Laima Muktupāvela par dzīvi Stambulā

© Ieva Rozentāle

Stambula mūs sagaida kā slinka kaķene pavasara saulē, izstiepusies starp Marmora un Melno jūru. Starp 15 miljoniem ļaužu, kultūru jūklī pašsajūta izrādās daudz labāka, nekā varētu iedomāties. Dziedājumi no mošeju minaretu balkoniņu skaļruņiem šķeļ gaisu, aicinot uz lūgšanu. Austrumu un rietumu pasaules krustpunkts, kosmopolītiska, reizē moderna un sena ir pilsēta, ko līdz ar savu turku vīru, dzejnieku Ahmetu Kotu nu iemīlējusi latviešu rakstniece Laima Kota – vēl pirms septiņiem mēnešiem – Muktupāvela.

Ar Laimu un Ahmetu tikos Stambulā, viņas jaunajās mājās – nelielā dzīvoklī ar skatu uz Bosfora šaurumu. Viņi sarunājas turciski, Laima smej un, acīm mirdzot, vāra mums turku kafiju.

Tomēr viņas skatiens satumst, pieminot pašreizējo literatūras un rakstniecības situāciju Latvijā.

– Lielākoties, te dzīvojot, es vēstu par to, ko redzu. Bet domāju par ļoti daudzām lietām – kā rakstnieki dzīvo, kas Latvijā notiek. Sekoju līdzi tam, ka rakstnieki lūdz naudu. Es nevienu savu romānu neuzrakstītu, ja nebūtu mana bijušā vīra atbalsta. Kad rakstīju Brāļus, Imanta mājas jumts man bija virs galvas, viņš man maizi deva. Mans bijušais vīrs deva naudu benzīnam, lai es varētu turp aizbraukt.

Rakstīt grāmatu ir kā mistērija. Nevar uzreiz izlēkt ārā un domāt citas lietas, ja esi tajā grāmatā iekšā. Ja man tajā laikā lūdza kādu interviju, tad likās, ka esmu no straumes izrauta ārā kā zivs no ūdens. Toreiz bija diezgan traki.

– Un kā ir tagad?

– Izskatās, ka es baigi rakstīt gribu? Man Ahmets saka – Laima sēdi un raksti – tā ir laime. Mani no vienas puses biedē – uzrakstīsi un tevi klikc! – piekārs pie sienas, klikc! – izkasīs tevi sausu [domāts – kritizēs]. Mani tas biedē. Tā ir ļoti smaga sajūta. Ja prasa, kā rakstniekiem ir, tad tā ir diezgan sāpīga padarīšana.

– Vai tad nav tā, ja pārņem tas rakstīšanas process, tam īsti vairs nevar pretoties...

– Jā. Bet, ja ir lielas sāpes, labāk paklusēju, nevis stāstu visiem, kas ar mani noticis. Ar lielu prieku no Rīgas paķēru tās grāmatas, kas man bija būtiskas, ko ļoti gribēju izlasīt, un šeit Stambulā tās lasīju. Vai Latvijā mums ir laiks izlasīt biezu grāmatu? Pārlasīju Stikla pērlīšu spēli, Skārda bungas, tad domāju, vai Grasam, kāds teica: ej strādā citu darbu! Nezinu, kā grāmatu vispār varētu uzrakstīt, ja tā nav vienā elpā. Nezinu, cik ilgi šādas grāmatas top, bet tādu grāmatu visi ilgojas. Tad palasu internetā par to traci Latvijā, ka rakstnieki naudu prasa. Viņi neprasa naudu! Tas ir lūgums, lai būtu latviešu valoda, latviešu literatūra. Es pilnīgi saprotu, kā tas ir.

Kaut vai Orhana Pamuka Sniegs. Lasīju to vasarā, un tāda sniega sajūta bija, drebuļi nāca, kā viņš skaisti apraksta divmetrīgu sniegu. Tā grāmata ir ļoti labi tulkota no vācu valodas. Pamukam ģimene bagāta, viņš varēja sēdēt un rakstīt.

Elite Safaha – jauna turku rakstniece, viņai moderni, ļoti labi romāni. Kad viņa saņēma pirmo honorāru, viņa vairs nestrādāja! Ar Latvijas honorāriem to ne vien nevar, pat nedrīkst salīdzināt! Tā ir pilnīgi cita svara kategorija. Kad rakstnieks strādā, viņš saņem par romānu 500, nu labi –1000 latus. Par sevi nevaru sūdzēties, bet zinot situāciju Latvijā...

