Rakstnieki un dzejnieki atbalsta Karogu [pilnā versija]

Kā jau Neatkarīgā ziņoja Valsts Kultūrkapitāla fonds nav piešķīris finansiālu atbalstu 2010. gadam Latvijas vecākajam žurnālam, kopš 1940. gada iznākošajam literārajam mēnešrakstam Karogs. Piedāvājam Rakstnieku savienības biedru viedokļus šajā jautājumā.

Jau diezgan daudzus gadus Karogā neko neesmu publicējis, taču neuzskatu, ka to vada nejēgas vai kaitnieki rakstniecībai. Žurnāla likvidēšana būs viena no visvairāk pamanāmām katastrofām latviešu kultūras vēsturē un vēlu panākumus visiem, kas kaut ko konkrētu darīs, lai tas nenotiktu.

Akadēmiķis Viktors Ivbulis

Karogs ir vienīgais latviešu literatūras žurnāls, kas atspoguļo literatūras dzīvo procesu un kopainu. Elementāra patiesība. Palikt bez tā būtu vienkārši, piedodiet, STULBI. Tā teikt, rāpsimies atpakaļ kokos, ēdīsim sēnes un kašķēsimies.

Tulkotāja Rūta Karma

Vairāk par to, ka Latvija ir izcila korupcijas valsts ar oficiālu melu ideoloģiju, man bijis kauns, ka tai visos laikos un režīmos bijis diendienā pastāvošajai varai un birokrātijai jāiestāsta, kas ir kultūra, kāpēc tā nav šķirama no nācijas pastāvēšanas. Pašsaprotamas un vitālas prioritātes, kas mūsu kaimiņtautām nekad nav bijušas nožņaugšanas kārtībā, Latvijai izrādījušās visu nelaimju cēlonis. Karogs ir tikai epizode masveidīgā procesijā uz pašpazudināšanos, taču tumsonībai ceļā jāstājas arī katrā atsevišķā gadījumā. Domāju, ka kultūrai bijuši vārgi un formāli lobiji pie mūsu specifiskās garīgās kapacitātes valdībām. Varbūt Radošo savienību padome un daždažādo ekspertu atbildība vienreiz varētu rezultēties vismaz kā speciāla «sociālā partnera» pievienošana tam pulciņam, kas šobrīd rosās pie valdības kurlā dzirdes orgāna. Varbūt vismaz par kaut ko tā saucamā inteliģence ir spējīga vienoties, ne tikai svētuļot par neaizskaramo 18.novembri un Karogu kā «Vienīgo». Jo mūsu pakļāvība un vājums, kas ar katru dienu pieaug proporcionāli savstarpējo strīdu kaismei, ir vislabākais bruģējums latviešu kultūras iznīcināšanai.

Rakstniece Gundega Repše

Karogs vienmēr bijis Skilla un Haribda iesācējam autoram. Kā izaicinājums.

Karogs vienmēr ir bijis durvis uz ieeju pie profesionāļiem literatūrā. Kurš jaunais autors tika nopublicēts Karogā, aiz laimes pārdzīvoja mazo nāvi, un tālākais radošais darbs atkarīgs no paša talanta un darbaspējām. Karogs tāpat kā jebkurš dzīvs organisms ir piedzīvojis dažādus redaktorus – un visi kā viens – ne tikai publicējuši latviešu literātu darbus, bet patiesībā veikuši Sīzifa cienīgu darbu – žurnālā publicētais bija ne tikai latviešu literātu sarakstītais, bet teksti vēl joprojām ir sabiedrības domu un esības spogulis.

Karogā publicētais teksts uzzīmēja to sabiedrības modeli kādi bijām un esam vēl joprojām. Literatūra ir sabiedrības indikators ar visām no tās izrietošajām sekām.

Literatūras gardēži var raukt degunu, sak, mūsu laikos bija cits vēriens gan literatūrā, gan dzīvē, gan Karogā. Bija laiks, kad Karogu pasūtīt bija īpašs šiks! Nu ko – ja kādam kas nepatīk, tad atliek vien teikt – paga, paga, vai spogulis vainīgs, ja vērotājam pašam vaigs šķībs, ja valoda celmaini/piezemēti/ikdienišķi/seksuāli/nabagi-bagāta? Tāds ir vērotājs, tādi mēs esam, patīk vai nepatīk, neko darīt.

