SARUNA: Meklēt, cīnīties, pazaudēt, iegūt. Pasakās

Anita Paegle: «Pēc horoskopa esmu Dvīņi. Ejam pa ielu un runājamies. Viens ir tāds apņēmīgs, izturīgs, bet otrs – kluss, lēns un iedrošināms, un ļoti mierīgs. Arī bērnībā es neprasīju ne ceļu, ne padomus. Tāds raksturs – pašam jātiek galā. Un man patīk vienatne, tikai es, krāsas un balta lapa. Esam vairākas grāmatu ilustratores, kas ik pa brītiņam satiekas, runājamies par darbiem. Tagad draudzējos daudz vairāk nekā kādreiz, jo – cilvēki tik jauki un brīnišķīgi» © F64

«Gandrīz visa dzīve salikta vienā izstādē. Pati par to varu brīnīties,» par savu līdz šim apjomīgāko personālizstādi Brīnumainais pasaku dārzs, kas šobrīd apskatāma Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, saka bērnu grāmatu ilustratore Anita Paegle. Izstāde piedāvā unikālu iespēju izsekot mākslinieces 30 radošās darbības gadiem, izmaiņām rokrakstā un tēlu valodā.

33 gados Anita Paegle strādājusi pie 32 grāmatām, sarīkotas 15 personālizstādes, viņa piedalījusies 16 grupu izstādēs, veidojusi daudz ilustrāciju bērnu žurnāliem, kartītes, markas un pēdējos gados arī strādājusi pie Latvijas Bankas īpašajām monētām. Par visu to plašu pārskatu sniedz izstāde – vienreizēja iespēja novērtēt to, kas ikdienā grāmatu lasītājiem nav pieejams, proti, grāmatu ilustrāciju oriģinālus.

Iespēja redzēt neredzamo

Izstādē redzami ne tikai mākslinieces darbi, bet arī to iedvesmas avoti – iemīļotas rotaļlietas un dažādi priekšmeti īstā brīnumdārza gaisotnē. «Iepriekšējo gadu darbi parasti stāv mapēs, bet, kad tā izliek vienuviet, var just periodus radošajā karjerā. Pēc krāsām, kompozīcijas un noskaņas var just, kas pašai paticis,» atzīst Anita Paegle, pārlaižot skatienu savu darbu izstādei. Lūgta raksturot šos periodus, viņa teic: «Sākumā galvenais bija tēli un tuvplāni, bez konkrētas vietas. Pēc tam darbos parādījās slēgta telpa un cilvēks vai dzīvnieks tajā, pēc tam biju it kā izgājusi ārā pa durvīm, ieraudzīju laukus, mežus un kokus, tad sekoja augi un visi sīkie radījumi tuvplānā. Un tālāk – es kā sīka figūriņa pilsētā, redzu bezgalīgu plašumu.»

Atšķirībā no citām Anitas Paegles personālizstādēm, kuras iekārtojusi viņa pati, pirmo reizi to darījis cits mākslinieks. Par Kristiana Brektes veikumu grāmatu ilustratore ir sajūsmināta: «Es brīnos, un man patīk – tā rotaļīgi un asprātīgi, arī askētiski. Līdz šim pati visu varēju izdarīt, nevienam neko neprasīju, jo es taču zinu, kā var un vajag, un nekad neprasu padomu.» Māksliniece atzīst, ka līdz šai izstādei arī neesot varējusi iedomāties, ka viņas personālizstāde varētu notikt Mākslas akadēmijā, kuru viņa absolvējusi pirms 35 gadiem. Anita Paegle atceras, ka tieši studiju laikā grafikas nodaļā pasniedzējs Gunārs Krollis esot viņu iedrošinājis pievērsties grāmatu ilustrācijām. «Viņš mani iedvesmoja, un tas ir ļoti būtiski – īstajā brīdī parunāt ar īsto cilvēku. Pēkšņi jutu, ka vajag mēģināt, vajag strādāt daudz... Un tu aizlido...» saka Anita Paegle.

