20. un 21. oktobrī pulksten 19 Jaunā Rīgas teātra zālē (Talsu ielā 1) Āgenskalnā viesosies Kirovas Dramatiskās laboratorijas un Maskavas dokumentālā teātra Teatr.doc izrāde Vjatlags.
Vjatlags ir latvieša Artura Stradiņa 1942. gada dienasgrāmatas lasījums, kas atklāj vienu gadu Vjatkas labošanas darbu nometnē, kas bija viena no lielākajām Gulaga soda nometnēm Kirovas apgabala ziemeļos. Latviešu zemnieks Stradiņš tika apcietināts 1941. gadā par darbību nevalstiskā organizācijā. Vjatlagā Stradiņš pavadīja desmit gadus, lēģerī pavadītās dienas fiksējot īsās piezīmēs uz papirosu papīriņiem. Šajās piezīmēs ir visa dzīve un nometnes monotonais ritms – darbs mežā, nometnes slimnīca, zādzības barakās, īsas sarunas ar ieslodzījuma biedriem. Daudz detaļu par pārtikas un maizes devām, klusi pieminēta cietuma biedru nāve. Stradiņa dienasgrāmatā atklājas domāšana un dzīvesveids, ko padomju vara tiecās iznīcināt.
Iestudējuma režisors ir Boriss Pavlovičs, viņš pats arī lasa latvieša dienasgrāmatu. Veidojot šo dienasgrāmatas lasījumu, Boriss Pavlovičs vēstures lappuses saista ar mūsdienām, atgādinot par nevainīgiem cilvēkiem, kas savulaik cieta no PSRS represijām, un par šodienas notikumiem Krievijā, «Bolotnajas lietu». 2012. gada maijā, dienu pirms Krievijas prezidenta Vladimira Putina inaugurācijas ceremonijas, Bolotnajas laukumā notika protesta akcija, kuras laikā, izprovocējot sadursmes, tika aizturēti gandrīz trīsdesmit cilvēki.
Vjatlagā piedalās arī aktrise Jevgeņija Tarasova, aizturētā un pēc vairāk nekā gada atbrīvotā Borisa Pavloviča studenta Leonīda Kovjazina sieva.
Intervijā Neatkarīgajai šā gada pavasarī Boriss Pavlovičs sacīja: «Taču gribu uzsvērt, ka ar šo izrādi es nerunāju primāri par aktuālo dienaskārtību. Tā sanāca, ka lietas sakrita. Bolotnajas laukumā bija 60 tūkstoši cilvēku, mītiņš bija oficiāli saskaņots. Ekstremālu situāciju radīja OMON. Tā ir zināma shēma, kā tiek izprovocēta agresija, policija provocē nekārtības, lai pēc tam tās apspiestu. Provokācija kā apspiešanas metode ir atstrādāts mehānisms ne tikai Krievijā. Pēc tam no šiem 60 tūkstošiem tiek nejauši paņemti politiski neangažēti cilvēki, kas nav provokatori un pat nav politiskie aktīvisti. Mans students Leonīds Kovjazins bija starp tiem, kurus arestēja. Viņš tur bija ar kameru un ar kinodokumentālista interesi. Redzot, ka cilvēkus sit, dabiski, viņš sāka palīdzēt tiem. Tā automātiski tika klasificēta kā dalība masu nekārtībās. Jā, viņš piedalījās, bet viņš palīdzēja cilvēkiem. Kad viņam nopratināšanās jautāja, ko darīja, viņš teica – aizstāvēju cilvēkus no OMON. Tas tika uzskatīts par agresijas aktu. Kad mans draugs saka – aizstāvēju cilvēkus no OMON, es ļoti labi saprotu, ko viņš saka, jo šajā situācijā OMON nebija tiesībsargājošs, bet agresīvi provocējošs spēks. Tā ir tā pati labā cilvēka cīņa ar netaisnību. Un šajā ziņā es ar Ļoņu lepojos, jo viņš uzvedās kā krietns cilvēks. Tā nebija politiska cīņa.
Šis darbs ir par to pašu. Arturs Stradiņš mīl Latviju, ir Aizsargu organizācijas sekretārs. Viņš nav tieši saistīts ar lielo politiku, bet ir kopā ar saviem domubiedriem. Stradiņa naids pret komunistiem izpaužas sadzīviskās lietās. Man ir svarīgi runāt par cilvēku ar taisnības izjūtu. Un ir jāaizstāv savas tiesības protestēt pret netaisnību.
Man būtiska šķiet Stradiņa doma, ka toreiz izdzīvoja tie, kas redzēja dzīves jēgu arī grūtos apstākļos. Tie, kas dzīvoja ar cerību tikt brīvībā, salūza un gāja bojā. Jo galvenais iznīcināšanas līdzeklis ir absurds – atņemt cilvēkam jēgu dzīvot. Absurda šausmas var uzveikt tikai tad, ja ir sava, personīgā dzīves jēga. Man svarīgākā frāze izrādē ir tā, kas izskan finālā – «vēlam cits citam laimi, ir sācies jaunais 1943. gads». Atrodoties tajās šausmās jau otro gadu, cilvēks vēl laimi. Tajā ir kaut kas pārdabisks. Stradiņš tur pavadīja desmit gadus un izdzīvoja, atkārtojot katru gadu – vēlam cits citam laimi, ir sācies jauns gads.»
Izrāde notiks krievu valodā ar tulkojumu latviski.