APRITE: Barišņikova pārnēsājamie draugi

Mihails Barišņikovs dzimis Rīgā, te sācis apgūt baletu – ar to parasti lepojas rīdzinieki. Uz Baltā nama skatuves pēdējo reizi viņš bija redzams 2009. gadā, kad tika atklāta Barišņikova un Anas Lagunas Eiropas tūre, kurā abi leģendārie mākslinieki uzstājās mūsdienu deju vakarā Trīs solo un duets. Savukārt 2006. gadā LNO bija aplūkojama Mihaila Barišņikova fotoizstāde Moment in Time, kurā bija eksponēti laika posmā no 1982. gada līdz 2004. gadam tapušie Barišņikova darbi © Publicitātes foto: Annie LEIBOVITZ

No rītdienas, 16. maija, Mākslas muzejā Rīgas birža apskatāma Mihaila Barišņikova kolekcijas izstāde Māksla man līdzās. Uz Rīgu atvesta gandrīz visa Rīgā dzimušā baletdejotāja mākslas darbu kolekcija, arī pats tās īpašnieks kopā ar dēlu ieradies uz tās atklāšanu, tomēr publikai un presei nebūs pieejams. «Tāda ir viņa vēlme, mēs to respektējam,» saka izstādes organizētāja – Laikmetīgās mākslas centra kim? pārstāve Zane Onckule.

«Kolekcija ir spilgts intelekta, kompetences un intuīcijas apliecinājums. Viena no būtiskākajām kolekcijas iezīmēm ir darbu stilistiskā dažādība: tajā pārstāvēts gan reālisms, gan impresionisms, gan arī vēlākie virzieni, piemēram, sirreālisms, kā arī daži teātra, scenogrāfijas un kostīmu mākslas darbi. Šobrīd kolekcijā, kas raksturojama kā eklektiska un personiska, ir vairāk nekā simts darbu, par kuru kopsaucēju uzskatāma kustība, balets,» stāsta Zane Onckule.

Barišņikova kolekcijas sākums meklējams 1975. gada ziemā Parīzē, kad viņš iemaldījies Proscenium galerijā. «Galerijas sienas greznoja Kristiāna Berāra, Žana Kokto, Leonoras Finī, Leona Baksta un citu slavenu autoru skices izrāžu kostīmiem un scenogrāfijai. Es zināju viņu vārdus no skolas laikiem un biju redzējis viņu darbu reprodukcijas, bet nekad – tik tuvu, un pieejamus iegādei. Es izgāju no galerijas, apreibis no sajūsmas, pasitis padusē Kokto Sergeja Djagiļeva portretu un Berāra skici Džordža Balancina Mocartiānai. Viesnīcā es tos izsaiņoju un noliku uz rakstāmgalda, jutos kā lepns tēvs. Šķiet, man pagāja nedēļas, skatoties uz šiem zīmējumiem un cenšoties aptvert faktu, ka tie patiešām pieder man. Tā sākās mana ilggadējā aizraušanās – es nesaukšu to par kolekcionēšanu, bet gan drīzāk par sekošanu impulsam piepildīt telpu sev apkārt ar attēliem, kuri ir saistīti ar deju un teātri, attēliem, kas uzbur pasauli, kurā es jūtos viskomfortablāk. Laikam ejot, es pievienoju darbus no Londonas, Ņujorkas, Berlīnes, Helsinkiem, Dienvidamerikas – no tām vietām, kur tobrīd atrados. Mākslas darbi man bija gluži kā pārnēsājami draugi. Tie tika sasaiņoti un izsaiņoti līdz ar katru nākamo dzīvesvietas adreses maiņu. Reizēm daži tā arī netika laukā no burbuļplēves, taču, ja vismaz ducis bija piekārti pie sienas vispārējai apbrīnošanai, es spēju atpūsties un justies kā mājās,» tā par savas kolekcijas tapšanu un izmantošanu raksta Mihails Barišņikovs.

Rīgā būs apskatāmi 105 darbi, pirmo reizi šī kolekcija apskatei bija izlikta 2012. gadā Ņujorkas galerijā ABA, bet 2013. gadā – Maskavas Puškina muzejā. Pēc tam Barišņikovs šo kolekciju uzdāvināja paša 2005. gadā dibinātajai organizācijai – Barišņikova Mākslas centram (BMC), kurā viņš darbojas kā mākslinieciskais vadītājs. 16. maijā pulksten 13 organizatori aicina uz tikšanos ar Barišņikova Mākslas centra direktori Džordžiānu Piketu Mākslas muzeja Rīgas birža konferenču zālē.

Interesanti, ka pirmo darbu Barišņikovs iegādājies tikai gadu pēc «neatgriešanās PSRS». Milzīga daļa kolekcijā esošo darbu, ko pats Barišņikovs dēvē par «sekošanu impulsam», kas vākta kopā bez «ģenerālās idejas», ir krievu emigrācijas pārstāvju radīti. Mākslinieka liktenis emigrācijā ir šīs izstādes visilgākā pēcgarša.

Mihails BARIŠŅIKOVS

  • Baletdejotājs, horeogrāfs
  • Dzimis 1948. gada 27. janvārī Rīgā mājsaimnieces un uz Latviju dienestā nosūtītā oficiera ģimenē
  • Precējies, četri bērni – Aleksandra (1981), Pīters (1989), Anna (1992), Sofija (1994)
  • Mācījies Rīgas 22. vidusskolā, Rīgas horeogrāfijas vidusskolā (pedagogi – Juris Kaprālis un Valentīns Bļinovs), absolvējis Ļeņingradas horeogrāfijas (Aleksandra Puškina klasi, pie šī pedagoga bija mācījies arī Rūdolfs Nurijevs)
  • Strādājis Kirova operas un baleta teātrī, Ļeņingradas operas un baleta teātrī (1969–1974)
  • 1974. gadā Lielā teātra viesizrāžu laikā Kanādā no sava sena paziņas Aleksandra Minca saņēmis piedāvājumu kļūt par Amerikas Baleta teātra solistu (1974–1978), vēlāk kļuvis tā direktors un baletmeistars (1980–1989)
  • No 1990. līdz 2002. gadam Barišņikovs bijis sadarbībā ar horeogrāfu Marku Morisu dibinātā White Oak Dance Project vadītājs un dejotājs
  • Patlaban Barišņikovs lielāko daļu laika velta Barišņikova Mākslas centra aktivitātēm.
  • Starp mākslinieka nesenajiem apbalvojumiem ir Kenedija centra Atzinības balva, Nacionālā Goda medaļa, Commonwealth Award, The Chubb Fellowship un Džeroma Robinsa balva
  • Nominēts ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars



Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.