Mazo formu šarms

Ievērojamā Latvijas bērnu grāmatu ilustratore atzīst, ka mazās formas mākslā viņu interesē jau kopš mācībām Jaņa Rozentāla mākslas skolā. «Atceros, lielās mapes man vienmēr krita ārā no rokām, un vienā brīdī man šķita, ka nejūtu lielu formātu. Izdomāju, ka man vajag vien papīra lapu uz galda, turklāt horizontāli, un no 8. klases es pie tā arī pieturējos – jo mazāks, jo labāk. Man patīk tuvplāni, tie ir pārredzami,» stāsta Anita Paegle. «Bērnībā es biju klusā pelēkā pele vientuļniece. Arī bērnudārzā un skolā pretojos visam kolektīvajam, turklāt diezgan saasināti. Man nepatika ar visiem kopā kaut kur iet, kaut ko darīt kolektīvi. Jau tad, mācoties 2. vai 3. klasē un domājot par nākotnes profesiju, es domāju, ka būtu labi, ja es pati darītu, pati sevi novērtētu, varbūt tāpēc tā arī sanācis.» Lai gan daudzi mākslinieki grāmatu ilustrācijām pievēršas no gadījuma uz gadījumu, Anita Paegle visu savu radošo mūžu galvenokārt veltījusi šai jomai. Turklāt viņai arī izdevies satikt noturīgus radošā tandēma partnerus – rakstniekus un dzejniekus, kuru darbi nākuši klajā tieši ar viņas ilustrācijām. «Viena grāmata ir savstarpēja iepazīšanās, nākamajā jau vari izjust un izbaudīt brīvību,» saka Anita Paegle, skaidrojot savu ilgstošo radošo tandēmu panākumu atslēgu. Daži no tiem ir kā veiksmes stāsti mūslaiku latviešu grāmatniecībā, piemēram, Jāņa Baltvilka latviešu tautasdziesmu izlase grāmatā Ods nokrita no ozola ar Anitas Paegles ilustrācijām pirmo reizi klajā nāca 1990. gadā, pēc tam izdota atkārtoti, kopumā tā pārdota 100 000 eksemplāru.

Māksliniece atzīst, ka arī šajā interneta un datoru laikmetā viņai joprojām patīk lasīt grāmatas, arī pasakas. Ik pa laikam antikvariātos meklējot savas bērnības laika grāmatas, no kurām spilgti atceras to vākus, pat detaļas. «Pasakās kaut ko gaidi un meklē, kaut ko iemācies, kaut ko satiec, kaut ko pazaudē arī, par kaut ko cīnies, un labi, ja tai ir laimīgās beigas.... Protams, pasaku galvenais pievilkšanas spēks ir mūžīgas vērtības, citādi jau cilvēki tās nelasītu daudzas reizes, domāju, ka tieši tāpēc arī lasa – lai to izjūtu atjaunotu. Ir grāmatas, ko pārlasu katru gadu – Balto grāmatu, Zaļo grāmatu, Staburaga bērnus... Lasot cilvēks domā, bet es domās, šķiet, zīmēju,» uzskata Anita Paegle. «Grāmatas ir mana iedvesmas kolekcija. Domāju, kāpēc mūsdienās tik maz dāvina grāmatas. Man ļoti patīk dāvināt un saņemt grāmatas, laikam esmu pieradusi pie tā kopš bērnības.» Mūsdienās grāmatas pazūd no daudzu cilvēku pirmās nepieciešamības groza, bet Anitai Paeglei esot gandrīz vai vakara rituāls – kad visa diena pavadīta zīmējot, grāmatu lasīšana esot kā relaksācija pēc darba. «Es pat neprotu rīkoties ar internetu, to neesmu iemācījusies, man ir tikai grāmatas. Protams, vajadzētu mācēt apieties ar datoru, bet nemāku un arī nemācos.»

Nereāli, kā pasakā

«Ja jūs zinātu to izjūtu, kad saņem manuskriptu, ko autors iedod tieši tev. To piespiežu pie sirds un skrienu kaut kur pilsētā. Ne jau uzreiz pie galda, jo nepieciešams domāšanas periods. Īstenībā es baidos no pirmā mirkļa – ir grāmata, ir balta papīra lapa, un uzreiz vajag kaut ko brīnišķīgu. Un tad baidies, baidies, baidies, līdz vienā brīdī pat nepamani, ka esi jau pie galda, sākas ilgstošais zīmēšanas process. Un process ir brīnišķīgs – meklējumi, šaubas, prieks. Un vienmēr jau top vairāk ilustrāciju, un tad sākas atteikšanās,» māksliniece mazliet atklāj sava radošā procesa aizkulises. Protams, esot arī periodi, brīži, reizes, kad radošais process tik labi nesokas. Kādreiz viņai esot bijis grūti izmest neizdevušos darbus, bet dzīvesbiedrs mākslinieks Aleksejs Naumovs esot viņu iemācījis vienkārši to izdarīt. «Autors gaida grāmatu, man gribas viņu ļoti iepriecināt, viņš grib redzēt, lasīt, turēt rokās... Kādreiz es pārdzīvoju par to, ka esmu ilgi strādājusi, bet nekas nesanāk, lai gan neviens jau nav vainīgs, bet es vienalga piktojos. Dzīvesbiedrs mēdz teikt: «Izmet, rīt paņemsi citu papīru un uzzīmēsi jaunu.» No sākuma es nesapratu, kā var izmest darbu, kurā tik daudz ieguldīts, bet, kopš es sapratu, arī man šis ir brīnišķīgs teiciens.»

