"Bail dzīvot, kad saproti, kādi viņi atgriežas." Krievijā turpinās vardarbīgi noziegumi, kurus pastrādājuši iebrukuma Ukrainā dalībnieki. Kā lēš Krievijas neatkarīgais medijs "Verstka"("verstka.media''), trīs gadu laikā mājās atgriezušies kara "veterāni" nogalinājuši un sakropļojuši vairāk nekā 750 cilvēku. Šī statistika turpina augt, ziņo “Radio Brīvā Eiropa”/”Radio Brīvība” savā portālā "currenttime.tv," atsaucoties uz "Sibir.Realii"("sibreal.org").
Bojā gājuši vismaz 378 cilvēki, un šajā skaitlī ietilpst ne tikai slepkavību upuri, bet arī, piemēram, tie, kas gāja bojā nopietna miesas bojājuma vai "dzēruma" negadījuma dēļ. Turklāt 376 cilvēki saņēmuši dzīvībai bīstamus ievainojumus. Visbiežāk par upuriem kļūst bijušo karotāju radinieki vai paziņas. "sibreal.org" stāsta par vairākiem nesen Krievijas militārpersonu izdarītajiem noziegumiem.
Sokolas ciema kapsētā, 50 kilometru attālumā no Magadanas, 6. martā tika apglabāta 61 gadu vecā Ludmila Klušina. Bēru dievkalpojumā zārks netika atvērts, jo uz nogalinātās ķermeņa nebija palikusi neviena neskarta vieta, seja bija izkropļota līdz nepazīšanai. Tikai trīs draugi ieradās, lai atvadītos no viņas, bet nebija neviena radinieka. Brālis Ivans pēc insulta nevar iztikt bez citu palīdzības, bet 35 gadus vecais dēls Aleksejs, kurš 2024. gada beigās ievainojuma dēļ atgriezās no kara, tagad atrodas iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Viņu apsūdz mātes nogalināšanā. "Kamēr izmeklēšana turpinās, es nekādā veidā nevaru palīdzēt. Mans advokāts aizliedza man sazināties ar presi," sacīja Klušinu radiniece. Viņa pati devās karā kā brīvprātīgā un Ludmilas bēres neapmeklēja. "Es varu jums pateikt tikai vienu: viss, kas tiek teikts un rakstīts, ir absolūti meli. Kā radiniece es neļaušu nevienam runāt un rakstīt muļķības par mūsu traģēdiju. Slepkavības nebija. Apstākļu sakritība. Aleksejs strādāja. Atnāca pavēste. Viņš nolēma neiet vienkārši, bet slēgt līgumu. Viņš nekad nav bijis sodīts. Krievijas armijā viņš bija aptuveni gadu. Pēc tam mēs plānojām pārcelties no šīs izmirstošās vietas uz citu reģionu. Jo gandrīz visi tur ir narkomāni un alkoholiķi. Visi bēg no turienes. Tā ir dziļa nomale. Tur vispār nekas nav attīstīts. Pat ātrā palīdzība atsakās tur ierasties."
Ne Izmeklēšanas komiteja, ne Iekšlietu ministrija nekomentē incidentu. Par traģēdiju uzrakstīja vietējais izdevums "Vesma", kuru Krievijas varas iestādes atzina par "ārvalstu aģentu".
"Viņš viņu nosita kā cūku. Savu māti. Es viņu nesaprotu, piedodiet par izteicienu, to āzi, kas atgriezās mājās ievainots. Viņa māte viņu gaidīja, mēs visi gaidījām viņu šeit kopā ar viņu, ar visiem. Un tad viņš ar viņu tā izdarīja. Saprotiet, tas ir biedējoši. Ja būtu iespējams, es zārku aizvestu uz pirmstiesas apcietinājuma vietu, lai tas maita tur nevarētu gulēt [tālāk sekoja neķītru lāstu kopums]. Jā, tā vispār nevar darīt, tā ir māte, tava māte. Ja ir tāda situācija, kur jūs skatāties, kad nosūtāt viņus uz turieni?" "Vesma" citēja noslepkavotās sievietes ģimenes drauga sacīto.
Aleksejs mājās ieradās pirms Jaungada. Pēc ievainojuma viņam tika uzstādīts Ilizarova aparāts, un viņš tika nosūtīts uz Magadanu turpmākai ārstēšanai. Pēc paziņu domām, viņš negribēja atgriezties: teica, ka tur ir īsta elle.
