TEĀTRIS: Satikšanās uz robežas
Rēzijas Kalniņas monoizrāde Oskars un Rozā dāma, ko viņa veidojusi sadarbībā ar režisoru Viesturu Meikšānu, ir satikšanās, kas it kā apstādina laiku, lai, skatoties acīs nāvei, ieraudzītu un novērtētu dzīvi.
Ērika Emanuela Šmita darbs, ko viņš nodēvējis par romānu, stāsta par zēnu, kas slimnīcā zaudē cīņu ar leikēmiju – operācija nav bijusi veiksmīga, un viņa dzīves dienas ir skaitītas. Žēlsirdīgā māsa rozā kostīmā ierosina spēlēt spēli – iedomāties, ka viena diena ir desmit dzīves gadi, tādējādi viņam ir iespēja nodzīvot pat vairāk nekā simt gadu ilgu mūžu. Un vēl viņa mudina Oskaru rakstīt vēstules Dievam. Desmitgadīgā Oskara beidzamajās mūža dienās viņa komunikācijā ar Dievu ir ierakstīti lielie filozofiskie jautājumi par dzīvi un nāvi. Tas ir ceļš uz ticību, kurā dvēsele gūst mieru un paļāvību. Šmita Oskaru var salīdzināt ar Antuāna de SentEkziperī Mazo princi, kurā tāpat ierakstītas filozofiskas pārdomas par dzīvi un jēgu. Oskara stāsts nav pasaka, taču tam piemīt līdzīgs terapeitisks efekts.
Ticība ir šīs izrādes atslēgas vārds. Tas ļauj kopā ar aktrisi iejusties slimnīcā, kur aizved videoprojekcijas (video māksliniece – Dace Sloka), un būt kopā ar visiem aktrises spēlētajiem tēliem viņu ikdienas priekos un sāpēs, kopā stāvot uz dzīves un nāves sliekšņa. Bet es nenoticēju uzreiz. Rozā dāmu pieņēmu no pirmajām paskarbajām intonācijām. Oskars no manis muka, te liekot apstāties pie aktrises rokām, kas rausta pidžamas bikses, te mīmikas un reakcijām. Vai tas ir desmitgadīgs puika? Vai nav jaunāks, un vai tomēr vairāk nelīdzinās meitenei? Un tad es domāju, cik desmitgadīgus puikas es pazīstu, kādi viņi ir, un kāpēc mans priekšstats neļauj pieņemt Rēzijas Kalniņas Oskaru? Kad minūtes desmit biju uz viņu skatījusies, es pēkšņi sapratu, ka esmu pieradusi un pieņēmusi Oskaru tādu, kāds viņš ir jeb kādu Rēzija Kalniņa viņu attēlo. Es noticēju aktrisei. Un vārdnīca ticību skaidro tā: ticība kaut ko atzīst par patiesu, balstoties uz iekšēju subjektīvu pārliecību un neprasot pierādījumus.
Vēl es domāju par to, vai un kāda nozīme izrādes uztverē ir ticībai Dievam. Vai tad, ja netici vēstij, ko Šmits iekodējis savos tēlos, saturs kā pīlei ūdens nolīst nost no spārniem? Daudz ir patiesību kā ceļu, kas katram ejams, un Rēzija Kalniņa monoizrādē runā par vienu no tiem. Bet ne tikai.
Aktrise, iejūtoties daudzajos tēlos, no bērniem līdz pieaugušiem cilvēkiem, mirklī mainot sejas, apliecina, ka ir profesionāle. Un, ja satiekas ar materiālu, kas baro garu kā vitamīni ķermeni, tad tikšanās ar skatītājiem Kamerzālē var kļūt par sarunu ar jēgu. Tādu sarunu, kad, skatoties acīs Oskaram, Pegijai, Rozā dāmai, Bekonam un citiem, ieskaties arī dziļāk sevī. Rēzija Kalniņa režisora veiktajā dramatizējumā ar sirsnību un humoru patiesi spēlē spēli, savelkot tēmas smagumu kā gubu mākoņus, aiz kuriem ir tomēr zila debess. Viņa notur dzīvi apliecinošu intonāciju, atgādinot vecu veco patiesību par to, ka dzīve ir jādzīvo šodien, un arī to, ka dzīvot un mirt, ticot Dievam, ir vieglāk. Aktrise ar visu tēlu galeriju izdzīvo visdažādākās emocijas, radot ļoti cilvēcisku, siltu intonāciju, kas var likt aizdomāties par lielajiem jautājumiem, piešķirot jēgu kaut vienam mirklim, kurā apzinies savu mirstību. Izrāde var būt satikšanās ar sevi – tik stipru un tik vāju, cik spēj sev atzīt.