Tieši dzīvesbiedrs esot tas, kas mākslinieci «izrauj» ārā no ikdienas darbiem. Visbiežāk abi dodas uz savām lauku mājām, kas atrodas Ugālē. «Mūsu māja ir meža vidū, bet var redzēt baznīcas torni. Un kamēr pierod pie tā klusuma! Gribas aizbraukt, skatīties tikai uz vizbulītēm vai to, kā mākoņi skrien, bet man vienmēr ir līdzi zīmējumi, mapes, grāmatas, viss kopā – milzīga kaudze. Bieži jau nevajag neko, bet ir jābūt izjūtai, ka ir līdzi,» nosaka māksliniece. Protams, nevar jau visu laiku strādāt, jābūt laikam, kad «sapņot, draudzēties, apmīļot radiniekus, kad vairāk viņiem pievērst uzmanību. Jo, kad strādā, laiks vienkārši pazūd. Rīts, sāc kaut ko darīt, un izdarīts ir maz, bet diena ir pagājusi.» Pavasaris ir viņas mīļais laiks, bet tieši šis brīdis, kad dabā viss tikai gatavojas plaukšanai. «Es esmu pelēkā pavasara cilvēks, un vēl man patīk novembris, kad lapu vairs nav. Tieši šobrīd vēl nav sācies pavasarim raksturīgais satraukums. Šis ir laiks, kad gaidi. Ne tieši vasaru, bet to, kas būs.»

Anita Paegle:

• Māksliniece

• Dzimusi 1956. gada 3. jūnijā

• Absolvējusi: 2. Rīgas pagarinātās darba dienas skolu (1967), Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolu (1974), Latvijas Mākslas akadēmiju (grafikas nodaļu, 1980)

• Latvijas Mākslinieku savienības biedre (kopš 1983. gada)

• Apbalvojumi: Latvijas gada monēta 2013 (par Šūpuļa monētu), Mākslas akadēmijas balva 2014, saņēmusi Pastariņa prēmiju grāmatu ilustrēšanā, arī Induļa Zeberiņa prēmiju un J. Baltvilka balvu bērnu grāmatu ilustrācijām (par ilustrācijām M. Cielēnas grāmatai Ņau un Murr, 2006), vairākas reizes apbalvota konkursā Skaistākā grāmata (1997, 2001, 2003), nominēta prestižajai pasaules mēroga Hansa Kristiana Andersena balvai (2012), Astridas Lindgrēnes memoriālajai balvai (2013., 2014) u.c.

• Izstādēs piedalās kopš 1979. gada. Personālizstādes: Brīnumainais pasaku dārzs (Rīgā, 2015), Rīgas pasakas (Sanktpēterburgā, 2014), Pilsētas pasakas (Kuldīgā, 2013), Klusuma orķestris (Budapeštā, 2012), Bērnu grāmatu ilustrācijas (Tallinā, Hāpsalā, Rīgā, Liepājā u.c.), personālizstādes Venēcijas Grafikas mākslas augstskolā (1993), Starptautiskajā grafikas centrā Venēcijā (1991), UNESCO centrā Parīzē (1991) u.c. Grupu izstādēs piedalās kopš 1986. gada

• Ilustrācijas grāmatām zīmē kopš 1981. gada, galvenokārt veidojusi ilustrācijas Jura Zvirgzdiņa, Jāņa Baltvilka, Māras Cielēnas un Māra Runguļa darbiem, kopumā radījusi ilustrācijas 32 grāmatām.

Pērn iznāca trīs grāmatas ar Anitas Paegles ilustrācijām – J. Zvirgzdiņš, Miega pasaka (2014) un Ziemas pasaka (2014), J. Baltvilks, Kaķuzirņi un kurmjukārkli (2014). Mākslinieces pirmās ilustrācijas bija A. Upīša grāmatai Vilnīša brauciens uz austrumiem (1981).

• Jāņa Baltvilka latviešu tautasdziesmu izlase grāmatā Ods nokrita no ozola ar Anitas Paegles ilustrācijām pirmo reizi klajā nāca 1990. gadā, pēc tam izdota atkārtoti, kopumā tā pārdota 100 000 eksemplāru

Svarīgākais