APRITĒ: Process baro sevi

Kaspars Teodors Brambergs: «Es jau arī neatšķiru labu mākslu no sliktas. Uz jautājumu: «Kas ir laba māksla?» nemaz nevar atbildēt. Kā var izskaidrot vibrāciju? Kā var izskaidrot dynamis, spraigumu, kustīgumu, mainīgumu?» © F64

«Šoreiz vienkopus salikta smagā artilērija un vieglā kavalērija,» tā mākslinieks Kaspars Teodors Brambergs īsi raksturo savu jaunāko izstādi Straumes. Zīmējumi, kas līdz 20. maijam apskatāma galerijā Daugava.

Ietriekties vieglumā

Mākslinieka Kaspara Teodora Bramberga izstādes Straumes. Zīmējumi centrālais darbs ir Plūsma (The Flow) – 2,70 augsts x 5,65 garš, tas radīts februārī–martā Austrijā, Grācas mākslinieku rezidencē. Rīgā viņš atgriezās 5. aprīlī, līdzi vedot jaunā, topošā cikla Plūsma pirmo gleznu. «Lai gan to tikai nosacīti var saukt par gleznu, drīzāk – par objektu, jo uzgleznots tur nav nekas, viss ir uzbūvēts. Es nezinu, kāpēc mani interesē lielas formas. Vienkārši ir izjūta, ka tieši tik lielā vēzienā es varu pateikt to, ko gribu. Mazākā vienkārši nevaru. Vai Gulbju ezeru var nodejot uz maza galdiņa? Ir lielformāta likumi, ir mazformāta likumi. 2010. gadā es pieslēdzos lielformātam, tas bija kā izaicinājums sev, jo man šķita neinteresants kārtējais simtais nelielais formāts, šķita, ka to fonā ir tik daudz, ka veido šņākoņu.»

Blakus gleznai Plūsma izstādē apskatāmi lielformāta ogles zīmējumi, kas lielākoties tapuši jau iepriekšējos gados. «Iepriekšējā izstādē Dynamis galvenokārt bija izstādīti lieli un tiešā nozīmē smagi darbi, bet šajā izstādē lielākā daļa ir papīra zīmējumi, tātad – viegli. Es biju superpriecīgs par iespēju parādīt zīmējumus, kas līdz šim publiskai apskatei nav bijuši pieejami,» saka mākslinieks. Zīmējumiem viņš pastiprināti pievērsies tieši pagājušajā gadā, jo, kā pats atzīst, bijis nedaudz noguris no formas, kādā iepriekš strādājis. «Es metos virsū papīram. Līdz tam bija smiltis, spaiņi ar masu, kas tiek maisīta ar urbja galā piestiprinātu jaucēju... Piemēram, izstādē Plūsma vienīgā glezna, ko gan grūti nosaukt par gleznu tās klasiskā izpratnē, sver apmēram 400 kilogramu. Sviedru būšana. Baigi smagi. Savukārt papīrs un ogle ir viegli un skaisti. Gribējās ietriekties iekšā vieglumā, gan jau pēc tam metīšos atpakaļ putekļos,» skaidro Kaspars Teodors Brambergs. Mākslinieks ir pārliecināts, ka ar šo gleznu tiek aizsākts jauns cikls Plūsma. «Gleznās varu ieraudzīt sevi, nereti viņas man uzrāda to, kā manī pietrūkst, un es mēģinu tām vilkties līdzi. Mākslinieka radītam darbam jābūt kā špikerim pašam par sevi, un tikai tad ir jēga rakstīt mūziku, veidot filmu, gleznot vai darīt ko citu mākslā, jo tad māksla pašu velk uz priekšu, vien jāprot to špikeri nolasīt. Manas bildes mani audzina.»

Šī izstāde seko uzreiz pēc Purvīša balvas izstādes, kas līdz aprīļa vidum bija skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls, kurā bija aplūkojami astoņu mākslinieku, arī Kaspara Teodora Bramberga, darbi, kuri par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2013. un 2014. gadā bija izvirzīti šai balvai. Iegūstot žūrijas visaugstāko novērtējumu, Purvīša balvu 2015 saņēma mākslinieks Miķelis Fišers, bet, lai arī pirms vairākiem gadiem izvirzīts šai balvai, pirmo reizi Kaspars Teodors Brambergs iekļuva finālistos. «Tas ir brīnišķīgs lokāla mēroga top notikums.

