Šajā gadumijā Rīgas publika ar nepacietību gaidīja izcilo latviešu mecosoprānu Elīnu Garanču. Pavasarī atgriezusies uz skatuves Vīnē pēc labi izbaudītas pusgada pauzes jaundzimušās Katrīnas Luīzes aprūpei, māksliniece turpina priecēt publiku abpus okeānam, apliecinot sevi kā vienu no spilgtākajām savas paaudzes operdziedātājām ar vēl krāsaināku balsi, kuru var novērtēt arī rudenī Deutsche Grammophone mūzikas izdevniecībā klajā nākušajā soloalbumā Romantique. Decembra sākumā kino Citadele uz kinoekrāna varējām sekot līdzi Elīnas Garančas sniegumam Sesto lomā Mocarta operā Tita žēlsirdība, no kuras māksliniece plāno atvadīties, lai uzplauktu dramatiskākā un arī romantiskākā repertuārā. Taču par skaistāko lomu dziedātāja sauc māmiņas lomu, kurā nekad nav sasniedzama meistarības pilnība un neiestājas noilgums.
– Apmēram pirms gada jūsu lomu sarakstam pievienojās mammas loma, kura nebeidzas pēc pāris stundām ar priekškaru un aplausiem. Kādas izjūtas un atziņas tā nesusi?
– Šī tiešām ir mana līdz šim skaistākā loma. Meitas piedzimšana man ir atvērusi citādu pasaules uztveri. Lietām ir parādījusies cita vērtību skala. Varu atzīties, ka tiešām nav viegli, jo ceļot, piemēram, uz Ameriku ir grūti pat pieaugušajam, bet mazulītim tā vispār ir trauma. Taču atstāt viņu uz diviem mēnešiem un tik ilgi neredzēt arī nevaru, tāpēc braucām visi. Pagaidām, kamēr Katrīna Luīze vēl neiet skolā, tas ir vēl salīdzinoši vienkārši, tomēr, kā tas būs vēlāk, pagaidām ir grūti iedomāties. Taču nākotnes problēmas risināsim tad, kad tās parādīsies.
– Ģimene un skatuve, īpaši, ja abi partneri ir mākslinieki, nozīmē diezgan sarežģītu plānošanu, biežu pārvietošanos un kalendāru pielāgošanu. Kā tiekat ar to galā?
– Ģimenē, kurā abi vecāki strādā starptautiskā arēnā un daudz ceļo, zelta atslēdziņa līdzsvaram un kārtībai ir skrupuloza plānošana. Mēs plānošanā pavadām tiešām bezgalīgas stundas. Tā kā operteātri parasti plāno savas sezonas gadiem uz priekšu, lielos vilcienos zinām, kur un kad atradīsimies. Tad nāk pielāgošanās fāze – izpētām, kurš ir vairāk piesaistīts mājām vai darbam. Piekrītot jauniem piedāvājumiem, vispirms izrunājam savā starpā, kas otram konkrētajā laikā paredzēts un cik otram ir iespējama brīva pārvietošanās. Un pats svarīgākais ir ieplānot vismaz mēnesi atvaļinājuma, kad izslēdzam datorus, mobilos telefonus un atvienojamies no ārpasaules.
– Cik lielā mērā dziedātājam, arī jūsu līmeņa zvaigznei, ir vai nav jābaidās izkrist no aprites, ja pauze ir ilga?
– Es laikam nekad par šo spiedienu neesmu domājusi. Jau uzsākot dziedāšanas studijas, pilnīgi droši zināju – kādu dienu gribēšu savu ģimeni. Līdz ar to nekādu baiļu no pauzes man nav bijis. Arī savas prombūtnes laikā nekādu spiedienu neizjutu. Atgriezos uz skatuves pēc pusgada, kas ir diezgan ilgs laiks, jo ir dziedātājas, kas iet uz skatuves pāris mēnešus pēc bērniņa piedzimšanas vai pat pēc dienām desmit... Bet pieļauju, ka mūsdienās pavisam jaunai, vēl nenobriedušai dziedātājai ir grūtāk atgriezties pēc dekrēta atvaļinājuma, ja nav vēl paspēts nostabilizēt savas pozīcijas, ja blakus nav stipra aģenta un līgumi nav noslēgti vairākiem gadiem uz priekšu, piedevām vēl brīvmākslinieces statusā nokļūt atpakaļ apritē būs noteikti pagrūti. Lai gan patiesībā tas arī ir atkarīgs no balss tipa – dramatiskos soprānus gandrīz visur gaida ar atplestām rokām, arī mecosoprāniem parasti problēmu nav, savukārt liriskajiem vai koloratūrsoprāniem var nākties pacīnīties, jo konkurence šajās balsu grupās visā pasaulē ir milzīga.
