Topošie režisori Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš, ķeroties pie ražīgākā trimdas autora Anšlava Eglīša lugas Bezkaunīgie veči iestudēšanas, apgalvoja, ka luga izrādījusies negaidīti aktuāla, jo Latviju atkal pamet tūkstošiem iedzīvotāju un nekad miera laikā nav bijusi tik augsta emigrācijas statistika. Tā it kā būtu atbilde uz manu jautājumu, kālab šī luga iestudēta tieši tagad. Tomēr, skatoties izrādi, nekādas asociācijas par laikabiedriem latviešiem svešumā gan neraisījās.
Izrādē nav tādu izcilu kvalitāšu, kuru dēļ tā būtu īpaša, nozīmīga, svarīga aktieru radošajā biogrāfijā, Valmieras un Latvijas teātra attīstībai kopumā. (Bet Latvijā šādu izrāžu ir daudz, un savu auditoriju tās atrod.) Bezkaunīgie veči tomēr ir svarīgi topošajiem režisoriem, kuriem prakse strādāt profesionālā teātrī ar pieredzējušiem aktieriem ir ļoti būtiska profesijas apguvē. Tālab Valmieras teātra drosme riskēt kaut ar Mazo zāli ir apsveicama. Kā mācību darbs izrāde vērtējama visnotaļ pozitīvi.
Vispirms romānā un pēc pāriem gadiem lugā Anšlava Eglīša iemūžinātais laiks ir ļoti konkrēts – pagājušā gadsimta 60./70. gadu mija. Izrādē tas saglabāts, tēmas aktualitātes un vispārinājuma labad nemēģinot pārcelt darbību laikā. Par to liecina gan režisoru veidotā telpa, gan mūzikas izvēle, gan darbojošos personu vizuālais tēls (kostīmu konsultante Ieva Veita). Spilgtākais piemērs ir Oskara Morozova atveidotais Indulis Laukmanis – Bezkaunīgo veču tapšanas laikā aktuālās hipiju kultūras iemiesojums latviskā garā. (Aktiera plastiskuma treniņi šīs lomas ietvaros gan attaisnojumu nerod.) Laikmeta restaurēšanas mēģinājums ir izdevies. Vājākas ir topošo režisoru sekmes darbā ar aktieriem, prasme dot uzdevumus, virzīt uz rezultātu, kamdēļ darbība rit kā pa celmiem, neveiklām vietām, kad aktieriem acīmredzami nav ko darīt, mijoties ar dialoga spēku atklājošām un emocionālām. Tāds pozitīvais piemērs ir kalnu aina, kad tiek atsegti skeleti un skeletiņi skapjos – kādi jau nu katram tie ir.
Pie atmiņā paliekošajiem aktieru veikumiem pieder Riharda Rudāka vāji redzošais Jānis Bertolds un Skaidrīte Putniņa, viņa sievas Zuzannas lomā atkausējot savas varones, pensionētās mājas ģenerālienes sirdi, līdz tā pukst ziedošās jaunības ritmā, apliecinot, ka gadu nasta sievišķību var apklusināt, bet ne iznīcināt.
Rihards Rudāks Bertolda seniora lomā ir kā izrādes kurbulis, viņa raksturs kontrastē ar abu pārējo draugu rāmumu – Janusa Johansona noslēpumaino Longinu Laukmani un Jura Laviņa nosvērto Askoldu Olti.
Bezkaunīgo veču trimda un mūsu laikabiedru emigrācija ir atšķirīgas pieredzes. Anšlava Eglīša veči ir noteiktu labklājības līmeni sasnieguši bēgļi, kas, pensijas vecumu sagaidot, varētu atļauties bezkaunību dzīvot sev. Riharda Rudāka Bertolda pamošanās dzīves baudīšanai un dumpis pret gadu gadiem pieņemto kārtību – visu ģimenei, pats vecās lupatās dzīvo garāžā, notiek kā pasakā par Ērkšķrozīti. Latvijas pensionāru vairums par dzīves baudīšanu var vien pasapņot, tāpat kā tagadējās emigrācijas upuri, jo pensiju vēl nav nopelnījuši. Taču abas atšķirīgās trimdinieku pieredzes vieno cilvēks. Bezkaunīgo veču izrāde iespaidu nogulsnēs atstāj apziņu par fatālo cilvēka vientulību šajā pasaulē – dzīvei acīs katrs skatās pats.