Raiņa simboliskās lugas Uguns un nakts iestudējumu vēsture profesionālajā teātrī ir visai īsa. Šī luga ir kā patiesības spogulis, kas uz skatuves ļauj gan atklāt sava laika garu, gan rāda konkrētā teātra radošā spēka stiprumu.
1911. Jaunais Rīgas teātris
Alekša Mierlauka inscenētais Raiņa lugas pirmuzvedums Jaunajā Rīgas teātrī (1908–1915) ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Tas ievērojams ar to, ka režisoram bija izdevies, sintezējot visus izrādes komponentus, radīt izrādi kā vienotu veselumu. «Tieši ar šo iestudējumu latviešu teātra vēsturē iezīmējās jauns laikmetīgās skatuves mākslas izpausmes veids, kurā nozīmīga loma bija režisoram un viņa spējai radīt vienotu skatuvisku kompozīciju,» rezumē Jānis Siliņš Kultūras kanonā.
Pirmā Uguns un nakts inscenējuma tapšanas process bija sarežģīts. Sarunas ar Raini sākās 1909. gadā. Viņš vēlējās, lai lugu iestudē Jēkabs Duburs, taču tā laika autoritāte teātra mākslā aizgāja no JRT. Tomēr tika panākta vienošanās, ka viņš izstrādās režijas eksemplāru, bet to praksē īstenos teātra direktors Aleksis Mierlauks. Dubura veikums neapmierināja Raini, jo, kā liecināja veiktie īsinājumi, režisors nebija izpratis viņa idejisko vēstījumu. Tad Mierlauks tika komandēts pie Raiņa uz Šveici, kur kopīgu pūliņu rezultātā tapa izrādes literārais pamats. Rainis komunicēja arī ar Jāni Kugu, kurš radīja iespaidīgas gleznieciskas dekorācijas, veiksmīgi etnogrāfisko savienojot ar fantastisko, bet mūzikas autors Nikolajs Alunāns gāja pie vērpējām klausīties, kā šņāc ritentiņi un švīkst spoles. Pirmo reizi latviešu teātra vēsturē ģenerālmēģinājumā aktieri uz skatuves kāpa kostīmos un grimā.
Lāčplēsi spēlēja Ādolfs Kaktiņš, radot dzīvu latviešu teiku varoni, monumentālu varoņtēlu. Kad Kaktiņš aizgāja no JRT, šo lomu spēlēja Eduards Smiļģis. Laimdota bija Biruta Skujeniece, Spīdolu pirmizrādē spēlēja Tija Banga, vēlāk arī Lilija Ērika. Kangars bija pats Mierlauks, Melnais bruņinieks – Gustavs Žibalts.
Uz šo iestudējumu cilvēki gāja atkārtoti, tas tiešām bija notikums. 1914. gada 15. aprīlī notika Uguns un nakts simtā izrāde – pirmo reizi kādam latviešu teātra iestudējumam bija izdevies sasniegt šādu izrāžu skaitu.
Lāčplēša iela Rīgā nosaukumu ieguvusi 1923. gadā (līdz tam – Romanova iela), pateicoties šim leģendārajam iestudējumam, kas notika namā, kur mita Dailes teātris un tagad ir Alvja Hermaņa Jaunais Rīgas teātris.
1921. Dailes teātris
Ar Raiņa Induli un Āriju 1920. gada 19. novembrī tika atklāts Dailes teātris, viņš bija tā dibinātāju pulciņā, un jau drīz pirmizrādi piedzīvoja Uguns un nakts iestudējums Eduarda Smiļģa režijā. Rainis tapšanas procesā neiesaistījās, taču Smiļģis viņu par savu ieceri bija visai smalki informējis. Fantastisko slāni veidojot, izpaudās Smiļģa fantāzija. Sadarbībā ar Jāni Munci, kurš radījis telpu bez īpašām nacionālajām iezīmēm, tapa «krāšņa feerija», un skatītāji nāca lūkot uguņošanu. Gaismu partitūra izstrādāta, atrodot katram tēlam savu krāsu – Spīdolai sarkana, Laimdotai – rožaina, Lāčplēsim – zeltaina, Kangaram – violeta. Forma bija ļoti spilgta, bet «Raiņa dziļā doma palika ēnā» (Kārlis Kundziņš, Latviešu teātra vēsture, 2. sēj. R., 1972. 314. lpp.), kritiski vērtējusi Smiļģa kolēģe, Uguns un nakts kustību konsultante Felicita Ertnere. Lāčplēsi spēlēja Smiļģis, kuram piemitusi teatralitāte, taču iezīmējusies tiecība pēc garīgas skaidrības un romantiska lidojuma. Spīdola bija Irma Vēsmiņa, par ko Rainis teicis – smuka, bet viduvēja aktrise. Vēlāk šo lomu spēlēja Paula Baltābola. Laimdotu atveidoja temperamentīgā Tija Banga, kurai Laimdotas miers bijis pretdabisks.