– Uz skatuves atgriezāties ar koncertiem, pēc tam piesardzīgi ar pārbaudītām lomām – Oktaviānu un Sesto Vīnē. Vai pašai balss sagādāja kādus pārsteigumus pēc pārtraukuma? Balss tomēr vairāk nekā jebkurš cits instruments ir saistīts ar fizioloģiju un tās noteiktām izmaiņām...
– Mana balss pēc dzemdībām nekādus lielus pārsteigumus nesagādāja, tomēr pagāja zināms laiks, kamēr varēju atzīt, ka esmu atguvusi formu. Es gan domāju, ka tas vairāk ir saistīts nevis ar hormonālām izmaiņām, kas, protams, arī daļēji ietekmē balsi, bet galvenokārt ar faktu, ka deviņu mēnešu garumā vēders un tā formas mainās pamazām no dienas dienā. Bet pēc bērniņa piedzimšanas viss mainās vienas dienas laikā. Pēkšņi izstaipītie muskuļi un tukšums visam liek karāties un nav nekādas stingruma vai kompaktuma sajūtas. Tas viss ir jāatjauno. Arī es gūlos uz grīdas un cilāju kājas, taisīju vēdera presīti, gāju ilgstoši staigāt un kāpt kalnā, lai muskuļi pamazām atjaunojas un viņus varētu aptvert. Balss ir mainījusies nedaudz, kļuvusi mazliet tumšāka, krāsās bagātāka, taču šīs izmaiņas nav tik lielas, lai būtu jāuztraucas par to, ka, piemēram, jāmaina viss repertuārs.
– Mecosoprāna priekšrocība ir operās pilnīgi leģitīmi iejusties abu dzimumu lomās. Vai tā ir priekšrocība? Vai kaut ko esat iemācījusies par vīriešiem, tēlojot bikšu lomas kā vīrietis?
– Nezinu gan, vai tā ir priekšrocība. Būt iespīlētai vīrieša kostīmā ar elastīgo saiti zem tā, lai plakanāk nospiestu krūtis un vairāk izskatītos pēc vīrieša, nav nemaz tik patīkami (smejas). Bet bikšu lomas ir tipisks mecosoprāna repertuārs, vismaz sākumā. Tas dod iespējas nopietni praktizēties aktiermeistarībā, spēlēt dažādas lomas un netikt saistītai tikai ar mirstošajām liriskajām varonēm, kā tas ir liriskajiem soprāniem. Taču teikt, ka būtu kaut ko iemācījusies par vīriešiem, spēlējot vīriešu lomas, gan laikam būtu pārspīlēti, jo tas taču tomēr ir teātris – kāda cilvēka izdoma, nevis reālā dzīve.
– Decembra sākumā sekojām līdzi tiešraidei no Ņujorkas Metropoles operas Tita žēlsirdībai, kur atveidojat iekšēju pretrunu plosītā Sesto lomu. Dažas iepriekšējās MET dziedātās lomas – Rozīna un Andželīna (Pelnrušķīte) – no jūsu repertuāra pēc Ņujorkas drīz vien pazuda... Vai arī Sesto ir jau noiets etaps, un vai tā ir tikai sakritība, ka MET noslēdzat lomas aktīvo posmu savā repertuārā?
– Pati smejos, ka tiešām man MET pamazām kļūst par lomu kapsētu. Tā gan laikam vairāk ir sakritība. Patiešām Rozīna, Pelnrušķīte un Sesto tika un tiks izņemtas no mana repertuāra. Vienkārši jūtu, ka šajās partijās vairs nav iespēju sevi tālāk attīstīt. Protams, vienmēr var turpināt pulēt koloratūras vai intonāciju, bet tikai noteiktos rāmjos. Tālākas kvalitatīvas attīstības tur nav. Vienu brīdi, dziedot Rosīni, jūtos kā maratonists ar kopā sasietām kājām. Ir jāatzīst, ka šis etaps ir noiets, un jāiet tālāk.
– Kādreiz teicāt, ka Ņujorka nepatīk, jo starp augstajām ēkām nevar redzēt debesis. Vai, ciemojoties biežāk, izdevies šo pilsētu tomēr pieradināt un varbūt pat iemīlēt?