– Turcijā nu jums ir iespēja mierīgi strādāt...

– Esmu ļoti laimīga. Vai laimīgie raksta grāmatas?

– Tas, ka aizbraucāt prom no Latvijas, daudziem bija pārsteigums, jo Latvijā jūs bijāt tāda...

– ...latviska. Taču arī te esmu latviska! Bet Latvijā nejutos laimīga dažādu iemeslu dēļ. Pat nerakstīju divus pēdējos gadus. Pēc Brāļiem nespēju rakstīt. Tikai strādāju izdevniecībā Rīgas Viļņi, intervēju cilvēkus, skatījos, kas notiek pasaulē. Tā bija tā kā dvēseles terapija.

– Vai Turcijas laiks atnesīs mums kādu grāmatu?

– Ir ļoti daudzas lietas, ko redzu. No Austrumiem skatoties redz citādākus Rietumus. Redz to, cik daudzas lietas apzināti kāds bojā. Rietumos pārlieku lielā liberalizācija, man liekas, pati sevi nograuzīs. Pārāk liela visatļautība. Tāda savu iegribiņu neierobežošana. Tagad pat (nosmej) – iespējams, cilvēktiesību speciālisti man aizrādīs, skatījos internetā, kāds krišnaīts teicis, ka viņam gaļu dod cietumā: trīsreiz dienā baro un gaļu liek klāt. Kā viņam nav kauna! Pie sāls, ūdens un maizes viņam vajadzēja dzīvot. Cilvēki ar viņu auklējas kā ar pupulelli, nevis pasaka – kā tev nav kauna! Šeit gan neviens tā neauklēsies – vienkārši saprot, kur ir robeža!

– Jūs uzaugāt kristietībā. Gribas saprast iemeslu, ko islāma kultūrā redzat pozitīvāku. Parasti cilvēki mīl to, kas no sākotnes iedots un ierasts.

– Šeit es kā sieviete jūtos ļoti, ļoti labi. Lieliski jūtos! Pilnīgi saprotu tās sievietes, kuras ir ielakatojušās. Man ir tāda eseja. Tā nav sievietes ierobežošana! Kad Rietumos zilzeķes sāka teikt – mums vajadzīgas sieviešu tiesības, te jau tādas bija! Šeit katra sieviete apprecoties dabū līgumu – cik naudas viņa saņems vīra nāves vai šķiršanās gadījumā. Viņa nav nabadze! Var jau sacīt: «O! Pārdod sievieti!» Nu, paklausieties... Tas ir citādāks uzstādījums. Ļoti daudzas lietas tiek akcentētas citādi.

– Vai austrumu sieviete var brīvi izvēlēties, kurp viņa vēlas doties, baudīt kultūru, sabiedrību?

– Nu, protams, var. Bet sieviete ir tā audzināta, ka viņa zina, kā drīkst uzvesties dažādās vietās. Rietumu kultūrā audzināšana ir vērsta uz individualitātes apzināšanos, Austrumos – uz kolektīvo apziņu, kolektīvo telpu. Ja sieviete grib – ej, mācies, strādā. Bet sievietes izvēlas nestrādāt. Ja turcietes sūdzas, kāda viņām grūta dzīve, tad man gribas teikt – jūsu vecmāmiņām bija grūta dzīve, jo viņas fiziski smagi strādāja. Tagad turku sievietes tikai dresē savus vīrus, un vēl viņām nav labi. Viņas nav redzējušas, kā pie mums sievietes dzīvo, strādā, rūpējas par saviem bērniem. Šeit vīrieši ir audzināti, lai rūpētos par ģimeni, sievu, bērniem. Tāpēc viņi tā strādā, nenogurdami un nes mājās naudu. Un tās sievas vēl ir neapmierinātas un burkšķ (atmet ar roku). Viņas nezina, kā būtu, ja vēl astoņas stundas darbā būtu jāstrādā, lai samaksātu par komunālajiem pakalpojumiem un dzīvi. Domāju, ka turku sievietei nav ko sūdzēties un vaidēt.

– Tas attiecināms uz visiem līmeņiem? Vai tikai turīgākajās ģimenēs sievām ir šī vieglā dzīve?

