Gada nogalē pierasts atskatīties uz aizejošo gadu, pavelkot svītru zem labo darbu saraksta. Lai noskaidrotu, kāds bijis aizejošais gads kultūrā, Eiropas Savienības māja decembra sākumā rīkoja diskusiju Latvija – viena no zvaigznēm. Latvijas kultūra Eiropā 2012. gadā.
Literatūras nozari tajā pārstāvēja rakstniece Nora Ikstena, kuras grāmatas izdotas Vācijā, Igaunijā, Lietuvā, ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Dānijā, Krievijā un Gruzijā. Arhitektūru reprezentēja Venēcijas biennāles 2012. gadā, 13. Starptautiskās arhitektūras izstādes Latvijas ekspozīcijas goda komisārs, Nacionālās arhitektūras padomes priekšsēdētājs Andris Kronbergs. Teātra jomu pārstāvēja Jaunā Rīgas teātra ārējo sakaru vadītāja, viesizrāžu menedžere Elīna Adamaite. Mūzikas nozari reprezentēja diriģents Kaspars Putniņš, kurš bez darbības Latvijas Radio korī sadarbojas ar BBC Singers, RIAS kamerkori, Berlīnes Radio kori, Zviedrijas Radio kori, Flāmu Radio kori, Igaunijas filharmonijas kamerkori, Nīderlandes kamerkori. Vizuālo mākslu pārstāvēja gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēks Andris Vītoliņš, kurš 2012. gadā piedalījies izstādēs Azerbaidžānā, Austrijā, Vācijā un Igaunijā. Diskusijas dalībnieki tika lūgti dalīties pieredzē un izstāstīt savu versiju par nozares panākumiem, kas bieži vien paliek Latvijas medijos neatspoguļoti.
Kaspars Putniņš: – Protams, mūsu panākums ir Kara daba, kas tika pirmatskaņota pirms pusotra gada Latvijas Nacionālajā operā. Tas ir kopsadarbības projekts ar dāņu teātra kompāniju Hotel pro forma un režisori Kirstenu Dēlholmu. Šī teātra kompānija specializējas starpžanros un ārkārtīgi reti uzved lugas un to, ko mēs ikdienā saprotam kā klasiskas teātra izrādes. Es te pat nepieminu citas lietas, jo esam profesionāla grupa, kas katru gadu veido divdesmit līdz divdesmit piecas jaunas lietas. Mēs esam tādi kā visēdāji, kas nodarbojas ar visu korim iespējamo repertuāru.
Runājot par Radio kori un Eiropas dimensiju, šis ir gan īpašs, gan pietiekami tipisks piemērs. Mēs diezgan ilgi esam mēģinājuši realizēt tādu stratēģiju, ka mēģinām ieraudzīt no jauna kori kā instrumentu un atrast šā instrumenta iespējas visādās jomās. Gan skaniski, gan kā skatuves instrumentu. Visus tos divdesmit gadus, ko mēs ar Sigvardu Kļavu kopā strādājam, esam bijuši pietiekami konsekventi šajā ceļā, ļoti intensīvi strādājuši ar mūsu komponistiem un šīs attiecības veidojuši gandrīz intīmas. Tas nozīmē, ka mums ārkārtīgi reti ir tikai viens sadarbības gadījums ar komponistu. Parasti šīs attiecības uzturam dzīvas, strādājam gandrīz ar visiem no viņiem regulāri. Tā ir mazas kultūras sabiedrības priekšrocība. Lielā sabiedrībā tas būtu daudz sarežģītāk, jo tad būtu jāizvirza prioritātes.
Es runāju par sadarbību ar komponistiem, jo tas, iespējams, ir tas, kas mūs atšķir no citiem kolektīviem un veido mūs. Strādājot intensīvi ar komponistiem, mēs ar viņu acīm, vai mūzikas gadījumā būtu jāsaka ar viņu ausīm, viņu iztēlē bieži vien ieraugām paši sevi jaunā veidā. Eiropas dimensijā, iespējams, tieši šī lieta ir tā, kas citiem šķiet interesanta, jo mūsu skaņa un vispār latviešu koru skaņa izklausās īpaša. Mūzika ir ārkārtīgi konservatīva. Vismaz tāds ir mans priekšstats. Es gan neesmu milzīgi dziļi pētījis un izdarījis kādus statistiskus salīdzinājumus, bet domāju, ka varbūt operas solistam vai skaistai jaunai vijolniecei ir iespējams ātri izveidot karjeru, bet institūcijām šis ceļš ir ļoti ilgs. Ilgstošā laikā ir nemitīgi jāpierāda sava kvalitāte, un tad lēnām veidojas ceļi un iespējas. Mēs īpaši nedalām tās lietas, ko darām šeit uz vietas, un kas ir starptautiskas. Tas ir vienots process, un kādreiz ir pat grūti pateikt, kur sākas viena vai beidzas otra. Runājot par sadarbību, nav iespējams vienots īss stāsts. Katrs projekts ir atšķirīgs, un tādu kopēju recepti pateikt te ir grūti.