Publikācijas komentāros daži cilvēki sāka aizstāvēt Alekseju un rakstīt, ka "ne viss ir tik viennozīmīgi". Daži rakstīja, ka viņš nav vainīgs un viņš "nav slikts puisis, ir "sprādzienbīstams", bet ievainojams". Komentētāji ar žurnālistiem runāt atteicās.
"Es uzskatu, ka Aleksejs varēja nogalināt savu māti. Kāpēc ne? Viņi visi kopā draudzīgi dzēra, kamēr piedzērās. Viņš, dodoties uz īpašo militāro operāciju, teica: "Man ir apnicis dzert. Vismaz tur es nedzeršu." Un tā nebija pirmā reize, kad viņš sita savu māti, jau pirms tam viņš viņu bija piekāvis. Kamēr vecmāmiņa bija dzīva, viņa puisi audzināja, bet viņa māte dzēra. Tad visi sāka draudzīgi dzert kopā, kamēr tā notika," sacīja Alekseja klasesbiedrene Irina.
Lielākā daļa paziņu, ar kuriem mēģināja runāt žurnālisti, notikušo atteicās komentēt detalizēti, bet neviens no viņiem neizteica ne mazākās šaubas, ka Aleksejs ir iesaistīts savas mātes slepkavībā.
"Ir vienkārši biedējoši dzīvot, viņš bija parasts piedzēries ciema zēns un izdarīja ko tādu... Un cik daudz šādu "parastu ciema iedzīvotāju" atgriežas un dara visādas briesmīgas lietas... Un sliktākais ir tas, ka, kad viņš staigā pa ielu, jūs, skatoties uz viņu, nevarat pateikt, ka viņš ir slims ar galvu! Kad es dzīvoju Sokolā, es viņu pazinu. Es nevaru teikt, ka mēs sazinājāmies tieši, bet vienā situācijā viņš iestājās par mani. Aizbraucot no Sokolas, es pārtraucu sazināties ar visiem, kurus pazīstu. Ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi, un tad es ieeju, lasu ziņas un vienkārši [kļūstu traka]. Kļūst biedējoši dzīvot, kad saproti, cik daudz cilvēku ir aizgājuši un kādi viņi atgriežas. Vienīgais, ko jūs varat redzēt, ir - te īpašās militārās operācijas dalībnieks, šeit īpašās militārās operācijas dalībnieks... Un par visiem viņi raksta: nogalināti, nožņaugti, sadurti utt. Un, kad jūs lasāt šādas lietas par saviem paziņām... Cilvēki, kas notiek? Vai kāds saprot?" "Telegram" rakstīja nogalinātās sievietes ģimenes paziņa Tatjana.
Ludmilas Klušinas slepkavība nav vienīgais žurnālistiem zināmais noziegums, ko pēdējo pāris mēnešu laikā izdarījis Ukrainas kara dalībnieks. Februārī Permas apgabala ciematā "Severnij Komunar" 35 gadus vecais Rustams Altjevs ar āmuru nosita 86 gadus vecu sievieti un viņas 52 gadus veco dēlu. Saskaņā ar "Telegram", Rustama draudzene Anastasija viņu pameta neadekvātas uzvedības dēļ. R. Altjevs draudēja "nobliezt" viņas radiniekus, ja viņa neatgriezīsies pie viņa. Viņš savu solījumu turēja - nogalināja viņas vecmāmiņu un tēvu.
Pateicoties sociālajos tīklos atrastajiem orientieriem, R. Altjevs dažas dienas vēlāk tika aizturēts kafejnīcā kādā Permas tirdzniecības centrā. Viņš izmeklētājiem teica, ka izdarīja slepkavību, "jo bija piedzēries". Tagad R. Altjevs atrodas cietumā.
"Es viņu ilgu laiku neesmu redzējis. Vispār viņš ir jautrs puisis. Tiesa, neadekvāts, pat bīstams. Mēs pārtraucām sazināties, kad viņš atkal kārtējo reizi nonāca cietumā. No turienes acīmredzot viņš devās armijā," sacīja Rustama bijušais draugs Iļja.