– Mēģinu sevi pieradināt, saprast, apjēgt. Ņujorkai esmu mazliet pietuvinājusies, tomēr sirdī tā nav mana pilsēta, jo tur ir pārāk daudz stresa, trokšņu, joprojām pārāk daudz un augstu debesskrāpju. Protams, tā ir fantastiska pilsēta, kurā nekad nebūs garlaicīgi, jo tā nepārtraukti pulsē. Taču tas ir labi tikai uz laiku. Es par Ņujorku varu teikt to pašu, ko kāds rakstnieks kādreiz teicis par Parīzi: «Šī pilsēta man ir kā slepena mīļākā, viena nedēļas nogale ir brīnišķīga, bet pirmdien gribas mukt prom...»
– Rīgā Jaungada galā koncertos skanēja Dalilas ārija. Vai arī šo, iespējams, vienu no muzikāli skaistākajām romantiskajām mecosoprānu lomām, jau plānots atveidot arī operas iestudējumā?
– Par šo lomu patiešām domāju, bet tuvāko trīs četru gadu laikā tā vēl oficiāli plānota nav. Mana mīļākā loma tomēr ir un paliek Amnerisa Verdi Aīdā. Katru reizi, kad dzirdu šo operu, gribas raudāt, smieties, pār muguru skrien skudriņas, gribas lēkt kājās un kaut kur traukties... Pēdējo reizi to redzēju Ņujorkā, leģendārajā Dzefirelli iestudējumā... Brīnišķīga partija, kas sevī ietver ārkārtīgi daudz sievišķības un visas no tā izrietošās sekas – gan labās, gan sliktās. Pašlaik vēl nav konkrētas ieceres par teātri un sezonu, kad tā taps, taču pamazām gatavojos. Domāju, ka pēc maniem 40 pievēršanās dramatiskākam repertuāram notiks diezgan drīz.
– Šosezon nāca klajā arī jaunais soloalbums Romantique. Vai tajā iekodēta jūsu turpmākā pievēršanās romantiskajam operrepertuāram?
– Ārijas šim diskam tika izvēlētas laikā, kad gaidīju meitiņu. Domāju, ka tas ir hormonu vētru un rozā briļļu efekts (smejas). Jutos ārkārtīgi sievišķīga un romantiska. Tomēr nenoliedzu, ka jutu, ka arī balss burtiski raujas pēc citiem izteiksmes līdzekļiem, kuri atrodami vēlāka laika mūzikā. Baroks, Rosīni un Mocarts man bija brīnišķīgs periods, bet tagad gribas kaut ko kreftīgāku.
– Nākamajā sezonā debitēsiet Didonas lomā Hektora Berlioza Trojiešos Berlīnes Valsts operā. Kas piesaista Berlioza mūzikā (Elīna Garanča dziedājusi arī Berlioza ciklu Vasaras naktis – L. M.) un šajā tēlā?
– Berliozs ir ļoti sarežģīts, un dziedāt viņa mūziku ir liels izaicinājums. Manuprāt, Berliozu ir ļoti grūti mācīties, jo melodijas nav vienkārši iegaumējamas, nelīp tā kā Mocarts. Turklāt es nepārvaldu franču valodu, līdz ar to arī tekstu atcerēties ir grūtāk. Tomēr, jo vairāk iepazīstu šo mūziku, jo vairāk tā mani fascinē ar savu orķestrālo bagātību, dažādību, dziļumu, varenumu. Tajā ir ļoti daudz sāpju un skumju, bet tā ir tik uzrunājoša.
– Kādi vēl papildinājumi gaidāmi jūsu repertuārā tuvākajās sezonās?
– Bez Didonas manam repertuāram tūlīt pievienosies Doniceti Favorīte un Sāras loma operā Roberto Devero, pēc ilgāka pārtraukuma atgriezīšos pie Bellīni Romeo. Pašlaik sāku skatīties arī Santucas ( Leonkavallo Zemnieku gods) un Eboli (Verdi Dons Karloss) virzienā.
– Šobrīd pastāv uzskats, ka Elīna Garanča ir uzticīga Rīgai, un nerakstīts likums, ka vismaz reizi gadā jūs dzirdēsim dzimtenē. Vai ir jau konkrēti plāni pēc šiem Jaungada koncertiem?
– Jā, man patiešām ir ļoti, ļoti svarīgi atgriezties pie Rīgas klausītājiem, un es mēģinu to iekārtot, cik vien regulāri varu. Pašlaik strādājam pie viena ieraksta projekta, kuru ceram īstenot nākamā gada martā tieši Rīgā. Pagaidām gan neko vairāk stāstīt nedrīkstu, jo tieši šobrīd notiek pārrunas par šā projekta apmēriem.
– Šosezon iznācis sarunāties ar vairākām mūsu operdīvām, kas ar panākumiem veido karjeru pasaulē, un visas kā viena runā par latviešu publikas īpaši kritisko attieksmi pret dziedātājiem, par tādu kā vēlmi piesieties pat mazākajiem negludumiem sniegumā. Vai to esat sajutusi arī jūs?