1947. Dailes teātris
Iestudējums veltīts Dailes teātra 25 gadu jubilejai. Tas atzīts par veiksmīgu, sintezējot labāko no JRT un Dailes teātra 1921. gada iestudējuma. Spīdolu spēlēja Lilita Bērziņa un Alma Ābele. Dailes teātra prīma Lilita Bērziņa tiek uzskatīta par pirmo mākslinieciski pilnīgāko Spīdolu, jo «abas Spīdolas tēlotājas Jaunajā Rīgas teātrī – Tija Banga un Lilija Ērika –, paceldamās tiem laikiem augstā mākslas meistarībā, tomēr nespēja izsmelt sarežģīto, komplicēto tēla būtību. Pēc Alekša Mierlauka liecības, Tija Banga vispilnīgāk atklāja Spīdolā temperamentīgo, neatvairāmo čūskas meitu, bet Lilijas Ērikas Spīdola bija galvenokārt vadītāja, aicinātāja, cīņā saucēja. Paulas Baltābolas psiholoģiskā pieeja lomai Dailes teātra pirmajā darbības posmā neatrada īstu kopskaņu ar visa inscenējuma stilu. Lilita Bērziņa vispusīgi atspoguļoja personības daudzveidību un tās pārtapšanas gaitu, turklāt viņas Spīdolai piemita arī visas izrādes poētiskā tēlainība» (Māris Grēviņš, Dailes teātris. R., 1971. 129. lpp.).
Lāčplēsi spēlēja vīrišķīgais Artūrs Filipsons un Edgars Zīle. Laimdota bija Irma Laiva un Vilma Lasmane, Kangars – Luijs Šmits un Arnolds Stubavs, Melnais bruņinieks – Rūdolfs Kreicums un Alberts Miķelsons. 1947. gadā Dailes teātris devās viesizrādēs uz Maskavu, rādot arī Smiļģa Uguni un nakti, teātris piedzīvoja triumfu. Iestudējums apbalvots ar PSRS Valsts prēmiju, to piešķīra Smiļģim, dekoratoram Oto Skulmem, Lilitai Bērziņai un Artūram Filipsonam.
1958. Liepājas teātris
Teātra mākslinieciskā vadītāja Nikolaja Mūrnieka un jaunā režisora Imanta Krenberga veidotais inscenējums ar Albīna Dzeņa un Olafa Dūnas scenogrāfiju bez etnogrāfiska krāšņuma un Gunāra Ordelovska mūziku kļuva par notikumu Latvijas kultūras dzīvē. Ar to teātris atzīmēja savu 50 gadu jubileju. Galvenās lomas tika uzticētas aktieriem zem 30 gadu vecuma – Ieva Mača ir Spīdola, Jānis Dzenītis – Lāčplēsis, Zigrīda Rūtiņa – Laimdota. Liepājas teātra interpretācijā tika akcentēta Spīdolas loma, tas bijis uzvedums par viņu, kura mudināja ne vien karot, bet arī garīgi pilnveidoties.
1965. Dailes teātris
Šis iestudējums saistīts ar sarežģīto un smago Dailes teātra posmu, Eduarda Smiļģa ērai teātrī beidzoties un Pētera Pētersona laikam sākoties. Tāpēc «Uguns un nakts iestudējums Dailes teātra vēsturē iezīmējas kā ētiska un estētiska robežšķirtne» (Ieva Zole, Pēteris Pētersons. R., 2000. 207. lpp.).
