Pieaug skepse par Ukrainas mierizlīguma sarunu izredzēm. ASV prezidents Donalds Tramps vairs neuzstājas ar optimistiskām prognozēm par nenovēršamām kara beigām. Rietumu plašsaziņas līdzekļos dominē viedoklis, ka tuvākajos mēnešos nebūs iespējams vienoties. Arī Trampa līdzgaitnieki to atzīst. Baltā nama amatpersonas izsakās, ka Tramps ir neapmierināts ar Ukrainā karojošām pusēm, kas neizrāda vēlmi noslēgt pamieru.
ASV prezidents norāda uz iespēju pastiprināt sankcijas pret Krieviju un pauž neapmierinātību ar Putina izteikumiem. Arī ASV plašsaziņas līdzekļi runā par to pašu, atsaucoties uz avotiem Trampa administrācijā, norādot, ka šīs sankcijas jau tiek gatavotas un ka Tramps ir “ļoti nikns uz Putinu”.
Par sarunu klupšanas akmeni kļuva vienošanās par pamieru Melnajā jūrā, kur Krievija izvirzīja nosacījumus, lai atvieglotu ASV un ES sankcijas pret savu minerālmēslojumu un lauksaimniecības produktu eksportu. Taču līdz šim nekas nav dzirdams par pozitīvu sarunu virzību šajā jomā.
Krievija sarunās izvirzīja nosacījumus uguns pārtraukšanai frontē: apturēt mobilizāciju un ieroču piegādes Ukrainai, kam Kijeva piekritusi. Piedevām Putins atkal izteicies, ka netaisās sēsties pie sarunu galda ar Volodimiru Zelenski, kuru neuzskatot par leģitīmu Ukrainas prezidentu, par ko saņēmis Trampa kritiku. Savukārt Putins apgalvo, ka, atzīstot Zelenska pilnvaras, Vašingtona negribot novērst “konflikta galvenos cēloņus”. Turklāt Kremlis vaino Ukrainu vienošanās pārkāpumos par enerģētikas infrastruktūras objektu apšaudēm, “un tāpēc par ko lai ar viņiem vienojas? Par kādu pamieru?”. Identiski pārmetumi Krievijas virzienā izskan arī no Ukrainas puses.
Laikraksts “Wall Street Journal” raksta, ka, “Krievija liek sprunguļus riteņos ASV prezidenta Donalda Trampa vēlmei apturēt uguni, vilcinot laiku, lai tikmēr vairotu progresu kaujas laukā un panāktu maksimālu piekāpšanos sarunās. Tajā pašā laikā Maskava apgalvo, ka vēlas mieru. No otras puses, ātri vienojoties ar ASV par pamieru, Ukraina nevēlas parakstīt ASV piedāvāto “koloniālo” dabas resursu darījumu, zaudējot kontroli pār valsts bagātībām. Bijušais ASV vēstnieks Ukrainā Džons Herbsts izteicās, ka Zelenskis “izrāda pretimnākšanu Trampam, bet negrasās ieķīlāt savas valsts nākotni apmaiņā pret Ukrainas dabas resursiem. Putins būvē Trampam “Potjomkina sādžu”, uzskata Herbsts. Trampam veltītie žesti, tāpat kā viss, ko Putins dara saistībā ar Trampu - tas viss ir blefs un izrādīšanās.
Krievijas un Ukrainas diplomātiskā manevrēšana atspoguļo pušu mēģinājumus noturēt Trumpu savā pusē, līdz galam nepiekrītot viņa prasībām. Ukraina vēlas izbeigt karu, nepadodoties Krievijai un neatsakoties no ekonomiskās neatkarības par labu ASV. Krievija vēlas dominēt Ukrainā un novērst tās integrāciju ar Rietumiem, jo uzskata, ka dominē karā.
Bijušais ASV vēstnieks Polijā, Atlantijas padomes pētnieks Daniels Frīds uzskata, ka Ukraina var tikai cerēt, ka laika gaitā Trampa administrācija sapratīs, ka Krievija nav noskaņota mieram, un zaudēs pacietību attiecībā uz Putinu. "Laiks var darboties Ukrainas labā, ja Tramps joprojām vēlas ātri noslēgt darījumu, bet Putins ir šķērslis. Ja Tramps nolemj, ka tiek maldināts, viņš var reaģēt slikti," viņš sacīja.
Izveidojusies situācija, kad Maskava izvirzījusi nosacījumus, ko Vašingtona (un kur nu vēl Ukraina) pildīt nevēlas, un sarunas ir strupceļā. Turklāt neskaidras ir Trampa turpmākās attiecības ar Zelenski pēc domstarpībām par t.s. Ukrainas resursu darījumu.
Kādi tad varētu būt turpmākie iespējamie notikumu attīstības scenāriji?