– Aizbraucot uz laukiem pie Ahmeta radiniekiem Anatolijā, Turcijas Āzijas daļā, sievietes tur strādā fiziski smagu darbu, ja ir lauku saimniecība. Ir dažādi līmeņi, bet sievietes to vēl nav novērtējušas, viņas nezina, kā tas ir, kad vīrietis pasaka, zini ko, man ir par smagu šāda dzīve, un aiziet pie mammas.

– Mūsu priekšstats lielākoties ir, ka musulmaniete kalpo savam vīram un viņai nav savas brīvas iekšējās dzīves, jo nākas respektēt vīra iegribas. Viņa pat nevar aiziet, ir atkarīga, jo viņš dod naudu.

– Viņa var aiziet! Un, ja viņa aiziet, tad viņa paņem tik daudz zelta, cik viņa sver!

– Tā arī notiek?

– Tā notiek. Zinu, ka vīrieši, šķiroties no savām sievām, katram bērnam atstāj pa mājai. Kādam ir ļoti izdevīgi rādīt Austrumus sliktā gaismā. Iespējams, ka vislielākais bubulis ir Vācija – redzot, kā turki tur dzīvo, – šīs lielās kultūras atšķirības. Bet tas ir no nezināšanas. Liela daļa kurdu ir aizbraukuši uz Vāciju peļņā, un, protams, viņi nobiedē kārtīgo vācieti ar pilnīgi citām tradīcijām.

– Varbūt jūsu pieredze ir ļoti pozitīva, gaiša. Varbūt ne visi vīri ir tik liberāli, atvērti. Ir daļa, kas izmanto šo sievietes padevību.

– Iespējams. Tomēr nedomāju, ka tā ir sievietes padevība. Mani pārsteidza, ka turcietes nemaz negrib apprecēties ar kuru katru, viņas skatās, ko tu pelni un ko pelna tavs tēvs! Viņas ar katru muļķi nemaz nevar ielaisties. Turklāt, nav tikai viņas brīvā griba, ir ģimenes griba. Ģimene skatās, vai tie ir labi cilvēki, un tikai tad uztic savu meitu.

– Izvēles iespējas ir zināma neatkarība. Ja vīrs nes naudu un noliek to mājās uz galda, tad viņam var rasties jautājumi, kā es naudu gribu tērēt. Varbūt man ir labāk, ja pati to naudu nopelnu un varu savu dzīvi organizēt.

– Jā, bet vīram ir jāpelna un tev jādod! Un tu arī vari nopelnīt un lietot pati. Un to viņas arī dara. Tās sievietes, kuras beigušas augstskolas, viņām ir iespējas strādāt. Kuras nevēlas, tās dzīvo mājās. Tā ir brīva izvēle.

– Ko jūs teiktu tiem latviešiem, kas saka – viņa aizbēga no Latvijas?

– Nu ko es varu teikt? Liktenis – sliktenis, liktenis – labenis? Latvijā mani neviens negribēja paturēt. Un es ļāvos. Cīnījos, dzīvoju, un tad izmantoju iespēju. Nedomāju, ka aizbēgu. Man taču ir bērni, mazbērni Latvijā, īpašumi. Mēs braucam uz Latviju, Ahmets pļauj mauriņu, rūpējas. Esmu tieši tāda pati kā citi, gribu dzīvot savu dzīvi, lai pēc gadiem ir ko atcerēties, stāstīt un varbūt pat sarkt no tā, kas dzīvē bijis. Pie latviešiem ir tā, ka piespiež būt latvietim, bet, kad ekonomiskie apstākļi spaida un moka, tad cilvēks vairs negrib būt Latvijā... Negribu ielaisties tādās runās. Tas ir citu cilvēku viedoklis par mani. Mana dzīve ir manējā. Un tā ir pilnīgi citādāka tagad.

– Kā ir ar ticību? Cik lielā mērā islāma tradīcijas ietekmē jūsu ikdienas dzīvi?

