Par Ilmara Taskas romānu "Pobeda 1946". Limuzīns, sekss un vardarbība

POBEDA 1946. Igauņu rakstnieka Ilmara Taskas 2016. gada romāns par dzīvi pēckara Tallinā kļuvis par starptautisku bestselleru. Tas jau izdots Somijā, Lietuvā, Vācijā un Anglijā. Tagad arī tulkots latviešu valodā. Attēlā rakstnieks Ilmars Taska (no labās), izdevējs Juris Visockis un viens no spilgtākajiem pēckara padomju simboliem – limuzīns Pobeda, kas gan vēlāk izrādījās nošpikots no Opel Kapitan un sākotnēji aprīkots ar amerikāņu auto detaļām © Publicitātes foto

Ja esat uz tā pārdomu viļņa, ko pozitīvā nozīmē izraisīja seriāla Sarkanais mežs noskatīšanās, tad jums noteikti jāizlasa igauņu rakstnieka Ilmara Taskas romāns Pobeda 1946, kura vāku izdaiļo pēckara padomju laika sapnis – krēmkrāsas luksusa auto Pobeda.

Diemžēl man neizdevās tikties ar Ilmaru Tasku, kad viņš viesojās Rīgā savas grāmatas tulkojuma prezentācijā, jo, tagad lasot, tā vien šķiet - romāns ir viens no interesantākajiem pēdējā pusgada notikumiem mūsu grāmatniecībā. Manuprāt, darbs, kas stāsta par pirmo pēckara gadu notikumiem Igaunijā, pārspēj gan savulaik pārslavēto Sofi Oksanenas romānu Attīrīšanās, kurš tika dramatizēts JRT, gan šopavasar Holivudas atkal aktualizēto Rūtas Šepetis Starp pelēkiem toņiem - iespējams, Pobeda 1946 ir labākais latviešu valodā lasāmais teksts, kas līdz šim uzrakstīts par attiecīgo tēmu.

Pirmkārt, Pobeda 1946 patiesi ir bestsellers. Kopš 2016. gada, kad tas bija viens no pamanītākajiem darbiem Igaunijā, to jau ir izdevuši somi, lietuvieši, vācieši, tiesības nopirkuši briti. Tā bieži negadās pat ar igauņu rakstnieku darbiem. Otrkārt, romāns nepārprotami kinematogrāfiski būvēts un montēts. Tas izdevies ļoti vizuāls. Īpaši par to jābrīnās nebūtu, jo Ilmars Taska ir vīrs, kurš savulaik iekaroja Holivudu. Viņš bijis producents un scenārija autors filmai Back in the USSR un producents filmai Candles in the Dark. Treškārt, salīdzinājumā ar Sofi Oksanenu, kas raksta to, ko pati nav piedzīvojusi, Ilmārs Taska piedzimis Vjatkā 1953. gadā. Padomju dzīves labumus viņš izbaudījis uz savas ādas. Ļoti pieļauju, ka romānā attēlotais mazais zēns, kas ir, iespējams, labākais, ko šis darbs piedāvā, ir viņš pats - mazais Ilmars Taska, kuram ir grūti nenoticēt padomju ideoloģiskajām pasakām un stāstiem par tehnoloģiskajiem brīnumiem. Treškārt, vērtētāji dažādās valodās uzsver - šis ir viena elpas vilciena lasāmgabals, kurā iegrimsti un nevari apstāties, līdz tas nav pabeigts. Es domāju, ka šo grāmatas kvalitāti var pilnībā attiecināt arī uz Leldes Rozītes veikto latviešu tulkojumu.

Lai jūs nemāna arī sižeta šķietami holivudiskais vieglums. Tajā, neraugoties uz stāsta smagumu, grūti atrast ierastos stereotipus, kas gadu gaitā izveidojušies ap staļinlaiku ciešanu tēmu Baltijas valstīs. Ja šī «vieglā» skatījuma un apzinātās balansēšanas uz naža asmens starp lubeni un nopietno literatūru romānā nebūtu, Pobeda 1946 pārvērstos par ārkārtīgi smagu vēnasgriežamgabalu, kurā lasītājs iesprūstu jau desmitajā lapaspusē. Pirmskara modernismam līdzīgā ziemeļnieku stilā rakstītais romāns ir uzbūvēts tā, lai to saprastu jebkuras nācijas lasītājs - arī tāds, kurš par padomju pēckara šausmām dzirdējis kaut ko pa ausu galam, sēžot skolas solā. Romānā saausti vairāki slāņi: VDK pārstāvošā pēckara Igaunijas sovjetiskā frakcija; nacionālā pretošanās kustība, kuras pārstāvji nīkst pagrabos un ir nolemti iznīcībai; radošās inteliģences situācija; maza bērna skatījums.

