PERSONĪBA: Katram sava pasaules mala

Jānis Deinats: «Omleti nevar uzcept teorētiski, tāpat ir ar skatuves vilinājumu... Nezinu neko par skatuves vilinājumu, jo kā es varu zināt, vai vilina vai nevilina, jo man neviens neko nav piedāvājis spēlēt, bet, ja piedāvātu spēlēt Ričardu iii, es atteiktos, jo aktieris – tas ir rūpīgi kopts instruments. Ar talantu nepietiek, un diplomu var iegūt jebkurš. es pat nezinu, kur atrodas mans aktiera diploms. Komunikatīvajā līmenī esmu tajā pašā vidē, satiekos ar tiem pašiem cilvēkiem. Daudzi nodarbojas ar fotogrāfiju, lai būtu kaut kādās grupās, lai socializētos, bet es neesmu mainījis savu sociumu – teātra vidi» © F64

«Mums šķiet, ka dzīve sastāv no kaut kādiem kontrapunktiem, bet – kas notiek pārējā laikā? Nekas? Tieši «pārējā laikā» notiek vissvarīgākais – tava dzīve,» saka Jānis Deinats. Dailes teātra Mākslas telpā Brīvības 75 šobrīd apskatāma fotogrāfa Jāņa Deinata personālizstāde AinasII/Pasaules mala. Rīt, Starptautiskajā teātra dienā, pulksten 18 interesenti aicināti uz tikšanos un sarunām ar fotogrāfu.

Dzīves interpretācija

Izstādē aplūkojami 13 darbi, kas tapuši pēdējā laikā – pērn un daži arī šā gada sākumā. Kā uzsver fotogrāfs, AinasII/Pasaules mala ir turpinājums pērn Latvijas Fotogrāfijas muzejā notikušajai izstādei Ainas/XI. «Ko mēs dzīvē uzskatām par fotografēšanas vērtu? Cilvēkam parasti ir fotogrāfijas no svarīgākajiem mirkļiem dzīvē – pirmās skolas dienas, kāzām, bērnu piedzimšanas, skolas izlaiduma... Mums šķiet, ka dzīve sastāv no kaut kādiem kontrapunktiem, bet – kas notiek pārējā laikā? Nekas? Bet tieši pārējā laikā notiek vissvarīgākais – tava dzīve. Un tam es gribu pievērst uzmanību – aizmirstiet dzīvot citiem. Šī izstāde arī ir zināma atļaušanās dzīvot sev – aiztaisīt darbnīcas durvis un doties bildēt. Ir pieņemts savu un citu cilvēku dzīvi vērtēt, atzīmējot kādus svarīgus pieturas punktus un brīžus, nemaz nepamanot vai ātri aizmirstot tos bezgalīgi daudzos punktus vai ainas, kas ir tikpat svarīgas, bet viegli gaistošas,» saka Jānis Deinats. Šo izstādi zināmā mērā var uzskatīt par radoša cilvēka dabisku izpausmi – salīdzināt savas domas ar citu domām, vai tas, kas interesē viņu, interesē arī citus, kā viņš iekļaujas kopumā. «Šī izstāde man ir hobijs, citi spēlē tenisu, iet peldēt vai uz sporta zāli, skrien maratonus, es paņemu kameru un dodos... » teic fotogrāfs. Izstādē Jānis Deinats pievēršas redzes un uztveres īpatnībām. Lai veidotos priekšstats par kādas noteiktas vietas un situācijas noskaņu, lietojot multiekspozīcijas paņēmienu, tiek fotografēti vairāki kadri cits uz cita, impulsīvi ļaujoties dievišķās nejaušības likumsakarību dinamikai. Izstādes nosaukumā ietverto vārdu savienojumu «pasaules mala» viņš skaidro: «Kas ir pasaules mala? Tādas vietas pasaulē neeksistē. Pasaules mala ir emocionāla sajūta, un katram ir sava pasaules mala. Vienam tā ir nostalģiska sajūta, citam – pamestības vai grūtsirdības, vai cerības sajūta. Pasaules malā var ietilpināt ļoti daudz, jo pasaules malas nemaz nav. Ja es būtu rakstnieks, varētu izstāstīt to, kas man ir pasaules mala, bet es esmu fotogrāfs, tāpēc izlieku bildes. Fotogrāfija nav īstenība, fotogrāfija ir interpretācija. Rāmītī. Dzīves interpretācija.» Fotogrāfs uzsver, ka viņa darbi, kas pirmajā brīdī raisa asociācijas ar gleznu, nevis fotogrāfiju, tapuši pavisam vienkārši un reizē sarežģīti – fotografēts viens kadrs virsū otram. «Fotošopā var izdarīt viskautko, radīt nez kādus attēlus, bet man nav interesanti ar to nodarboties. Mana iekāre ir to izdarīt dzīvajā,» saka Jānis Deinats.

Pirmais – piektais robs

Šī ir pirmā reize, kad Jāņa Deinata darbu izstāde iekārtota Dailes teātrī, lai gan skatītājiem viņa darbus iespējams redzēt daudzviet šajā ēkā. «Visapkārt,» pasmaida fotogrāfs, ar plašu žestu norādot uz aktieru portretiem pie teātra vestibila sienām. Ikdienā viņa studijā Fotocentrs tiek realizēti daudzi pasūtījumi, arī bildes daudziem Latvijas laikrakstiem un žurnāliem, mākslas grāmatām un katalogiem, tiek veidoti Latvijas kultūras, mākslas, biznesa un politiskās elites portreti. «Padomju laikos fotografēšanu uzskatīja par sadzīves pakalpojumu,» viņš nosaka un piebilst, ka nekas būtiski jau neesot mainījies – ir pasūtījums, ir pakalpojums. Par to, kā ilgtermiņā un daudzo pasūtījumu gūzmā noturēt savu mākslinieka rokrakstu un kvalitāti, viņam īpašu teoriju neesot, patiesība ir tikai viena – vienkārši ir jāstrādā. «Es vienmēr esmu teicis, ka nav pareizu fotoattēlu, vispār jēdziens pareizs ir jāaizmirst, vajag radīt atbilstoši iecerei. Tātad – vispirms vajag ieceri, vajag ideju. Un kvalitāti jau nodrošina atlase. Tas ir normāli – izvēlēties no lieluma, atlasīt, teiksim, cilvēks atlasa pat apelsīnus lielveikalā,» stāsta Jānis Deinats.