Štrunts par Grand prix, bet iekļūšana fināla astoņniekā ir liels panākums. Man tas ir kā vēl viena zvaigznīte uz uzplečiem, līdz šim lielākā zvaigznīte, ko esmu saņēmis Latvijā. Protams, dzīve man sniegusi dažādas privāta rakstura zvaigznītes, kuras atnākušas gluži nejauši. Radošajā sadzīvē esmu saņēmis zvaigznītes, kuras pasnieguši cilvēki, kas man ļoti simpātiski. Piemēram, kad Ilmārs Blumbergs pasaka labu vārdu vai franču arhitekts, kurš manos darbos jau sen saskatīja potenciālu,» teic Kaspars Teodors Brambergs.

Valsis Latvijā un Francijā

«Es jau visādi mēģināju, bet nesanāca,» saka Kaspars Teodors Brambergs, skaidrojot, kāpēc viņa darbu izstādes Latvijā tikai pēdējos gados ir regulāras. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas mēģinājis uzsākt sadarbību ar galeriju Māksla XO, tur sarīkotas divas izstādes 2001. un 2003. gadā, bet ilgstošs «valsis neizdevās». Pēc tam mākslinieks vairāk strādājis Francijā, tur rīkotas arī personālizstādes, bet Rīgā viņa darbi bija redzami vien grupu izstādēs. «Tikai kapā uz priekšu. Kamēr apdomā, kamēr darbnīcā kļūdies simt reižu,

eksperimentē, aizņemies, atmet, atrodi pielietojumu materiāliem... Domā un taisi savas lietas, un ceļš pašķiras, iespējas atnāk. Jo process baro sevi. Var jau būt, ka dzīves laikā apaudz ar baktērijām pozitīvā ziņā, katram savā laikā atnāk sakāmais. Pirms tam bija ne šis, ne tas. Var jau būt, ka man īsti nebija ko teikt. Nekas, pastrādāju. Kādā brīdī to vairs nevar noslēpt, īstais brīdis pienāk,» domā Kaspars Teodors Brambergs. Pēc turpat desmit gadu klusēšanas mākslas vidē Latvijā viņa personālizstāde galerijā D-FAB tika nominēta Purvīša balvai 2009/2010.

Par Francijas periodu savā mākslinieka karjerā viņš ir lakonisks: «Ja iespēju nav šajā sētā, ir jāmeklē citā. Un viss tā likumsakarīgi saskrūvējās, ka notika. Klusēšanas periodā Latvijā man bija sava publika Parīzē, kas laiku pa laikam nopirka kādu manu bildi, un tas neļāva iekrist galīgā izmisumā. Pasaule taču ir milzīga. Vienubrīd man bija pat aktuāls jautājums par pārcelšanos uz dzīvi Francijā, taču tas jau vairs nesaucas «emigrēšana», bet «profesionāls komandējums uz nenoteiktu laiku». Nupat biju Austrijā divus mēnešus, labprāt tur būtu pavadījis ilgāku laiku, ar to gribu teikt – kamēr ir kur strādāt, kamēr ir iespējas, kamēr iedvesmo apkārtējā vide un cilvēki, būtībā ir vienalga, kur strādāt. Ja iespēju nav te, ir citur. Un normāli dzīvot var arī trūkumā, galvenais – dzīvot mākslinieka cienīgu dzīvi. Katrā posmā kaut kas ir jāiztur, tā membrāna ir jāizspiež.»

