Saruna ar grāmatizdevēju, apgāda Jumava īpašnieku Juri Visocki notika pērnā gada nogalē, kad viņš pats ar lepnumu turēja rokā savas jaunās grāmatas 4 rakstāmgaldi signāleksemplāru, bet Latvijas iedzīvotāji steidza tuviniekiem pirkt dāvanas – cerams, ka tās bija arī grāmatas. Aizvadītais gads Latvijas izdevējiem bija diezgan dažāds – no vienas puses, valsts sāk atkopties no krīzes, no otras puses, pasaule mainās tik dinamiski, ka pat tādā tradicionālā lietā kā grāmatu drukāšana dzīve piedāvā negaidītus pavērsienus. Par ierastās uz papīra drukātās grāmatas bojāeju un digitālās grāmatas uzvaras gājienu runas 2012. gadā sāka pieklust, tomēr ar ko šis gads iezīmējies izdevējiem?
– Pagājušoreiz mēs sarunājāmies krīzes karstumā, vairāki gadi pagājuši, mums saka – krīze ir beigusies. Vai izdevējiem tā ir beigusies?
– Labi iet tiem, kas eksportē. Latviešu grāmatizdevējiem eksporta iespēju ir ļoti maz. Esam fokusēti uz iekšējo tirgu. Esam tādi, kādi esam. Nupat biju Lietuvā, nopriecājos par kaimiņiem. Viņiem uz Ziemassvētkiem bija milzīgi liela lasīšanas veicināšanas akcija ar valsts prezidentes iesaistīšanos. Tajā piedalījās daudzi izdevēji. Arī mums būtu laiks apzināties to pienesumu, ko valstij dod tieši grāmatas latviešu valodā.
Kā ir Latvijā, to varu nodemonstrēt ar tādu sīku ikdienišķu piemēru. Pirms svētkiem man bija saruna ar vienu iestādes vadītāju. Piedāvāju, ka mēs varētu uz svētkiem pie viņiem aizbraukt, grāmatu galdu uzlikt. Domāju, ka viņu darbinieku alga ir apmēram četrreiz lielāka nekā tiem cilvēkiem, kas strādā Latvijas izdevniecībās. Lai nu ko, bet savas nozares algas es apmēram zinu. Protams, ka dabūju atteikumu – kā tad izskatīsies, ka pie viņiem kaut ko tirgo.
Runājot par grāmatām, vienmēr jāpafilozofē par to, ka tās skatāmas no divām pusēm. Viena puse ir grāmata kā prece – ar visām naudas attiecībām, arī dažādo tematiku, ņemot vērā, ka grāmatās tiek drukāta ne tikai augstā literatūra. Otra – grāmata kā kultūras vērtība. Es saprotu, cilvēks savā smalkajā kantorī neļaus kaut ko tirgot – galu galā tad jau tur sāks arī zeķbikses piedāvāt. Bet tad es iedomājos – šis pats cilvēks vakarā pēc darba brauc mājās un domā – būtu labi iebraukt un bērnam kādu grāmatu nopirkt. Diezin vai viņš tik viegli varēs atrast to vietu, kur grāmatu nopirkt, jo Latvijā ļoti trūkst vietu, kur grāmatas iegādāties.
Te man atkal ir stāsts par lietuviešiem – brīdī, kad Lietuvā attīstījās Maxima lielveikalu ķēde, gadījās, ka tās īpašniekos bija cilvēki, kas saistīti ar grāmatu pasauli. Lietuvā Maxima izsenis ļoti labi tirgo grāmatas. Nezinu precīzu statistiku, bet to man ir teikuši daži Lietuvas izdevēji, ka Maxima šajā ziņā esot numur viens. Droši vien, ka trijniekā ir noteikti. Jā, te atkal var teikt, viņi grāmatu tirgo kā preci, bet tas Lietuvā uztur visu izdevējdarbības industriju! Latvijā mēs arī nedaudz sadarbojamies ar lielveikaliem, paldies viņiem par to, bet diemžēl tas ir ļoti tālu no tā, ko var redzēt Lietuvā.
– Ko uz šā fona uzrāda Frankfurtes barometrs? Lielā grāmatu mese, patīk vai nepatīk, tomēr precīzi parāda, kas nozarē notiek.
