kā, jā, no otras, nesen bija taisīts, tajā brīdī nerosināja, lai pieķertos, kaut ar Kauperu kā mūžīgo pusaudzi strādāt būtu bijis interesanti.
– Jūs pieminējāt Folkneru, kas tapa pirms 20 gadiem. Saskatāt Vājprātīgā stāsta, pilna niknuma un trokšņa līdzību ar Lūgšanu? Tāpat centrā ģimene, bērnu attiecības un jautājums, kādus nosēdumus un nospiedumus cilvēkā atstāj iepriekšējās paaudzes. Var teikt, ka tā ir jūsu tēma?
– Domāju, jā, bet ir grūti pašam to pateikt. Es ļoti mīlu amerikāņu literatūru un zinu to samērā perfekti. Amerikāņu literatūrai tas ir raksturīgs – izcelt cilvēka izmisīgo, eksistenciālo jēgas meklēšanu. Tur nāk līdzi tas, kas Eiropas literatūrai nav, kurā ir daudz vairāk sagataves, negribu teikt klišejas, bet ir ļoti stereotipi gājieni. Amerikāņu literatūra tomēr ir ļoti jauna, un cilvēka pozīcija mākslā – ļoti svaiga. Viņu varonis vienmēr ir margināls ceļotājs, cilvēks nenokurienes un neuzkurieni. Kad tāds meklē dzīves jēgu, tas ir izmisīgi un ārkārtīgi interesanti. Selindžeram vēl ir ebreju lieta. Viņš ir ebreju tautības, un viņam ir raksturīga autsaidera, nepieņemtā pozīcija.
Jēgas meklēšana caur reliģiju, kas ir 60. gadu tēma, – to es ļoti labi atceros pēc savas dzīves pieredzes un idejām. Jā, tā ir arī hipiju ideoloģija, kur reliģijai mazliet dekoratīva loma, bet hipiju pasaules uzskatā ieplūda Austrumu filozofija, reliģijas, kam Selindžers izgājis cauri un brīvi sērfoja starp tām. Patiesību sakot, tas Frenijas un Zūija dialogs, kas ir otrajā daļā, pēc jēgas, satura man visu laiku ir galvā stāvējis. Kad lasīju grāmatu, nebija tā, ka – o, Jēzus, kāds atklājums! Es zināju, ka tur tas ir ieslēpts iekšā. Bet, ka to var uztaisīt teātrī, par to nebiju simtprocentīgi pārliecināts. Tas man bija izaicinājums.
– Tas īstums un patiesums izrādē ir fascinējošs. Ir izjūta, ka aktieri runā nevis iemācītu, bet savu tekstu, tādā patiesuma pakāpē spējuši to padarīt par savu.
– Nu ja, un tas jau ir grūtākais, to panākt. Un varu godīgi pateikt, ka nav tā, ka uztaisīts un tagad stāv. Gandrīz katru mēnesi vismaz pirms pirmās izrādes aizeju paskatīties, kaut ko nedaudz pamēģinām, pārrunājam. Tas ir attīstības darbs. Īpaši jau pie mūsu repertuārpolitikas, kad izrādes ieliek nenormāli maz. Mēs pavasarī nospēlējām, izrāde iet uz baigo intensitāti, un pēkšņi uzzinu, ka maijā ir tikai divas izrādes. Nu viss! Tur ir jāraud, jo saproti, ka viss milzīgais darbs, kas ielikts un sasniegts... Tagad divas izrādes un – pļurkt. Tas nozīmē, ka rudenī jāsāk gandrīz no nulles. Un aktierim tas ir dabiski, par to pat nedrīkst dusmoties, viņš vienmēr grib aizslīdēt pa vieglāko ceļu.
– Esat strādājis ar vairākām studentu paaudzēm. Vai kaut kā mainās katras jaunas paaudze attieksme pret dzīvi, mākslu un ideāliem?
– Mainās modes lietas, prioritātes. Ideāli ir vieni un tie paši. Es skatījos Elmāra Seņkova Izrādi «Gals» un redzēju, ka problēmas ir tās pašas un, galvenais – mīlestība uz teātri un svētā atdeve. Tā nav māksla mākslai.
