Jevgeņijs Paškēvičs: «Tālāk vairs nav, kur!»

Ja nebūs popkorna kino, nebūs arī Jevgeņija Paškēviča filmu – esam vienā saitē kā alpīnisti,» atzīst godalgotās pilnmetrāžas spēlfilmas Golfa straume zem ledus kalna režisors Jevgeņijs Paškēvičs © Andrejs Terentjevs

Kinorežisora Jevgeņija Paškēviča jaunā filma Golfa straume zem ledus kalna, kam viņš veltījis 12 gadu gan kā režisors, gan producents, no Latvijas tiks virzīta ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars nominācijā par labāko ārzemju filmu. Izvirzot Golfa straumi zem ledus kalna prestižās balvas nominācijai, Nacionālā kino centra ekspertu komisijas pārstāvji uzsvēra tās oriģinalitāti un neparasto daudzslāņainību pašmāju kino kontekstā. Kristapa balvu saņēmušais krāšņais darbs, kurā bibliskos motīvos apspēlēti dažādi stāsti par vīrieša un sievietes attiecībām, oktobrī tiek demonstrēts kinoteātrī Splendid Palace un Kino Citadele. Tas ir starptautisks projekts, kura veidošanā piedalījušies aktieri un citi profesionāļi no Latvijas, Krievijas, Igaunijas un Lietuvas. Režisors neizslēdz iespēju, ka tā ir arī viņa pēdējā pilnmetrāžas spēlfilma.

Kā jums šķiet, vai jūsu filmu labāk uztvertu un saprastu valstī ar spēcīgāku autorkino (un kino vispār) tradīciju?

– Patiesībā mans galvenais uzdevums bija šo filmu vispār uztaisīt – tas bija primāri. Viss, ko darīju, bija veltīts tam, lai novestu projektu līdz galam. Pārējais attiecībā uz filmu līdzinās cilvēka dzīvei sabiedrībā, ģimenē vai uz ielas, kad viņš kā savas personīgās individualitātes pārstāvis satiekas ar citu pasauli, kas nemaz nav gatava viņa satikšanai. Dzīve dažādi reaģē uz šā cilvēka esamību. Ja runājam par šo nākamo posmu manā un filmas dzīvē, es iekšēji no tās jau esmu atvadījies, jo filma tika pabeigta pagājušā gada vasarā. Šis darbs arvien attālinās no manas personiskās dzīves orbītas, jo tai ir sava balss un sirds.

Es noteikti zinu, ka skatītāji šo filmu uztvers ļoti dažādi. Varu kā piemēru minēt konkrētu antikvariātu un mūsdienu mākslas galeriju, kas atrodas netālu viens no otra. Antikvariātā vienmēr ir maz apmeklētāju, jo viņi ir orientēti uz ļoti dārgiem, neliberāliem mākslas priekšmetiem. Bet galerijā viss ir daudz lētāks, tur var nopirkt arī kādu suvenīru vai dāvanu tuviniekam dzimšanas dienā. It kā abos organismos tek vienas asinis, bet patiesībā šo veikalu klientu ceļi nekrustojas. Šis vienkāršotais piemērs atspoguļo mākslas darba dzīvi pēc tā radīšanas – vai tas drīzāk būs piemērots antikvārai lietošanai vai mūsdienu galerijai.

Domāju, ka šai filmai noteikti ir jāatrod savs sarunu biedrs, vai otrādi. Tai nav piespiedu kārtā jāizglīto pieaudzis skatītājs, nav radikāli jāmaina cilvēka garīgā pasaule. Ir skatītāji, kuriem mana filma būs ļoti tuvs draugs, un arī tādi, kurus tā vienkārši kaitinās. Manas filmas nav domātas popkorna un košļājamo gumiju auditorijai. Un tādējādi tās nekļūst nedz labākas, nedz sliktākas. Arī autora pieveiktais radošā ceļa posms nekļūst ne labāks, ne sliktāks. Vienkārši viss dabiskā ceļā atgriežas šajā pasaulē un, kā es saku, notiek lielas apmaiņas process globālā mērogā. Es esmu vienkārši puteklis, kas mētājas kosmosā. Domāju to nevis nievājošā nozīmē, ka es būtu niecīgs, netalantīgs vai slikts cilvēks, bet gan – viss patiešām ir saausts no putekļu miriādēm. Tas ir mans priekšstats par dzīvi un pasaules uzbūvi.