– Islāms nav jāuztver kā cilvēka brīvās gribas ierobežotājs. Tas palīdz sakārtot dzīvi. Tu vienkārši zini, ko drīksti darīt. Un viss. Nevis – ko tev nebūs darīt – desmit baušļi, bet – ko tu dari, lai justos laimīgs, lai neaizvainotu citus, lai godātu vecākus. Kā izturēties, lai tev būtu viegla dzīve. Es, protams, apbrīnoju – vīriešiem noteikti piecas reizes dienās jābūt uz lūgšanu. Piektdienās mums skolā tāda dīvaina diena. Pulksten vienos visi puiši iet ārā no klases, mēs tikai meitenes paliekam, jo ir noteikts – vīriešiem piektdienās jābūt mošejā. Tās ir pilnas mošejas ar maskulīnu enerģiju. Viņi lūdz. Tāds spēks nāk ārā, pilnīgi jumts var celties augšā! Es ilgojos, lai Latvijā arī tā būtu, lai Eiropā būtu. Nevis pateikt – phe!, Dieva nav. Šeit viņi zina, ka ir kāds augstāks spēks, kas mūs vēro. Viņi pakārto lūgšanai savu dzīvi.

Man patīk, ka Ahmets piektdienās ar saviem radiniekiem kopā iet uz mošeju. Es vēlējos, lai cilvēks, ar kuru dzīvotu līdz manām uzvarošajām beigām, praktizē reliģiju. Ahmets ir muslsumanis. Un tik radoši brīvu cilvēku vēl vajag pameklēt! Lai gan viņa meita man teica: «Laima, viņš nav tipisks turks!»

– Vai Latvijā jūs bijāt baznīcā gājēja?

– Jā, praktizējoša katoliete. Es arī redzu lietas, kas ar šo liberālismu ienāk Turcijā. Lai mācītos valodu, Ahmets man nopirka televizoru. Tur ir raidījums Ko mēs šodien ģērbsim?. Lielākoties, man ir sajūta, tas, kā sievietēm tiek rādīts, kas ir mode, – ir islāmiskās tradīcijas graušana no iekšienes. Sievietes tiek pataisītas par ķēmiem, neskatoties, cik viņām gadu, viņām ir mini kleitas, kas vispār šeit nav pieņemts – ka tu atkailinies. Pasaudzē sevi, mīļā sieviete! Turku sievietes ir ļoti skaistas, viņām ir skaisti ķermeņi, bet, ja viņas uzvelk neatbilstošus tērpus, spilgti uzkrāsojas, izlaiž savus skaistos matus, viņas izskatās ļoti izaicinoši, neglīti. Mani tas biedē. Tas ir ķēmīgi un kultūru graujoši.

– Vai tas būtu atbalstāms, ja islāms aktīvāk ienāktu Latvijā?

– Kāpēc islāmam jānāk, ja Latvijā jau ir savas tradīcijas? Latvijā ir sava kultūra! Var gānīties, var teikt, mūs apspieda, nabaga baltiešus, bet tad, lūdzu, esiet spilgti, nevis silti un remdeni. Tad dodiet – Saulei, Mēnesim! Lai ugunskuri deg, lai cilvēki praktizē, lai saprot, ka ir kāds augstāks spēks! Cilvēki, pasakot tādus vārdus – es neticu Dievam, paši sev izrok bedri. Nav brīnums, ka pēc tam šo tukšumu kāds aizpilda. Par ko tad cilvēki cepas un dusmojas, ka citi nāk viņu vietā, bet viņi paši ir tukši, tukši, tukši!

– Vai jums pašai iznāk praktizēt ikdienā savu ticību?

– Jā, man iznāk.

– Kādas ir jūsu attiecības ar islāmu?

– Vislabākās. Es pieņemu to, ka Ahmets praktizē islāmu un ļoti respektēju to. Esmu viņa atbalsta grupa. Bija ramadāns – gavēnis, kad visi muslumaņi neēd un nedzer visu dienu, bet, kad saule noriet, viņi pulcējas lielos laukumos, mielojas. Tam ir simboliska jēga. Es tomēr zaptsūdeni dzēru pa dienu... Bet ļoti godāju cilvēkus, kuri apmeklē mošejas, kuri praktizē. Tas ir liels fizisks spēks.

– Jūs neaicina pāriet islāmā?

– Ja musulmanis prec kristīgo sievieti, tas ir pieļaujams, bet viņu bērni ir musulmaņi.

– Jūs varat izvēlēties, pie kuras ticības turēsieties, un pagaidām turaties...

– Es turos ļoti labi un godāju savu vīru.

– Varbūt tas nav tik vienkārši – sadzīvot tik dažādām kultūrām un izpratnēm, kāda ir Latvijā un Turcijā.