Tieši literārajam žurnālam Karogs būtu jāatrodas uz katra valstsvīra naktsskapīša līdzās Business Week vai Walstreet Journal – lai likumdevēji un varas kalpi izlasa to, ko literāti kā jūtīgas būtnes noredz, nojauš, uzraksta – to, kas ar indivīdu un sabiedrību notiek. Lai izdara secinājumus, un tad – uz galvošanu – izrāpsimies no bedres. Kā saka – būtu Karogu lasījuši – kazi, nebūtu iegāzušies tur, kur tagad tupam.

Tāpēc es aicinu pacelt Karogu augstu gaisā. Lai plīv otrtik ilgi!

Rakstniece Laima Muktupāvela

Tikpat dedzīgi, cik iebildu pret 18. novembra polītizēšanu, tikpat dedzīgi apliecinu atbalstu Karogam. Tā nu būtu vislielākā muļķība, neizturēt līdz tam brīdim (aptuveni pēc gada, bet varbūt pat ātrāk), kad valstī atkal sāks apgrozīties nauda, un izputināt vērtīgu, ļoti vērtīgu mēnešrakstu, - nacionālo bagātību. Karogs ir mūsu rakstniecības serde. Karoga izputēšana nāktu par sliktu mums visiem. To nu gan nedrīkst pieļaut!

Rakstnieks Ainārs Zelčs

Vai nepietiek ar to, ka Karogs turpināja pastāvēt ar savu nosaukumu, mainoties varām? Vai aizmirsies, ko paveica Māra Zālīte un Māris Čaklais?

Atceros, kā iepazinu Gunāra Priedes un Pētera Pētersona reizēm vēl neuzvestās lugas. Kā gaidīju katru jaunu Regīnas Ezeras uzrakstītu rindiņu. Kāds atklājums bija jaunie dzejnieki! Un vēl, un vēl.

Pats, būdams tulkotājs, biju pārlieku lepns, ka žurnāls publicēja manis tulkoto Halīla Džibrāna Pravieti, kas tagad – grāmatas formātā – daudziem ir kļuvis par ikdienas pavadoni un draugu.

Vai tiešām mūs tagad sagaida tukšums? Citējot Hamleta pēdējos vārdus: «The rest is silence.»

Tulkotājs, LKA lektors Raimonds Auškāps

Kārtējā sliktā ziņa – vienīgā lielā rakstniecības žurnāla Karogs iznākšana apdraudēta. Jautājums īstenībā ir tāds: kam tā ir sliktā ziņa? Karoga dažiem darbiniekiem? Tikai daļēji, jo askētiskā režīmā strādājot, nekādi labumi netaps zaudēti. Rakstniekiem? Arī tikai daļēji, jo rakstnieki pie pabērnu maizes jau pieraduši – bez lielas infrastruktūras, lieliem honorāriem un, kā dzird, publiskā patapinājuma naudiņa arī kūst kā sviesta pikucis uz sakarsētas pannas. Sliktā ziņa ir lasītājiem un mūsu valstij.

Rakstniecības žurnāla uzturēšana un attīstīšana ir nepieciešama mūsu valodas un kultūras dzīvotspējas attīstībai, žurnāls veido literāro dzīvi tās bagātībā un dažādībā. Grāmata, pat vislabākā, nevar aizstāt biezo rakstniecības žurnālu, jo liela daļa materiālu – recenzijas, polemikas, literāro notikumu atspoguļojums iespējams tikai aktuālajā periodikā, ne grāmatās vai almanahos.

Nav izšķiroši, vai atbalsts nāk no VKKF vai Kultūras ministrijas puses, svarīga ir valsts izšķiršanās atbalstīt – vienīgo lielo rakstniecības žurnālu. Katrs atbalstītājs, protams, būs zelta vērts, tāpat redakcijas ekonomiska saimniekošana. Tomēr jau iepriekš noraidu domu par kādu ātru (varbūt pat šaubīgu) biznesu, lai uzturētu Karogu. Robežšķirtne ir nevis biznesa variācijās, bet mūsu kultūras dzīvotspējā.