– Domāju, ka publika ir visur vienādi kritiska, jautājums, kā šī kritika tiek pasniegta. Padomājiet kaut vai par pasaulslaveno La Scala operu Milānā. Ticiet man, nevienam dziedātājam pasaulē nekur citur nav tik bail kāpt uz skatuves kā La Scala teātrī. Tur tikuši izsvilpti visi dūži –Marija Kallasa, Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo, Renāta Tebaldi, Enriko Karūzo, Čečilija Bartoli un Roberto Alanja, un tā ir mazākā daļa. Tur nevienam nav svarīgi, vai esi megazvaigzne vai iesācējs. Latvijā neko tādu nekad neesmu dzirdējusi. Personiski es vienmēr esmu izjutusi milzīgu Latvijas publikas mīlestību un atsaucību. Protams, arī man, kāpjot uz skatuves mājās, sirds trīc un paliek mitras rokas, jo šeit mani pazīst no pašiem karjeras sākumiem. Gribas attaisnot to, ko par mani raksta ārzemju prese. Tomēr man vienmēr pats svarīgākais ir pašai būt gandarītai par savu sniegumu. Ja izrāde vai koncerts dažādu iemeslu dēļ nav īpaši labi izdevušies, pat vislielākie aplausi un sajūsmas pilnas kritikas man nespēj sniegt gandarījumu.
– Jūsu vārds ir kļuvis par zīmolu pasaules opermūzikas apritē. To pierāda arī koncertu nosaukums Garanča and friends nākamajā vasarā. Savulaik Pavaroti par šo nosaukumu pārmeta komercializāciju, iešanu masu kultūras pavadā. Kādas ir jūsu domas? Un vai varat atklāt, kādas personības slēpjas aiz and friends?
– Garanča and friends koncerti ir mans un vīra lolojums. Nākamgad tie notiek jau sesto reizi. Par šo projektu esam ļoti lepni, jo pieprasījums aug, turklāt Gotveigas novadā Lejasaustrijā, kur tie notiek, šā pasākuma ietekmē sāk attīstīties tūrisms, ir uzcelta jauna viesnīca. Cilvēki dodas uz šo koncertu jau vairākas dienas iepriekš un labprāt iepazīst apkārtni. Neticami, bet vairāk nekā 70% biļešu ir pārdotas jau pirms Ziemassvētkiem (koncerti notiek katru gadu jūlija pirmajā vai otrajā nedēļā). Mani draugi šajos koncertos ir, protams, mūziķi, gan dziedātāji, gan instrumentālisti. Katrs muzicē solo, ir dueti, citi sastāvi, bet koncerta noslēgumā priekšnesumā vienojas visi iesaistītie. Pagaidām gan nevaru nosaukt, kas muzicēs, jo pašlaik notiek dalībnieku precizēšana, toties varu teikt, ka nākamajā gadā programma būs veltīta Verdi, saistībā ar viņa 200. jubileju. Ir patīkami apzināties, ka katru gadu varam piesaistīt vairāk nekā 4000 klausītāju.
– Vai šī gadumija ar kārtējiem pasaules gala draudiem un māksliniekiem ierasto aizņemtību rosinājusi kādas pārdomas?
– Savā ģimenē jau vairākus gadus visu laikus saplānojam, lai Ziemassvētku vakarā un Jaungadā būtu mājās. Man ir svarīgi sajust eglītes svaigo smaržu, pašai izcept savus speķa pīrāgus un saost, kā smaržo no sveces liesmiņas aizsvilies egles zars. Tās smaržas veido manu Ziemassvētku sajūtu, un es ļoti gribu šo miera sajūtu šajos svētkos ieaudzināt arī savai meitiņai. Mums ikdienā ir tik daudz joņošanas un traukšanās pa pasauli, ka ir ļoti svarīgi atrast mirkļus pabūt kopā kā vienkāršai ģimenei, kad nekas cits nevar būt svarīgāks. Par pasaules galu runājot, tas laikam ir filozofisks jautājums. Es to uztveru vairāk nekā burtisku pasaules izzušanu, bet garīgo pamirumu, kas pašlaik ir iestājies – apkārt ir tik daudz naida, karu, nīgruma, neapmierinātības, skaudības. Visiem vajag visu un uzreiz. Protams, es saprotu tik bieži bezcerīgo situāciju, kādā atrodas daudzi latvieši, bet es ticu arī tam, ka negatīvas emocijas un enerģijas piesaista vēl vairāk negatīvisma. Savukārt labas domas piesaista labo. Ir jāatgūst ticība labajam.