Mākslinieka eksistence mūsdienās ir problemātiska. Vai māksla ir vajadzīga, ko tā dod, kāda tai jēga un ko izdara ar mākslinieku kā indivīdu. Visos laikos ir vai nu tā, ka mākslinieki topā kā modes prece vai arī reliģiskās ekstāzes, idejas manifestu laikos – mākslinieki ir nelietderīgie. Viņam vislaik jācīnās par to, lai sev un arī citiem pierādītu, ka viņam ir tiesības būt un mākslu radīt. Kam viņš vajadzīgs? Ēst no viņa nevar dabūt, naftu neražo, liekēdis. Mūsu sabiedrībā tas šobrīd ir aktuāli. Esmu pamanījis, ka mūsu vadošā šķira diezgan klaji ignorē mākslu. Viņuprāt, māksla ir politikas dekoratīvs pielikums. Ka ir, tas ir labi, mēs paskatīsimies, bet nekur neiedziļinās un neizdara secinājumus, kaut gan tas ir ļoti muļķīgi. Mākslā viņi ļoti bieži ieraudzītu sevi un savu bezcerīgo, drūmo nākotni. Par to viņiem vajadzētu pabaidīties.
– Tas ir iemesls, kāpēc ar kultūras pozīciju, mūsu kultūrpolitiku ir tik bēdīgi, jo valstsvīri īsti nesaprot kultūras nozīmi.
– Domāju, jā. Mūsu valstī šobrīd kaut kā nešaubīgi tiek cienīta bagātība. Festivāla Homo novus laikā bija smalka Maskavas viesizrāde Krievu drāmas teātrī – Melnais mūks. Uz vienu no izrādēm bija saaicināta prominenta publika. Es nojaušu, kas viņi bija – biznesmeņi, ļoti bagāti cilvēki. Viņiem tā izrāde bija pilnīgi pie vienas vietas. Viņi garlaikojās, divas dāmas zvanīja pa telefonu. Pēc tam ar aktieri Sergeju Makovecki runājām, viņš bija šausmās. Tad es viņam teicu – mums no Daugavpils teātra laikiem ir teiciens – zālē sēž speķis. Viņam tas apzīmējums patika. Krieviski tas skan vēl labāk – salo.
Bet te nav runa par publiku, bet nomenklatūru. Tāpēc vienmēr priecājos, kad vienkāršā publika reaģē varbūt ne gluži adekvāti, bet ar dzīvām patiesām emocijām. Tas ir ļoti labi, jo, smejoties traģiskās vietās, tā viņi pārdzīvo, nevis nopietnas lietas ņem pavirši. Smiekli ir kompakta emocija. Tā ir ātrākā reakcija, un tas nozīmē, ka situācija ir uztverta.
Man ļoti patīk, ka Selindžerā mums izdevās ļoti daudz humora atstāt, tur ir visu līmeņu humors.
– Par vēl vienu jūsu darbības lauku runājot – dokumentālo kino. Kā šo triju gadu laikā kopš pirmizrādes klājies Klucim, nepareizajam latvietim?
– Lielākā balva ir saņemta Šolnokas festivālā Ungārijā, kur piedalās filmas par mākslu. Rādīta ir daudzos festivālos, bija vēl kādas atzinības. Man laikam vislielākais prieks, ka cilvēki, kas tieši saskaras ar mākslas vēsturi, šo filmu vienmēr izceļ kā ļoti sakarīgu stāstu par mākslinieku. Bijām arī Krievijā, kas bija ļoti svarīgi. Bijām nominēti Artdoc festivālā uz labāko mākslu popularizējošo filmu, kas, protams, ir liels gods, jo Krievijā ar tādu filmu izcelties, tas gandrīz vai ir ekskluzīvi. Bet filmai ir sava kategorija – biogrāfiskā un par mākslu, nevis par šodienas aktualitāti. Ir diezgan loģiski, ka pašreiz visā pasaulē interesē šodiena.