Jau pieminēju, ka Pobeda 1946 labākais atradums ir «zēns». Grāmatā viņš būtībā veic to pašu funkciju, ko Sarkanajā mežā dokumentālo padomju hroniku iestarpinājumi - atklāj sarkanās ideoloģijas lielo un pat apstulbinošo ietekmi uz masām. Puika, kurš ir nepārprotami muzikāli un lingvistiski apdāvināts, uzsūc sevī padomju varas sniegto informāciju kā labi izkaltēts sūklis. Zēns tiešām tic, ka labais Staļintētis nekad nedusmojas, jo visos attēlos viņš vienmēr izskatās laipns un smaidīgs. Tā tiešām ir neuzkrītoši atgādināta padomju ideoloģijas radītā realitāte, ko tagad daļa to izdzīvojušo cenšas noliegt, jo pūš citi vēji. Zēns, ar kuru manipulē jaukais čekistonkulis, kļūst par Pavļiku Morozovu, pat nenojaušot, ka, aprunājoties ar labo Pobedas šoferi, nodevis savus vecākus, kuri abi romāna gaitā ies bojā VDK nāves dzirnavās. Protams, viņš ir gudrs zēns, kurš paaugsies un gan jau atskārtīs, ko bērnībā piecu gadu vecumā izdarījis. Un dzīvos ar šo velnišķīgo čekas uzvelto nastu visu savu mūžu.

Manipulators čekists spožajā dienesta Pobedā pārstāv varu. Bet vīrieša vara ir arī seksualitāte, kurai sievietes pakļaujas visos laikmetos. Romānā čekistam atvēlēta tāda kā Romas gladiatora loma. Paša čekista dzīvībai vai intelektam nav nekādas nozīmes. Viņš ir varens tikmēr, kamēr kā labi eļļots zobratiņš pareizi griežas lielajā mehānismā. Tiklīdz kaut kas aizķeras un misējas, nav vairs nedz varas, nedz jaunās Pobedas. Vien izsūtījums darbā uz pionieru pili, kur gan, var nojaust, netrūks smuku pionieru vadītāju īsos bruncīšos, bet Pobedas vietā tiks piešķirts spožs Moskvičs.

Abas māsas - viena nacionālās pretestības kustības dalībnieka sieva, viņa arī zēna mamma un operdziedātāja, kuras skatuve ir nodegusi, Ilmara Taskas skatījumā ir graudi, ko maļ varas dzirnakmeņi. Viņas šajā ellē tiek iemestas, viņām pienāktos izdzīvot, kaut arī kādu nododot. Tomēr tas izdodas tikai vienai - solistei, kuras fantastiskā izkļūšana uz Rietumiem vienlaikus kļūst par nodevību pret māsas dēlu, kaut arī pēdējais ir padomju ideoloģijas apstulbināts. Tas, ko rakstnieks šajā grāmatā lieliski atklāj - pēckara vājprātā sakropļoti tiek visi. Tie, kurus burtiskā nozīmē nesamaļ spēcīga elektromotora darbinātā smalcinātājā, tiek samalti morāli. Sākot no operdziedātājas, beidzot, lai cik tas paradoksāli liktos, arī ar čekistu.

Lasot šo grāmatu, vairākkārt domāju - varbūt tiešām beidzot pavēries gals vēl vienam maisam, kurā mitinās dienišķās, bet neizrunātās pēckara padomju režīma šausmas. Varbūt beidzot sācies tas posms, kad spējam ne vien runāt par tautas ciešanām, bet gan izjust konkrēta indivīda sāpes. Ja tā, tad mums ir cerības kļūt labākiem. Ļoti labs un Latvijas apstākļiem piemērots ir Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša pēcvārds uz grāmatas ceturtā vāka. Tas tiešām liek daudz domāt gan par mūsdienu čekas maisu situāciju, gan konformisma daudzveidīgo seju, gan arī to, kāda tad ir viena konkrēta cilvēka dzīvības vērtība. Nekādas ļoti gudras atbildes Pobeda 1946 nedod, tas nav rakstnieka mērķis. Ilmars Taska ne velti licis romāna nosaukumā spožāko pēckara PSRS labklājības simbolu, kas patiesībā ir kopēts un aizgūts no Rietumu autobūves paraugiem. Padomju ēras spožums galu galā neradīja neko vairāk par lētu pakaļskriešanu kapitālistiem un greiziem domāšanas modeļiem, kas ir pietiekami stipri arī mūsdienās.

Romāna fināls ir kā tāda greiza pasaka. Neiespējami labs situācijā, kurā nekā laba nevar būt. Nāksies paiet pusgadsimtam, lai viss atkal varētu pamazām sākt nostāties uz kājām. Manuprāt, tas ir vēl viens autora izlikts āķītis mūsu domu un smadzeņu vingrināšanai. Vēl jāpiebilst, ka šis ir, visticamāk, vienīgais veids, kā pastāstīt par mūsu vēsturi tā, lai mūsdienās tas būtu interesanti arī tiem, kuriem ir pašiem sava vēsture un problēmas.

Svarīgākais