Trīs lielas pirmizrādes viena rudens laikā, tāda ir bilance Kristīnes Želves filmai Fedja, kas veltīta latgaliešu izcelsmes somu kino režijas leģendai Teuvo Tulio.
Tīri hronoloģiski vispirms bija Somija, debija, kas īpaši izaicinoša jebkuram režisoram – galu galā, kā reaģētu mēs paši, ja kāds ārzemnieks taisītu filmu par, piemēram, Kārli Skalbi. Droši vien, ka skatītos svešajam uz nagiem. Pēc Fedjas izrādīšanas Somijas televīzijā un labām atsauksmēm presē filma nonāca Latvijā. Kino formātā dienasgaismu tā ieraudzīja pārpildītā Splendid Palace zālē, turklāt skatītāji ļoti dzīvi reaģēja uz ekrānā notiekošo. Pagājušo piektdien filmu TV versijā varēja noskatīties LTV 1 skatītāji, un var pieņemt, ka auditorijas daudzuma ziņā neilgā laikā Fedja ir izrādīta vismaz kādiem 100 000 skatītāju, kas latviešu kino pēdējā laikā var šķist gluži vai nereāls sapnis.
Atzīšos, mani šī filma pārliecināja. Esmu to noskatījies reizes trīs, un tas, ar ko tā uzrunā tieši mani, ir Kristīnes Želves subjektīvais, neuzbāzīgais vēstījums. Paldies visiem kino gariem, šis nav kārtējais lineārais vēstījums par lielo mākslinieku no dzimšanas līdz kapam, kas veidots, skanot žēlai mūzikai un patētiski didaktiskam aizkadra tekstam, kurš, paklausoties to rūpīgāk, parasti gan paliek vikipēdijas līmenī. Fedjas gadījumā tiešām var runāt par īstu un mūsdienīgu filmu, nevis paplašinātu televīzijas raidījumu.
Režisorei ir izdevies atrast veidu, kā ieinteresēt par Latvijā absolūti nezināmu mākslinieku, kurš, lai gan te dzimis, visu savu karjeru veidojis citā valstī. Varbūt, ja nebūtu padomju pusgadsimta un dzelzs priekškara, Teuvo Tulio filmas pazītu arī mēs, tomēr ir tā, kā ir. 99,99 procenti Latvijas iedzīvotāju vēl pirms dažiem gadiem vispār nezināja par tādu Teuvo Tulio. No šāda viedokļa Kristīnes Želves uzdevums bija ļoti nepateicīgs – kā lai izstāsta par latgalieti, režisoru, kurš lielāko mūža daļu pavadījis Somijā? Piesaukt Latvijas skatītājam neko neizsakošu filmu nosaukumus un somu aktierus diezin vai būtu īstais ceļš. Mēģināt pārstāstīt viņa dzīvi un daiļradi arī slideni – nu kuru tas Latvijā interesēs? Mēs jau par savējiem bieži neliekamies ne zinis.
Kristīne Želve tāpēc veido šo filmu subjektīvu, robežas noārdošu. Kādubrīd mēs skatāmies Teuvo Tulio uzņemto filmu fragmentus, tad tie gluži nemanāmi pāraug Latgales ainavā un ved mūs uz vietām, kur aizritējusi Teuvo Tulio bērnība. Un tas rosina domāt, cik daudz kopīga ainavā ir divām ezeru zemēm – Latgalei un Somijai. Vien klinšu un akmeņu pēdējā ir krietni vairāk. Filmā mēs sastopam kolorītus cilvēkus, kas daudz neko nerunā, bet viņu klusēšana ir daiļrunīgāka par jelkādu tekstu. Arī viņi labi saskan ar Tulio filmu raksturiem. Fedjas titri liecina, ka vilcināties nebija iespējams, ir pagūts pēdējā mirklī – jau šodien tādu filmu uzņemt vairs nebūtu iespējams. Pie viena, sekojot Kristīnes Želves meklējumiem par somu režijas leģendu, mēs redzam to, kāda Latgale izskatās šodien. Droši vien ar kameras aci tvertais kādam var šķist Latvijai tikpat tāls un svešs kā Teuvo Tulio filmas. Šis blakusefekts – latvieša acīm skaties filmu par latgaliešu izcelsmes somu kinorežijas klasiķi, neuzbāzīgā formā uzzinot pamatinformāciju par viņa veikumu kino, tomēr vienlaikus domājot par mūsdienu Latviju un mūsu pašu neieinteresētību pret pasaulē notiekošo – šķita īpaši simpātisks. Protams, droši vien, ka somu skatītāji šīs epizodes skatījās ar citām domām, gribot redzēt, kas ir tā noslēpumainā, režisora piezīmēs minētā vieta, kur Teuvo Tulio dzimis. Viņi redz kolorītu Latgales sētu, sirmus vīrus un sievas, kas droši vien daudz neatšķiras no tiem sirmgalvjiem, kuri dzīvo kaut kur mežos pie polārā loka.
Skaidrs, ka arī man, noskatoties filmu par Teuvo Tulio, radās interese par viņa veikumu somu kinomākslā. Diemžēl latviešu kino vēsturē es neredzu Teuvo Tulio līdziniekus un tādas melodrāmas kā, piemēram, Dziesma par ugunssarkano ziedu pie mums diemžēl nav uzņemtas. Nezinu, kas kavēja kino attīstību Latvijā pirms Otrā pasaules kara, tomēr ļoti pieļauju – kamēr latvieši lielījās, somi taisīja filmas. Bet godīgi sakot, arī nevaru iedomāties Teuvo Tulio strādājam padomju gadu Rīgas kinostudijā. Viņu no turienes padzītu kā pretpadomju elementu un formālistu. Laikam jau vajadzēja notikt tā, kā notika. Teuvo Tulio māte pēc vētrainās dzīves Pēterburgā apprecējās ar somu, un mazais Fedja pēc vectēva nāves pārcēlās uz Helsinkiem. Lai varētu piedzimt viņa filmas, bija vajadzīgs tāds literārais pamats, kādu Tulio neatrastu latviešu literatūrā, bet kāds bija somiem. Johaness Linankoski, viens no gadsimtu mijas somu modernisma spīdekļiem, kuru tolaik pazina gan Ziemeļvalstīs, gan Vācijā, gan Krievijas impērijā un jo īpaši Latvijā pirms Pirmā pasaules kara, deva Teuvo Tulio filmām vajadzīgo kaislību vielu. Un somu kino var būt lepns, ka viņiem ir tāds latgaliešu klasiķis. Savukārt mēs varam attīstīt veco labo teoriju, ka pasaule bez latviešiem vienkārši apstātos. Jācer vien, ka Teuvo Tulio piemērs kādudien neapstādinās Latviju, jo tā vien šķiet, aizbraukt un kaut ko sasniegt citur ir vieglāk nekā šeit – dzimtenē.