Altjevs ir vairākkārt notiesāts par izvarošanu, laupīšanām, zādzībām un vieglu miesas bojājumu nodarīšanu. Pēdējo sodu viņš saņēma 2023. gada janvārī - par noziegumu kombināciju viņam tika piespriesti septiņi gadi stingra režīma kolonijā. Tajā pašā gadā, saņemot apžēlošanu par piedalīšanos karā, viņš atgriezās ciematā, kur iepazinās ar Anastasiju. Pēc ciema iedzīvotāju domām, sākumā viņiem, iespējams, bija labas attiecības, bet pēc tam Rustams pret viņu sāka izmantot vardarbību. Agrāk Altjevs bija precējies ar citu sievieti, Jūliju, ar kuru viņš iepazinās sarakstoties, kamēr izcieta sodu par zādzību un laupīšanu, raksta “59.ru”.
"Es atrados ilūzijās, ka cilvēks nav slikts un cietumā varēja nokļūt pavisam nejauši," atceras Jūlija. "Viņš ienāca manā dzīvē tieši laikā, kad es piedzīvoju šķiršanos no sava pirmā vīra. Skaisti vārdi, uzmanība visu diennakti, puķu pušķi ar kurjeru - tas viss aizvēra man acis uz šī briesmīgā cilvēka patieso būtību. Tas ir garīgi slims cilvēks. Bija patoloģiska greizsirdība, agresija. Kad es iesniedzu laulības šķiršanas pieteikumu, bija draudi, ka viņš nogalinās visus manus radiniekus. Bet tad viņš bija cietumā, tāpēc neko nevarēja izdarīt. Šis vīrietis mani ieveda ārkārtīgi lielā stresā, es pat kādu laiku "sēdēju" uz nomierinošiem līdzekļiem."
Februāra beigās Sanktpēterburgā tika aizturēts 26 gadus vecais Andrejs Usačovs, kuram vajadzēja atrasties kolonijā un izciest deviņu gadu cietumsodu par slepkavību, bet tika atbrīvots pirms laika, jo devās karot uz Ukrainu. Viņš tiek apsūdzēts par savas 43 gadus vecās kaimiņienes ar Dauna sindromu izvarošanā un slepkavībā.
Rjazaņas apgabalā Urālu šosejas M5 malā 4. martā tika atrasti divu vīriešu ķermeņi ar durtām brūcēm galvā un kaklā. Slepkava tika aizturēts nākamajā dienā. Izrādījās, ka tas ir 46 gadus vecais militārists Vladimirs P. (viņa uzvārds netika atklāts), kurš atvaļinājumā no Ukrainas brauca ar autostopu mājās uz Čeļabinsku. Pa ceļam viņš sastrīdējās ar automašīnas vadītāju un pasažieri, kurš arī bija karavīrs, nodūra viņus abus un ķermeņus izmeta šosejas malā, piesēdās pie stūres un brauca tālāk.
Tajā pašā dienā, 4. martā, Minusinskā Krasnojarskas teritorijā savā dzīvoklī tika atrasti 66 gadus veco laulāto ķermeņi. Par apsūdzībām slepkavībā tika aizturēts viņu 35 gadus vecais kaimiņš. Pratināšanas laikā viņš teica, ka ieradies pie sievas, bet viņa viņu neielaida dzīvoklī. Tad viņš devās pie saviem kaimiņiem pensionāriem. Viņi uzaicināja viņu pie galda, bet, pēc apsūdzētā sacītā, neļāva viņam izmantot balkonu, lai viņš varētu iekļūt savā dzīvoklī. "Es gribēju iekļūt savās mājās caur viņu balkonu, bet viņi man neļāva.” Sekoja konflikts, cīņa.
Vispirms viņš sasēja sievietes rokas ar līmlenti, vairākas reizes sadūra viņu ar nazi, ar ko atgriež kastes. Tad viņš sievietes vīru nodūra ar šķērēm. Pēc tam viņš paņēma pensionāru automašīnas atslēgas un devās uz Krasnojarsku, kur noīrēja dzīvokli. Kad pēc viņa ieradās policisti, viņš mēģināja aizbēgt caur balkonu. Dienu pirms slepkavības viņš un viņa draugs tika izsludināti meklēšanā par izspiešanu.
Izmeklētāji neatklāj aizturētā vārdu. Tikai vienā intervijā tika ziņots, ka aizturētais bija karadarbības dalībnieks Ukrainā. "2018. gadā viņš atradās cietumā, bet tiesas procesi par viņa izdarītajiem noziegumiem joprojām turpinājās. Un kopumā vīrietim tad tika iedoti 16 gadi. Izrādās, ka viņš iznāca agrāk. Viņš teica, ka bija armijā, bet mums vēl nav oficiālu datu par to," sacīja Jūlija Arbuzova, Krasnojarskas teritorijas un Hakasijas izmeklēšanas komitejas galvenā izmeklēšanas direktorāta pārstāve.