Sarunā iesaistās Ahmets: – Nedomāju, ka pastāv kultūratšķirības, neredzu nekādas atšķirības starp mums abiem. Mēs apprecējāmies pirms septiņiem mēnešiem, un kopš tā brīža es dzīvoju savu vieglāko dzīvi. Vienmēr saku Dievam paldies, ka satiku Laimu. Mēs domājam līdzīgi, mūsu dzīvesveids ir līdzīgs. Ir tikai valodas atšķirības. Sākumā runājām angliski un dažus turku vārdus. Tad Laima sāka mācīties, tagad runājam turciski, tikai dažus vārdus angliski. Laima ir ļoti talantīga uz valodām. Ticu, ka drīz viņa ļoti raiti runās turciski. Mēs plānojam te veidot arī televīzijas programmu.

– Kāda būs programmas ideja?

Ahmets: – Par ārzemniekiem, kas dzīvo Stambulā. Cilvēkiem no citām kultūrām. Stambula ir multikulturāla pilsēta. Turcija ir multikulturāla jau vēsturiski. Mēs viegli sadzīvojam ar citām kultūrām. Sākot no Vidusāzijas, turki virzījās soli pa solim uz Rietumiem. Viņi apmetās, uzsūca kultūrtradīcijas un dalījās tajās. Šajā sajukumā radās jaunas idejas. Es un Laima tam esam miniatūrs piemērs, jo es ticu, ka mēs radīsim jaunas idejas. Pateikšu par Laimas valodas talantu, ko viņa pat nezina. Laimas skolotāja teica, ka viņi vēlas, lai Laima būtu turku skolotāja. Viņa ir gudra valodās, zina psiholoģiju, zina, kā ieinteresēt.

Laima (turciski): – Es ļoti gribu runāt turciski, tas ir galvenais, kādēļ tik viegli man tas sanāk. Pēc laiciņa, kad ielauzies, iemācies, tā valoda jau aiziet...

– Kā iespējams sadzīvot starp divām reliģijām?

Ahmets: – Mēs esam cilvēki. Visas reliģijas rodas no cilvēces vajadzības kaut kam ticēt, meklēt Radītāju. Visas tradīcijas nāk no viena avota, musulmaņi tic, ka tā ir Ābrama tradīcija – kristietība, jūdaisms, islāms nākuši no viena avota. Problēma, ka vieni nepazīst otra ticību. Ja viņi lasītu, tad redzētu, ka vairāk vai mazāk tās visas pauž vienu patiesību. Man un Laimai nav problēmu. Turki līdz 1923. gadam dzīvoja multikulturālā, multireliģiskā valstī. Republikas laikā Turcija kļuva par nācijas valsti. 99% turku ir musulmaņi, visi runā turciski, bet līdz tam brīdim Turcija kā Osmāņu impērijas zeme bija multikulturāla, kur dažādas reliģijas brīvi sadzīvoja. Es arī ticu, ka mīlestība izslēdz šīs problēmas.

– Ja, nebūdama musulmaniete, sāktu dzīvot šeit, vai šī sabiedrība mani pieņemtu vai tomēr būtu svarīgi, piederēt islāmam?

Laima: – Nē, nē. Būtiskais ir – nedarīt to, kas ir pret islāmu. Ja dzersi alkoholu, tas nav pieņemami, arī vēl citas lietas. Un šī attieksme – kā ienācējam pret saimniekiem. Man šķiet, krievi, kas dzīvo šeit, Stambulā, viņi mājās runā krieviski, bet viņiem nav problēmu sūtīt bērnus turku bērnudārzā, turku skolā, jo viņi grib, lai bērni vēlāk studē Ankarā, augstskolā. Te nevienam krievam nav problēmu iemācīties turku valodā runāt. Tā ir valsts politika, attieksme, stingra nostāja – ka nav labi, ja dzer un plītē, ka sievietes staigā atkailinātos tērpos. Nav tā kā Tuvajos Austrumos, šeit tomēr ir demokrātiskāk. Sievietes iziet topiņos, bet tad uzreiz var just viņu attieksmi, kāda ir viesim pret mājastēvu. Viņi ir stipri un šeit plaukst.

– Kādreiz rakstījāt, ka kristīgajai tradīcijai trūkst obligātuma, kāds tas ir islāmā...

Laima: – Kristīgajai tradīcijai ir bijusi disciplīna un obligātums, tikai to apiet un traucē dažādie traktējumi, tādēļ rodas nesaprašanās un neskaidrums. Patiesībā tā ir strikta, tikai to neievēro vai izliekas neievērojam.