Pirmais - vienoties nebūs iespējams. Putins no savām prasībām neatkāpsies, Tramps (nemaz nerunājot par Ukrainu un ES) tās noraidīs, Vašingtonas spiediens nespēs mainīt Maskavas nostāju un karš turpināsies. Šāda notikumu attīstība esot Kremļa propagandistu piesauktās globālās “kara partijas” mērķis, kuras pozīcijas ārkārtīgi spēcīgas gan Rietumos, gan Ukrainā, gan Krievijā. Ukraina teiks, ka tā piekrita pamieram, bet Putins atteicās, un tāpēc tagad visi saprot, kurš mieru vēlas un kurš nevēlas. Kremlis atkārtos, ka karš turpināsies līdz "tā pamatcēloņu (Zelenska) novēršanai", un turpinājumā "Kijevai būs tikai sliktāk". Kā šajā gadījumā rīkosies Tramps - tas vēl nav skaidrs. Viņš vienkārši var paiet malā, “mazgājot rokas nevainībā”, - pārtraukt bezmaksas ieroču piegādes Ukrainai, aizbildinoties, ka “abas puses nevēlas mieru”, un pievērsties citiem, ASV šķietami nozīmīgākiem ģeopolitiskiem jautājumiem (Āzijas-Klusā okeāna reģions, Irāna, Grenlande utt.). Taču Tramps var turpināt palīdzēt Ukrainai vismaz Džo Baidena prezidentūras laikā noteiktajā apjomā. Visbeidzot, Tramps var krasi pastiprināt sankcijas pret Maskavu, palielināt ieroču piegādes Ukrainai un atcelt daudzus to lietošanas ierobežojumus. Tas savukārt var izprovocēt Maskavas atbildes pasākumus: Kremlis vainos ASV tiešā līdzdalībā karā pret Krievijas Federāciju, piemēram, norādot tai skaitā uz nesenajām ASV ģenerāļu atklāsmēm “New York Times” 29. marta monumentālajā publikācijā (“The Partnership: the Secret History of the War in Ukraine. The untold story of America’s hidden role in Ukrainian military operations against Russia’s invading armies”). Pie nelabvēlīgākā iznākuma teorētiski pasaule var nonākt Karību jūras reģiona krīzes stāvoklī - 2. Tagad jau nevis ar Hruščovu un Kenediju, bet Putinu un Trampu galvenajās lomās.
Otrais scenārijs izriet no versijas, ka viss, kas notiek, ir spēle, bet Tramps un Putins jau par visu ir vienojušies. Tramps, paužot neapmierinātību ar Putina paziņojumiem, demonstrē neitrālu nostāju un kā sarunu moderators spēlē “labā policista” lomu attiecībā uz Zelenski. Bet patiesībā viss notiek kā parasti. Putinam nepieciešams laiks, lai beidzot izstumtu Ukrainas karaspēku no KF Kurskas reģiona, kā arī virzītos uz priekšu okupētajos Ukrainas Doneckas un Zaporižjas reģionos. Tramps jau ir apsolījis atcelt sankcijas, kas var notikt tūlīt pēc pamiera. Uz papīra ir arī daži nolīgumi par nākotnes miera līguma kontūrām un politiskajām izmaiņām Ukrainā.
Trešais scenārijs izriet no fakta, ka starp Trampu un Putinu nav nekādas vienošanās. Tomēr vienlaikus Putins joprojām ir noskaņots ātrām kara beigām, uzskatot, ka gandrīz 20% Ukrainas teritorijas iekarošana, ieskaitot sauszemes koridoru Krimā, ir gana pietiekams rezultāts iepretim alternatīvai karadarbību turpināt, riskējot saņemt jaunas Vašingtonas sankcijas. Tāpēc jāizmanto šībrīža situācija, kad Tramps faktiski piespiedis Zelenski piekrist pamieram un gatavo mierizlīgumam. Tādā gadījumā pastāv iespēja, ka puses panāks kompromisu. Putins atcels savas prasības, bet Tramps piekritīs dažiem atbildes soļiem - sankciju daļas noņemšanai vai vēl kādām atkāpēm. Un pēc tam tiks parakstīta vienošanās par uguns pārtraukšanu un mierizlīgumu.
Šajā gadījumā ir jānošķir divi procesi. Pirmais ir pamiers. Otrais - Ukrainas un Krievijas miera līgums kara beigās. Pamata atšķirības ir to izpildes sarežģītības pakāpē. Pamieru ieviest ir tehniski viegli. Ukraina jau ir devusi savu piekrišanu. Un ja KF un ASV vienojas par dažiem nosacījumiem, tad Putins var piekrist un pamiers tiks parakstīts. Šajā sakarā ir nozīmīgi, ka politiskajās aprindās tiek apspriesta šāda miera procesa secība: "uguns pārtraukšana - vēlēšanas Ukrainā - mierizlīguma parakstīšana".
Bet ja runa ir par pilnvērtīgu miera līgumu, pašreizējās pušu pozīcijas ir kosmiski tālu viena no otras, un pat Trampam, visticamāk, nav instrumentu, lai šīs pozīcijas tuvinātu. Situācija var mainīties tikai tad, ja notiek krasas izmaiņas par labu vienai no pusēm kaujas laukā vai iekšpolitisku izmaiņu rezultātā Ukrainā vai Krievijā.