Rakstnieks Valdis Rūmnieks

Naudas trūcīgajā valstī, protams, ir viegli sacīt, citiem arī to naudiņu vajag. Bet to, ka valsts bez sava karoga nav valsts, to jau laikam pierādīt nevajag. Katrs simbols – un žurnāls Karogs ir Latvijas, konkrētas nozares simbols, akcents, zīmols, vēstījuma paudējs, tātad neatņemama daļa no suverēnās valsts, šis simbols liecina, ka valoda vēl ir dzīva. Tātad paši sev, savā valstī atņemam vārda brīvību, un nav nekā smieklīgāka un traģiskāka šajā faktā, kā vien ciniski izsniegta pašiznīcināšanās atļauja – saritināt un aizmirst literatūras Karogu. Ja pamazām atņem piederības sajūtu valstij un simboliem, zūd literatūra, degradējas vārda jēga un cilvēki.

Rakstniece Sandra Vensko

Es domāju, ka šis nav brīdis, lai apelētu pie valsts sirdsapziņas, kurai atlikušas vairs tikai nojaušamas kontūras. Un noprotu, ka KKF Literatūras padomes locekļi bija ellīgas izvēles priekšā – piešķirt naudu Karogam un nepiešķirt nevienam citam radošam projektam vai otrādi. Jo KKF budžeta samazinājums ir katastrofāls un tuvākā gada laika mēs pieredzēsim vēl daudzas šādas dramatiskas izvēles. Es domāju, ka šis ir brīdis, kad nav jārīko akcijas, bet jāizdomā racionāla stratēģija, kā Karogam pārdzīvot krīzes laikus, kādus, starp citu, ne mazāk dramatiskus tas jau piedzīvojis. Zinu, cik negulētu nakšu un cigarešu toreizējai redaktorei prasīja nemitīgā cīņa par žurnāla izdzīvošanu. Tomēr tas izdevās un radās pat iespēja atbalstīt amata brāļus ar romānu konkursu.

Ceļš ir viens – jāiet, jācīnās, jālobē, jāmeklē naudas devēji, jāmēģina pārliecināt kultūras ministrs, ka šādos apstākļos kaut vai uz pāris gadiem Karogam nepieciešama krīzes pamatdotācija. Un ja Karogs tagad izsludinātu akciju – vienu latu Karogam, es ticu, ka rezultāti būtu.

Man vairs nav ilūziju par valsti, tās iespējām un atbalstu. Jāpaļaujas tikai un vienīgi uz pašu spēkiem un izturību.

Rakstniece Nora Ikstena

Vienīgā latviešu literatūras mēnešraksta Karogs bojāejas iespēja nav vien mūsu literatūras katastrofa. Esmu skandinājis uz visiem stūriem, sludinājis no visiem jumtiem, ka latviešu identitātes pamats ir VALODA. Šī acīmredzamā patiesībā tā arī nav atradusi dzirdīgas ausis. Valodu rada, attīsta, harmonizē zināmi un nezināmi vārda meistari. Vai pēdējā gadsimta laikā mūsu tautas ir bijusi tādā stāvoklī, ka tikpat nav iespējams – finansiālas taupības dēļ – publicēt latviešu grāmatas? Nu kārta pēdējam žurnālam. Kārta latviskās identitātes sagrāvei. Un tā vairs literāra, bet valstiska problēma, valstiska katastrofa. Tā jārisina Latvijas valsts vadītāju līmenī, jo rakstnieku balsis nosmok pārtaukojušos smadzeņu tuksnesī.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis

Bez karoga un bez vienīgā literatūras laikraksta Karogs palikuši, mēs pilnā sparā traucamies nekur – ar visām savām it kā prioritātēm. Es negribu pārmest VKKF literatūras padomei, jo naudas tai bija, cik nu bija. Iespējams arī Karogs redakcija nav darījusi visu iespējamo, lai piesaistītu arī citus, ne tikai VKKF naudas līdzekļus. Bet Latvija kā valsts ir norakstāma ar visiem mums, tai skaitā kultūras kopējiem, ja mēs sargājam tikai savu žoga daļu no KĀDA tīkojumiem, bet neiestājamies par kopējo Latvijas telpu, kurā kultūra arī ir vērtība.