"Man šķiet, ka ir nepareizi klusēt par tiem, kas tika ieslodzīti un atgriezās. Jūs nezināt, ko no viņiem sagaidīt, kad viņiem kas uznāks," sašutusi Minusinskas iedzīvotāja Ņina Baranova (vārds mainīts).
"Ir tik daudz stāstu, kad viņi nogalināja radiniekus vai pirmo cilvēku, kurš pagadījās pa ceļam, sīkuma dēļ. Godīgi sakot, es jau baidos no visiem vīriešiem. Īpaši militārajā formā. Es viņus rindā palaižu pa priekšu un neeju liftā kopā ar viņiem, jo mazums kas.
Nesen pie mums notiesāja divus Vāgnera algotņus par viltojumiem (februāra beigās Minusinskas pilsētas tiesa bijušajiem “Vagner” algotņiem Maksimam Zelenovam un Aleksejam Čerņavskim piesprieda piecus ar pusi gadus vispārējā režīma kolonijā par interviju ar “Gulagu.net” projekta dibinātāju Vladimiru Osečkinu). Par to visur ziņoja, teica vārdus un parādīja fotogrāfijas.
Bet kāpēc šie plašsaziņas līdzekļi nebrīdina, ka starp mums staigā atsaldēti slepkavas, nepasakot, kurš atgriezās no īpašās militārās operācijas? Vai vismaz rajona policisti tiktu brīdināti! Tā taču nevar! Izrādās, ka mūsu valsts šodien nevar nodrošināt mūsu drošību pat mājās, pat Sibīrijā, kas atrodas tūkstošiem kilometru attālumā no frontes līnijas."
13. martā kādā Maskavas viesnīcā "īpašās militārās operācijas" "goda dalībnieks", 37 gadus vecais Vitālijs Ospiščevs no Permas apgabala piedzēries sadursmē nogalināja vīrieti no Azerbaidžānas. Pagājušā gada rudenī Vitālijs, atrodoties kolonijā, parakstīja līgumu ar Aizsardzības ministriju. Žurnālisti atrada pēdējo tiesas spriedumu, ar ko vīrieti notiesāja.
Tajā teikts, ka 2016. gadā Vitālijs Ospiščevs, atstājot veikalu, sekoja 97 gadus vecai pensionārei. Kad viņa ienāca dzīvoklī, viņš vispirms sievietei iesita ar pudeli pa galvu, pēc tam ar kāju un pēc tam žņaudza viņu. Vecā sieviete brīnumainā kārtā izdzīvoja. Kamēr viņa bija bezsamaņā, Ospiščevs aplaupīja dzīvokli. Tā nebija viņa pirmā sodāmība. 2013. gadā viņš tika notiesāts uz trim gadiem par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Trīs mēnešus pēc atbrīvošanas viņš uzbruka pensionārei. Par to viņš saņēma 10 gadus un sešus mēnešus stingrā režīma kolonijā.
Kara laikā Vitālijs tika divas reizes ievainots. Viņš ieradās Maskavā uz protezēšanu, bet slimnīcā viņam tika atteikts. 14. martā viņam vajadzēja doties uz militāro vienību Samarā, taču tā vietā viņš devās uz pirmstiesas aizturēšanas centru.
Saskaņā ar "Verstka" aprēķiniem, no Ukrainas atgriezušies kara dalībnieki trīs gadu laikā kopumā izdarījuši 166 slepkavības, kā rezultātā nomira 196 cilvēki, 130 no viņiem kļuva par bijušo ieslodzīto upuriem. Turklāt 35 no 106 slepkavību izdarīja ne pirmo reizi.
Uz šī fona Krievijā pastāv tendence apklusināt šādus noziegumus. Vēl 2023. gadā tika publicēti stāsti par militāristu upuriem, tostarp valdību atbalstošās publikācijās, bet 2024. gadā šī tēma praktiski pazuda, kas, iespējams, ir ieteikums, kas nosūtīts no augšas. Pilsētas un reģionu sabiedrība sociālajos tīklos "Vkontakte" un "TG" arī sāka retāk publicēt stāstus par militāristu noziegumiem, dažreiz šīs tēmas ir aizliegts apspriest komentāros.