– Ko rāda Andris Gauja Ģimenes lietās.
– Es ārkārtīgi par viņu priecājos. Man bija nesaprotama kolēģu un kritiķu reakcija uz šo filmu Latvijā. Tas ir šedevrs. Es to redzēju vēl nepabeigtu un ar visiem strīdējos, ka filma tālu ies, un man izrādījās taisnība. Skaista un ļoti dziļa filma. Izaicinoša, bet tas mākslā ir vajadzīgs. Lai neatstāj vēsu.
– Runājot par kopējo mūsu dokumentālā kino līmeni. Tas ir augsts, un jūsu Klucis to apliecina, tomēr ir filmas, kuras tiek pasniegtas par dokumentālo kino, bet ir televīzijas raidījuma līmenī.
– Latvija tiešām ir viena no dokumentālā kino dižvalstīm, un varat to labiem speciālistiem Eiropā pajautāt – viņi mūs nosauks dokumentālo filmu spēcīgāko valstu desmitniekā. Bet no publicitātes viedokļa – nav jau tā, ka visi pasaules kinoteātri būtu atvērti dokumentālajam kino. Tas ir retam skatītājam, un, protams, prevalē televīzija. Mēs ar Kluci braukājām un piedāvājām daudziem TV kanāliem. Pie ļoti labvēlīgas televīzijas pārstāvju attieksmes – viņiem patika mūsu treileris, ideja, uzfilmētais materiāls –, vienalga teica – mūsu kanālā tai nav vietas. Televīzija ļoti nosaka gaumi un vizuālo kultūru. Es nerunāju par Latvijas televīziju, jo jebkurš mūsu kanāls neko nenosaka, vienkārši, kas ir, to maļ. Cilvēka acs un uztvere pierod pie tā. Tāpēc ir filmas, kurām, jūs sakāt, ir televīzijas preces formāts, tās jau nav sliktas, bet tās paredzēts rādīt televīzijā.
Latvijā ir divi milzīgi kultūras menedžmenta caurumi, kas nav izmantoti. Nav uzbūvēts Kluča darbu muzejs vai izstāžu zāle, kurā visu laiku būtu apskatāmi Kluča darbi. Rīgā ir 400 Kluča darbu. Tā ir milzīga kolekcija. Jebkurš ārzemnieks, kas atbrauktu... Kluci var mīlēt, lādēt un nosodīt par komunistiskām idejām, bet Klucis IR vispopulārākais latvietis pasaulē. Otrs – mums nav īpaša kinoteātra, kas rādītu latviešu dokumentālo kino.
– Kino Splendid Palace kaut kas parādās.
– Splendid Palace ir ļoti laba attieksme, tur daudz labu filmu iziet uz ekrāna. Bet es iedomājos, cik ļoti labi būtu, ja visos Rīgas reklāmas bukletos būtu rakstīts – Rīga ir viena no dokumentālā kino galvaspilsētām. Ejiet, tur ir kinoteātris, kur var redzēt šedevrus.
– Kultūrtūristus varētu piesaistīt.
– Noteikti.
– Kas tas ir – mēs neprotam novērtēt savas izcilības, vērtības?
– Jā, tā ir. Kad es mācījos Maskavā, inteliģencei stāvot opozīcijā oficiozai mākslai, iestrādājās instinkts pamanīt izcilu, bet ne acīs krītošu vērtību. Pamanīt apslēptu izcilību. Latvijā tas nekad nav gājis krastā. Latvijā vienmēr ir hierarhija. Ja māksla, tad grand opera vai klasikas uzvedums. Vai glezna – liela mēroga figurāla kompozīcija – tā ir māksla. Kvantitatīvā māksla. Pompoza. Lai pamanītu un izceltu nieku, jābūt īpašai gaumes kondīcijai. Tāpēc daudz ko, kas mums ir labs, neizceļam.
– Tā ir izglītības problēma?