Andris Vītoliņš: – Sākšu ar Jāņa Avotiņa pieminēšanu, kura darbi atrodas Saatchi kolekcijā un ir izstādīti Saatchi galerijā. Mākslinieka dzīvē, tas, manuprāt, ir pats augstākais, ko var sasniegt. Aizejošais gads ir bijis nozīmīgs ar to, ka notikušas vairākas latviešu mākslinieku izstādes Eiropā un bijuši vairāku mākslinieku individuāli panākumi, bet varbūt te, Latvijā, šī ziņa nemaz nav parādījusies, jo mākslas vide atšķiras no mūzikas vai teātra tajā ziņā, ka aiz mākslinieka nestāv kāda noteikta institūcija. Mākslinieks ir neatkarīgs, un viņam varbūt ir daudz grūtāk informēt sabiedrību. Ļoti laba augšupeja ir Ērikam Apaļajam, bet to arī maz kurš zina, jo viņš strādā viens, bez nevienas organizācijas, dzīvo te, Rīgā, Latvijā. Ēriks Apaļais, tāpat citi mākslinieki, taču neies pats rakstīt un sūtīt preses relīzes – skat, kādi man ir panākumi. Veiksmīgi bijuši arī Mareunrol`s. Viņu gadījumā veiksme ir tā, ka sadarbojas ar teātriem, operām, kuri viņus izvēlas, – šī te paralēlā industrija. Izstāžu ir bijis daudz, patlaban viena ir Igaunijā, bija arī piecu mākslinieku kopizstāde Baltijā. Ingai Melderei bija veiksmīgs gads, viņas darbus iegādājās un savā kolekcijā iekļāva KIASMA (Helsinku Laikmetīgās mākslas muzejs). Es šīs lietas pieminu tāpēc, ka bieži vien mēs nemaz nepamanām, ka tās notiek. Šie cilvēki ir tepat, viņi iet pa ielu, bet mēs par viņiem neko nezinām. Es personiski strādāju ar igauņu galeriju, ar mani strādā igauņu menedžeris. Mākslas tirgus ir globāls, un labs menedžeris nozīmē ļoti daudz. Gan Ērika Apaļā, gan Jāņa Avotiņa gadījumā tas ir tieši menedžera veikums. Piemēram, Jāņa Avotiņa darbs patlaban ir izstādīts Ņujorkā. Menedžeris, protams, ir ļoti svarīgi, bet tam var arī pats gatavoties. Tas ir tas, ko mēs darām Mākslas akadēmijā. Aktīvi meklējam sakarus, daudz braukājam apkārt, cenšamies atlasīt cilvēkus, ar kuriem ir jāsatiekas, jo mākslas tirgus ir diezgan nežēlīgs. Konkurence ir milzīga. Var teikt, ka šis tirgus ir kā kārtaina kūka, sākot ar ielu māksliniekiem un beidzot ar luksusklasi, un tajā iekļūt ir ārkārtīgi grūti.
Andris Kronbergs: – Arhitektūras stāsts atšķiras no glezniecības vai koriem. Mēs tās mājas nevaram aizvest un parādīt kā, piemēram, mūziku, bet mēs varam sarunāties ar pasauli caur saviem mājas darbiem. Tās mājas, kuras uzbūvē šeit un kuras atrod par labām esam, vai tos projektus, kurus atrod par labiem esam mūsu mājaslapās, tie iegūst lielu rezonansi. Mana personiskā pieredze ir tāda, ka šajā gadā mēs, viena maza kompānija, esam iekļuvuši kādās desmit arhitektūras grāmatās: Korejā, Ķīnā, Japānā ar dažiem neuzbūvētiem un uzbūvētiem projektiem. Pasaules tirgus patlaban ir vaļā. Tas ir ļoti plašs, un mēs paši nemaz reizēm īsti nezinām, kas mūs ierauga un kur mūs ierauga. Bet mājas mēs nevaram tik viegli pārdot, taču tas, kas šobrīd mūsu profesijā notiek – pateicoties saviem mājas darbiem, mēs esam Eiropā. Mūsu tuvākie kaimiņi novērtē mūsu sasniegumus un vēlas klausīties mūsu domas. Mēs bieži braucam uz dažādām meistardarbnīcām stāstīt, kā mēs rīkojamies, kādas ir mūsu domas, kā veidojam savu vidi, arhitektūru. Šis šobrīd ir mūsu eksports. Mēs vēl nevaram panākt to, lai mūsu cilvēki, piemēram, Vācijā būvētu savas ēkas. Iemesls bieži vien ir tāds, ka Vecajā Eiropā ir ārkārtīgi liels mūsu profesijas pārpildījums. Blīvums ir ārkārtīgi liels, un kādu darbu tur var iegūt milzu konkursa ceļā. Lai, piemēram, uzbūvētu bērnudārzu, jums ir jāiztur konkurss ar kādiem piecsimt dalībniekiem. Tas ir ļoti sarežģīti, praktizēt tādā noblīvētā tirgū, kāds ir Vecajā Eiropā, bet mēs varam ļoti labi parādīt savas domas un praksi, ko labprāt uzklausa.