– Vakar uz ielas sastapāmies ar citu viedokli. Notika pikets, lai skolās nebūtu jāmācās no galvas Korāns. Kā attiecaties pret to?

Laima: – Sliņķi! Apbrīnoju cilvēkus, kuri cērt zaru, uz kura paši sēž! Mums skolā ir pasniedzējs, kurš visu Korānu zina no galvas. Nav daudz tādu cilvēku, bet viņi ir piespieduši savas smadzenes strādāt. Tā ir sliņķu runāšana. Katrs sevi cienošs musulmanis iet svētdienas skolā un mācās Korānu.

Korāns – tas nozīmē arābu valodu! Manā klasē runā franču, arābu, portugāļu un itāļu valodā. Kopējā ir angļu valoda. Pa diviem trim var atrast valodu, kā sarunāties. Tikai sliņķu vecāki saka, ka nevajag mācīties. Viņu smadzenēm tas ir vajadzīgs, bet vai viņš vēlāk praktizēs vai ne – tā ir viņa izvēle. Bet, kamēr vēl var, jādzen darbā, lai tik mācās!

Ahmets: – Katrs ir brīvs izteikt savas idejas. Tas nenorāda, ka visa sabiedrība tā domā. Turcijā ir ap 60 tūkstošiem asociāciju, kurās cilvēki apvienojas. Stambulā NVO ir vairāk nekā 50 tūkstoši. Tām ir dažādas idejas un intereses. Ja, piemēram, 1% cilvēku ir organizējušies veidot protestu, tas neparāda kopskatu, bet viņiem ir tiesības paust savas idejas.

Skolās nav obligāti jāmācās Korāns, tagad tas ir brīvi. Nav obligāta likuma, ka jāpraktizē islāms – tā ir cilvēku izvēle – ticēt vai neticēt, praktizēt vai ne. Neviens nespiež to darīt, bet 99% ir musulmaņi. Viņi ir musulmaņu kultūra. Arī Latvijā ir daudz cilvēku, kuri nepiekopj kristietību, bet viņi ir kristieši.

– Kas, jūsuprāt, globalizācijas ietekmē notiks ar reliģiju?

Ahmets: – Ticība ir bijusi pirms tūkstošiem gadu. Globalizācija nevar mainīt cilvēka vajadzību ticēt kaut kam. Agrāk jūs atnācāt kā bērns sabiedrībā, jūs mācījāties tikai tās sabiedrības kultūru. Tagad ideju globalizācijas ietekmē jūs viegli varat atrast, ko saka katra reliģija, varat viegli to uzzināt, izlasīt un atrast labāko ideju.

Laima: – To jau var darīt tikai tad, ja pašam ir savs stingrs pamats!

– Vai ir tulkoti darbi no turku valodas latviešu valodā? Varbūt kādu Laimas grāmatu varētu tulkot turciski?

Ahmets: – Mēs gribētu, bet nav neviena turka, kas runātu literāri latviski. Varbūt varēsim to noorganizēt no vācu valodas. Tagad Laima gatavo pati sevi nākotnei.

Vakar pie mums viesojās draugi, un Laima izveidoja divus ļoti labus teikumus. Tie bija brīnišķīgi. Cilvēki no ielas tā nevar pateikt, kā viņa spēja. Viņa mācās intelektuālu, augstas raudzes turku valdou, ne ielu valodu. Viņa runās izcili turciski. Jūs redzēsiet citu Laimu kā literāru personu. Es ticu, ka viņa uzrakstīs svarīgas lietas. Mums nevajag viņu tulkot. Mēs lasīsim viņas turciski rakstīto.

Laima: – Ar turku valodu ir tā, ka lasu atsevišķi katru vārdu – tad saprotu, bet, lai kopā saliktu, lai justu to sāli, garšu, vēl man jāizēdas tam cauri. Grūti veidot vienkāršus teikumus. Gribas sākt no Kaina un Ābela – nu tā, kā es parasti rakstu.

– Varbūt jūsu laulība nostiprinās sadarbību starp divām literārajām pasaulēm, starp dažādiem domāšanas veidiem, valodām, tradīcijām...

Laima: – Es tādās kategorijās nedomāju. Domāju cilvēciskās kategorijās.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais