SARUNA: Joprojām nav plāna B

«Kā mana dzīve iegrozīsies pēc skolas beigšanas, vēl īsti nav zināms, tāpēc ir svarīgi sevi pierādīt pēc iespējas labāk. Jo neko citu es negribētu darīt – vien to, ko sirds mīl,» saka jaunā aktrise Samira Adgezalova. Viņa spēlē Ievu režisora Dž. Dž. Džilindžera Liepājas teātrī iestudētajā traģikomēdijā Paradīze, kam par pamatu ņemta jaunās krievu dramaturģes Ļubovas Gruzinovas luga Septiņas dienas paradīzes dzīvē. Pirmizrāde piektdien.

Ievas loma Paradīzē Samirai Adgezalovai ir līdz šim lielākā un apjomīgākā uz profesionālā teātra skatuves. Un šī saruna ir viņas pirmā intervija presei.

Versija par paradīzi

Dramaturģe Ļubova Gruzinova savam darbam, kurš sarakstīts 2013. gadā, par pamatu ņēmusi Bībeles tēmu par pasaules radīšanu – mītu par Ādamu un Ievu, taču piedāvājot mūsdienīgu risinājumu un jaunu skatījumu. Tā ir versija par paradīzi, kurā mīt jauni Ādams un Ieva, jo pirmie, kurus Dievs tika radījis un kuri krita kārdinājumā, baudot augļus no aizliegtā laba un ļauna atzīšanas koka, ir izdzīti no paradīzes un dzīvo zemes virsū. Savukārt uz zemes nepārtraukti notiek karš, cilvēki ir zaudējuši savas vērtības. Cerot, ka viņu kļūdas netiks atkārtotas, radīts jauns Ādams un Ieva, kuri joprojām mīt paradīzē, taču turpat mīt arī kritušais eņģelis Lucers, kurš nepārtraukti kārdina Ievu, cenšoties izprovocēt Dieva dusmas.

«Šis stāsts sevī ietver vairākas plašas tēmas par cilvēku būtību – par mīlestību, cieņu, sapratni, toleranci vienam pret otru, par kārdinājumiem, par kļūdām, ko katrs savā dzīvē pieļaujam, un par piedošanu. Es spēlēju Ievu – sievišķīgu un trauslu būtni, kura alkst tikt mīlēta un cienīta. Protams, viņa savā dzīvē arī kļūdās un grēko, kā ikviens no mums, taču viņā vienmēr mīt arī mīlestība. Jā, mana Ieva ir diezgan daudzpusīga – tieši tāda, kādas jau mēs, sievietes, esam,» stāsta topošā aktrise Samira Adgezalova, kura šobrīd vēl ir Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa studente. Aktrises diplomu viņa saņems 19. jūnijā.

Vērtīga pieredze

Samira Adgezalova apzinās, ka šī loma viņai ir liela dāvana, jo tā ir iespēja jau studiju laikā nokļūt profesionālajā teātrī un strādāt ar pieredzējušiem aktieriem un režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. «Viegli nav, bet ir interesanti. Režisors, protams, strādā pavisam citādāk, nekā bija ierasts ar mūsu pedagogiem akadēmijā, bet tas jau ir tas brīnumainākais šai profesijā – māksla pielāgoties un saprasties. Katrā ziņā, šis darba posms man ir liela un vērtīga pieredze,» uzskata Ievas lomas atveidotāja. Viņa neslēpj, ka vienīgais, ar ko sākumā Liepājā bija grūti sadzīvot, bija vējš, «kas pūš katru dienu».

«Bet cilvēki ir brīnišķīgi – atvērti, jauki, sirsnīgi. Teātrī esmu jauns, zaļš gurķītis, bet tas, ka pat pieredzējušie aktieri mani uzreiz pieņēma kā savējo, mani patīkami izbrīnīja. Jā, man te ļoti patīk!» priecīgi stāsta Samira Adgezalova. Viņa neslēpj, ka, tuvojoties pirmizrādei, ir mazliet bail, bet viņa cer, ka pirmizrādes dienā bailes izdosies pārvarēt. «Uztraukums jau nav nekas slikts, tas pat ir labi, tikai nedrīkst pieļaut, ka tas nāk līdzi uz skatuves un traucē izdarīt to, kas jāizdara.»

Tētis nezina

Iespējams, daudzus teātra skatītājus varētu interesēt, kā jaunā latviešu aktrise tikusi pie tik neparasta vārda, uzvārda un eksotiski košās ārienes. «Tas nav noslēpums,» viņa pasmaida un atklāj, ka viņas tētis ir azerbaidžānis, kurā sajaukušās azerbaidžāņu un irāņu asinis, savukārt Samiras mamma ir pa pusei latviete, pa pusei – krieviete, jo viņas mamma ir latviete, bet tētis – krievs.

