Režisoru Valteru Sīli interesē sociālpolitiskas tēmas

Šomēnes Latvijas Nacionālais teātris pievēršas Šengenas zonas izpētei – sadarbībā ar Rīga 2014 notiks izrāžu sērija Šengenas zonas spožums un posts, ko veido Eiropas teātra mākslinieki. Projekta kurators ir režisors Valters Sīlis, kurš darbos apliecinājis, ka viņu interesē sociālpolitiskas tēmas. Mēs runājām par to, ko teātrim un viņam pašam dod šī bezrobežu situācijas izpēte mākslas valodā.

– Tu esi projekta Šengenas zonas spožums un posts idejiskais kurators. Kā tas viss sākās?

– Iniciatīva nāca no Nacionālā teātra, bija doma veidot interesantus darbus, iesaistot ārzemju māksliniekus. Process viļņveidīgi jau notika, kad pievienojos es. Mani uzrunāja, lai es aicinātu māksliniekus, izveidotu koncepciju. Pamatizjūta bija – ja reiz Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, tad varbūt ir vērts runāt par Eiropu un dot uzdevumu māksliniekiem uz to skatīties sociālpolitiskā aspektā. Ir svarīgi iepazīt, paplašināt informācijas lauku. Ne vienmēr jārunā par to, kas man tagad sāp. Protams, diezgan bieži mākslinieks tomēr grib tikt klāt šejienes skatītājiem un problēmām, un notiek skatījumu miksēšanās.

Projekta ideja ir jautājums – kas ir Latvija bezrobežu situācijā. Vari pat nepamanīt, ka esi izbraucis cauri Lietuvai, Polijai vai Igaunijai. Tajā pašā laikā man svarīga tēma bija par to, cik maz mēs cits par citu zinām. Kas notiek Ungārijā, Bulgārijā? Tagad zinām, kas notiek Skotijā, kur notika neatkarības referendums.

Tāpēc arī aicinājām māksliniekus no dažādām Eiropas malām, lai viņi dotu savu skatījumu. Es aicināju māksliniekus, kurus zināju un ar kuriem man būtu interesanti sastrādāties, ar kuriem, jutu, saruna ir iespējama. Kviss bumm bang (Islande) ir Somijas festivāla Baltic circle ilggadēji dalībnieki, un tagad jau viņi piedalās viskautkur. Julians Hecels (Vācija) saistīts ar Spring festivālu Utrehtā. Pirms pāris gadiem viņš ar izrādi–lekciju The Benefactor bija šeit festivālā Dirty drama. Vidu Bareiku iepazinu, noskatoties viņa izrādi Telefongrāmata. Pateicoties lietuviešu teātra izcilībām, bija priekšstats par to, kāds ir Lietuvas teātris. Vids Bareikis to sagrāva. Tāpēc gribēju viņu uzaicināt. Viņš vienīgais no šiem režisoriem ir strādājis repertuārteātra sistēmā, viņam ir arī savs neatkarīgais teātris No theatre. Citi savā valstī šādā mājā nav strādājuši, sadarbojas lielākoties ar festivāliem vai neatkarīgām institūcijām. Tā bija viena no vēlmēm – dabūt šeit mākslu, kas iet savu ceļu. Ir lietas, kas šādā lielā struktūrā ir neparastas un arī sarežģītāk izdarāmas, bet uz šādu izaicinājumu teātris izgāja.

– No tā izriet jautājums par mērķauditoriju, uz ko orientējaties.

– Es, arī Lielajā zālē iestudējot, neesmu domājis par publiku. Ja domā, tad dažkārt tiešām var iztēloties skatītāju, kas ir briesmīgāks nekā patiesībā, un tad nedodam tam labas lietas, ko būtu pelnījis. Tā var gadīties. Šis projekts aicina piedzīvojumā, jo tas nav teātris tradicionālā izpratnē.

– Pastāsti vairāk par katru darbu!

