Koncertu ciba. Arēna un Cara līgava

Komponists Ēriks Ešenvalds © F64

Arēnas noslēguma koncerts 26. oktobra koncerts Lielajā ģildē sākās ar mazliet miegainām sajūtām Džona Keidža vēlīnajā opusā Twenty Three 23 stīgu instrumentiem.

Par spīti oriģinālajai un, protams, ļoti keidžiskajai idejai par katra mūziķa atsevišķu laika atskaiti, kopējo skanējumu kā individuālu, savstarpēji neatkarīgu 23 instrumentu partiju summu, tādējādi izpildītāju unikālu līdzautorību katrā atskaņošanas reizē, uz papīra uzrakstīts, viss iepriekšminētais izklausās daudz labāk nekā dzīvē, kur tomēr, arī zinot šā skaņdarba vēsturi, tas nespēj īsti aizraut. Kamēr prātā pati sevi par to šaustīju, organisms reaģēja ar neatvairāmu snaudienu.

Savukārt Ērika Ešenvalda jaunais opuss pārsteidza ar trauksmaini temperamentīgo sākumu ar sinkopētu ritmu un zvārguļu kamanu efektu. Arktikas nakts vīzijas kopumā ir aktīvs, ziemeļnieciski dinamisks skaņdarbs ar izstrādātu, izteiksmīgu klarnetes solo partiju (Ints Dālderis), kas cieši savijas ar pirmās vijoles (Ilze Zariņa) solo, veidojot meistarīgu simfoniskās un kamermūzikas saplūdinājumu. Asociatīvi kristāldzidro un caur to ziemeļniecisko kolorītu auž klarnetes, vijoles un klavieru tembri. Savi būtiski uzdevumi šajā partitūrā ir sitaminstrumentu grupai, kas ne vien nodrošina skaņdarba pulsu, bet arī dramatiski ietonē kulminācijas punktus, piemēram, ar gongu, pēc kura, šķiet, ledus kristāli izšķīst tūkstoš drumslās, kuras mirguļo saulē kā dimanti. Savukārt metālpūtēji līdzās savam ierastajam ampluā spēlē arī skaņotās glāzes – pēdējā laikā iecienīts Ešenvalda instruments, kura īpatnā skaņa sniedz orķestra skanējumam jaunu nokrāsu. Opuss ir laikmetīga dedzīguma pārpilns, taču vienlaikus tā ir oda ziemeļu skaudrajai dabai, kur cilvēks nevis pielāgo, bet pielāgojas.

Pētera Vaska 2. simfonijas atskaņojums, lai arī bez īpašiem pārsteigumiem vai jaunatklājumiem, apliecināja, ka šim milleniuma opusam, kas nu ir pastāvīgi iegūlis Eiropas jaunākās simfoniskās mūzikas annālēs, pienācīga uzmanība tiek pievērsta arī Latvijā. Kopumā Liepājas simfoniskais orķestris Vaska mūziku jūt un atklāj tās bagātīgumā un dziļumā, īpaši izceļot stīgu instrumentu tembrālās krāsas. Konceptuāli var šķist, ka Vaska opuss Arēnas noslēguma koncertam ir neierasti klasisks, taču tas tikpat labi liecina par festivāla briedumu un veselīgu pašapziņu, atļaujoties ne vien vienreizējus (visās šā vārda nozīmēs) pirmatskaņojumus, bet arī atgādinājumu par jaunāko klasiku.