Ko tur var darīt un ko mēs darām? Savā cunftē caur Latvijas Arhitektu savienību mēs mēģinām runāt ar Eiropu un Austrumeiropu, sūtām savas izstādes, vedam skates pie sevis. Internacionālas neatkarīgas žūrijas vērtē mūsu darbus, līdz ar to šis vērtējums ir objektīvs. Mēs tādā veidā mēģinām runāties ar Eiropu un pasauli, lai iegūtu tur savu vietu, savus draugus, mēģinātu stāstīt savas domas. Sevišķi interesanti, ka Austrumeiropa – Ukraina, Baltkrievija, Polija – mūs diezgan augsti novērtē, jo viņiem līdz tam, ko esam sasnieguši, vēl tāls ceļš ejams. Mēs runājam par kontekstiem, par vides veidošanu, kas pagaidām nav pirmā numura tēma šajās valstīs. Tādas meistarklases ir ļoti noderīgas arī mūsu kolēģiem tur.
Protams, ka Venēcijas arhitektūras biennāle šogad bija īpašs notikums. Tā ir vieta, kur satiekas profesionāļi, kur uzkrājas domas. Ir patīkami, ka valsts atbalsta šos centienus piedalīties. Tas ir pareizs lēmums. Protams, ka šogad un vienmēr tas tiek veidots konkursa kārtībā – kas piedalīsies, ar ko piedalīsies. Tas ir atvērts konkurss, un es ļoti priecājos, ka šogad žūrija izvēlējās jaunu un neparastu dalībnieku komandu – viņi pārsvarā vēl ir studenti. Šī izvēle liecina arī par arhitektūras situācijas īstumu Latvijā. Mēs nevadāmies no kādiem citiem kritērijiem, kā tikai tiem, ka salīdzinām idejas. Tā ir ļoti laba zīme. Protams, viņiem nāca klāt arhitekte Līga Apine un kuratore Ieva Kulakova. Viss tika izdarīts līdz galam, laikā un labi. Jauniešiem no Other Side Studio tā bija lieliska iespēja parādīt sevi un reprezentēt valsti.
Elīna Adamaite: – Es atkāpšos nedaudz tālākā pagātnē un pastāstīšu, kā JRT nokļuva starptautiskajā apritē. Tas notika 2003. gadā, kad Alvja Hermaņa režisētā izrāde Revidents tika uzaicināta uz Zalcburgas festivālu. Tur drāmas sadaļā ir viens virziens – konkurss. Tajā tiek aicināti piedalīties jaunie režisori, kuri, viņuprāt, varētu būt interesanti, perspektīvi un dot savu jaunpienesumu teātra mākslā. Mums bija tas gods tur piedalīties, jo uz Rīgu bija atbraukusi viņu kuratore, ar kuru mums vēlāk izveidojās ļoti laba sadarbība. Viņai patika Revidents, viņa mums noticēja, un tā sanāca, ka Zalcburgā Alvis Hermanis šajā konkursā ieguva Grand prix. Tas bija mūsu starts Eiropā.
Mēs parādījāmies Eiropas teātru kartē kā kaut kas jauns, jo visi festivālu direktori, teātru vadītāji meklē ko jaunu, lai iepazīstinātu savus skatītājus ar novitātēm. JRT trāpīja īstajā laikā un vietā. Kopš tā laika intensīvi braucam viesizrādēs uz Eiropu un pa visu pasauli. Tas mums pašiem bija kā pārsteigums, bet pārsteigumu mākslā ir ļoti daudz. Viens no tiem ir izrāde Garā dzīve. Kad mēs to uztaisījām, paši neticējām, domājām – lai nu kas, bet šī izrāde nekad dzīvē nekur nebrauks. Nav taču iespējams pārvest uz citu vietu veselu dzīvokli, kas izveidots uz skatuves. Bet tā nu ir sanācis, ka šī izrāde ir rekordiste mūsu starptautisko turneju ziņā. Tā ir rādīta 28 valstīs un 49 pilsētās. Ļoti tuvu uz papēžiem min Soņa un Klusuma skaņas. Bet pirmā ir izrāde, par kuru mēs nekad nedomājām, ka tā vispār kaut kur brauks.
