Ginta Gerharde-Upeniece. 20. gadsimta portrets ar izteiksmi

© Dmitrijs Suļžics, F64 Photo Agency

Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, līdz 2019. gada 24. februārim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāma izstāde Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme. Projekts norisināsies vienlaikus trīs vietās – LNMM galvenajā ēkā, izstāžu zālē Arsenāls un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. Neatkarīgā uz sarunu aicināja šīs izstādes kuratori, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāju Gintu Gerhardi-Upenieci.

- Sagaidot Latvijas valsts simtgadi, LNMM ilgākā laika posmā rīkoja vairākas izstādes, bet kāpēc noslēdzošā ir veltīta portretam? Vai tā ir konceptuāla pozicionēšanās uz to, ka valstiskumā galvenais ir cilvēks, jo varēja jau būt arī cits, ja tā var teikt, galvenais objekts, un noslēdzošā izstāde varēja būt veltīta, piemēram, ainavai.

- Varēja būt ainava, klusā daba un tamlīdzīgi, bet šīs izstādes sākums meklējams Rundāles pils muzejā. Šī izstāde netiešā veidā ir epilogs un vienlaikus turpinājums portreta mākslai veltītajai triloģijai Rundāles pilī, kurā tika sarīkotas trīs izstādes, veltītas portretam - 17., 18. un 19. gadsimta portretam, tās notika attiecīgi 1986. gadā, 1997. gadā un 2008. gadā. Starp tām bija 11 gadu intervāls, kad arī tika veikts nopietns zinātniskais darbs. Kad notika izstāde par 19. gadsimta portretu Latvijā, Imants Lancmanis teica, ka nu stafeti nodod mums, jo tieši LNMM glabājas 20. gadsimtā radītie darbi. Kopš tā laika plānotas un rīkotas daudzas izstādes, un vienmēr atcerējāmies ideju par portretu izstādi, tomēr tā visu laiku tika atlikta. Tāda ir šīs izstādes priekšvēsture. Būtiski arī tas, ka simtgades projekta ietvaros bija arī plašākas finansiālās iespējas.

Ja 17. gadsimtu pārstāvēja tikai 35 darbi, šoreiz, protams, bija jāatlasa darbi no daudz lielāka apjoma. 19. gadsimtā apstākļi bija portreta žanram labvēlīgi, un tapušie darbi ir pamatā apzināti, bet 20. gadsimtā portrejas ir radītas neiedomājami lielā daudzumā, tās atrodas gan muzeju krājumos, gan privātās kolekcijās, gan personiskajos arhīvos, daļa no tām iznīcinātas kara laikā, aizvestas līdzi trimdā vai neatgriezeniski zudušas. Portretus dažādās tehnikās veidojuši ļoti daudzi mākslinieki, bet ne visus varam raksturot kā minētā žanra meistarus. Vienlaikus izstāde izvirza jautājumu par portreta žanra statusu 20. gadsimtā un tā saistību ar šodienu.

- Līdz ar izstādi klajā nācis arī ļoti apjomīgs izdevums.

- Ļoti būtiski, ka izdevniecība Neputns apņēmās veidot šādu izdevumu, jo no daudziem pētniekiem bija jāsavāc kopā pētnieciski raksti. Profesors Eduards Kļaviņš pievērsās portreta stilistikai un attīstībai 20. gadsimta sākumā, savukārt Pēteris Bankovskis - 20. gadsimta 2. pusei. Dace Lamberga rakstīja par mākslinieku pašportretu. Savulaik Imants Lancmanis rakstīja par zudušajiem portretiem 19. gadsimtā, un arī 20. gadsimts nav bijis žēlīgs pret mākslas darbiem, tieši otrādi - daudz kas nav saglabājies. Par zudušajiem portretiem speciālists ir Jānis Kalnačs, kuram jau bija iznākusi grāmata par izlaupīšanām. Vēsture un latviešu situācija 20. gadsimtā ir bijusi tāda, ka mēs nevarējām krāt, krāt un glabāt, bet mums kari ir daudz ko atņēmuši, bet ne tikai kari, arī izrēķināšanās, dzīvokļu izlaupīšanas... Izstādē ir apskatāma video prezentācija - dažādas liecības arhīvos vai presē, kas fiksējušas tādu darbu esamību, kas šobrīd vairs nav atrodami. Piemēram, Kārļa Ulmaņa portreti padomju laikā bija slēpjami, iznīcināmi, pārgleznojami... Tomēr visādi brīnumi jau notiek, jo ik pa laikam arī atrodas kāds darbs. Jāpiemin arī Inta Pujāte un Laima Slava - viņas rakstīja par fotogrāfiju, attiecīgi 20. gadsimta pirmajā un otrajā pusē.

- Kāpēc aicinājāt rakstnieku Māri Bērziņu īpaši šai izstādei rakstīt eseju?

- Varējām jau iet uz arhīviem, meklēt citātus, rakstnieku aprakstus, bet uzskatījām, ka šai izstādei labāks būs laikmetīgs literārs darbs. Savulaik jau Marsels Prusts ir radījis vārdos izteiktus portretus, kas veltīti mākslai. Māra Bērziņa eseja Sejas izteiksme savdabīgi atklāj portreta būtību caur cilvēku - slavenību, radošu personību vai vienkāršu latviešu tautas pārstāvju - pieredzi. Autors vēro laikmetu un mūs pašus gan no pietuvināta, gan distancēta skatpunkta, ir filozofiski paskatījies uz mums 20. gadsimtā.