Fotogrāfs ar aktiera diplomu, kurš bildē jau ceturtdaļgadsimtu, uzskata, ka tieši fotogrāfija ir 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta viena no vadošajām valodām – «pasaules semiotika, jo emocionālā līmeņa fotogrāfija veic valodas funkciju. Bet gribu izteikties līdzībās – ar mašīnu var braukt, ieliekot pirmajā vai otrajā robā, vai piektajā robā. Tas, kas notiek fotogrāfijā Latvijas līmenī, ir pirmais robs. Ir daži desmiti fotogrāfu Latvijā, kas ir augstāka līmeņa, bet kopumā – pirmais robs.»

22 miljonāru šarms

Tā gluži nav, ka Jānim Deinatam fotokamera ir visur līdzi, esot pat iegādājies telefonu bez fotokameras. «Lai nebūtu kārdinājuma, lai varētu atpūsties. Es brīnišķīgi varētu nopirkt lielisku telefonu ar fotokameru, bet nu ir miers. Ja es dodos atpūsties, kameru nemaz neņemu līdzi. Ja braucu uz svešām zemēm un tur nav plānots darbs, es kameru neņemu līdzi. Ja jātiekas ar cilvēkiem, tad kameru nevajag,» uzskata Jānis Deinats. Arī laukos, kurp viņš mēdzot atpūsties kopā ar ģimeni, neesot pat mūsdienās ierastā elementa – interneta. Iespējams, ka to varētu tur sadabūt, bet «apstākļi tur ir tādi, kādi ir, un es tos pieņemu».

Vairākumu teātra izrāžu viņš redz jau mēģinājuma periodā, kad fotografē publicitātes materiālus, tomēr esot tādas, kuras ejot skatīties vēlreiz. Par regulāru ikdienas nepieciešamību viņš atzīst arī Latvijas Nacionālā simfoniska orķestra un Sinfonietta Riga koncertus. «Bieži vien es pat nezinu, uz ko esmu nopircis biļetes, bet zinu – tas būs kvalitatīvi. Un man patīk tas, ka eju kā balta lapa. Šādas tādas zināšanas par mūziku man ir, bet es neesmu speciālists, šajā jomā paļaujos uz speciālistiem.»

Viņa īpašā kaislība esot futbola skatīšanās, un jau zināms, ka viņš noteikti apmeklēs Latvijas izlases spēles ar Čehiju, Nīderlandi un Kazahstānu. «Ar ko ir interesants futbols? Bumba ir, noteikumi arī, vesels lērums futbolistu, divi vārti, viena bumba, bet nekad nevar zināt, ar ko tas beigsies. Un tā var būt tikai futbolā – miljards visā pasaulē redz, ka noteikumi tika pārkāpti, bet tiesnesis pasaka – viss noteikumu robežās. Tāds šarms. Protams, arī šajā jomā ir svarīgs robs, jo skatīties Anglijas premjerlīgu vai pasaules čempionātu ir estētiska bauda. Iedomājies – pa laukumu skraida 22 miljonāri, kuriem maksā lielu naudu par katru spēli, un viņi vienalga reizēm nevar iesist vārtus! Ikvienam, kurš saņem algu, ir jārada kāds produkts, bet futbolā var saņemt naudu bez rezultāta. Visi skatās, jo grib saņemt emocijas, ne jau rezultātu. Arī mūzikā – ir tikai septiņas notis, bet ko ar tām var izdarīt? Kāpēc cilvēki iet uz teātri? Emociju dēļ. Jo cilvēkiem ir emociju trūkums.»

Jānis DEINATS

• Fotomākslinieks

• Dzimis 1961. gada 12. jūnijā

• Precējies, četri bērni, divi mazbērni

• Fotografē kopš 1989. gada

• Absolvējis J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātes teātra nodaļu (tā saukto Liepājas teātra kursu, 1986)

• Strādājis teātrī (studijā Nr. 8, studijā Kabata, Dailes teātrī)

• Strādājis žurnālā Parks

• Kopš 1997. gada neatkarīgais fotogrāfs

• Darbojas fotogrāfu apvienībā Fotocentrs (kopš 1997)

• Piedalījies vairākās grupu izstādēs

• Jaunākās personālizstādes: Cilvēki muzejā (2003, Valsts mākslas muzejs), Paliek II (2009, Rīgas Mākslas telpa), Paliek VII (2011, Kalnciema kvartāls), Paliek II (2011, Cēsu Mākslas festivāls), Līderes, Iedvesma. Iespējas (Galerija Centrs, 2014), Ainas/XI (Latvijas fotogrāfijas muzejs, 2014) u.c.

• Saņēmis AKKA/LAA Ziņās Bezgalības balvu (2014) par fotogrāfijām no teātra izrādēm

• Viņa darbi tiek publicēti Latvijas laikrakstos un žurnālos, mākslas grāmatās un katalogos (sadarbojas ar tādām izdevniecībām kā Santa, Lilita, Rīgas Viļņi, u.c.). Viņš veido Latvijas kultūras, mākslas, biznesa un politiskās elites portretus

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.