Šovakar Latvijas Nacionālajā operā (LNO) iestudējumā Bohēma pie diriģenta pults būs latviešu diriģents Ilmārs Lapiņš, kurš mūsu operā pēdējo reizi diriģējis pirms 27 gadiem. Opera Bohēma vienlaikus būs arī viņa 70. dzimšanas dienas jubilejas izrāde.
Šīs sezonas pēdējā Džakomo Pučīni operas Bohēma izrāde būs īpaša – Mimī lomu dziedās Inga Kalna, un tā būs pirmā reize, kad diriģents Ilmārs Lapiņš uzstāsies kopā ar mūsu izcilo soprānu. «Mēs bijām sastapušies opermūzikas svētkos Siguldā, abi pārrunājām, ka būtu labi kādreiz arī kopā muzicēt, bet līdz šim tas nebija izdevies. Ilga Kalna ir pasaules līmeņa māksliniece,» saka Ilmārs Lapiņš, un par šo iespēju viņš pasakās LNO jaunajai vadībai – valdes priekšsēdētājam Zigmaram Liepiņam un galvenajam diriģentam Mārtiņam Ozoliņam, kas izteikuši piedāvājumu diriģentam uzstāties Rīgas Baltajā namā. «Operu Bohēma es esmu diriģējis tikai vienu reizi un ļoti sen – 1973. gadā,» atklāj diriģents, liekot noprast, ka piedāvājums uzstāties dzimtajā pilsētā no viņa prasījis gana lielus resursus, lai sagatavotos. «Ir diriģenti, kuri jau pēc 50 gadu vecuma strādā ar saekonomēto materiālu, bet man tas šķiet gauži bēdīgi. Lai arī nezinu, kad un vai vispār kādreiz diriģēšu Bohēmu, ieguldītais darbs ir tā vērts,» saka Ilmārs Lapiņš, kurš iepriekšējo reizi LNO diriģējis 1987. gadā. «Kad 18 gadu vecumā no Rīgas aizbraucu, lai studētu Krievijā, biju pārliecināts, ka pēc studijām atgriezīšos, bet nu jāsaka, ka savā dzimtenē esmu diriģējis vien 11 reižu, no tām – piecas reizes operā, filharmonijas zālē – divas reizes un Dzintaru koncertzālē – četras, no kurām divas – orķestri no Sibīrijas. Tāda ir dzīve,» nosaka Ilmārs Lapiņš, kurš savas karjeras laikā ir strādājis daudzās pilsētās – Ufā, Tomskā, Sverdlovskā, Mostarā, Vīnē, Jaroslavļā, Klaipēdā, Belgradā, Veronā, Maskavā un citviet.
Šobrīd Ilmārs Lapiņš ir Krievijas Irkutskas apgabala filharmonijas Gubernatora orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents, šos pienākumus uzņēmies pirms pieciem gadiem. Mūziķis atzīst, ka mantojumā saņēmis lielisku un brīnišķīgu orķestri, «kā Dieva dāvanu», un šo gadu laikā mēģina arvien to vēl uzlabot. «Orķestrī vācu kopā vislabākos mūziķus, ko vien varu dabūt. Un man pašlaik ir ļoti cienījams orķestris, daudzi ir Eiropas klases mūziķi,» uzskata orķestra mākslinieciskais vadītājs. Uz jautājumu, kā viņam izdodas mūziķus motivēt, lai viņi dotos strādāt tālu no metropoles, un kuras no klasiskajām motivācijām – slavu, varu vai naudu – viņš izmanto, diriģents nosaka: «Ir vēl viena motivācija – mūzikas mīlestība. Domāju, ka šajā pragmatiskajā laikmetā cilvēki ir izslāpuši pēc estētiska pārdzīvojuma, un mūzika tādu var sniegt.»
Uz Latviju diriģents braucot apmēram reizi gadā, kad te notiekot atlases kārta Baltijas valstu un Baltkrievijas operas solistiem Belvederas konkursam. «Ko lai es te daru? Pat no dzīvokļa mani izmeta 2002. gadā, kad nomira mana mamma. Pērnvasar mūžībā aizgāja mana māsa Ināra Rudaka, kas dzīvoja Kauguros un pie kuras parasti paliku, kad atbraucu uz Latviju. Par karjeras beigšanu es nemaz nedomāju, jo, ja vairs nestrādāšu, man būs jāiet nespējnieku namā, jo man nav, kur dzīvot,» saka Latvijas pilsonis, arī Austrijas goda pilsonis. «Par nākotni es nedomāju, jo – ir bezjēdzīgi to darīt. Savulaik, 1990.–1991. gadā, es strādāju Dienvidslāvijā, man pat vajadzēja braukt šo valsti pārstāvēt Amerikas Savienotajās Valstīs, bet sākās karš...» atceras Ilmārs Lapiņš. Šobrīd viņš ir tālu prom no nemierīgiem rajoniem, taču tuvu Ķīnai. «Un to es jūtu uz savas ādas. Manai ģimenei tika īrēta daļa savrupnama Irkutskas centrā, gubernatora vietnieks pat gribēja to nopirkt diriģenta vajadzībām, bet neizdevās, jo ēka ir 19. gadsimta arhitektūras piemineklis. Tomēr šo ēku nesen nopirka viens ķīnietis... Pasaule mainās.»
Notikumiem dzimtenē viņš sekojot līdzi, izmantojot internetu, bet ar saviem bērniem un mazbērniem sazinās, izmantojot skaipu. «Satiekamies Eiropā, Vīnē,» smaidot nosaka Ilmārs Lapiņš. «Meita Elga dzīvo Meksikā, viņa ir bagāta cilvēka sieva, audzina trīs bērnus – Uldi, Elgitu un Emīliju, dēls Arturs dzīvo ASV, vēl nav precējies un strādā datoru jomā. Dēls visu laiku bija Eiropā, pēdējo reizi tikāmies ap Ziemassvētkiem Berlīnē.»