Viesizrādes ir ļoti nopietns plānošanas un loģistikas darbs. Mūsu gadījumā ievietojam, piemēram, Klusuma skaņas lielajā transporta furgonā un pārvedam uz nākamo valsti. Ja laiks ļauj un viesizrādes notiek citos kontinentos, izmantojam konteinerus un kuģi, bet normāla prakse, uzstājoties ar kādu izrādi ļoti tālās valstīs, piemēram, Kanādā, ir tāda, ka organizatori pēc mūsu skicēm būvē skatuvi uz vietas, bet mēs ņemam līdzi tikai pašu nepieciešamāko – kostīmus. Protams, ka viss nepieciešamais tehniskais personāls brauc līdzi.
Nora Ikstena: – Man ir labs stāsts par rakstnieka starptautisko atpazīstamību. Vakar mēs ar redaktoru Artūru Hansonu beidzām darbu pie Dzintara Soduma tulkotā Džoisa Dubliniešu izdevuma, kas nāks klajā decembrī. Tā pēcvārdā skaidri un gaiši ir uzrakstīts – sākumā Džoiss par savām grāmatām saņēma vismaz kādu 15 Eiropas izdevēju atteikumu. Gan par Ulisu, gan par Dubliniešiem. Tas ir stāsts ne tikai par to, cik grūts ir ceļš uz starptautisko atpazīstamību, bet īpašs stāsts par rakstniekiem. Mēs esam laulāti ar valodu, un mēs to nenožēlojam, bet, protams, ka rakstnieka starptautisko panākumu stāsts ir stāsts par tulkotāju. Kā nepazust tulkojumā? Tas, kādu tulkotāju mēs sastopam, tas, cik adekvāti darbs tiek iztulkots, arī nosaka izdevēju interesi, izdodamo grāmatu loku un lasītāju interesi. Jāsaka, ka šajā ziņā rakstnieka ceļš uz starptautisko atpazīstamību no visiem žanriem ir visgrūtākais.
Tomēr ir vēl kāda cita lieta. Mūs, pirmkārt, apliecina ne jau starptautiskie panākumi, bet gan tas, kā mēs cienām savu valodu, kultūru un mākslu. No tās amplitūdas, kādā mēs to cienām, ir arī atkarīgs, vai to cienīs citi. Protams, ka vienmēr ir individuāli veiksmes stāsti, bet tas, kā mēs atbalstām paši savu kultūru, ir galvenais. Es ļoti priecājos, ka mūsu ceļš caur ērkšķiem uz zvaigznēm ir ieguldīts visas literatūras jomas attīstībā. Latvijas Literatūras centrs, Ventspils tulkotāju māja, apzinot rakstniekus un tulkotājus, neizvirza kādas zvaigznes vai neiegulda, piemēram, vienā vai divos autoros. Dažas valstis tā rīkojas, bet es domāju, ka mūsu ceļš vēstures tecējumā nesīs lielākus augļus. 2012. gada nogalē un 2013. gadā mēs sagaidām ļoti labu ražu. Respektablās Kanādas un Amerikas izdevniecībās iznāks Ingas Žoludes un Ingas Ābeles romāni, mani Dzīves stāsti. Tas ir grūts process, kurā jāiegulda milzu darbs. Tam ir vajadzīgs laiks un ieguldījums. Latviešu rakstnieku darbi regulāri iznāk labās Eiropas izdevniecībās, Liānai Langai nupat iznāca dzeju krājums Maskavā. Bet patiesi nav tā, ka tūlīt tiek pārpublicētas visas ārzemju recenzijas un atsauksmes. Es pat nezinu, vai tas obligāti ir jādara. Tas, ko es redzu, veido normālu un profesionālu ainu, kā rakstniekam ir jādzīvo un jāstrādā. Īstenībā tas būtu diezgan negodīgi no rakstnieka pieprasīt, lai viņš ir ļoti atraktīvs, prot uzstāties publikas priekšā dažādās valstīs, zina dažādas valodas, reklamē sevi. Rakstnieka darbs ir ļoti individuāls, uz sevi vērsts. Rakstniekam nevajadzētu būt publikas mīlulim, jārunā ir rakstnieku grāmatām.