Man šķiet, jūsu filmas skatītājam ir jābūt gatavam domāt un savā ziņā atgriezties pie aizmirstajām lielajām idejām.

– Lai arī mūsdienās tā nav pieņemts runāt, bet es precizētu – nevis domāt par lielām idejām, bet izjust tās. Lielas idejas tikai no ārpuses izskatās īsas un skaidras. Es pasaku teicienu, kas ietver kādu ideju, bet patiesībā tas ir tikai idejas ārējā izpausme, atspīdums. Idejas ir komplicētas un saistās ar ļoti daudzām lietām, no kurām sastāv mūsu esamība šajā pasaulē. Jo krāšņāks un efektīgāks teiciens, jo lielākas šaubas manī rodas par to, cik tas ir precīzs. Estētiski tas var būt skaists un efektīgi skanēt sarunā, bet tajā būs liela daļa mīmikrijas, hameleoniskas izpausmes, kas patiesībā saduļķo jautājumu un neļauj mums to precīzi izjust.

Mani kino drīzāk interesē skatītāju izjūtas, nevis domas. Uz manām filmām neattiecas runas par to, kādas idejas vai problēmas tajā apskatītas un, nedod Dievs, risinātas. Sabiedrība vienmēr gaida kaut ko karstu un aktuālu, bet, runājot par mani, tās ir naivas cerības. Ja gribat rast kādas pamācības un formulas sociālā, psihoanalītiskā, vēsturiskā, medicīniskā, politiskā vai citā līmenī, mani darbi nebūs tam piemēroti. Es nodarbojos ar cilvēku jūtām un izjūtām. Es tās piedāvāju skatītājam, paverot teritoriju, kurā viņš demokrātiski, ar pilnām tiesībām uz autorību, varētu darboties – fantazēt un izjust kaut ko savu, nevis rūpīgi filmas gaitā sekot sižeta attīstībai vai tamlīdzīgi.

Jūs šo filmu esat veidojis 12 gadu, līdztekus visu laiku meklējot finansējumu kā producents. Kā vērtējat nepieciešamību pēc tādas valstiskas atbalsta sistēmas kino uzņemšanai, kāda ir šobrīd? Vai tā bieži vien nav tikai kino procesa imitācija ar didaktiskām, nacionāli audzinošām filmām?

– Jūsu teiktais precīzi raksturo valsts lomu Latvijas kinematogrāfā. Protams, nerunāju par pilnīgi visiem... Valsts ik pa laikam piedalās kultūras procesa palielināšanas un intensifikācijas kampaņās, taču lieta tāda, ka tā vēl ir ļoti jauna. Un valstiskās institūcijas drīzāk mēģina imitēt pieredzējušu Eiropas Savienības kaimiņu praksi un pieredzi. Taču mums ir pilnīgi citādāks budžets, atšķirīga dzīves realitāte un iespējas, tāpēc šī imitācija izskatās pēc karikatūras. Esmu pārliecināts, ka arī tad, ja valstsvīri, kuri šobrīd ir opozīcijā, nonāks pie varas, nekas nemainīsies – viņi lielākā vai mazākā mērā tikai pieskaņosies priekšrakstiem, kas vairāku desmitu gadu garumā tikuši izmantoti kaimiņos Eiropā. Vairs nav runa par budistu piesaukto tauriņu, kas sakustina spārnus, un otrā pasaules malā notiek traģēdija... Tikpat neprognozējama ir mūsdienu pasaules ekonomika, kas globālā mērogā nav kontrolējama.

