Alvja Lapiņa un Vara Braslas Klaidoņa lūgšana Valmieras teātrī apstādina laiku. Šodien tas steidzas, liekot skriet līdzi. Atcerieties par šo izrādi, meklējot pieturas, kas ļauj izkāpt no ikdienas, kultūras saliņas, kurās esot, aizmirstas augošās apkures cenas, eiro ieviešanas batālijas un citas valdības izdarības.
Režisors Varis Brasla un scenārists Alvis Lapiņš bija iecerējuši veidot pilnmetrāžas spēlfilmu Bastards, kas taptu pēc trimdas rakstnieka Gunara Janovska triloģijas (Sōla, Pār Trentu kāpj migla, Balsis aiz tumsas) motīviem. Iecere finansējuma trūkuma dēļ nav īstenota, taču Janovska romānus Varis Brasla iestudē Valmieras teātrī – Sōlai un Izdedžiem sekoja Gredzens uz tilta (Helmī) un tagad – Klaidoņa lūgšana, ko Alvis Lapiņš sarakstījis pēc Janovska Balsis aiz tumsas motīviem.
Izrādes darbība notiek 1956. gadā Baterlejas gara slimību ārstniecības iestādē Anglijā. Te latvietis, bijušais leģionārs Arturs Skuja, satiekas ar dažādu tautību likteņa biedriem un vienlaikus iztēlē – ar cilvēkiem no pagātnes, līdz tie ienāk arī tagadnē. Īstenības un iztēles krustdūrieni sašūti veikli – abas realitātes pārklājas, vizualizētā iztēle ienāk īstenībā, izstumjot to no savas vietas. Tādējādi tas, kas notiek iedomās, ieņem pirmā plāna – īstās dzīves – lomu, trakomājas realitātei atvēlot perifēriju. Skatoties izrādi, prātā pārcilājas Kena Kizija romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu un tā kino un skatuves versijas – vienu savulaik radījusi Māra Ķimele tepat Valmierā. Garīgi slimo iestāde ir pateicīga dzīvojamā ēka tēmai par cilvēka brīvību, ir ērti dziednīcas kārtībai piemērot pasaulīgās varas un cilvēka attiecību saturu. Ja vēlas, var to visu saskatīt arī Vara Braslas iestudējumā, taču šajā izrādē būtiskāks ir kas cits.
Mārtiņa Vilkārša radītā spēles telpa Apaļajā zālē vairākās kārtās iztapsēta ar vēstuļu, atmiņu stāstu un piezīmju lapām, kas krīt nost, un šis skanīgais un skumjais dzīves lapkritis ieplūdinās kopējā skanējumā kā atgādinājums par visu svarīgo un zūdīgo. Izrāde it kā smaržo pēc rezignētām skumjām, pavasara atmodas, saules sasildītas zemes smaržas un rupjmaizes. Trimdinieku likteņi uz laikmeta dramatiskā fona rādīti, metot nepārprotamus āķīšus, kas aizķeras aiz šodienas reālijām, taču tie neliek noskurināties no nepatīkamā, bet atgādina par to, kas svarīgs. Valmieriešu izrāde runā par svarīgo, ko ir vērts, ko ir nepieciešams sargāt un kopt, – mīlestību – kā dzimtenes, tā cilvēkmīlestību. Tā atgādina par «vīrs un vārds» spēku, par jūtām, kas kāpj pāri visādiem žogiem, par latvietību kā rotu, nevis važām, kā tas nereti izskan mums apkārt. Rupjmaizes klaipiņš ietīts baltā dvielī – tik klišejiska latviskā zīme, taču rupjmaizes tēma vijas cauri izrādei, darbojoties ļoti precīzi kā savējo–svešo indikators. Svešajiem mūsu rupjmaize negaršo. Arī Skujas mīļotajai, trimdiniecei, īrietei Esterei – ne. Viņa nevar ieņemt zaudētās dzimtenes vietu Skujas sirdī. Alvis Lapiņš atklājis, ka Artura un Esteres lomas rakstījis īpaši Mārtiņam Meieram un Elīnai Vānei. Šis pāris, viņu jūtu vibrācijās trīsuļojošā emociju pasaule ir izrādes vērtība, kas to paceļ pāri daudziem šīs sezonas iestudējumiem. Paceļ pāri ar patiesīgumu, kas teātrī joprojām ir vērtība, ko cilvēki grib redzēt un piedzīvot, neviļus šo spēlēto īstenību ielaižot sevī, kur tā savijas ar realitāti un iedomu pasauli, ļaujot izdzīvot savu personīgo stāstu. Tagad šo pāri gribētos redzēt peldam tumšajos un dziļajos Strindberga, Ibsena dramaturģijas ūdeņos.
Kolorītu raksturu nospēlē Januss Johansons, atveidojot izbijušu profesoru Džeikobu. Janovskim patika pavilkt uz zoba kritiķus, un aktieris šo savas personības svarīguma pārņemto tipu rāda traģikomiskā nokrāsā, sagādājot skatītājiem patiesi jautrus brīžus. Aktieriski košākajiem darbiem pieder arī Ineses Ramutes bijusī kompartijas aktīviste Mnačko, ar personības spēku saista Ineses Pudžas ārste Tomsone. Citu savu iepriekš spēlēto lomu rāmjos palicis un oriģinalitātei vēlamības izteiksmi piešķir Mārtiņš Liepa (igaunis Juhans), Arnolds Osis (polis Janeks Filinskis) un Ivo Martinsons (Bils Skots), taču izrādes kopējam zīmējumam tas būtiski netraucē. Mārtiņš Lūsis (slimnieku uzraugs Viljams) savās epizodēs druscīt pārspēlē, savukārt Kārlis Freimanis (latvietis Vilis Bambāns) spēlē par maz, tas ir – norunā tekstu, bet seguma, kas liktu tam arī noticēt, pietrūkst. Taču vēloties to laika gaitā ir iespējams labot.
Šī izrāde pieder tām, ko var salīdzināt ar vīnu, kas ar laiku kļūst tikai labākas. To ir vērts garšot.