– Ne tikai, tā ir mentāla problēma, kuru var mainīt. Maskavā mums bija mākslas vēstures pedagogs, kas mācīja krievu un padomju mākslu. Uzvārds Tretjakovs, bet ar galeriju nebija saistīts. Bija ļoti sauss cilvēks, korekts, bet daudz zināja. Aizveda uz Tretjakova galeriju. Nostādīja tur, kur jaunākās padomju perioda zāles, un teica – mēs iesim hronoloģiski pretējā virzienā. Bet ne tāpēc, ka man tāds untums, bet tāpēc, ka gribu, lai mākslu redzat nevis regresējošu, bet progresējošu. Tā mēs arī gājām un redzējām, ka māksla attīstās. Bet redz, to vajag mācēt pateikt. Lai dotu studentiem uzdevumu, nesen pārlasīju latviešu literatūru – Belu, kas man ļoti patīk, un Upīša Robežniekus. Pusnakti lasīju un sapratu, cik kolosāli raksta, cik psiholoģiski precīzs. Jā, gari, bet raksta tik precīzi, tēlaini, vizuāli! Bet šodien pasakiet, ka latviešiem ir ģeniāls rakstnieks Andrejs Upīts. Jūs taču noknābs, teiks, ko tas komunists, sarkanais!
– Par Vili Lāci jau tas pats.
– Jā, par Lāci – nesen mūsu radio dzirdēju tādu teikumu, kāds to pateica – kāpēc Sibīrijas latvieši izsūtījumā, ar Viļa Lāča parakstu izsūtīti, lasīja viņa romānus. Mani maziņu tante Ventspilī veda uz Zvejnieka dēla seansu – tas bija notikums. Bet tante bija divreiz sēdējusi Sibīrijā, vienreiz cietumā, otrreiz lēģerī. Viņa zināja, kas par personāžu vēsturiski ir Vilis Lācis. Bet Zvejnieka dēlu skatījās ar asarām acīs. Tas Latvijā ir putrā. Mēs vairāk reputāciju izceļam un ko vēl, bet ne mākslas tīro vērtību.
– Par mūsu attieksmi pret pagātni – vai nav tā, ka par daudz uz to koncentrējamies, netiekot no tās vaļā? Vajag sērot, pieminēt, atcerēties, taisīt piemiņas vietas, bet vai tā visa nav par daudz?
– Gan, gan. To vajag darīt. Ja cilvēks nav kaut ko apjēdzis vai izdzīvojis, emocionāli samalis, viņam tas ir jādara. Bet to vajag darīt ar jēgu – izdzīvot un nolikt malā, lai tas netraucē iet uz priekšu. Pret pieminekļiem man ir sava attieksme. Es nezinu, kur mans tēvs ir nošauts. 1951. gadā čekā. Latvijā. Nezinu precīzu datumu, jo nevienā protokolā nav. Man ir versijas. Bet es taču nevaru iet uz visām vietām, par kurām ir versijas, pielūgt, likt svecītes. Domās, es galīgi traks esmu.
Arī Likteņdārzs – ļoti labi, ka būs, un daudziem cilvēkiem mentāli vajag vietu, akmeni, ābeli. Man – nē. Man svarīgāk, lai kāds no vēsturniekiem vai valstsvīriem beidzot atved aizvestos KGB arhīvus un es uzzinu – 1951. gadā nosodītos uz nāvi šāva tur, tur un tur. Tad es zināšu. Vienmēr konkrētība ir svarīga. Tiklīdz nav konkrētības, sākas simboliskie murgi. Ja tos nekārto, tad tie nāk kā nelabs sapnis. Ko dara psihologs ar nelabu sapni? Saka, izstāstiet. Kad noskaidro, kas viņu uztrauc, tad arī tiek no tā vaļā. Latviešiem ļoti vajadzīgs gudrs psihologs, kas pateiktu – jūs mokāties ar vienu un to pašu un netiekat nost.
Es tagad vienu šausmīgu lietu pateikšu par krieviem, kas iet pie Uzvaras pieminekļa. Bet kur lai citur viņi iet? Te dzīvo cilvēki, kuriem tuvinieki krituši Latvijā, ir līķi, velnszinkur aprakti. Viņi iet pie tā pieminekļa, jo ir emocijas. Jā, bet ir arī tie, kas iet mūsdienu politisko saukļu dēļ.