– Ja runā par situāciju kopumā, arī Frankfurtē bija redzams, ka nozarē valda mulsums. Apjukums rodas no tā, ka visi cenšas cits uz cita rēķina bīdīties. Viens tāds piemērs – Amazoon rīkotais seminārs, kurā mācīja pārdot grāmatas pa tiešo, apejot tirgotājus. Vēstījums bija nepārprotams – autori, iztieciet bez izdevējiem, nāciet pa tiešo pie mums! Lielajos tirgos tas savā ziņā arī strādā. Jau agrāk esmu Frankfurtē saticis autorus, kas bez izdevēja palīdzības notirgojuši digitālā formātā tik un tik grāmatu eksemplāru, papīra formātā tik, skaitļi ir iespaidīgi – miljonos eksemplāru. No vienas puses, lieta jau it kā tiek vienkāršota, atvieglota. Varētu teikt – arī te, Latvijā, tā autors ātrāk tiktu pie lasītāja. Bet, no otras puses, tā darot, tu iedragā industriju. Turklāt grāmatas sagatavošanas procesā, ejot pa tiešo, diezin vai visu var izdarīt tā, kā tad, kad autoram ir izdevējs. Kvalitāte nenoliedzami krītas.
– Pie mums jau arī viens otrs autors pamēģināja iztikt bez izdevēja, daži pat ļoti pazīstami. Bet galu galā ne pie kā laba tas nenoved.
– Jā, jo šādai grāmatai nav jau arī nekādas uzticamības. Turklāt nedomāju, ka latviešu sabiedrībai ir jāstāsta, ko dara izdevēji. Mūsu sabiedrība šajā ziņā ir krietni vien labāk sagatavota un gudrāka.
– Ar ko vēl palikusi prātā Franfurte bez Amazoon tiešās tirdzniecības idejām, kas diezin vai iepriecināja tradicionālos izdevējus?
– Latvijas stends izskatījās kā labi barots kaķēns blakus Ukrainas pelītei, kura bija iespiesta pelēkā standartstendā. Eiropas naudiņa mūs iecēlusi augstākā plauktā. Cerams, ka pratīsim šo mirkļa rocību izmantot, lai iegūto konceptu izmantotu daudzus gadus. Šajā ziņā Frankfurte ir laba vieta, kur mācīties. Ķīna, piemēram, savu stenda konceptu izmanto jau četrus gadus, Turcija – piecus. Grieķija, kura kontinentā ieguvusi uzdzīvotājas slavu, nekautrējas savā stendā izvietot grāmatas, kuras iznākušas pirms desmit un vairāk gadiem, kā starptautiskas sadarbības paraugus.
Galvenā loma Frankfurtē pienācās Jaunzēlandei, un tā sevi prezentēja ar plašu kultūras programmu. Angļu valodā rakstošie Jaunzēlandes autori nudien nevar sūdzēties par valodas barjeru, kas traucē nonākt pie lasītājiem. Globālajā pasaulē var izcelties tieši ar atšķirīgo. Pērn, piemēram, mazā Islande vācu valodas telpā piedzīvoja 230 jaunu grāmatu izdošanu. Nav tā, ka mazie neko nevarētu panākt.
– Kas no autoriem spīdēja Franfurtē?
– Lielākā sensācija bija Arnolds Švarcenegers, kurš bija ieradies mesē, lai atvērtu savu atmiņu grāmatu. Preses konference ar viņa piedalīšanos bija viena no tām retajām, uz kuru bija jāpiesakās iepriekš. Tāpat liela meses intriga bija Dž. K. Roulingas jaunais romāns Nejaušā vakance, kas nu jau lasāms arī latviski. Viņa pati gan palika uzticīga savam noslēpumainajam stilam un uz mesi neieradās. Uz īpašu pieņemšanu tika aicināti visi Roulingas izdevēji. Profesionālā ziņā tā bija ļoti noderīga tikšanās. Vairāk nekā sešdesmit valstu izdevējiem bija ko pārrunāt.