Literatūrzinātniece Janīna Kursīte

Ja Kultūras ministrija, kas galu galā atbild un atbildēs par visām valsts mēroga kultūras aktivitātēm Latvijā, ieskata par neiespējumu krīzes apstākļos nodrošināt vismaz viena (vienīgā) literatūras žurnāla izdošanu un pastāvēšanu, tad nav arī īstu argumentu, kas pierādītu šādas impotentas ministrijas nepieciešamību. Kamēr drukātais vārds vēl nav pilnībā izskausts no «aprites», vismaz viens žurnāls latviešu rakstniekiem un dzejniekiem ir valstiski svarīgs. Ja to Kultūras ministrija nesaprot, es to uztveru kā valsts pamatnācijas – latviešu – nicināšanu, zaimošanu un izsmiešanu. Bet par to ir jāatbild. Un jāatbild arī personiski visiem ierēdņiem, kas šādu situāciju «nodrošina». Vai arī mēs turpināsim sēdēt sūdos, jūsmot par sūdiem un nomirt kā sūdiem?

Dzejnieks Edvīns Raups

Vakar dzīvoju dienu, domās sakot aizstāvības vārdus ne tikai žurnālam „Karogs”, bet mūsu kultūrai vispār. Piedomāju visā garumā pilnu savas pilsētas Lielo ielu, savu bibliotēku, savu tautas namu un Pilsētas dārzu ap pieminekli Koklētājs, kura pamatnē iegravēti Viļņa Titāna vārdi Latvijas saulei.

Šobrīd, kad atrodu laiku domāto uzticēt papīram, izlēmu, ka manā vietā to daudz labāk pateiks Kārlis Skalbe. Turu rokās Mazās piezīmes secinot, ka domās, kas rakstītas senus gadus atpakaļ, katrs ieraksts joprojām ir aizstāvības vārdi visam, kas arī tieši pašlaik sirds tuvumā sildāms, sargājams un nepazaudējams.

Kāpēc izvēlējos tieši Kārli Skalbi – nav grūti uzminams. Tāpēc, ka arī aizstāvams. Tikpat aizstāvams, cik šobrīd grāmatniecība vispār, kā kultūra vispār un kā viens pats man (mums) tik ļoti… svaros nesverams, lai liecinātu vajadzības mēru, žurnāls Karogs.

Ja pieņemam, ka kultūra ir tautas dvēsele, tautas iekšējais spēks un skaistums, tad tas, KA VISPĀR KAS TĀDS NOTIEK, ka jācīnās un jāaizstāv lietas, kas patiesībā ir kā elpa, gaiss un kā GALVENAIS, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvošanas laiku – tad tas vispār ir neloģiski, sāpīgi un galu galā... nepasakāmi dziļa bedre. Sevišķi dziļa bedre tad, ja izvēle bijusi dzīvot tā, lai dzīvošanas laiks nesastāvētu tikai no racionālām lietām, ķibelēm un dižķibelēm. Ja izvēle bijusi dzīvot, pieņemot, ka neesam viendienīši.

Tas, ka man jāaizstāv patiesībā vienīgā Latvijā iznākošā literārā žurnāla dzīvība, pierāda, ka manai tautai slima dvēsele. Jebšu kādam šķiet, ka Latvijai kultūra, izglītība, dziļums, saknes, pēctecība – ka visu to var aizstāt… dzeltenā prese un izklaide, kas taču nav jāaizstāv, jo neapdraudēti IR!

Tālāk lai runā Kārlis Skalbe:

***

«Šorīt es biju uz tirgus un redzēju bites, kuras zaga medu no pārdevējas galda. Es redzēju, kā viņa tās gaiņāja nost ar savu netīro priekšautu. Un es domāju: kāpēc gan pārdevēja viņas sit? Vai viņām nepieder šis medus, pie kura tās ķeras ar noreibušiem spārniem?

(…) un tagad mums vajadzēs šo medu pašiem sev zagt. Jo cenzors mūs gaiņā nost.»