– Pirmais – Noķert RABIT ir par robežām un novērošanu. RABIT ir organizācija, kas apsargā dienvidu robežu. Izrāde tiks spēlēta vairākas reizes, bet katru var redzēt tikai desmit skatītāji, kas vēro cilvēkus uz ielas. Tiek izmantots bezpilota lidaparāts, ar kuru no augšas tiek filmēts notiekošais. Izrāde runā par nehumānām lietām, taču skaistā veidā apliecina cilvēcību. Tā ir par to, kā cilvēks kļūst par punktiņu. Bezpilota lidmašīnu jeb dronu uzbrukumos ir termins Bug splat – kukaiņu saspiešana. Cilvēks kļūst par kukaini. Izrāde runā par robežām starp valstīm un cilvēkiem. Eiropā ir septiņi miljardi videokameru. Mūs visu laiku izseko. Mēs tiekam rēķināti pēc algoritma. Sākumā bija doma veidot izrādi par Lampedūzas salu Itālijā, bet palikām pie Rīgas. Lampedūzas salā novērošanas kameras rēķina, kādā solī tu ej. Ja ej nepareizā ritmā, tad uzreiz radi aizdomas. Statistika liecina, ka ielaidīsi Itālijā bēgļus. Tā ir interesanta spēle par to, kas esi – kad funkcija un kad kļūsti par cilvēku. Šī izrāde ir interesanta, intīma pieredze.

Nākamais darbs ir Portugāles mākslinieces Mārsijas Lansas izrāde Spožums un posts, kur tiek apspēlēts demokrātijas jautājums. Mēs domājam, ka Eiropā ir demokrātija, bet izrāde ir par tiem spēles noteikumiem, pēc kuriem dzīvojam. Vai šajā spēlē, ko sauc par dzīvi demokrātiskā sabiedrībā, viss ir tavās rokās? Varbūt tiek radīta tāda ilūzija?

Drusku tradicionālāka ir Vida izrāde, jo notiek Jaunajā zālē, bet satura ziņā tas būs traks mūzikls Eiro Vīzija. Vids Bareikis ir arī mūziķis, kopā ar populāro dziedātāju Jurgu un aktieriem sacerējuši muzikālu stāstu. Tas runā par politiskajiem jautājumiem, karu, bet šis saturs ieliekts Eirovīzijas konkursa formātā. Latvija ir uzvarējusi konkursā, bet naudas ir tik maz, ka tas jātaisa Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Cik var nojaust, tas būs traki, asprātīgi un smieklīgi.

Projektu noslēgs Kviss bumm bang performance Republika. Cilvēki ir aicināti pieteikties uz republikas dibināšanas kursiem, lai divu dienu laikā sagatavotos jaunās republikas pasludināšanas ceremonijai, kas notiks 29. oktobrī Lielajā zālē. Šis darbs runās par to, ko nozīmē piederība valstij. Par šo izrādi sākām runāt pirms gada, un tagad jau tai ir cits konteksts. Svarīgi par to runāt – vai mums ir izvēles iespēja un kādā valstī dzīvojam. Tas ir vienreizējs pasākums, citi notiks vairākas reizes.

– Tā kā šis projekts ietilpst Rīga 2014, tas top par šīs programmas līdzekļiem?

– Jā, un ir arī Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Latvija – 21. gadsimts finansējums. Katra izrāde maksā tik, cik parasti mazas formas darbs. Mākslinieki ir savā valstī zināmi, viņiem attiecīgi jāmaksā.

– Patlaban zināms, viena izrāde ir tikai desmit skatītājiem, otra – vispār vienreizējs pasākums un divām plānotas dažas rādīšanas reizes. Jautājums par mākslas rentabilitāti ir diskutabls, taču var rasties jautājums gan par publikas kacināšanu, jo grib redzēt, bet netiek, gan to, ka nauda ieguldīta, bet ātri viss beidzas...

– Protams, šis jautājums parādās, bet jācer, ka Republika, kas notiks Lielajā zālē, piesaistīs iespējami plašu auditoriju. Par citiem darbiem – tas ir jautājums, vai vienmēr visu vajag definēt tirgus vērtībās. Reizēm svarīgi ir izdarīt. Ir citas mākslas jomas, kur nerēķinām, cik atnāk skatītāju un cik miljardus iztērējam. Tie ir nelieli darbi, daži tehniski ļoti sarežģīti. Bet gribas radīt unikālu pieredzi, arī teātrim, lai kādas lietas kļūst vienkāršākas un saprotamākas. Tie ir jaundarbi, kam ir iespēja kļūt par repertuāra vienībām, ja būs publikas interese. Vienreizējs ir viens projekts Republika, kam arī iespējama plaša auditorija.

– Kas tev ir vērtīgākā gūtā pieredze, strādājot pie šī projekta?

