Zudušais simbols. Latviešu versija

Kad septembrī, iznākot Dena Brauna romāna The Lost Symbol oriģinālversijai, citēju The New York Times grāmatu apskatnieces Dženetas Meslinas apgalvojumu, ka, neticami, tā, lūk, esot līdz šim labākā Dena Brauna grāmata, godīgi atzīšos, darīju to ar zināmu ironijas piedevu. Nu ļoti jau reti gadās tā, ka sērijas trešais romāns patiesi pārspēj pirmo. Bet tomēr, šodien, 10. novembra rītā, kad grāmatnīcās sākta Zudušā simbola latviešu tulkojuma tirdzniecība, es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai Dena Brauna romāns nesasniegtu Latvijas grāmatu topa virsotnes. Jo šis patiesi ir līdz šim labākais Dena Brauna romāns.

Lēciens augšup

Zudušā simbola atšķirība salīdzinājumā ar Eņģeļiem un dēmoniem un Da Vinči kodu neslēpjas tikai apstāklī, ka darbība no vecās labās Eiropas pārcelta uz jauno pasauli (pamatā tā norisinās ASV galvaspilsētā Vašingtonā). Negribu sabojāt lasīšanas prieku vai, dies’ sargi, izstāstīt romāna saturu, bet salīdzinoši ar iepriekšējiem darbiem, Dens Brauns ir sasniedzis jaunu kvalitāti tajā ziņā, ka šoreiz dod priekšroku iekšējai spriedzei un iekšējai dinamikai, ne ārēji košiem aprakstiem.

Arī iepriekš profesora Lengdona piedzīvojumiem bija prātnieciska daba, tomēr, gods godam, Zudušajā simbolā neatrast nedz tādus komiksu cienīgus vājprātus kā galvenā varoņa spēju izdzīvot, nokrītot jūrā no kilometru augstuma, eksplodējot helikopteram Eņģeļos un dēmonos, nedz arī tik izsmalcināti sadistiskas slepkavības kā Žaka Sonjēra noslaktēšana Luvrā Da Vinči koda ievadā. (Abas minētās ainas attiecas uz romāniem nevis uz visnotaļ vājajiem Rona Hovarda ekranizējumiem – lasiet pirmavotus, nevis baudiet to atkārtotos uzlējumus.) Nezinu vai šāda, nenoliedzami kvalitatīvākas spriedzes literatūras piedāvāšana savā ziņā nesarūgtinās tos, kas attiecīgo literatūru lasa nevis izklaides vai smadzeņu vēdināšanas nolūkos, bet gan lai tīksminātos par atklāti agresīvajām, īpaši izgaršotajām vardarbības ainām, ar to palīdzību remdējot savas tumšās dziņas, tomēr ticiet man, Dens Brauns notur romāna spriegumu gandrīz līdz pašām beigām.

Kas attiecas uz darba finālu, kad noslēpums jau atklāts – mīļie LU Filoloģijas fakultātes literatūras pasniedzēji un profesori, tas nu reiz ir vēl viens piemērs tam, ka ideoloģisku slodzi literatūra nes ne tikai totalitāros režīmos. Ja atceraties pirms gadiem desmit populārās muzikālās atklātnītes, tad Zudušā simbola gadījumā pilnai laimei izdevēji šo spēļmantiņas tehnoloģiju būtu varējuši iemontēt romāna pēdējā vākā. To aizverot, ASV himnas skaņas būtu īsti vietā. Bet vienalga, atrauties no romāna nav iespējams!

Brauna recepte

Ja līdz šim Dena Brauna aizraušanos ar kolorītiem albīniem, hasasiniem un citiem dīvaiņiem (un atkal, nemeklējiet šos smalkumus no ķebļa iztēstajos, prastajos Rona Hovarda ekranizējumos) varēja uzskatīt par zināmu rakstnieka kaprīzi, tad ar Zudušo simbolu par to jārunā kā rakstnieka īpaši kultivētu metodi. Dens Brauns šādi personalizē gan savus romānus, gan to varoņus. Nevarētu teikt, ka līdz šim to neviens nekad nebūtu darījis, atcerēsimies kaut vai Tomasa Harisa leģendāri harizmātisko un izsmalcināto psihopātu dr. Hanibalu Lekteru, kurš īpaši smalks šķita uz plebejiski ūdeņainās Klarisas Starlingas fona. Tomēr tur ekscentriskais maniaks tika pretnostatīts pūlim. Savukārt Dens Brauns vai katram kaut cik nozīmīgam tēlam ieliek skapī pa skeletiņam, pa dīvainībai. Var teikt, viņa varoņiem katram piemīt sava uts, un, nenoliedzami, šādu romānu lasīt ir daudz interesantāk, nekā kailās shēmās ieslodzīto izklaides literatūras daļu.

Līdzās spējai uzbūvēt raksturu, jāpiemin arī Dena Brauna fantastiskā spēja izvirpināt sazvērestības teorijas, apspēlējot vēstures, mākslas, arhitektūras un literatūras faktus. Savā ziņā viņš uzskatāms par 21. gadsimta Žilu Vernu. Ar piebildi – Žils Verns lasītājus aicināja apceļot pasauli un romānus burtiski būvēja uz enciklopēdiju un ģeogrāfisku atlasu bāzes. Dens Brauns aicina atklāt noslēpumus, par pamatu ņemot kultūrvēsturiskus faktus un piepinot tiem klāt garšīgas sazvērestības teorijas. Protams, Žila Verna romāni nudien neaizstāj ģeogrāfijas stundas skolās, bet Dena Brauna romāni, piemēram, kristietības vai kultūras vēstures studijas. Rakstnieku uzdevums ir darbināt fantāziju. To nudien vajadzētu atcerēties! Kā saka viens no Zudušā simbola varoņiem: «Google nav vārda «pētījumi» sinonīms». Arī Dens Brauns ne.