Atzīmējot Raiņa simtgadi, Uguns un nakts iestudējumu bija iecerējis Eduards Smiļģis, sadalījis lomas. Vija Artmane, kam Smiļģis bija paredzējis Spīdolu, spēlēja Laimdotu. Spīdolas loma uzticēta Dinai Kuplei, Zigrīdai Stungurei un Ausmai Kantānei, kuras veikums vērtēts visai atzinīgi. Harijs Liepiņš spēlēja nevis Lāčplēsi, bet Kangaru. Dalot lomas, Pētersons meta izaicinājumu Dailes teātra zvaigžņu sistēmai. Iestudējums sanāca stilistiski neviendabīgs, estētisks veselums neizveidojās. Pētersona izrāde «tiecās iet jaunus ceļus Raiņa dramaturģijas atklāsmē, meklēt tīri cilvēciskas, vairāk intīmas attiecības starp Raiņa varoņiem, bet arī saglabāt «senās dziesmas» teiksmaino, nacionālo kolorītu. Izrādei bija skaidra un mērķtiecīga idejiskā iecere, tā tiecās realizēt to, ko Eduards Smiļģis vēl neietvēra 1947. gada inscenējumā, proti, atklāt varoņa tapšanas ceļu, kas nekad nebeidzas, iedziļināties Lāčplēša nepiepildīto meklējumu traģēdijā» (M. Grēviņš, Dailes teātris. 217. lpp.). Lāčplēša lomā par veiksmīgāko Pētersona idejas iemiesotāju uzskatīts Uldis Pūcītis, kurš nospēlējis nepārtraukto šaubu ceļu savas identitātes meklējumos. Eduarda Pāvula tēlojumā šo šaubu pietrūcis. Būtisks ir Melnā bruņinieka tēla traktējums – Valentīna Skulmes versijā tas nav tikai konkrētas varas simbols, tas iegūst plašāku vispārinājumu. Kā secinājusi Lilija Dzene, šis iestudējums pierādīja, ka «Raiņa dramaturģijas tēliem nav piemērota deheroizācija un ka ikdienišķa, kaut arī intensīvu domu pilna, darbošanās nesniedz Raiņa poēzijas atklāsmi» (Latviešu padomju teātra vēsture, 2. sēj. R., 1974. 159. lpp.).
1977. Liepājas teātris
Tāpat kā 50 gadu jubileju, arī 70. pastāvēšanas gadskārtu Liepājas teātris atzīmēja ar Uguns un nakts inscenējumu. To veidoja teātra galvenais režisors Oļģerts Kroders, kurš «Raiņa simbolisko drāmu tiecās pietuvināt reālpsiholoģiskajai drāmai, filozofiski tvertos tēlus – konkrētiem, reālistiskiem cilvēkiem. [..] Centrā tika izvirzīta doma par garīgumu, katra cilvēka nepieciešamību pilnveidoties, «mainīties uz augšu» un par to, cik grūts ir šis izaugsmes process, par kādu cenu ir jāpērk katras personības iekšējā brīvība» (Latvijas teātris. 70. gadi. R., 1993. 281. lpp.). Iecerētais formas lakonisms tika īstenots daļēji, psiholoģisko drāmu kuplināja butaforiski risināti pasakas fragmenti, kas izrādei par labu nenāca. Lāčplēša (Kārlis Zušmanis, vēlāk Viktors Čestnovs), Spīdolas (Indra Briķe) un Laimdotas (Dzintra Klētniece, Zigrīda Rūtiņa) attiecības bija noreducētas līdz attiecību trijstūrim. Tāpat kā pirms 20 gadiem, iestudējuma centrs bija Spīdola. Ar šo lomu sākās tolaik divdesmit gadu vecās aktrises Indras Briķes galvenā tēma mākslā – «garīgi bagāta, harmoniska sieviete, kura «uz augšu ceļ» ne tikai vīrieti, bet apgaismo visu savu apkārtni» (Latvijas teātris. 70. gadi. 283. lpp.).
1985. Nacionālais (Drāmas) teātris
Teātra galvenā režisora Alfreda Jaunušana veidotais inscenējums netiek uzskatīts par izdevušos. Viņš lugu interpretēja kā reālpsiholoģisku drāmu, koncentrējot uzmanību uz Spīdolu, Lāčplēsi, Laimdotu, bet neatrodot adekvātu risinājumu, ko iesākt ar pārējo. Arī šā iestudējuma centrs bija Spīdola – Astrīda Kairiša, kura spēlēja reālu sievieti ar neikdienišķu garīgu spēku. Jaunajam aktierim Jurim Lisneram Lāčplēša loma sākotnēji bijis pārāk ciets rieksts, taču, kā liecina Silvija Radzobe, laika gaitā aktieris atraisījās un spēja «visai pārliecinoši atklāt potenciāli spējīga cilvēka garīgu atmošanos un sevis apzināšanos» (Latvijas teātris. 80. gadi. R., 1995., 21. lpp.). Laimdotu spēlēja Lolita Cauka un Vizma Kvēpa. Ar šo un citiem iestudējumiem teātris 1986. gadā viesojās Maskavā.
2005. Jaunais Rīgas teātris
2005. gada 30. novembrī JRT pirmizrādi piedzīvoja uzvedums LV. To gan nevar uzskatīt par Uguns un nakts iestudējumu, bet parafrāzi par varoņu tēmu, ko veidojis Andrejs Jarovojs sadarbībā ar dramaturģi Ingu Gaili, pamīšus rādot Uguns un nakts un Gunāra Priedes Trīspadsmitās fragmentus. Pret Priedes darbu attieksme ir nopietnāka, pret Uguni un nakti – ironiskāka, kopumā – parodija.