– Tā ir pavisam cita pieredze, jo šeit neesmu režisors, pašā sākumā piedalījos pie tēmu izvēles. Tā labā lieta ir, ka cilvēki, kas nāk ar citu pieredzi, piedāvā arī citu veidu, kā strādāt. Tad saproti, ir lietas, kas šajā mājā iespējamas. Šī jau tāpat ir ļoti atvērta māja, bet būtiski vēl paplašināt robežas, iespējas. Tā ir Rīga 2014 privilēģija – dod iespēju nenodarboties ar biznesu. Tas ir briesmīgi, ka visu definējam biznesa terminos un pārejam tajā valodā. Ir vietas, kur bez tā var iztikt. Interesanti par to domāt – ko mums iedod citas vides mākslinieks. Dažbrīd šķiet, kam tas vajadzīgs, mēs visi savā starpā labi saprotamies, viss ir kārtībā. Tā jau arī ir, un tā ir vieglāk un ērtāk. Bet kaut kādu iemeslu dēļ pa laikam paši sevi sakratām, un šis ir tāds gājiens. Nacionālajā teātrī tas šosezon būs pirmais.

– Vai var teikt, ka šis projekts ir eksperiments, kurā pārbaudīt kaut kādas lietas, kas būtiskas tālākā teātra darbā?

– Tas ir eksperiments skatītājiem, ne māksliniekiem. Arī aktieriem, kas iesaistīti, tas ir interesanti. Protams, sākumā tika jautāts, vai ir gatavi trakam piedzīvojumam, un lielākoties atbilde bija pozitīva.

– Cik daudzi aktieri ir iesaistīti?

– Diezgan daudz – ap divdesmit. Republika top pēc cita principa, taču tur arī iesaistīsies dažādi teātra pārstāvji.

– Teici, šis ir pirmais no šosezon gaidāmajiem teātra sakratīšanas gājieniem. Kas vēl?

– Šeit izrādes iestudēs Andžejs Bubeņs, Kirils Serebreņņikovs. Kad ienāk mākslinieki no citas vides, viņi nāk ar saviem noteikumiem. Tos pārņemt ir vērtīgi.

– Šovasar tu iestudēji izrādi Itālijā par Pirmo pasaules karu. Kā tiki pie šādas iespējas?

– Leģionāri piedalījās iepriekšējā Santarkandželo teātra festivālā, un mani uzaicināja iestudēt izrādi, sadarbojoties ar kādu vietējo teātra kompāniju, tā bija Teatro Sotterraneo Florencē. Pirmais pasaules karš bija iedvesmas avots, lai runātu par veidu, kā publiskajā telpā tiek atspoguļots karš. Pirmais pasaules karš arī bija laiks, kad visi šie pamatprincipi tika radīti. Bija demokrātija, un lielu sabiedrības daļu vajadzēja pārliecināt par kaut ko tik neprātīgu un iznīcinošu kā karš. Bija jārada neskaitāmi formulējumi, lai karam nezustu atbalsts. Tā radās mīti un arī pasaciņas. Lai saglabātu ticību karam, bija jārosina patriotisms. Daļēji izmantojot tos trikus un metodiku, kā runāja pirms kara, tam gatavojoties, un kā – kara laikā, mēs radījām stāstu par fiktīvu trešo pasaules karu.

Piemēram, bija populārs mīts par to, ka Beļģijā bērniem cērt nost rokas. Itālijā bija izplatīts stāsts, ja sieviete sūtīs savam vīram kartīti ar tekstu: «Nāc mājās», tad bērni būs bez rokām, bet pati izvarota.

Šie principi, paņēmieni tiek lietoti joprojām. Interesanta tēma ir bērna tēla izmantojums kara propagandā. Mūsu Kara muzejā to ieraudzīju un sapratu, ka tā ir metode. Četrgadīgs bērns stāv ar ieročiem – tūdaļ šitam vācietim sadošu ar lielgabalu! Vai savainots mazs puika, kuru apkopj trīsgadīgā māsiņa. Tā pati metodika tika lietota Lielbritānijā – pat bērni iet karā, vai tad tu neiesi?!

Šī izrāde bija Dro festivāla, Pistoijas teātra un Santarkandželo festivāla sadarbības projekts. Pirmizrāde bija Santarkandželo festivālā, tad ceļos uz Dro, pēc tam rādīs Pistoijā, brauks uz Lugāno. Izrādei būs sava dzīve.