– Jumavai pieder viens no lielajiem Latvijas grāmatnīcu tīkliem, bet pats zini, ka Latvijā ir vietas, kur gandrīz 50 kilometru rādiusā nav nevienas grāmatnīcas. Skaidrs, ka bizness ir bizness, nevar taču vērt vaļā veikalu tur, kur pat īres un apkures izdevumi par telpām būs lielāki nekā ieņēmumi par pārdoto. Bet tu skaisti teici par grāmatas «otro pusi» – kultūras vērtību. Nevar taču veicināt lasīšanu un vairot kultūru, ja potenciālais lasītājs nemaz nezina, ka tāda grāmata ir izdota. Ko te vajadzētu darīt?
– Tieši tā arī ir. Pilsētā, kurā ir divi tūkstoši vai četri iedzīvotāji, atvērt grāmatnīcu nevar. Lielvārdē uzcēlām jaunu grāmatnīcu, tur ir astoņi tūkstoši iedzīvotāju – neiet viegli. Šeit atkal jautājums būtu jāpaceļ Latvijas mērogā. Variantu jau varētu būt pietiekami daudz – sadarbība ar šīm pašām pasta nodaļām, piemēram, vai bibliotēkas, kas varētu uzņemties arī grāmatu tirdzniecības funkciju. Bet tas ir jālemj valsts mērogā! Zinu kādas pašvaldības vadītāju, kurš pieved grāmatas savas pilsētas grāmatnīcā tad, kad brauc uz Rīgu darīšanās. Te ir vajadzīga visas tautas solidaritāte, kas nestu gara gaismu nācijai. Es šo situāciju varētu salīdzināt ar to, ka vācam naudu, lai palīdzētu bērniem mācīties vai atgūt veselību. Ir jāatzīst, ka bez grāmatām viņi arī diezin vai būs savu bērnību izdzīvojuši.
– Turklāt labākais, ko var cerēt izdevējs un autors pašreizējā situācijā, ir – ja paveiksies, bibliotēka nopirks vienu viņu grāmatas eksemplāru, kaut gan potenciālo lasītāju vietās, kur nav grāmatnīcu, ir krietni vairāk.
– Tieši tā. Paturpinot to ķēdīti, ko pieminēju saistībā ar Frankfurtē redzēto tendenci – pagrūst vienam otru malā, arī pie mums notiek tāda kā stumdīšanās ar bibliotēku. Es gan to gribētu teikt ļoti piesardzīgi, jo ar Latvijas Nacionālo bibliotēku mums ir brīnišķīgas attiecības un vienmēr esam atraduši risinājumu. Jautājums ir par digitālo grāmatu eksemplāru. Ja būs tā, kā šobrīd tādi vēji pūš, ka izdevējiem jānodod bibliotēkā digitālās grāmatas eksemplārs neierobežotai lietošanai, tad daudz kam zudīs jēga. Ja patlaban man vismaz ir jābrien pa sniegu uz bibliotēku, tad, pēc šā plāna iznāk, cilvēks varēs, mājās sēžot, internetā legāli paņemt digitālo grāmatu. Kāpēc vispār piepūlēties? Risinājumi tam ir. Igaunijā, piemēram, bibliotēkas maksā minimālu naudiņu un izsniedz eksemplāru ierobežotu reižu skaitu.
Holandē, piemēram, kolēģi, izdodot jauno Roulingas grāmatu, brīnās – vai tad mums ir bibliotēkas, lasītāju ir daudz, viņi ir turīgi, nopirks simtiem tūkstošiem eksemplāru. Mazā tirgū, kāds ir Latvijā, esam cieši saistīti ar bibliotēkām. Un tā varbūt ir mūsu priekšrocība. Mums ir ļoti svarīgi grāmatu iepirkumi, svarīgs ir digitālā eksemplāra iepirkumu jautājums. Pagaidām tas, ko esam pārdevuši bibliotēkai digitālā formā, ir skaitāms desmitos eksemplāru. Ja izdosies lietas pareizi salikt, būs solidaritāte, tas būs tikai pluss.
– Tas, ko esmu dzirdējis pēc baumām – jebkuram izdevējam jebkura drukas darba makets pdf formātā par brīvu jāatdod Nacionālajai bibliotēkai, kas, maigi sakot, izklausās diezgan nenormāli. Vai baumas atbilst patiesībai?