Kad kino finansēšanas kontekstā tiek runāts par 100 vai 300 tūkstošiem latu, cilvēkiem tās šķiet milzu summas, jo viņi tās projicē uz savu personisko dzīvi un iedomājas, cik lieliski būtu, ja viņiem būtu šāda nauda, bet nez kāpēc nekad nav. Es lūgtu visiem, kuri ir saistīti ar kultūru un kinematogrāfu, skaidrot pārējiem, cik tā ir tehnoloģiski un radoši sarežģīta konstrukcija. Visas tās pasakas par to, kas noticis filmēšanas laikā... Vai to, ka vienkārši nepietika naudas – tas ir nepareizs kinematogrāfa komentēšanas veids. Patiesībā tā ir fabrika, kurā iesaistīti daudzi simti ļaužu gan klātienē, gan anonīmi, jo ir daudz pakalpojumu, kas tiek realizēti tālu no vietas, kur dzīvojam. Un ir arī ļoti daudz radošo jautājumu, kurus laika trūkuma dēļ nespēju uzskaitīt. Es vienkārši vēlos cieņu gan pret sevi, gan citiem cilvēkiem, kas strādā kino, jo leģendas par dzeršanām un izlaidību ir pilnīgas muļķības, kuras vajadzētu izmest no šīs tēmas. Tas maldina sabiedrību un novērš uzmanību no smagā darba, vērtības un cilvēciskajiem pārdzīvojumiem, kas tiek ielikti katrā filmā. Arī ne pārāk labā filmā, bet tas jau ir cits jautājums.

Kāds, jūsuprāt, ir risinājums šajā beznaudas un nepareizas attieksmes situācijā? Tas, ka pats bijāt gan režisors, gan naudas meklētājs savai filmai, ir piespiedu samierināšanās?

– Es neesmu vienīgais režisors, kurš neprata piesaistīt producentus savai filmai. Es saprotu, kāpēc nespēju pievērst viņu uzmanību šim konkrētajam projektam. Ne katrs režisors ir spējīgs noiet to ceļu, ko esmu nogājis. Šāds ceļš lielākoties nav iespējams pat ļaunā murgā. Tāpēc es neteiktu, ka mums ir labi režisori un slikti producenti. Tas būtu nepareizs šīs tēmas rakurss. No vienas puses, mūsdienu globālajā, digitālajā pasaulē darba iespējas uzlabojas, jo nu jau ar mobilajiem telefoniem var uzņemt filmas – protams, tas mani uzjautrina. Bet, no otras puses, ir profesionālā kino standarti, kas kategoriski nepieļauj filmēt ar mobilo telefonu.

Mūsdienu patērētāju pasaulē garīguma pastāvēšana ir sarežģījusies. Tāpēc profesionālais kino nevar ignorēt to, ka ir vajadzīga arī popkorna kino pastāvēšana. Ja nebūs šāda kino, nebūs arī Jevgeņija Paškēviča filmu – esam vienā saitē kā alpīnisti. Un nevajag nodarboties ar demagoģiju, ka Latvijas kino budžetā kaut kas ticis pielikts vai atņemts. Tur nekā nav! Miljons latu ar astīti visas valsts kino kontekstā ir smieklu nauda. Ja šis jautājums netiks risināts kategoriski, sākumā ar trim un pēc tam ar sešiem miljoniem, šeit būs izmiris tuksnesis. Mans liktenis mūsdienu Latvijā parāda, ka tā, kā esam dzīvojuši līdz šim, vairs nav iespējams. Jūs patiesībā runājat ar neparastu cilvēku – gandrīz vai mutantu vai zombiju, domājot par profesionālā pienākuma izpildīšanas neatlaidību. Talantīgam režisoram nevajadzētu uzņemties naudas meklēšanu un organizēšanu. Tas nav režisora ceļš, jo viņš ir mākslinieks. Mēs šobrīd zaudējam talantīgus cilvēkus, kurus nemaz neiepazīsim, jo viņi nepaspēs pateikt ne vārda. Mēs nepārtraukti veicam abortus. Un šeit nevajag izvēlēties inteliģentus izteicienus, tā arī rakstiet pa burtiem – polnaja hreņ, tālāk vairs nav, kur.

Vai naudas trūkums ir vienīgais iemesls, kāpēc latviešu spēlfilmas bieži ir vārgulīgas? Varbūt vainojama arī ideju nabadzība?