– Kādi materiāli tai tika izmantoti?

– Vairāku pētnieku grāmatas par karu, arī atmiņu grāmatas. Atradām Itālijas premjerministra runas kara laikā un pēc uzvaras. Tika veidota milzīga kolāža, tad skatījāmies, kā no tās radīt jaunu fiktīvu karu un kā tas tiktu prezentēts. Tā bija interesanta pieredze, jo parasti sāku ar to, ka zinu, kāds būs stāsts un ko mums vajag sameklēt. Itāliešu mākslinieki sāka ar to, kādus tēlus gribētu izmantot šajā darbā, un tikai pēc tam, kāda būs šī izrāde.

– Fiktīva kara, trešā pasaules kara situācijas modelēšana šodien pasaulē notiekošās karadarbības fonā šķiet tāda... izaicinoša. Kā tas sasaucās ar realitāti?

– Ļoti sasaucās. Pētot Pirmo pasaules karu, redzams, ka metodes, ko tagad lieto Krievijā vai lietoja Kuveitas kara laikā, ir tieši pārņemtas. Tās ir tik efektīvas, ka nekas jauns netiek izdomāts. Tās metodes saliku pusotru stundu ilgā izrādē, tā, lai slikti metas. Teatralitāte ir liela kara procesa, tā nodrošināšanas daļa. Mūsdienu karš no Pirmā pasaules kara atšķiras ar to, ka to nesaucam par karu. Ir radīti daudzi citi nosaukumi. Tā bija ļaunākā izrāde, kādu esmu uztaisījis.

– Latvijā to būs iespēja redzēt?

– Pagaidām tas vēl nav skaidrs. Šogad noteikti ne, varbūt nākamgad.

– Kas notika ar Leģionāru komandas veidoto iestudējumu Change of Hope, kas work in progress stadijā pagājušā gada beigās tika prezentēts Vācijā, šā gada aprīlī bija pieteikta, taču nenotika pirmizrāde Ģertrūdes ielas teātrī?

– Tas bija rezidences projekts. Procesā bija vērtīgas lietas, kuras varētu pārstrādāt šeit, taču pagaidām neatradu iespēju, kā to pārveidot. Bet tas bija interesants darbs, laba pieredze. Pēc tam par to domājot, sapratu, ka no četriem stāstiem divi būtu jāpaplašina, tam nav atrasts veids un laiks.

– Bet vai vispār ir doma pie tā atgriezties?

– Tas ir liels jautājums. Bija izjūta, ka gribas izveidot savu kompāniju, kas strādā pastāvīgi. Tas nozīmē, ka nojauc mehānismu, pēc kura parasti strādā, mēģinājumu procesā mēģini radīt jaunu, un sākās grūtības. Bija nesaderība starp ieceri un izmantotajiem līdzekļiem, kas ik pa laikam saberzās. Es tīšām samazināju savu atbildību, jo gribējās strādāt atvērti. Tas nenostrādāja, pārvērtās tādā kā anarhistu nometnē. Nebija izstrādāti jauni, strikti noteikumi, pēc kuriem visiem kopā strādāt. Mēs visi strādājām no desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā, bet virzībā pietrūka kontroles. Tur ir jautājums, kas mani ik pa laikam nodarbina. Es strādāju tā, ka man ir koncepcija, virziens, un tad skatos, reaģēju uz piedāvājumiem un spēlējos tālāk. Kad izveido totālu demokrātiju, kurš tad ir atbildīgs par gala lēmumu? Tāpēc bija interesanta pieredze ar Teatro Sotterraneo, kur notiek diskusija. Ja nevar izdiskutēt, balso. Un tur grupā bija trīs režisori.

– Kas šosezon tev būs lielākais izaicinājums?

– Šis ir liels izaicinājums. Tad šeit iestudēšu skaistu, ļoti teatrālu, bet ļoti nopietnu Margaritas Edsonas lugu Prāts. Šosezon samazināju slodzi, jo sapratu, ir liela nepamatota skriešana. Tāpēc nolēmu motoru palēnināt, kas, protams, ir daudz nepatīkamāk un neērtāk, jo vieglāk ir skriet. Kad beigsies Šengenas projekts, Dirty Deal Teatro pēc viena biologa memuāriem taps darbs Antarktika, kas runās par to, kādas dramatiskas pārmaiņas beidzamajos gados notiek Antarktikā. Tas būs citāds ceļojums, ko veikšu kopā ar dramaturgu Jāni Balodi. Šosezon palieku mazajā formā.