Gan eseja, gan izstāde kopumā uzdod jautājumu - vai sejas izteiksme parāda būtību? Piemēram, ļoti daudzos padomju laikā tapušos darbos attēlotas smaidīgas sejas, kuras neizsaka ne cilvēka būtību, ne to laikmetu. Un tas ir viens no paradoksiem un traģikām vienlaikus - mēs dzīvojām dubultas dzīves.

- Kāpēc izstāde, kas sākas ar 1900. gadu, nebeidzas ar 20. gadsimta beigām?

- Viens arguments - izstādes, ja tā var teikt, saņemtais idejiskais stafetes kociņš paredzēja sākt ar 20. gadsimta sākumu, parādīt arī laiku pirms Latvijas valsts pasludināšanas. Turklāt tas Latvijas mākslā ir būtisks periods - uzcēla mākslas muzeju, sāka darboties pirmie profesionālie latviešu mākslinieki, un arī Rīga līdz Pirmajam pasaules karam bija pilnīgi cita pilsēta. Teorētiski izstāde bija jānoslēdz ar 2000. gadu, bet deviņdesmitie gadi portretā bija... Hronoloģiski izstādei bija jāfinišē, bet nebija finiša sajūtas, jo padomju laikā portreti bija ar noteiktu uzdevumu, tie bija zaudējuši spriedzi, un izstādei it kā nebija beigu... Izstādi paplašinājām par vienu desmitgadi jau 21. gadsimtā, kurā portrets nepazūd, tikai nokāpj no podestiem, diversificējas dažādos veidos, ir atraktīvs...

- Lai gan izstāde ir ļoti apjomīga, visticamāk, tai bija grūti atlasīt darbus. Kas bija prioritāte - darba kvalitāte, darba autors, attēlojamais objekts?

- Tā patiešām bija liela problēma - milzīgais darbu skaits. Jautājums, protams, bija par izvēli, un to veica atbildīgie par attiecīgās kolekcijas glabāšanu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Trīs lietas bija svarīgas. Visupirms svarīgs bija mākslinieks, jo ir mākslinieki - portretisti, un ir mākslinieki, kas tādi nekad nav bijuši, piemēram, Vilhelms Purvītis. Tomēr svarīgas bija ne tikai portreta mākslinieciskās kvalitātes vien, jo, piemēram, vēstures muzejos arī ir glezniecības un grafikas kolekcijas, un nav būtiski, vai tos radījis mākslinieks portretists, svarīga ir atainotā personība, kas svarīga vēsturē. Neesam atmetuši arī pašportretus un mākslinieku sievas, sabiedrībā zināmas personas. Trešais būtiskais arguments bija laikmets, kuram pieder konkrētais darbs.

Lai gan daudzi darbi, lai arī pārstāv konkrētu periodu, ir pāri laikam. Piemēram, Jāņa Pauļuka pagājušā gadsimta vidū radītie darbi nav socreālisma darbi, tie ir, ja tā var teikt, ārpus laika, un tajā pašā laikā ir radīti darbi, kas spilgti raksturo un pārstāv konkrētu periodu - staļinismu, Hruščova atkusni, respektīvi, arī tolaik bija mākslinieki, kas ir ārpus rāmjiem un absolūti neierakstās noteikumos, bet ir tādi, kas cītīgi pilda visus pasūtījumus, Ļeņinus, Staļinus... Pirmā pasaules kara un arī Otrā pasaules kara laikā portretos absolūti nav redzams, kas notiek reālajā dzīvē, - ir intīma vide, noslēgta no ārpasaules, klusināta un personīga, zināma veida distancēšanās no reālās situācijas, iespējams, bēgšana, bet tā ir saprotama. Savukārt, ja skatāmies deviņdesmitajos gados tapušus darbus, tajos ir pausta ne tikai portretiskā līdzība, darbos mākslinieki ir gribējuši kaut ko pateikt par 90. gadiem, paust savu iekšējo attieksmi pret konkrēto personu, kas attēlota.

Izstāde parāda 20. gadsimtu kā aizejošo simtgadi - kā laiku, kurā tapa un veidojās, tika zaudēta un vēlreiz atjaunota Latvijas valsts. Tā raksturo laikmetu, kurā personības, neskatoties uz šķēršļiem un kolīzijām, ieguldīja savu pieredzi un spēcīgo intelektuālo un radošo potenciālu.

Ekspozīcijas pieturpunkti ir desmit sadaļas kā atsauces uz būtiskiem periodiem Latvijas vēsturē un kultūrā, ko lietojam kā atslēgvārdus, lai skaidrotu konkrēto darbu laikmeta kontekstā. Izstādes sadaļas - vienas vēstures ķēdes posmi - nav ierobežoti nogriežņi, bet uztverami tikai kā pieturzīmes, atskaites punkti laikā, kas veido ekspozīcijas skaidrojošo fonu.

Svarīgākais