***

«Es ticu, ka pasaule nedibinās tikai uz rupjām varas attiecībām, un tomēr es arī zinu, ka katra tauta pati sevi kronē ar savu varonību un kultūru. Ja šis vainags stāv tik augstu, ka neviens nevar viņu noņemt, tad viņš mums paliek. Un tas ir tas īstais de jure.

Par mūsu atzīšanu mums ir jāpateicas mūsu jaunai, nacionālai kultūrai. Viņa mums deva spēku sev ticēt un tiem, kas mūs nepazina, iedvesa uzticību uz mums.»

Lasu tālāk Kārli Skalbi, apstājoties pie kāda ieraksta pirmā teikuma: «Tauta, kas negrib saņemt savu mantojumu…» – tālāko nepārrakstīšu, tālāko domāšu. Vienkārši domāšu par to, KO MĒS JAU RĪT vai katrā ziņā pavisam tuvā nākotnē varēsim rakstīt turpinājumā, ja turpināsim dzīvot viendienīšus…

Dzejniece Maija Laukmane

Ir grūti sacerēt aizstāvības rakstu literatūras mēnešrakstam Karogs – tā vieta latviešu literatūras un kultūras kopainā liekas tik pašsaprotama, ka nevaru iedomāties likvidatoru argumentus, kurus atspēkot. Nebija «līmenis», «pasaules konteksts» vai «pašmāju aktualitāte»? Pieņemsim, ka var labāk. Vienmēr var labāk. Bet spogulis, neatkarīgi no stikla kvalitātes vai metalizējuma nolupuma, ir un paliek spogulis – kas pie tā grozās, to arī parāda. Literatūras mēnešraksta vienkārša un svētā misija ir – rādīt to, kas ir. Un, starp citu, uzkrājoties bibliotēkās, saglabāt vēstījumu par šodienu vēlākai saprašanai. Laikos, kad grāmatu izdošana kļūst arvien ekskluzīvāks pasākums, kad dienas laikraksti un daudzdažādie žurnāli nodarbojas vienīgi ar politiskām šmucēm, intīmām sensācijām un sensacionāli populāro personu pavārmākslu, literatūras mēnešraksts ir pēdējais latviešu literatūras dzīvā procesa liecinieks. Gadījumos, kad procesu vajag norakt, iecienīts paņēmiens ir liecinieku novākšana. Neesmu sazvērestības teoriju mīļotāja, bet te nu tiešām jāvaicā, kam tas izdevīgi?

Dzejniece Gunta Šnipke

Katrai demokrātiskai valstij, civilizētai sabiedrībai un kultūras tautai ir nepieciešamas dažas lietas, kuru nepieciešamība nav apšaubāma vai apstrīdama. Tās nepieciešamas vienkārši pēc definīcijas, jo tautai, tāpat kā cilvēkam ir ne tikai miesa, bet arī dvēsele. Un līdz ar Nacionālo operu, Nacionālo bibliotēku, Nacionālu teātri (nevis ēku, bet teātra mākslas kopumu) un Nacionālo mākslu, kuru pārstāv Nacionālais muzejs, tāda lieta ir arī Nacionālā literatūra, kuru prezentē, analizē, vērtē un apspoguļo viens vai vairāki literārie žurnāli. Latvijā tāds bija palicis vairs tikai Karogs. Un nav runa, kas to lasa, cik daudz lasa vai kāpēc lasa. Tas ir nepieciešams visa nacionālā literātā procesa funkcionēšanai. Kā asinsrite cilvēkam, par kuru mēs tagad gan atceramies tikai banku sakarā. Karogam beidzot pastāvēt tiek apdraudēts viss kultūras kopums, tāpat kā likvidējot Nacionālo muzeju vai slēdzot bibliotēku, bet jo īpašs trieciens vai lēnas nāves spriedums tas ir literatūrai.

Ekonomikas ministrs Kampars televīzijā plātījās, ka pieņemot šo budžetu valdība ir paveikusi varoņdarbu. Es domāju gan. Ir nepieciešama patiesi neprātīga drosme, lai tautai pirms to nolikt pie sienas vēl dzīvai esot no miesas izgriezt arī dvēseli.

Rakstnieks Aivars Kļavis

Svarīgākais