– Vai ir kāds klasikas darbs, ap ko domas rosās, gaidot savu laiku?

– Senāk rosījās, tagad vairs ne. Protams, ir darbi, kurus ieraugi un iemīli, un saproti – to gribu darīt. Bet pamattēma, kas mani interesē, ir mūsu jaunā dramaturģija. Tas, ko var radīt jaunu, lai taptu kas neredzēts, nedzirdēts. Es jūtu, ka tā ir mana zona. Ja man piedāvā iestudēt labu lugu, tad zinu divus un vairāk režisorus, kas to izdarīs izcili. Varbūt kas mainīsies. Tēmas mainās. Saproti, ka pasauli neizmainīsi, bet ko vari izdarīt, lai teātri mainītu?

– Teātris nevar mainīt pasauli?

– Piedalīties procesā, lai drusku to pavilktu uz labo pusi. Tik daudz teātris var izdarīt. Tālāk man ir izaicinājums, kā to, kas izdarīts Pieaugušajos, paveikt lielākā formā. Tas ir nākamā vai divu gadu darbs. Ir vairāki stāsti, notikumi, kas šķiet labs pamats interesantam teātrim. Un tajā pašā laikā meklēju kādu citu principu, pēc kā strādāt.

Kad uztaisīju Indrānus, domāju – pirmā un pēdējā reize. Tā bija jauka reize, bet man ir jautājums, kā klasikas interpretācijai būt mūsdienīgai. Redzu, ka daži to izdara brīnišķīgā veidā un liek man savu uzskatu pārvērtēt, bet citreiz redzu – šeit nu gan pats tad varēji jaunu lugu uzrakstīt. Kāpēc vajadzēja ņemt konkrēto lugu? Dažreiz jau tā lugu ķēpāšana ir brīnišķīga, tas viss ir atļauts un man patīk, bet dažkārt ir izjūta, ka tādējādi teātri ļoti ierobežojam. Lielajai formai ir cits mērogs un veidi, kā to veidot. Gan jau arī tas būs iespējams. Man patīk mazās formas. Teātrim nav jābaidās būt mazam arī uz lielās skatuves. Vārds un satikšanās ir vērtība. Saruna. Mūsu kopā būšana un domāšana. Jo mazāk šova, jo labāk. Bet man patīk šovi. Esmu tik politkorekts... Es neko negribu noliegt, bet dažkārt mazāk šova ir labāk.

***

Valters SĪLIS

• Režisors

• Dzimis 1985. gadā

• Nacionālajā teātrī iestudētās izrādes: J. Baloža Pieaugušie, R. Bīna Divu kungu kalps. Anno 1963, R. Blaumaņa Indrāni, I. Ābeles Jasmīns, T. Letsa Osedžas zeme, M. Vanagas Veļupes krastā, D. Oberna Pierādījums, V. Sīļa Par mammām

• Sadarbojas ar Dirty Deal Teatro (DDT) un Ģertrūdes ielas teātri (ĢIT), iestudējis Liepājas un Latvijas Leļļu teātrī

• Spēlmaņu nakts balvai nominēts: kategorijā Gada spilgtākā debija – par režiju iestudējumam Par mammām (2008/2009);

• Gada jaunais skatuves mākslinieks par izrādi Pierādījums (2009/2010)

• Gada jaunais skatuves mākslinieks par izrādēm Veļupes krastā un Visi mani prezidenti DDT sadarbībā ar Nacionālo teātri (2010/2011)

• Gada režisors par izrādi Leģionāri (ĢIT, 2011/2012)

• Gada latviešu autora darba iestudējums par izrādi Nacionālais attīstības plāns (DDT, 2012/2013)

• Spēlmaņu nakts balva kategorijā Gada latviešu autora darba iestudējums izrādēm Visi mani prezidenti un Leģionāri

• 2014. gadā Viļņas Nacionālā drāmas teātra Mazajā zālē iestudējis izrādi Barikādes, bet Teatro Sotterraneo Itālijā, Starptautiskajā Santarkandželo teātra festivālā – izrādi War Now!/Karš tagad!

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/10/06/vards-un-satiksanas-ir-vertiba