Šā gada martā Noziegumos cietušo upuru atbalsta fonds ierosināja atcelt atbrīvojumu no kriminālatbildības recidīvistiem, kuri piedalījušies "īpašajā militārajā operācijā", un noteikt stingru kontroli administratīvās uzraudzības veidā tiem Ukrainas kara dalībniekiem, kuri atgriezušies civilajā dzīvē.
"Slepkavas parasti ir saprātīgi, bet ārkārtīgi bīstami indivīdi, visbiežāk impulsīvi, ar augstu uzvedības reakciju, noliedz vispāratzītās tiesību un morāles normas un principus," teikts fonda ziņojumā "Par valsts noziegumu upuru tiesību aizsardzības sfēras stāvokli".
"Vardarbības akti no viņu puses var notikt pēc "īssavienojuma" principa, un diez vai ir jāgaida, ka tie tiks izlaboti... Valsts piedošana šādu noziegumu gadījumā nedrīkst būt bezgalīga un beznosacījuma. Ja bijušie notiesātie, atgriežoties no īpašās militārās operācijas zonas, izdara jaunus vardarbīgus noziegumus, tad viņi ir jānotiesā par to izdarīšanu un jāizolē no sabiedrības.
Tuvākajā nākotnē var pienākt brīdis, kad sabiedrības noskaņojums vairāk koncentrēsies uz sabiedriskās drošības un likumības stiprināšanu un sociālo garantiju īstenošanu valstī, un tad sabiedrības prasība pēc taisnīguma būs ārkārtīgi augsta. Noziegumos cietušo tiesību aizsardzībai krimināltiesību konflikta risināšanā būs nepieciešama arī stingra sociālā taisnīguma atjaunošana, personīgās drošības nodrošināšana un pārkāpto tiesību atjaunošana, interešu ievērošana un nodarītā kaitējuma atlīdzināšana."
Fonda juristi ierosina grozīt federālos likumus, jo īpaši, lai recidīvisti nevarētu paļauties uz priekšlaicīgu atbrīvošanu sakarā ar dalību karā. Vai arī noteikt viņiem administratīvo uzraudzību vismaz 10 gadus. Turklāt cilvēktiesību aktīvisti lūdz uzlikt par pienākumu informēt policiju ne tikai par šo atbrīvoto personu dzīvesvietām, bet arī par kontaktinformācijas maiņu, bet dažos gadījumos aizliegt viņiem izmantot internetu, mesendžeri un citus attālinātās saziņas līdzekļus, ieviest diennakts izsekošanu utt.
Ziņojums martā tika nosūtīts Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, Cilvēktiesību padomei un ombudam Tatjanai Moskalkovai. Fonda juristi atzina, ka par šīm problēmām ar kara veterāniem prezidentam un citām valdības amatpersonām viņi ziņoja jau 2023. gada decembrī. Kopš tā laika ir pieņemti tikai jauni likumprojekti, kas ļauj izvairīties no taisnīguma, izmantojot "īpašo militāro operāciju" pat pirms sprieduma pasludināšanas.
Tajā pašā laikā iekšlietu ministrs Vladimirs Kolokoļcevs atzīmē, ka darbinieki pamet Iekšlietu ministrijas sistēmu. Pagājušajā gadā vien no darba aizgājuši vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku (ieskaitot katru otro rajona policijas darbinieku, kuram ir vairāk nekā 10 gadu pieredze). Vakanto amatu skaits Iekšlietu ministrijas sistēmā šodien sasniedz 172 tūkstošus. Vairākos reģionos trūkst 20 līdz 30% darbinieku.
Tikmēr sociālajos tīklos sāka parādīties grupas, kurās tiek ievietoti no kara atgriezušos recidīvistu personas dati. Viens no tiem ir "TG" kanāls "Īpašās militārās operācijas varoņi, Krievijas lepnums" ar patriotisku attēlu fonā.
"Es vienkārši esmu nogurusi redzēt tādus komentārus kā "mēs lepojamies ar saviem zēniem". Ja viņi netic kara noziegumiem Ukrainā, visu norakstot uz "ukrofakes", tad šo nav iespējams noliegt. Man patīk "Z vienību” "varoņus" grūst ar seju pašus savā sūdā, piedodiet par izteicienu. Tas ir tas, kam kanāls tika izveidots. Speciāli ar maldinošu nosaukumu un attēlu.