Mākslinieks neslēpj, ka labprāt būtu palicis Francijā, bet «kampiens nebija tik pārliecinošs, lai uztaisītu lēcienu kādā nopietnā mākslas projektā. Diemžēl tur bija tikai tirgošanās ar darbiem, bet mani tā interesē par tik, par cik, savukārt Latvijā man bija iespēja taisīt mākslas projektus. Lai ieietu mākslas vidē Francijā, tur ir jāīrē darbnīca, tā jāpārvērš par ofisu jeb stratēģisku punktu, no kura organizēt savu karjeru. Gribēju ierīkot darbnīcu pārsimt kilometru no Parīzes, bet līdz tam netiku, lai gan pat mēģināju – izbraukāju Franciju, paskatījos, cik skaisti tur ir, bet sapratu, ka resursi lēnām beidzas, ka atlicis tik, lai tiktu līdz Rīgai un te kaut ko labu paveiktu. Turklāt tas vēl bija periods, kad es kā mākslinieks vēl tikai meklēju, viss bija it kā pasviests gaisā. Tādēļ es nepārdzīvoju, ka notika tā, kā notika. Nojautu, ka pašam ir vēl liels darbs priekšā. Es to zemi elpoju un pētīju, tur esot, es atkratījos no daudziem patruliem stereotipiem, un labi, ka tāds periods bijis, kas iemācījis nepieķerties vienai izpratnei par lietām, arī komunikācijas modeļiem.»

Neizplūst miglā

Kaspars Teodors Brambergs atceras, ka studiju laikos strādājis dažādus darbus, piemēram, maketējis žurnālus, taisījis etiķetes, bet rezultātā sapratis, ka iztikšanas darbi traucē mākslai, jo «visa operatīvā atmiņa aizņemta ar etiķetēm». Šobrīd viņš varot izdzīvot no mākslas vien, bet par to, kas būs tālāk, nekādas nojausmas nav.

Tagad viņš ar smaidu atceras, kā savulaik izmests no studijām Mākslas akadēmijā, jo pārāk aizrāvies ar «dzīves prozu – naudas pelnīšanu, taisot dažādus projektus poligrāfijā», un nav atlicis laika mācību darbiem. Pēc dažu gadu pauzes studijas tomēr pabeidzis, bet jau par maksu, un rezultātā gandrīz visu nopelnīto nācies atdot kā mācību maksu. «Protams, labi, ka tā notika ar mani. Otrais periods akadēmijā iemācīja attieksmi pret darbu, un apjausmu, ka mākslai vajag veltīt laiku. Profesoru tik bieži atkārtotā frāze: «Tu esi mākslinieks» mobilizē satrauktu prātu, kas šaudās un grib gan mākslu, gan taisīt etiķetes. Man itin viegli ir izplūst miglā, darīt viskautko, jo mani daudz kas interesē, bet tieši otrais piegājiens akadēmijā man palīdzēja savākties no nekādības un palikt uz sliedēm, tieši attieksme pret mākslu bija mans lielākais ieguvums, jo jautājumu – vai es vispār gribu būt mākslā – es sev neuzdevu.»

Kaspars Teodors Brambergs

• Mākslinieks

• Dzimis 1974. gadā

• Precējies

• Absolvējis Latvijas Mākslas Akadēmijas glezniecības nodaļu (2000)

• Personālizstādes: Straumes (galerija Daugava, Rīga, 2015), Dynamis (Kultūras un mākslas projekts Noass/galerija Betanovuss, Rīga, 2014), arhitektu birojs DL2A (Parīze, 2012, 2013), Mākslas centrs Totaldobže (Rīga, 2011), galerija D-FAB (Rīga, 2010), galerija UHDE international (Tulūza, 2005), galerija Māksla XO (2001, 2003). Grupas izstādēs piedalās kopš 2001. gada, darbi izstādīti Latvijā, Čehijā, Francijā, Vācijā, Igaunijā, ASV u.c. Jaunākā no tām – Purvīša balvas astoņu finālistu izstāde (Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zāle Arsenāls, 2015)

• Apbalvojumi un nominācijas: Dienas Gada balva kultūrā 2010, nominācija Purvīša balvai 2009/2010, nominācija Purvīša balvai 2014/2015 (arī šīs balvas fināla astoņniekam)

• Darba pieredze: Aigara Sparāna arhitektu birojs 5. Avēnija, Rīgas Viļņi, apgāds Jāņa Sēta, dizaina aģentūra DEPO

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.