 

Atgādinājums par krievu operu

27. oktobrī uz LNO skatuves ar Vācijā mītošās latviešu operdīvas Ingas Kalnas klātbūtni bija skatāms krievu klasiķa Nikolaja Rimska-Korsakova operas Cara līgava koncertuzvedums. Latvijā, kur nav sveša krievu valoda un galu galā liela daļa pieredzējušāko mūziķu ir izglītojušies krievu muzikālās skolas garā, turklāt arī latviešu akadēmiskās mūzikas saknes iestiepjas tieši Krievijā un daža laba pat asnus dzinusi Rimska-Korsakova azotē, teorētiski krievu operas varētu iestudēt. Tomēr tas nenotiek, ja neskaita Čaikovski. Koncertuzvedums kopumā sniedz labu ieskatu krievu operā un tās īpašajā kolorītā, kur korim atvēlēta laikmeta raksturotāja loma (stilistiski ieturēts, lielisks sniegums!), bet solisti risina savu tēlu drāmu – spilgtāki par soprāna un tenora atveidotajiem varoņiem ir raksturtēli baritona un mecosoprāna, un basa izpildījumā. Kā allaž krievu operās ir daudz nelielu, bet gana spilgtu libreta attīstībā mazāk būtisku sieviešu lomu. Simpātiski, ka plašo tēlu plejādi, pieaicinot Ingu Kalnu Marfas partijai un jauno, bet tembrāli ļoti iespaidīgo krievu basu Pjotru Migunovu viņas tēva kupča Sobakina lomā, koncertuzvedumā bijis iespējams nokomplektēt ar vietējiem dziedātājiem. Šķiet, Grigorijs Grjaznojs, kas patiesībā ir šīs operas galvenais varonis, varētu būt ikviena kolorīta baritona sapņu loma, nedaudz līdzīga Skarpijam Pučīni Toskā. To koncertuzvedumā atveidoja leģendārais, pieredzējušais LNO baritons Samsons Izjumovs, līdz mielēm atklājot Grjaznoja kaisles pazudinošo spēku, kas loģiskā kārtā noved pie traģēdijas. Otrs raksturtēls – Grjaznoja mīļākās Ļubašas sarežģītā mecosoprāna partija ar operai neraksturīgo a cappella dziesmu – bija uzticēts harismātiskajam mecosoprānam Ilonai Bagelei, kura vokālā snieguma negludumus, tostarp grūti noslēpjamo tremolo uz garajām augstākajām notīm, prata notušēt ar teicamu tēla dramatiku, izpelnoties vislielākās skatītāju ovācijas. Vietām, piemēram, duetā ar Grjaznoju, neizpratni radīja stipri palēninātais temps, kas šķita nebeidzami izstiepjam uz kāpinājumu vērsto melodiju. Inga Kalna Marfas partiju izdziedāja niansēti, īpaši izceļot elegantus legato un dzidrus, tikko dzirdamus piano, padarot pēdējā cēliena Marfas ārprāta āriju par apskaidrības un katarses momentu visā operā, liekot vēlēties, ka kādreiz izdosies dzirdēt šo soprānu, piemēram, Normā. Pie vokāli skaistākajiem brīžiem piederēja arī 2. cēliena kvartets Pogodi moja milaja. Atzīstams tenora Andra Ludviga vokālais sniegums bajāra Likova partijā, bet mazākajās lomās par skaistu toni un piepildītu dziedājumu slavējama Ievas Paršas Duņaša, Airas Rūrānes Domna Ivanovna, tāpat arī Viestura Jansona ārsts Bomelijs (nīstamā citticībnieka/cittautieša personifikācija) un Krišjāņa Norveļa Skuratovs piešķīra pamanāmus akcentus šajā skaniskajā kopainā. Mazliet noslīpētāku un intonatīvi atbilstošāku būtu gribējies dzirdēt orķestri, un diriģents Mārtiņš Ozoliņš par to ir atbildīgs tikai daļēji – diriģenta ziņā ir interpretācija, tomēr par intonāciju (šoreiz arī stīgu grupā) atbildību gan vajadzētu uzņemties katram mūziķim pašam. Iespējams, ja Cara līgavas sagatavošanai būtu bijis vairāk laika, šī skaņu glezna atmirdzētu vēl spilgtākos kontrastos.

Svarīgākais