– Kaut ko tādu arī mēs esam dzirdējuši! Es teiktu, ka šobrīd ir jāskan mazajiem trauksmes zvaniem. Lielie būs jāskandina tad, kad mums būs sava pozitīvā programma. Esam par to runājuši izdevēju starpā, manuprāt, laba forma, lai izspriestu lietas, būtu seminārs, kurā uzaicinātu līdzīgu tautu, kultūru izdevējus, lai noskaidrotu viņu pieredzi. Serbijā, piemēram, ir šis putināšanas variants, kad viss jānodod, kas ir liels trieciens izdevējiem. Igaunijā ir šis solidārais risinājums – jādiskutē!
Protams, mūsu latviskajā situācijā, kad mēģini izdzīvot un izdot skaistu grāmatu, nav jau daudz laika ceļot pa pasauli un pētīt, kā notiek citur. Tomēr risinājums ir jāmeklē un tam ir jābūt civilizētam.
– Tas nozīmē, ka jābūt arī valstiskai izpratnei un arī naudai atbalstam?
– Es nekad nelamāju valsti, arī politiķi mums ir tie, kurus mēs paši izvirzām. Latvija ir skaista valsts, bet lietas tiešām ir jārisina.
– Valsts, gods godam, pērn beidzot budžeta grozījumos atrada nelielu summu grāmatniecības atbalstam.
– Jā, es šo lietu uztveru personiski. Pirms diviem Saeimas sasaukumiem tikāmies ar tagadējo finanšu ministru Andri Vilku. Tas bija tieši pēckrīzes laiks ar visām izdevēju sāpēm, ko mēs viņam paudām. Viņš stāstīja, kā pats agrāk lasījis grāmatas. Togad iepirkumiem valsts atvēlēja 3000 latu. Tagad beidzot Andrim Vilkam radās iespēja pielikt šai summai dažas nulles klāt. Paldies viņam! Ja skatās no globālajām pozīcijām, kuru gan vispār interesē mazais Latvijas tirgus. Nu labi, var te pārdot drusciņ kaut ko no tā, ko patērē citur. Bet tādas latviešu grāmatas pasaulē taču nevienam nav vajadzīgas. Tāpēc mūsu politiķiem biežāk ir jāparāda, ka latviešiem piemīt valstiskuma gēns.
– Kas ir Jumavas 2012. gada lielākie panākumi?
– Protams, ka mūsu grāmatas, un man tās visas šķiet skaistas. Nenoliedzami, ka mūsu lielie izdevumi – Rīgas Brāļu kapi, Latvijas arhitektūra 1991–2011 –, bet līdzās tiem es varētu saukt un saukt, baidos vien, ka visus nenosaukšu. Manuprāt, nozīmīga ir sērija, kuru izdevām sadarbībā ar Pēteri Kļavu un kuru nosacīti varētu dēvēt – nezināmais ap mums: Vilbers, Laslo. Februārī Jumavā jau trešo gadu būs gudro grāmatu mēnesis. Vienmēr esam cīnījušies par to, lai atdalītu grāmatu kā preci no grāmatas kā kultūras vērtības. Februārī mums būs īpaša akcija, tās laikā no kopējās plūsmas, kurā ir ļoti daudz labu izdevumu – pavārgrāmatas, grāmatas par adīšanu un tamlīdzīgi, izcelsim un īpaši parādīsim gudrās grāmatas. Pasaulē ir tāda tendence – pēc krīzes cilvēki vairāk ēd šokolādi un lasa izklaidējošu literatūru. Mēs gribam radīt motivāciju lasīt gudrās grāmatas. Var teikt, kad nācija atkal sāk lasīt gudras grāmatas, krīze ir pārvarēta. Redzēsim, kā mums februārī izdosies. Kopā ar Pēteri Kļavu aicināsim Rietumu lielos domātājus uz Latviju. Esmu dzirdējis, ka nākamgad pie mums brauks ciemos dalailama. Garīgā dimensija būs!
– Ko Juris Visockis vairs ne kā izdevējs, bet kā autors stāsta grāmatā 4 rakstāmgaldi?
– 4 rakstāmgaldi ir mans devums Omulību sērijā, esmu centies parādīt, ka pat visgrūtākajās dzīves situācijās var raudzīties ar humoru, esmu pat izdomājis tam īpašu nosaukumu skarmulības, no vārdiem «skarbās omulības».
Dzīve mani ir savedusi ar daudzām personībām. Ar tādiem lieliem vīriem kā Raimonds Pauls notiek dažādas interesantas lietas, tās esmu mēģinājis aprakstīt.