Es nepublicēju visus noziegumus. Pretējā gadījumā man vienkārši nebūtu pietiekami daudz laika, to ir pārāk daudz. Man ir tikai slepkavības un seksuālie noziegumi. Tas, ko es uzskatu par vissmagākajiem gadījumiem.
Gandrīz katru dienu ir gadījumi, kad tiek veikta laupīšana, narkotiku tirdzniecība, pat bērnu nolaupīšana. Es publicēju tikai gadījumus Krievijas teritorijā, tikai no Krievijas plašsaziņas līdzekļiem. Protams, tie ne vienmēr pieder valstij. Tie bieži publicē šādus gadījumus, nenorādot, ka likumpārkāpējs ir atgriezies no kara. Un tad tā pati lieta ir atrodama kādas apgabaltiesas tīmekļa vietnē. Un tajā teikts, ka "dalība īpašā militārajā operācijā" ir kā mīkstinošs apstāklis.
Piemēram, daudzi rakstīja par taksista slepkavību Pleskavā 2023. gada martā, bet nerakstīja par slepkavas militārajām balvām (Tēvzemes nopelnu ordeņa medaļa un citi), kas saņemtas Ukrainā. Tjumeņas reģionā pagājušā gada aprīlī vīrietis nogalināja savu tēvu. Žurnālisti arī nerakstīja, ka dēls atgriezās no kara. Un spriedumā "dalība īpašā militārajā operācijā" un valsts apbalvojumi kļuva par mīkstinošu apstākli. Un cik šādu gadījumu ir visā Krievijā? Un, pats galvenais, cik šādu gadījumu būs vēlāk? Ja jūs "raktu" tiesu mājaslapas, jūs varētu atrast daudz vairāk līdzīgu lietu," sacīja kanāla īpašniece Kristīna.
Pēc viņas teiktā, viņa nolēma izveidot kanālu pēc tam, kad 2023. gada augustā uzzināja par notikušo Karēlijas ciematā Derevjanoje, kur bijušais ieslodzītais Igors Sofonovs ieradās, lai atgūtos no kara ievainojuma. Ārstēšanos pavadīja dzeršana, kā rezultātā vienā naktī Sofonovs kopā ar diviem draugiem nogalināja septiņus cilvēkus, izdarīja divas izvarošanas un nodedzināja kāda iedzīvotāja māju. Pirms slaktiņa viņi draudēja ciema iedzīvotājiem, pāris reizes pat ieradās policija, bet galu galā visam uzspļāva pēc principa "kamēr nav līķa, nav nozieguma".
Nesen Rjazaņā mobilizētais ar posttraumatiskā stresa traucējumiem (PTSS) ieradās atvaļinājumā un nogalināja draugu. Kā rakstīts spriedumā, "viņš, pieņemot, ka mājā ir ienākusi diversantu grupa no Ukrainas, sāka sist".
Un acīmredzot pirms kara viņš bija normāls cilvēks. Ir par vēlu aizstāvēties no šādiem cilvēkiem. Tas jebkurā gadījumā ir neizbēgami. Bija nepieciešams aizstāvēties 2022. gadā, vismaz mobilizācijas laikā. Lielākā daļa no viņiem cieš no PTSS. Kamēr Krievijā nav normālu psiholoģiskās rehabilitācijas centru, kamēr pati tēma par došanos pie ārsta garīgās palīdzības saņemšanai tiek uzskatīta par tabu un vājuma rādītāju, labāk ir vienkārši nerunāt ar viņiem un nešķērsot viņu ceļus pēc atgriešanās.
Un otra problēma ir, ka ieslodzītie, kuri neizcieta sodu, kuri piedalījās vēl lielākās zvērībās un noziegumos, tika atbrīvoti ar pārliecību, ka visi viņiem ir parādā un viņi ir varoņi. Šeit pat nav nepieciešams PTSS. Nesen no "īpašās operācijas" zonas atgriezās "Volgogradas kanibāls". Viņš vēl pagaidām nevienu nav nogalinājis, tāpēc viņš nav manā grupā. Bet plašsaziņas līdzekļi par to aktīvi rakstīja. Un ko gaidīt no viņa?" jautāja Kristīna.
Oriģinālais raksts tika publicēts projekta "Sibir.Realii" mājaslapā šajā saitē.