«Manā ģimenē neviens nav bijis saistīts ar mākslu, ar teātri. Bet es jau astoņu gadu vecumā zināju, ka gribu būt aktrise! Skatījos visādas filmas un sapņoju, ka gribētu būt filmu zvaigzne,» stāsta jaunā aktrise. Samira mācījās Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijas 7. klasē, kad viņu aiz rokas noķēra skolas aktiermeistarības skolotāja Antra Puriņa, piedāvājot spēlēt galveno lomu izrādē Runcis zābakos. «Sākumā nesapratu, par ko viņa runā, bet – es ļāvos un jau drīz ļoti iemīlēju skatuvi. Sāku aktīvi darboties aktiermeistarības pulciņā. Vidusskolas laikā iedomājoties par dramatiskā teātra aktrises profesiju, ko apgūst Kultūras akadēmijā, tas likās kaut kas tik tāls un neiespējams, kā nokļūt uz mēness. Bet, pabeigusi vidusskolu, nolēmu mēģināt iestāties, un man nebija plāna B, ko darīt, ja netikšu,» atzīst jaunā aktrise.

Mamma ļoti atbalstījusi meitas izvēli, tikai ome nav bijusi pārliecināta, ka aktrises profesija ir pareizā. «Pirmos divus gadus viņa man vairākkārt atkārtoja, ka noteikti jāizdomā vēl kāda profesija, ko apgūt, kad pabeigšu akadēmiju. Viņai tas viss likās nenopietni,» Samira pasmaida un priecīgi piebilst, ka nu jau arī omītei viss patīk. «Viņa nāk uz mūsu kursa izrādēm un redz, ka tas, ko mēs darām, ir nopietns darbs. Patiesībā es uzskatu, ka aktiera profesija ir viena no grūtākajām. Mums visiem, tikko iestājoties akadēmijā, sākumā bija diezgan liels šoks – tāds bah! pa galvu, kad sapratām, kur esam nokļuvuši un ka tas nepavisam nebūs viegli, ka būs sev jākāpj pāri un sevi jālauž,» atzīst jaunā aktrise. Vienīgi tēta viedokli Samira nezina, jo vecāki izšķīrušies, kad meitenei bija četri gadi. Viņš dzīvo Krievijā un nezina, ka meita izaugusi par daiļu jaunkundzi un izmācījusies par aktrisi.

Atplaukst un uzzied

«Es vienmēr esmu bijusi nemiera gariņš, ļoti aktīva meitene, arī mazliet haotiska, bieži vienlaikus domāju vairākas domas, taču, kad nonācu akadēmijā, sapratu, ka man jāmācās savākties un koncentrēt prātu un sevi pašu uz kaut ko konkrētu. Neteikšu, ka esmu to iemācījusies, es vēl mācos – iet, darīt un visu, kas neattiecas uz lomu, atstāt aiz durvīm,» stāsta jaunā aktrise. Samira atklāj, ka ārpus teātra viņai svarīgas ir fiziskās aktivitātes, kas ļauj izstaipīt ķermeni – joga, dažādas fitnesa nodarbības. «Pavasarī man ļoti patīk vērot dabu. Brīnišķīgi, ja ir iespēja tikt līdz jūrai. Vasarā esmu burtiski pielipusi pludmalei un arī tagad, esot Liepājā, brīvajās dienās aizstaigāju līdz jūrai un izbaudu tās šalkoņu. Jā, man ir svarīgi pabūt arī vienatnē. Un vēl man ir svarīga saule, tāpēc, kad nāk rudens un ziema, es palieku mazliet depresīvāka. Bet pavasarī burtiski jūtu, kā atplaukstu, kā iekšā kaut kas uzzied!»

Atplaukusi un uzziedējusi, vasarā Samira plāno aizbraukt uz Azerbaidžānu. «Nekad tur neesmu bijusi, bet man tur ir ļoti daudz radu – onkuļi, tantes, brālēni, māsīcas. Ir tāda ķecerīga doma aizbraukt un iepazīt viņus aci pret aci.»

Un ko rudenī? Kurp tālāk vedīs jaunās aktrises ceļš? «Nekas konkrēti nav zināms, kurp vēji mani aizpūtīs, un man joprojām nav plāna B,» viņa pasmaida un domā, ka galvenais ir būt apritē un neapstāties savā attīstībā. «Ja arī neviens teātris nepiedāvā štata vietu uzreiz pēc skolas, tas nenozīmē, ka tas nevar notikt pēc gada vai diviem. Ja pati mēģināšu ķert visu, ko dzīve sniedz, gan jau sava vieta man atradīsies!»

Samira ADGEZALOVA

• Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Dramatiskā teātra aktiermākslas 4. kursa studente (kursa vadītāja Anna Eižvertiņa)

• Dzimusi 1992. gada 24. novembrī Rīgā

• Beigusi Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāziju

• Skolas laikā dziedājusi korī, dejojusi šova deju grupā, aizrāvusies ar hiphopu, pārstāvējusi skolu florbolā un basketbola sacensībās, mācījusies aktiermeistarības pulciņā, kur arī spēlējusi savu pirmo lomu uz skatuves – Runci zābakos

• Dzied un dejo mūziklā Kabarē (Nacionālajā teātrī); spēlē Ievu izrādē Paradīze (Liepājas teātrī)

• Spēlējusi epizodisku lomu TV3 seriālā Ēnu spēles; epizodiskas lomas bijušas arī vairākos Krievijas seriālos; spēlējusi arī vairākās kinorežisoru studentu īsfilmās

• Neprecējusies