Arsenālā skatāma izstāde "Pie Dzintara jūras"

Vakar, 29. aprīlī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (Vecrīgā, Torņa ielā 1) atklāta 1990.–2010. gadu Latvijas mākslas izstāde no muzeja krājuma „Pie Dzintara jūras”.

Izstāde „Pie Dzintara jūras”, kas apskatāma līdz 26. jūnijam, veidota no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas pēdējo divu dekāžu mākslas darbiem. Tās nosaukums ņemts no Daces Lielās 1995. gada gleznas, kurā uz svina pelēkas jūras fona eksponējas trīs vīri smokingos. Viņu iznesīgā stāja, platos smaidos atrieztie zobi un priecīgie viepļi demonstrē pašapmierinātību un nekaunību. Māksliniecei šajos trijos, iespējams, reālajos personāžos izdevies fiksēt deviņdesmito gadu smalko aprindu sabiedrības portretu, kad jauno ekonomisko iespēju kriminālo tehnoloģiju piepratēji kļuva par cienījamiem cilvēkiem, sabiedrības krējumu, vienlaikus izceļoties ar provinciālu ārišķību, lielummāniju un bezgaumību. „Toreiz tika rīkotas smalkas balles, uz kurām brauca īrētos smokingos,” komentē māksliniece. Kā noprotams, izstāde vēlas parādīt laikmetu, atjaunotās, neatkarīgās Latvijas laiku.

1990.–2010. gadi ir arī vesels laikmets Eiropas un pasaules vēsturē, tam radušies apzīmējumi „pēc mūra”, „postpadomju”, „postkoloniālais”, „pēc 11. septembra”, „globālā terorisma”, „pasaules ekonomiskās krīzes” un citi. Atskatoties uz to, vērtīgi liekas arī mākslā sameklēt liecības par šo izmaiņu un kataklizmu periodu, tomēr latvietim un tātad arī latviešu māksliniekam tipiskāk ir dzīvot pie savas Dzintara jūras un gremdēties pašam sevī, lai notiek kas notikdams. Tādējādi Latvijā labi zināmās šlāgerdziesmas nosaukums šādas izstādes titulā ietver arī ironiju par apdziedāto ģeogrāfiskā novietojuma eksistenciālo nolemtību, kas izpaužas tādā mentālā mērījumā kā tautas raksturs.

Veidojot emocionālus un sociāli aktīvus diskursus, izstādi ievada divas konfrontētas tēmas: 1) etnocentriska kosmoloģija ar jūras sajūtu un simboliski tautisku mitoloģiju, 2) kritiski darbi ar politisku ievirzi. Deviņdesmitie mākslā pēc astoņdesmito sociālpolitiskās aktivitātes muzeja kolekcijā parādās kā atplūdu laiks, kur jaunais attiecībā pret padomju periodu galvenokārt redzams savlaicīgi neizdzīvotajā abstraktās mākslas periodā, brīvas ekspresijas izpaudumos, postmodernos citātos un dažos konceptuālisma paraugos. Instalāciju uzvaras gājiens deviņdesmitajos muzeja kolekcijā nedominē, joprojām galveno lomu atstājot tradicionālajiem medijiem. Pirmā postpadomju dekāde pagāja bez finansējuma kolekciju papildināšanai, šajā periodā muzeja kolekciju galvenokārt papildināja mākslinieku dāvinājumi. Situācija uzlabojās, kad 2002. gadā Valsts kultūrkapitāla fondā tika izveidota mērķprogramma „Nacionālas nozīmes projekti akreditētajos muzejos”, kas deva iespēju, kaut arī nepietiekoši, tomēr pretendēt uz līdzekļiem kolekciju papildināšanai. Ar 2010. gadu šī programma vairs nepastāv.

Latvijas mākslā pēdējo divdesmit gadu laikā notikušas tādas pārmaiņas, kādas Rietumu pasaule secīgi izdzīvoja visa 20. gadsimta garumā. Finansiāli noplicinātajā periodā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā šos gadus izdevies saglabāt ap 700 mākslas darbos (ja tajos neiekļaujam Borisa Bērziņa daudzskaitlīgo sava mākslas mantojuma novēlējumu muzejam). Piemēram, 20. gadsimta septiņdesmitajos gados šāds mākslas darbu skaits tika iepirkts pāris gadu laikā! Tas liek kā katastrofālu vērtēt atjaunotās Latvijas valsts politiku Nacionālā muzeju krājuma papildināšanā, kad laikmeta tendenču un mākslas izcilību pārstāvniecība ir nepietiekama.

Ņemot vērā kolekcijas iespējas, izstāde fokusējas vairāk uz jauno, kas ienāca postpadomju Latvijā, lai arī revolucionārās izmaiņas mediju hierarhijā tā atspoguļot nevar. Tradicionāli visvairāk tiek rādīta glezniecība, kas proporcionāli arī pārsvarā iegūta šajos gados. Arsenāla zālēs iespējams izstādīt 20% (t.i. aptuveni 150 darbus) no kolekcijas kopējā apjoma. Pēc deviņdesmito gadu abstrakciju un instalāciju ēras 21. gadsimtā māksliniekiem saistošas kļuva jaunā figuratīvisma tendences. Līdzās spilgtiem šī gadsimta sākuma gleznotājiem – Andrim Eglītim, Jānim Avotiņam, Ērikam Apaļajam, Otto Zitmanim, Andrim Vītoliņam, Daigai Krūzei, Ritumam Ivanovam, Tatjanai Krivenkovai u.c. – joprojām sistemātiski strādāja MEISTARI – Boriss Bērziņš, Edvards Grūbe, Inta Celmiņa, Džemma Skulme, Maija Tabaka, Ilmārs Blumbergs, Helēna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons, Ieva Iltnere, Ģirts Muižnieks, Kaspars Zariņš, Frančeska Kirke u.c., kā arī konceptuālisti – Leonards Laganovskis, Kristaps Ģelzis, Andris Breže, Oļegs Tillbergs, Sarmīte Māliņa.

Veidojot no šiem darbiem dialogus, respektējot sajūtu un veidu, kādā Latvijas mākslinieks runā par sevi un savu laikmetu, rodas ainava ar abstrakcijām, dīvainiem cilvēkiem un simboliskiem zemtekstiem, no kuriem gribas uzsvērt divus Borisa Bērziņa 1997. gadā gleznotus metus nekad neuzaustiem gobelēniem „Dzimtbūšanas laiks Latvijā” un „Cīņa par Baltiju”. Šo darbu pārlaicīgums pārsteidzošā kārtā veco gadsimtu tēmās liek ieraudzīt saistību ar šodienas politisko un ekonomisko verdzību, kuru kā sev pierastu lietu spēj pieņemt dzimtbūšanas gēna ģenētiskais mantinieks pie Dzintara jūras.