Kā mainījies priekšstats par rīdziniekiem fotogrāfijās

© F64

«Kā mainījies priekšstats par rīdziniekiem, aplūkojot portretu galeriju, rādīs laiks, jo, kad bildē ar tik tuvu distanci, ir grūti novērtēt. Ir jāpaiet laikam, lai spētu uz to objektīvi paraudzīties,» saka fotogrāfe Iveta Vaivode.

Viņa ir viena no latviešu fotogrāfēm, kas piedalās izstādē Rīgas paš/portreti, kurā lielāko daļu darbu veido nevis profesionāļu, bet iedzīvotāju – rīdzinieku – veidoti portreti. Līdz 27. jūlijam tie apskatāmi Tabakas fabrikā. Šogad viņa ieguvusi divus apbalvojumus – Sony Pasaules fotogrāfijas un Dokumentālās esejas balvu.

«Fotogrāfijā var ieraudzīt to, ko pats autors tajā ir vēlējies ietvert, un tas nekad nebūs viss, ko fotogrāfijā vispār var ieraudzīt. Ja aplūkojam pašportretu jomu, tā ir mūsu reprezentācijas forma. Ja es kā fotogrāfe jūs bildētu, man būtu viens priekšstats par to, kā jūs redzu vai kā vēlos attēlot. Tāpēc galarezultāts nav jūsu rokās. Savā ziņā bieži tas kļūst arī par manu pašportretu. Varbūt pat vairāk par manu nekā jūsu. Ja veidojat savu portretu, pati veidojat pozu, leņķi un pagriezienu un izvēlaties, kura bilde būs atlasīta. Vēlamais efekts ir tas, kas, manuprāt, ir interesants pašportretā, jo tajā pats izdomā, kā vēlies, lai tevi redz.»

Pieredze un dažādība

Ivetas ikdiena ir darbīga, jo paralēli fotografēšanai viņai ir arī citi pienākumi: lekciju sagatavošana un vadīšana studentiem (ISSP skola), izstāžu sagataves darbi, pasūtījumu realizēšana komerciāliem projektiem vai privātpersonām, viņas pašas autordarbu veidošana. «Tas ir apjomīgs darbs – saplānot un sakārtot šīs aktivitātes, un ikreiz tā ir dažādība. Man katra diena nesākas ar kaut ko vienu; cenšos variēt un pievērsties atšķirīgām jomām. Uzskatu, ka ikkatra no tām papildina mani kā personību un sniedz pozitīvu ieguldījumu arī citām jomām. Respektīvi, ja es strādāju komercnozarē, tas attīsta manas tehniskās zināšanas vai prasmes, kuras pēc tam varu pielietot, veidojot autordarbus, kur ideja un koncepcija, iespējams, ir svarīgāka par izpildījumu, bet tehniskās prasmes viennozīmīgi palīdz tos realizēt atbilstoši manām iecerēm,» viņa paskaidro un neslēpj, ka vēlētos, lai nedēļā stundu būtu vairāk, tomēr variantu nav un jāmāk iekļauties tajās, cik ir dotas.

«Ja darbojies radošā jomā, ir grūti nodalīt, kur sākas, bet kur beidzas darbs. Tas ir nepārtraukts process, un prāts visu laiku ir aktīvā stāvoklī. Brīdī, kad nebildēju, es trenējos prātā,» stāsta Iveta. «Lai sagatavotos darbam, man tik daudz nav nepieciešamas testa bildēšanas, cik iespēja sagatavoties prātā – izveidot scenāriju, lai varētu radīt. Tieši tāpēc man darbs nekad nebeidzas.» Viņa atzīst, ka liels un līdz šim neatklāts jautājums viņas dzīvē ir – kā rodas izvēle, ko un kā fotografēt? «Manuprāt, tā ir vispārēja interese par dzīvi,» viņa aizdomājas. «Fotogrāfija ir caurspīdīgs medijs – ja nezinām ar to saistītās tehniskās lietas, patiesībā nemaz neredzam fotogrāfiju, bet gan to, kas tajā attēlots. Ir svarīgi saglabāt interesi fotogrāfam par vietām, kas viņu saista, lai mēģinātu foto nodot tālāk. Manā gadījumā fotogrāfija ir medijs, ar ko atspoguļot savas idejas. Bet no kurienes tās rodas? Tas vienmēr ir maģisks impulss, kas bieži rodas darot. Ja sēdēsi mājās un gaidīsi parādāmies mūzu, tā visdrīzāk arī neparādīsies. Darbi ir tie, kas ģenerē idejas.»