– Neticu, ka mums nav ideju un talantīgu cilvēku. Kinematogrāfs ir ļoti daudzslāņaina tehnoloģisku, finansiālu un cilvēcisko attiecību summa, tāpēc domāju, ka jaunie režisori vienkārši noiet malā, jo nespēj izturēt spriedzi. Viņi nav radīti, lai nodarbotos ar producēšanu. Nevajag viņus tā pārbaudīt. Tāpēc naudas jautājums ir galvenā un vissvarīgākā problēma. Visi pārējie jautājumi ir jāskata finansējuma kontekstā. Ar visām tām runām, ka latviešu kino nevienam nav vajadzīgs, ir garlaicīgs, atrodas pārāk tālu no tautas vai arī pārāk tuvu, bet ir slikti uzņemts, un tā tālāk, var spekulēt bezgalīgi. Bet, ja būs nauda un dosim cilvēkam trīs gadus filmēšanai, saruna būs īsa. Uztaisiet pilnmetrāžas filmu, es to noskatos un novērtēju jūsu profesionālo varēšanu bez jebkādas mistifikācijas un tēlainām runām. Līdz ar youtube parādīšanos katrs puisītis vai meitenīte tajā var kaut ko ielikt, un viņam tas arī ir jādara, ja reiz ir iespējas, bet pašdarbība vienmēr ir jānošķir no profesionālā kino.

Jūs šobrīd redzat perspektīvus režisorus jaunākajā latviešu kino?

– Lai arī neesmu visu noskatījies, es interesējos par savu kolēģu darbu. Neeju uz kinoteātriem, bet cenšos apmeklēt filmu prezentācijas. Esmu ļoti ieinteresēts konkurencē, jo, kad uzsāku karjeru, Rīgas kinostudijā bija ļoti spēcīga konkurence. Tas bija lieliski, jo deva iespēju apmierināt manu ziņkāri un mācīties. Es gan nesaukšu konkrētus jauno režisoru vārdus – uzskatu, ka ar to nevajadzētu nodarboties.

Lasot interneta portālos par latviešu un krievu kultūras notikumiem, esmu secinājis, ka 70 procenti cilvēku, kuri par tiem izsakās vai par kuriem izsakās, varētu paklusēt. Tā ir miskaste, kas devalvē ikviena profesionāla darba vērtību. Piemēram, kaut kāds puisītis, kurš iemācījies darboties ar videokameru un apguvis vārda saundtreks nozīmi, bezgalīgi to piesaucot.... Neticu, ka, ja būs, pirmkārt, finansējums, un, otrkārt, rūpīga atlase, Latvijā ar tās brīnišķīgo kultūrvēsturisko mentalitāšu sajaukumu tuvākajā laikā neparādīsies trīs vai pieci interesanti, profesionāli režisori.

Kādi ir jūsu radošie plāni?

– Atklāti runājot, nav nekādu plānu. Ir dzīves aritmētika. Man vairs nebūs 20 gadu, lai varētu savākt naudu jaunai filmai. Es jau būšu citā vietā.

Jevgeņijs PAŠKĒVIČS

– Kinorežisors

– Dzimis 1948. gadā

– Mācījies Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (1973–1978)

– Latvijas Kinematogrāfistu savienībā kopš 1986. gada

– Strādājis Rīgas kinostudijā, šobrīd NIDA FILMA studijas vadītājs

Dokumentālās filmas: Variācijas par tēmu (1986), Garā diena (1981), Noveles pa telefonu (1978), Impression (1975), Ziemas daba (1975), Bezdelīgas skrējiens (1973)

Spēlfilmas: Golfa straume zem ledus kalna (2011), Cilvēka dienas (1989), Infanti (1984)

– Strādā arī kā scenārists un producents

Izklaide

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA) ir saņēmusi apliecinājumu no Patentu valdes par apbalvojuma GAMMA preču zīmes reģistrāciju. Preču zīmes īpašnieks ir biedrība, kura ir izpildītāju un fonogrammu producentu dibināta bezpeļņas organizācija, un Latvijā veic pašmāju un ārvalstu tiesību īpašnieku mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu.

Svarīgākais