Tas pats fetišs par krievu valodu. Mana vecmamma bija puskrieviete, puspoliete, no Maskavas ar vectēvu atbraukusi pēc Pilsoņu kara. No viņas stāstītā zinu, ka pirmskara Latvijā krievu kultūra bija ļoti augsti attīstīta. Bija kolosālas viesizrādes. Brauca Šaļapins, Buņins, Kuprins, darbojās Mihails Čehovs. Protams, tā bija emigrācijas kultūra, bet simtprocentīgi laba. Tagad krievu cilvēkiem ar kultūras dzīvi ir vāji. Tāpēc viņi saka – dodiet mums valodu. Viņiem pie kaut kā vajag pieturēties. Ja būtu vairāk kultūras notikumu, kur piesiet dvēseli. Esmu strādājis ar krievu studentiem Baltijas institūtā. Viņi ir ļoti interesanti cilvēki, bet mentālais satvars ir ārkārtīgi čagans. Viņiem Dostojevksis, Puškins un Vaira Vīķe-Freiberga ir vienā aktualitātes līmenī. Ne par vienu neko īsti nezina un smīn. Tad atbrauc Pugačova ar visu švadronu uz Jauno vilni, un viņiem liekas – tas ir tas! Protams, referendums par otro valsts valodu, tās ir muļķības, bet, no otras puses, vajadzētu, lai krievu kultūra šeit nostiprinātos.
– Jautājums ir par to, vai tas neietver kādus riskus latviešu apdraudējumam.
– Laba māksla nekad nenes ko destruktīvu. Tagad daudzmaz gudri un inteliģenti cilvēki no Krievijas saka mūsu krieviem – beidziet ālēties, ko jūs darāt, tās ir muļķības. Tas ir nekulturāls nonsenss, ko jūs pieprasāt. Bet viņi jau nesaka, neaiciniet labas Krievijas izrādes vai nerādiet filmas.
Kāpēc tad latvieši ārzemēs kopj savu kultūru, valodu?
– Tuvojas gada beigas, jauno gadu gaidot, ceram uz gaišāku nākotni. Ar kādām izjūtām dzīvojat šajā tik nestabilajā laikā?
– Par sevi un savu sievu – protams, vairāk visiem veselības varētu būt –, bet nevaru sūdzēties un dzīvoju stabili. Bet man ir meita un mazmeita, daudz studentu, kuros no savas sirds un dvēseles daudz jāieliek. Nevaru teikt, ka esmu par viņiem drošs. Pārliecības, ka viss stabilizēsies, paliks arvien drošāk un labāk, man nav.
Komunikācija valstī ir šausmīga. Mēs ļoti daudz ko nezinām. Mums daudz kas netiek pateikts. Tas mani kaitina visvairāk. Tas rada emocionālo nepareizību, jādomā par to, par ko mums nevajag domāt, jo nezinām konkrēto.
– Kādu dāvanu jūs gribētu atrast zem eglītes?
– Pirms diviem gadiem, 60 gadu jubilejā, mani bijušie audzēkņi uzdāvināja man grāmatu veikalu dāvanu kartes. Kādus četrus mēnešus gāju kā dievs uz tiem veikaliem un pirku visu, ko gribējās. Tas bija fantastiski. Vajag pie vērtībām pieturēties. Atceros, vecmamma teica, Sibīrijā dzīvojusi vienā barakā ar konditorejas īpašnieci. Tā vislaik murgojusi, cik viņai riekstu, mandeļu un rozīņu maisi palikuši kādā Rīgas centra pagrabā. Tad viņa manai vecmammai teikusi – Kalniņa kundze, cik jūs esat laimīga, visu pasauli apbraukājusi, bet es tik sēdēju konditorejā. Materiālās vērtības var pazust vienā mirklī. To, ko esi redzējis, piedzīvojis, izjutis, ko prātā un dvēselē esi iekšā dabūjis, tā ir vērtība.