Viens no iecienītākajiem Dena Brauna paņēmieniem ir spoži manipulēt ar reāliem, neapstrīdamiem faktiem, apaudzējot tos ar romāna intrigai nepieciešamo fantāzijas miesu. Zudušā simbola saturu neatklājošs, bet labs piemērs ir šajā romānā vairākkārt piesauktā vēsturiskā britu Neredzamā koledža. Tā pieminēta 17. gadsimta pirmās puses rakstos, bet 1660. gadā nodibināta oficiāli un ieguvusi mūsdienās pazīstamo Royal Society (Karaliskā biedrība) nosaukumu. Skaidrs, ka ap šo organizāciju pulcējās sava laika spožākie prāti, tostarp dažādu slepenu organizāciju un ložu biedri. Tomēr Dena Brauna romāna konteksts, kas rada iespaidu par intelektuāļu un slepeno zināšanu brālību, kurā draudzīgi tusē Īzaks Ņūtons, Frānsiss Bēkons, Roberts Boils un pat Bendžamins Franklins, neiztur nekādu kritiku, jo Bēkons (ja pieņemam pragmatisko versiju, ka viņš neimitēja savu nāvi un neaizbēga uz Eiropu īpašā masonu uzdevumā) mira 1626. gadā, gadu pirms Boila un 17. gadus pirms Ņūtona dzimšanas. Savukārt veids, kā Londonā esošajā un tikai līdz 1660. gadam pastāvējušajā Neredzamajā koledžā būtu varējis iekļauties ASV valstsvīrs Bendžamins Franklins (1706-1790) vispār nav iedomājams! Tā ir vistīrākā izdoma, tomēr izcili iederas romānā Zudušais simbols uzbūvētajā sazvērestības teorijā. Jāpiebilst, Karaliskā biedrība arī līdz Denam Braunam bijusi visnotaļ iecienīta «literārā varone», tomēr vēl nekad tā nav tikusi saistīta ar šāda līmeņa sazvērestībām. Tā, piemēram, Bernarda Šova Pigmaliona varonis profesors Henrijs Higinss ir šīs organizācijas biedrs, bet tas, ko par šo biedrību sarakstījis Džonetens Svifts Gulivera ceļojumu III daļā, kurā Gulivers nokļūst Laputu salā un iepazīstas ar Lagado akadēmiju, ir viena no dzēlīgākajām satīrām Eiropas zinātnes vēsturē. Tāpat varētu pieminēt Zudušajā simbolā piesaukto whois-search datubāzi – tāda patiesi eksistē, bet pamēģiniet paši ievadīt tajā sava datora IP adresi, un redzēsiet cik tālu jūs ar savu pētījumu tiksiet adresāta atrašanās vietas meklējumos. Tāpat, lai nu kā būtu ar 33 gadu simbolisko nozīmi (Jēzus vecums), nu diezin vai sirmajam galdniekam Jāzepam bija 33 gadi brīdī, kad viņš aprecēja Mariju.

Tomēr ir laiks vienam lielam un treknam «bet»! Dens Brauns jums nepiedāvā nemaldīgu enciklopēdiju, viņš sniedz lasītājiem aizraujošu romānu!

Ģeniāli

Zinātāji, zinātnieki un citi eksperti var kritizēt Denu Braunu, cik vēlas. Vienalga, viņa spēja tik aizraujoši salikt kopā dažādas vēstures un kultūras vēstures lapaspuses ir vienkārši ģeniāla. Ja Da Vinči kodā lietas grozās ap dievišķā Leonardo noslēpumiem, kas gan arī pirms Brauna atgādināja apzelētu intelektuālu hamburgeru, Zudušajā simbolā Dens Brauns fantastiski labi izspēlē Albrehta Dīrera gravīras Melanholija kārti. Iedomājieties, cik miljoni cilvēku šo darbu ir skatījuši kopš 1514. gada, bet bija taču jāsagaida Dens Brauns, lai tik aizraujoši ielādētu lasītāju smadzenēs gan paša Dīrera personību, gan gravīrā redzamo maģisko kvadrātu, kuru gan neradīja Dīrers. (Interesanti, vai visu valstu bibliotēkās un grāmatnīcās nav audzis pieprasījums pēc Dīrera un maģiskajiem kvadrātiem?)

Lielākā māksla pasaulē tomēr ir prasme ieraudzīt savu iespēju tur, kur neskaitāmi ļautiņi gājuši garām. Iedomājieties, cik cilvēku ik dienu aplūko Igaunijas 50 kronu vai Ukrainas 500 grivnu banknoti, nesaskatot uz tās nekādus brīvmūrnieku simbolus, bet kāda noslēpumaina acs viņos raugās no šīm kupīrām un iespējams smejas, klausoties garšīgos pastāstus par slepenām ložām, kuras valdot pār pasauli. Jā, starp citu, kad izlasīsiet Dena Brauna Zudušo simbolu, neaizmirstiet uzdot sev jautājumu, kāds īsti ir šī romāna galvenais vēstījums, kas varbūt arī nav nolikts virspusē, bet teiksim tā – nav arī pārāk apslēpts.

Ielauzums: Viens no iecienītākajiem Dena Brauna paņēmieniem ir spoži manipulēt ar reāliem, neapstrīdamiem faktiem, apaudzējot tos ar romāna intrigai nepieciešamo fantāzijas miesu

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais