Gaudiņš: Teātrim jābūt templim, nevis fabrikai
Sestdien, 26. jūlijā, aktierim Pēterim Gaudiņam apritēs sešdesmit gadu. No tiem četrdesmit gadus viņš spēlē uz Dailes teātra skatuves. Par Džimu pagājušās sezonas izrādē Slazdā Pēteris Gaudiņš nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris otrā plāna lomā, un šķiet neticami, ka tā viņam ir pirmā nominācija kā aktierim.
Kad jautāju, vai svinēs jubileju, atbild noliedzoši – laikam būs Čehijā. Uz šo valsti Pēteris Gaudiņš brauc kā gids jau daudzus gadus. «No vienas puses, tā ir piepelnīšanās, bet, no otras, – man arī patīk,» viņš atzīst. Bet sarunu sākām par gadiem.
– Krievu aktieris Ļevs Durovs brīnišķīgi komentēja savus sešdesmit gadus. Uz jautājumu: «Kā dzīve?», atbildēja: «Pagājusi...»
– Tiešām tāda izjūta?
– Bikiņ jau ir. Mazliet veselības problēmas, vairs meitenes uz skatuves cilāt nevaru. (Smejas.) Kā Bernards Šovs teica: «Vecums ir cūcība.» Tā tas ir.
– Un uz Dailes teātra skatuves esat jau četrdesmit gadu.
– Varētu būt, es pat īsti neatceros...
– Tātad gadus neskaitāt.
– Nē, un ir problēmas, kad jāatceras, kurā gadā kas filmēts. Dažreiz skatos kādu filmu un ir milzīgs izbrīns, jo pēkšņi ieraugu sevi. Toreiz jau filmu bija padaudz. Tas bija labs veids, kā piepelnīties. Pat ja vasarā nebija kāda laba lielā loma, labāk paņēma divas mazas, jo naudas ziņā iznāca vairāk.Man tā īpaši ar krievu kino nav veicies. Varbūt pusotra jēdzīga loma ārpus Latvijas ir.
– Interneta enciklopēdijā Teatrkino.ru jūs var atrast sadaļā «padomju aktieri».
– Jā, jā, viņi manus darbus cītīgi uzskaita. Ja ko vajag, varu tur ieskatīties, viņi zina labāk par mani.
– Tur cilvēki raksta, atceras jūsu kino lomas, apsveic dzimšanās dienā.
– Jā, tas mani pārsteidza. Daudzi mani atceras pēc Aivenho (Balāde par drosmīgo bruņinieku Aivenho). Tā pilnīgi noteikti nav mana labākā loma. Vai dieniņ, ja tā paskaita, ar kuriem krievu aktieriem esmu kopā filmējies... Ar to pašu Durovu, Džigarhanjanu, Mihalkovu, Kuravļovu, Demidovu, pat ar Gurčenko vienā filmā! Bet nu tā nebija viņas labākā filma, pilnīgi noteikti.
Esmu pateicīgs Rīgas kinostudijas režisoriem, it īpaši operatoriem Mikam Zvirbulim un Gvido Skultem. Kad kā jauns gurķis prasīju, kāpēc man tā jādara, viņi nebija slinki un vienmēr paskaidroja. Beidzamos gados filmēties ir kas pilnīgi cits nekā manā jaunībā. Visas tehnoloģijas ar milzu soļiem gājušas uz priekšu. Filmas bija dārgas, tagad video jau tas neko nemaksā. Pie Aloiza Brenča nebija vairāk par diviem dubļiem. Ja nu, tad biji, piedodiet, pilnīgs idiots, ka nevarēji izdarīt divos un tevis dēļ bija jātaisa trešais dublis. Vienu dubli uz vienas kasetes, otru – uz otras, ja gadījumā viena ir brāķis, un braucam tālāk.
Kino vēl vairāk nekā teātrī esi atkarīgs no režisora. Viņš var samontēt un sagriezt... Filma Glāze ūdens. Režisors Jūlijs Karasiks tādu prastu to Arturu Mešemu gribēja iztaisīt. Domāju, spēlēšu viltīgāk. Kad izdzirdēju, kā esmu ieskaņots... Būtu es spēlējis, kā viņš lika! Vai viņš neredz, ka tas, kā spēlēju, un balss neiet kopā? Taču tur spēlēju ar brīnišķīgiem partneriem – Allu Demidovu, Kirilu Lavrovu, Natāliju Belahvostikovu... Ļoti jauka partnerība izveidojās ar Allu Demidovu. Es jau arī jaunībā izskatījos jaunāks par saviem gadiem. (Man pēdējoreiz veikalā, kad šņabi pirku, pasi paprasīja divdesmit astoņu gadu vecumā.) Tur bija diskusijas, vai man vajag zobenu pie sāniem vai nevajag. Demidova mani ieraudzīja, novērtēja, ka atkal viens jauns pribalts, kas neko nevarēs izdarīt, teica: «Atstājiet viņam to zobenu, lai ir pie kā turēties!» Es maksimāli idiotiskā tonī – dažreiz es varu tā bezkaunīgi atbildēt – teicu: «Nē, man ir cepure, es pie tās turēšos!»
Šīs ir lomas, pēc kurām mani Krievijā pazīst. Protams, Jāņa Streiča Teātris, tas pats par sevi. Bet tādi festivālu režisori... To es zinu, ka nemāku uzturēt sakarus. Ar otrajiem režisoriem, kas parasti ir sievietes. Tā, lai tevi atceras. Pēc PSRS sabrukuma Krievijā man vairs darbiņu īsti nav bijis. Mazliet ir žēl. Paldies Dievam, pie Lailas Pakalniņas un Aigara Graubas filmējos. Arī jau gribētos vairāk, jo... Man patīk filmēties. Protams, ir labi, ja var kā pie Jāņa Streiča – spēlēt nedomājot, kā tas izskatīsies. Ja būs galīgi garām, viņš to nepieļaus, taisīs otro dubli.
– Kā vērtējat Latvijas jauno laiku kino?
– Mani vispār Latvijas šodienas dzīvē kaitina paviršība. Arī cilvēciskajās attiecībās – mums nav laika draudzēties, komunicēt ar cilvēkiem. Man bija liels prieks, ka jaunākajās filmās un seriālos atkal satikos ar Miku Zvirbuli un Gvido Skulti, jo viņi nu bija profesionāļi. Tur tā latiņa bija augstu. Viņi gan vairs paši nestāvēja pie kameras, konsultēja jaunos gurķus, kas to reāli darīja.
Bet arī teātrī... Nē, tam tā jābūt, kad režisors diplomu dabūjis, tālāk ir paša ziņā, attīstīsies vai neattīstīsies. Kaut šad tad ir izjūta, ka diploms kabatā, un viss – esmu lielais dūzis. Tad ir mazliet skumji, ka griesti mums ir tik zemi. Brīnišķīga pieredze bija pie Oskara Koršunova Izraidītajos. Tā mums visiem ir tik mīļa izrāde... Kas tā bija par baudu ar viņu strādāt! Viņš ir tik taktisks, tik uzmanīgs pret aktieri. Viņš jau pats pēc tam atzina, ka, neraugoties uz to, ka tā tomēr ir Lietuvas izrādes kopija, tās ir divas dažādas izrādes. Domāju, ka neglaimoja, sakot, ka mūsu izrāde viņam patīk labāk. Man ir milzīgs prieks par partneriem. Otrā plāna lomas, nemaz nerunājot par galvenajām – tās ir konfektes. Man jau nav tur tik liela strādāšana, bet ir tiešām prieks piedalīties. Domāju, ka skatītāji to arī jūt, ka mums visiem patīk. To nevar nejust. Paldies Džilindžeram, ka viņš Koršunovu uzaicināja.
– Jums veiksmīga ir sadarbība ar Janu Villemu van den Bosu, un šķiet, tieši ar Spilvencilvēku sākās jūsu – aktiera – renesanse.
– Esmu spēlējis visās viņa šeit tapušajās izrādēs. Boss ir profesionālis.
Šīs bīstamās balkona durvis nebija laba filma. Dzidra Ritenberga bija ģeniāla aktrise, bet režisore, kāda nu bija, tāda bija. Mēs naktīs runājām, un reiz viņa tā skatījās, skatījās uz mani un teica: «Pēter, jums karjera sāksies pēc četrdesmit gadiem, līdz tam neviens nezinās, ko ar jums darīt.» Tas mani sildīja daudzus gadus. Tad, kad Mihails Gruzdovs atnāca, man pirmajā sezonā nebija neviena jauniestudējuma. Tad domāju, Dzidra Ritenberga, gudrs un foršs cilvēks, gan jau viņa zināja, ko saka. Tas palīdzēja izturēt. Bet nu tāda ir tā aktiera profesija. Ļoti atkarīga. Var nomainīties galvenais režisors, un tu vari būt pat ļoti labs aktieris, bet viņam nepatīc, un viss. Ko var darīt? Tā tas ir.
– Tieši pirms trīsdesmit gadiem intervijā esat teicis: «Es esmu nospēlējis brīnišķas lomas, un tomēr man liekas, ka savu īsto lomu, to, kas būtu piemērota tikai man vienam, es neesmu nospēlējis.» Bet tagad?
– Ar’ jau nē. Tāda tipa jautājumi, ko gribētu nospēlēt, ir galīgi garām. Mēs esam tik atkarīgi. Kāda jēga kaut ko pie sevis domāt... Tas drīzāk dara īgnu, ka nedabū to, ko gribi. Saņem to, kas tiek dots, esi priecīgs un laimīgs, un izpildi to pašu pietiekami labi, un tad jau būs viss kārtībā. Es to vienmēr saku – teātrī vai nu labu naudu, vai gandarījumu. Vēlams jau, lai būtu abi, bet vismaz viens no tiem ir vajadzīgs, lai varētu izturēt. Diemžēl mums pārāk bieži ir tā, ka nav ne viena, ne otra. Atgriežoties pie Koršunova – lielāka alga jau nebija, bet tur bija gandarījums, prieks un kaifs piedalīties.
– Šo četrdesmit gadu laikā Dailes teātrī esat pieredzējis vairākus mākslinieciskos vadītājus no Arnolda Liniņa līdz Džilindžeram.
– Pieļauju, ka citos teātros ir tāpat, bet kas man tiešām patīk mūsu teātrī – neskatoties uz to, ka līdztekus mūsu kursiem ir ienākuši ļoti daudzi cilvēki no malas, visi ir asimilēti. Vismaz man tā liekas, ka ir spēles stils, kas raksturīgs tieši mūsu teātrim. Ka spēlējam kā vienā dūrē. Nu jau es arī esmu vecis, bet priecē tas, ka ar ļoti lielu labvēlību uzņem visus jaunos, jo, protams, jaunajiem arī ir jānopelna, lai pieņem. Taču tāpat diemžēl jāsaka – mums, vecajiem, arī ir jānopelna, lai mūs pieņem jaunie. Tas process ir abpusējs. Ar milzīgu prieku skatos uz mūsu jaunajiem, trīsdesmitgadniekiem. Viņi ir brīnišķīgi aktieri, un ir prieks ar viņiem spēlēt partnerībā. Forši!
– Kā jūs raksturotu īpašo Dailes stilu?
– Es sāku pie Arnolda Liniņa, kurš stažējies pie Anatolija Efrosa, un man liekas, viņš šeit mēģināja ieviest Efrosa, to krievu skolu labākajā izpildījumā. Tas, starp citu, ir zīmīgi, ka par Liniņu joprojām nav uzrakstīta grāmata, jo viņš bija ļoti sarežģīta personība. Latviešiem jau patīk vai nu uzlikt uz pjedestāla, vai nogānīt. Liniņš ir tas gadījums, kad nevar ne vienu, ne otru. Kaut, protams, viņš grāmatu ir pelnījis, it īpaši par to, ko darīja Lāčplēša ielā 25. Tas bija izcili. Pēc tam, pārnākot uz jauno Dailes teātra ēku, bija jau mazliet noguris, cilvēciski un varbūt arī mākslinieciski. Viņš taisīja pat četras izrādes sezonā. Tam būtībā tā arī bija jābeidzas – diemžēl ar izdegšanu. Protams, viņš ir mans skolotājs un liels paldies.
Otrais lielais paldies jāsaka Valentīnai Freimanei. To pieminu visās intervijās, jo viņa ir īpašs cilvēks manā dzīvē. Kad beidzu studijas, bija kinolomas, bet nebiju augstās domās par sevi. Tas pats Artūram Skrastiņam uznāca – pāris gadus nostrādājis teātrī, ies studēt medicīnu. Tas, īpaši vīriešiem, gadās – kas tā vispār par profesiju, ar ko es te nodarbojos… Man arī bija doma, ka jāiet prom no teātra. Valentīna Freimane ļoti mierīgi pateica: «To jau jūs vienmēr varēsiet izdarīt.» Un viņas leģendārie kinolektoriji! Kas tas bija par ūdens malku, ko viņa katru otro otrdienu sagādāja mūsu sasmakušajā pīļu dīķī! Man ir tik žēl, ka jaunie nezina kino vēsturi. Paskatieties kaut vai Smiļģa izrādes Amors uz drednauta scenogrāfiju un kostīmus. Tie ir 30. gadi! Jums liekas, ka varat ko jaunu pateikt? Nē, viss jau ir bijis. Nav jau grēks labi, radoši špikot labus paraugus. Bet, ja ir izjūta, es atnākšu un ar mani sāksies... Tā nebūs vis. Tāpēc dažkārt ir skumji.
– Tā ir tieši šī laika iezīme vai raksturīga katrai jaunajai paaudzei?
– Tas raksturīgs katrai jaunai paaudzei. Nav jau tas slikti. Kā jau teicu – tā mūsu laika paviršība, TV šovi, slava uz piecām minūtēm... Mani tiešām mulsina, kāpēc šajos divdesmit gados pārņemam tieši amerikāņu pieredzi.
– Jūs bijāt nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Labākā debija režijā reizē ar Alvi Hermani, kurš toreiz balvu saņēma.
– Tas bija periods, ko pieminēja Ritenberga – neviens nezināja, ko ar mani darīt, un lomu nebija. Tas bija tā – starp citu. Man bija jāpaņem Helmanes Lapsiņas. Helmanes luga ir ļoti laba, Čehova līmenī. Aktieri man uzticējās. Man ļoti patika. Meistari ieklausījās, ko es gribētu, un klausīja, tāpēc rezultāts bija ļoti jauks. Bet, kad es taisīju to ludziņu, man nebija plānu, ka nodarbošos ar režiju. Latvijā jau vienmēr režisoru trūcis... Tagad mani nepierunātu, toreiz es nemācēju pateikt nē. Iegāju apritē. Tā pilnīgi noteikti nav profesija, kas man piemērota. Mīlestības vēstules... Nedēļa palikusi, un es redzu, ka izrāde būs, bet man bija apmēram tā – kā visus lego klucīšus salikt, esmu pateicis, bet salieciet paši, es vairs nevaru. Jūku prātā, mana nervu sistēma tam absolūti nav piemērota. Es pieņēmos svarā, jo citi stresa apstākļos neēd vispār, es – daudz. Tas, kas mani interesē, to apgūstu ļoti ātri. Pēc otrās izrādes sapratu, ka mani interesē tikai darbs ar aktieriem. Bet izrādi nevar uztaisīt bez inscenēšanas. Otrā bija Pāvilielas zēni, tā arī vēl aizgāja, pratu saņemties uz to brīdi, bija laba komanda. Diemžēl pārāk ilgi ļāvos pierunāties. Beigās tiešām biju drupu kaudze. Pagāja pusotrs gads, līdz mērķtiecīgi, pa gabaliņam saliku sevi kopā. Tad arī iemācījos pateikt nē, jo nedrīkst ļaut sev tik ļoti darīt pāri. Bet – pārdzīvoju. Kā saka – kas nenogalina, tas padara stiprāku. Sākumā, kamēr vēl enerģija bija, arī izdevās. Dzelzs magnolijas – neviens neņēma, bet luga kā melodrāma ir laba, ja mazliet pasvītro, ko mēs arī izdarījām. Faktiski es gāju kā pašnāvnieks – ar domu, ka neiznāks, un tad visi sapratīs, ka man režijai jāmet miers. Bet tās sešas aktrises tik brīnišķīgi darbojās, un šķita, būšu pēdējais cūka, ja vēl nepalīdzēšu. Tad gan likās – viss. Bet visi saka – tev taču iznāca...
Man patika tikai ķimerēties, strādājot ar aktieriem. Lapsiņās visi nospēlēja tā, kā gribēju un vēl labāk. Ausmai Kantānei bija monolodziņš, un lūdzu, lai taisa smagos plecus. Viņa ir temperamentīga, līdz pat pieņemšanas izrādei nesanāca, un tad trāpīja. Es jutu, kāds viņai pašai bija prieks. Režisoriem tas, manuprāt, ir lielākais gandarījums. Tā arī Arkādijs Kacs strādāja – viņš nekad neteica priekšā, ļāva aktierim it kā pašam atrast. Skumji ir tad, ja režisors pats nezina un nevar palīdzēt. Tā ir dubultvērtība – es atradu! Un tad tā ir tik mīļa vietiņa! Man jau ir tāpat. Izraidītajos ir ainiņa, kur dziedam Pūt, vējiņi! Tur bija lielas debates, ko dziedāt. Par to varu uzsist sev uz pleca, es pastāvēju uz šo dziesmu, ka nebūs banāli.
– Kāds teātris jums patīk?
– Man riebjas vācu teātris. Viņiem viss ir izštukots. Man patīk siltais teātris. Kur aktieris, protams, pateicoties režisoram, ir priekšplānā. Kad man ir iespēja identificēties. Tā, starp citu, ir problēma ar dramaturgu Aleksandru Ostrovski. Viņš liedz iespēju identificēties, viņam nav pozitīvo tēlu. Arī tie, kurus taisa par pozitīvajiem, ir maitas, tikai mazāki. Objektīvā patiesība ir pa vidu. Viņa lugas ir brīnišķīgas, bet grūti taisīt. Man kā skatītājam gribas identificēties – tas esmu es! Man prieks, ka Gorkijs tagad parādās, Džilis taisīs Saules bērnus, kas ir brīnišķīga luga. Mani līdz šim ļoti pārsteidza, kāpēc neiestudē Gorkiju, jo viņš ir tas pats Čehovs, tikai sociālāks. Un mums tagad sociālās problēmas ir oioi, kā sakrājušās. Čehovs ir skumjāks, Gorkijs – skarbāks.
Vācu kino es pieņemu, kā savulaik Šlendorfs un visa tā paaudze, tur esmu ar mieru izciest, ka man rāda konstrukciju. Teātrī gan man tas nav interesanti. Patīk iegūt līdzpārdzīvojumu. Es neuzskatu, ka mūsdienās var pārsteigt ar kaut kādiem paradoksiem.
Inna Čurikova teica, ka vērtīgākie uz skatuves ir brīži, kad vari lidot. Viņai prasīja, vai bieži sanāk? Nē, reti. Pilnīgi noteikti, arī režisoram jāmāk lidot. Tas ir tas, ko gribētu – lai režisors māk lidot. Koršunovs māk. Godīgi sakot, sen nebiju redzējis, ka visi būtu tā aizrāvušies ar darbu. Tāpēc arī bija rezultāts.
– Minējāt aktiera profesijas blaknes – tā lielā atkarība un šaubas. Bet kas ir tas, kas notur pie šīs profesijas, ja lidot sanāk reti?
– Sociālisma laikā teātris bija patiesības saliņa. Ar visu mikrobetonu – noteikti jau bija tie mikrofoni. Bet bija izjūta, uz ielas nedrīkst, bet šeit mēs varam runāt, ko un kā domājam. Tā ir viena lieta. Otra. Esmu beidzis fizmatu skolu, man ir matemātiskā domāšana. Mazāk patīk spēlēt, vairāk saista tas būvēšanas process – kā risinām un mēģinām. Jaunībā jau man bija grēks žēloties, kinokarjera – katru vasaru pa filmai, ja ne vairāk. Apritē biju iegājis, turpināju tik pa to trasi braukt. Man patīk sētu nokrāsot, jo redzu – tas ir izdarīts. Teātrī labi nospēlē izrādi, bet nākamajā vakarā – johaidī, viss jāsāk no sākuma. Kā beigsies, nezini – varbūt šoreiz būs garām. Ar gadiem es pieradu un droši vien iemācījos pierast pie nedrošības izjūtas. Lec aukstā ūdenī, un – vai izpeldēs – tad jau redzēs. No dabas tas nebija manā raksturā, un tāpēc varbūt šī profesija – nu tā gadījās. Un vēlreiz jāsaka, es tiešām ļoti mīlu savus kolēģus. Viņi ir brīnišķīgi. Ir tik jauki atnākt un atkal viņus visus ieraudzīt.
Mums ļoti smagi gāja iestudējuma Spilvencilvēks mēģinājumos. Ar lamāšanos no abām pusēm. Aldis Siliņš prasīja, kā mums iet, teicu: «Smagi, baidos, ka izgāzīšu.» Viņš jautāja: «Vai tad tu kādreiz esi ko izgāzis?!» Lauris Dzelzītis teica, piekaušot mani, ja neizdosies. Saprotiet, man šķita – ja viņi divi man tā tic, kā es viņus pievilšu? Ir jāēd zeme, bet jāuztaisa. Viņi paši ņirdz, ko tad mēs tev palīdzējām, bet man tiešām šīs divas situācijas ļoti palīdzēja.
– Ja padomju laikā teātris bija patiesības saliņa, kāda ir tā loma, misija šodien?
– Baidos, ka to misiju neizpildām. Mani ļoti iepriecināja, ka Mārcis Maņjakovs vienā intervijā pateica – pasaule kustas par ātru. Manā jaunībā teātris bija vieta, kur uztankojās, kur dabūt emocionālo degvielu. Ja ir piecas pirmizrādes cita pēc citas, kā Jurim Žagaram pagājušajā sezonā, kas viņam bija spīdoša, tad pa kuru laiku? Kur, kad, kā? Tu tikai dod ārā. Ja no aktiera nemitīgi spiež ārā sezonām, kā viņš var neatkārtoties? Dzemdēt arvien ko jaunu un jaunu? Tas man nepatīk. Teātris tagad ir fabrika. Man jau pagājušosezon arī bija pieci jauniestudējumi, bet tikai divos lielākas lomas, pārējos vairāk pa baru. Tas skan stulbi, triviāli, bet teātrim jābūt templim, nevis fabrikai. Teātrim tomēr jābūt arī baznīcai, nevis tikai produktu ražotājam.