Vizuālā identitāte

Iveta uzskata, ka fotogrāfam viņa darbi ir izteiksmes līdzeklis un tie pasaka vairāk par pašu autoru, nevis fotogrāfijā attēloto. Domas papildināšanai viņa izklāsta zināmāko piemēru, ko radījis fotogrāfs Tomass Rufs. «Viņš tiešā veidā uzdod identitātes problemātikas jautājumu. Viņš bildēja savus studentus pases fotogrāfijas stilistikā un veidoja lielformāta darbus, ko izstādīja galerijā, jautājot mums, ko varam pateikt, uzlūkojot attēlu.» Cits lielisks piemērs ir no kādas krievu mākslinieku grupas – viņu darbā fotogrāfs iemūžināja pusaudžu meiteņu portretus uz balta fona studijas estētikā. «Puse no šīm meitenēm bija vidusskolnieces, otra puse – noziedznieces, kuras pat nogalinājušas. Skaidrs, ka, skatoties uz attēliem, nevaru pateikt, kura no jaunajām sievietēm ir vienkārša skolniece, bet kura – slepkava. Tas liek jautāt, ko mēs vispār varam pateikt par cilvēku ārējo veidolu kā tādu? Neko! Tāpēc man nav jautājuma, vai fotogrāfija spēj pastāstīt par cilvēku vai izteikt viņa būtību. Domāju, tā spēj izteikt tik daudz, cik autors vēlas pateikt, izpaužot savu redzējumu.»

Par abu dzimumu uzvedības atšķirībām objektīva priekšā Iveta prāto: «Ir kanoni, kā mēs atspoguļojam sievietes, bet kā – vīriešus. Psiholoģiskas atšķirības neesmu novērojusi, vien sabiedrības noteiktās normas par to, kā abus pieņemts redzēt. Mēs nevaram iedomāties solīdu vīrieti skraidām pa pļavu miglā un smaržojam tauriņus. Mūsu vidē tas netiktu uztverts par normu.»

Iemesls, kādēļ fotogrāfija

«Atzīšu, tikai nesen aptvēru gara un miesas līdzsvara nepieciešamību. Līdz tam man šķita, ka, lai justos labi, pietiek tikai trenēt prātu, skatoties labas filmas, klausoties labu mūziku un lasot labas grāmatas. Šobrīd esmu nonākusi tādā dzīves periodā, ka arī fiziskā stāvokļa uzturēšana šķiet svarīga.» Bet par savu labsajūtas avotu Iveta pēc pārdomu brīža sauc labu sarunu, ko uzskata par vērtīgāko dzīves labpatikas avotu. «Tā ir laba, skaista saruna ar cilvēku, kuram ir laiks, ko veltīt, lai piedalītos tajā un kuras rezultātā uzņemu ko jaunu par sevi un pasauli, tādējādi kļūstot par labāku cilvēku. Tā ir lieta, pēc kā dzīvē ilgojos un tiecos; iespējams, arī iemesls, kādēļ nodarbojos ar fotogrāfiju, jo tā es varu satikt daudzus interesantus cilvēkus un dalīties dzīves pieredzē.»

Iveta izsaka apbrīnu, ka ar fotogrāfiju iespējams atvērt nepazīstama cilvēka durvis. «Un pēkšņi atrodies svešā ģimenē, bet jūties kā labākais draugs. Manuprāt, reti kura profesija var atļauties ko tādu. Katru reizi man tas šķiet kā brīnums, kad spēj nokļūt ne tika daudz eksotiskās vietās, bet garīgā un intīmā dalīšanās spējā. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ daudz braucu uz Latgali. Tā ir daļa no manis. Daudz laika cenšos pavadīt ar lauku cilvēkiem. Viņi ir laipni,» saka Iveta un bilst, ka šīs tikšanās nespētu realizēt, ja strādātu citā profesijā.

Svarīgākais