IZRĀDE: Barišņikovs Brodska vientulības mētelī
Jaunā Rīgas teātra izrāde Brodskis/Barišņikovs ir īpaša, jo tai piemīt īstums, kas ir vērtība, kad apkārt tik daudz šķituma.
Alvis Hermanis, šoreiz sadarbībā ar Mihailu Barišņikovu, vēlreiz pierāda, ka laiku ir iespējams materializēt, iekapsulējot uz teātra skatuves. Kā izrādē Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968. gadā, kurš nekad nenotika stikla burciņas sevī satilpināja plašu metaforisko nozīmju pasauli, laiku, kas pagājis, bet ko var izsaukt kā garu. Tā bija izrāde «par jaunību, par zaudēto nevainību. Arī par īpašu laiku, kāds bija sešdesmito gadu beigās, kad cilvēkus vēl vienoja ilūzijas par kolektīvu laimi».
Brodskī/Barišņikovā ilūzijas klātbūtne ir daudz mazāka, jo režisoram ir īsts medijs, kas saista pagātni un tagadni. Personības loma šoreiz ir izšķiroša. Mihails Barišņikovs bija dzejnieka Josifa Brodska draugs ilgus gadus. Tā ir unikāla pieredze, kas rada to neatkārtojamo īstumu, kas saplūdina laikus. Barišņikovs ir vērtība, kas, neatkarīgi no katra gaumes vai konkrētās izpausmes formas, nav apšaubāma. Viņš ir Mākslinieks, kuram piemīt pagājušā gadsimta zvaigžņu vizma, personība, kas liek ļaudīm stundām stāvēt rindā pēc biļetēm.
Alvis Hermanis un Mihails Barišņikovs piedāvā ceļojumu laikā – no 20. uz 21. gadsimtu, no Krievijas uz ASV, no savas vientulības uz cita vientulību, no jaunības uz vecumu. Tas ir personīgs ceļojums, un tas katram jāiet pašam.
Kristīnes Jurjānes piedāvātā apskretusī pagātnes godība – jūgendstila veranda vai tukša oranžērija –, caur kuru proscēnijā iznāk Barišņikovs ar koferi rokā, ir laika zoba skarta, taču glabā savu šarmu. To pašu var teikt par Barišņikovu – leģendāru baletdejotāju. Laiks netaupa nevienu – mēs visi novecojam, un tā tam būs būt. Bez atlaidēm.
Izrādei atlasītie Brodska dzejoļi no fiziskās emigrācijas līdz eksistenciālajam ceļam sev atvēlētajā laika nogrieznī noliek mūs aci pret aci ar nenovēršamo vientulību un aiziešanu. Brodska sāpi kā mēteli uzvelk Barišņikovs, un viņam tas izrādās tieši laikā. Tas ir godīgs skats uz realitāti, ko, no vienas puses, veido stiklotā veranda – skatuve skatuvē, kur Barišņikovs dejo, arī ilustrējot ierakstā skanošās Brodska runātās dzejas rindas. No otras puses, ir soli verandas priekšā, kur Barišņikovs sēž, runā vai no grāmatām lasa dzeju. Viss notiek līdz vecā modinātājpulksteņa zvanam, to Barišņikovs pats uzlicis.
Šī izrāde sākas ar trīs zvaniem teātrī un vienu beigās. Viens zvans kā mākslinieka skatuves metafora. Būt gatavam, precīzam, iekļauties laikā. Ar attālinātu skatu raugoties, uz skatuves notiekošais atgādina visu cilvēka dzīvi, kurš meklē savu māju, patvērumu. Barišņikovam tā ir skatuve, mākslas teritorija. Bez savas mājas gliemezis ir kails. Tā arī Barišņikovs, ienāk un iziet no verandas, novilcis kreklu un uzrotījis bikses līdz ceļiem. Mūžības priekšā mēs visi esam gliemeži. Arī Barišņikovs, un šī atziņa rada tiem īssavienojumiem, kas sprakšķ atklāto vadu mudžeklī pie verandas sienas, līdzīgu efektu. Kad finālā viņš no iekšpuses ar balto maisījumu krāso ciet stiklu, pamazām aiz tā paslēpjot sevi, šī izjūta par patvērumu pagātnes laikā, kas tāds reizē ir un nav, kļūst sevišķi spēcīga.
Dzejas satura tik uzsvērtā ilustrēšana sākotnēji mulsināja, mudinot minēt, kāpēc māksliniekiem to vajag, jo skaidrs, ka vajag. Kustību un dzejas valoda nesaplūst kopā veselumā, papildinot viena otru, bet iezīmē plaisu. Vārdi pasaka vairāk, bet Barišņikovs kustībā – cik vēlas. Kā aristokrāts, kura labās manieres ir acīm redzamas, bet kurš necentīsies par katru cenu pierādīt, ka nāk no dižciltīgas dzimtas, mēģinot griezt pirueti. Tā plaisa starp dzeju un kustību, starp mūžīgo varēt un laicīgo spēt ir kā krēslas zona, kas skaidri iezīmē, kā diena pāriet naktī. Bet var uz to paraudzīties arī no optimistiskās puses – visvairāk dzīvo radību okeānā dzīvo gaismas zonā, kur iespīd saule. Bet haizivis un vaļi mīt dziļāk, krēslas zonā.
Ciešāka un nepārtraukta saslēgšanās ar Brodska poētisko pasauli varētu būt tiem, kas krievu valodu pārvalda vairāk nekā ļoti labi. Viens nezināms vārds var likt paklupt, meklējot to titros. Bet izrāde ir tik atmosfērīga (kādas Gļeba Fiļštinska gaismas!), Barišņikovs tik suģestējoši harismātisks, ka pārtraukuma mirkļi ir īsi. Līdzīgi kā Vudija Allena filma Pusnakts Parīzē aizved citā laikā, ļaujot mūsdienu cilvēkam nokļūt radošajā pagājušā gadsimta sākuma mākslinieku bohēmā, Brodskis/Barišņikovs skaudrākā veidā caur objektīvo vēsturi un subjektīvo dzīves laika izjūtu aizved Brodska dzīves un radīšanas laikā, kas ir arī Barišņikova laiks. Uzved uz filozofiski eksistenciālā pārdomu ceļa. Ļauj justies pilnīgi vienam pilnajā JRT zālē, kā zem Imanta Ziedoņa epifānijā aprakstītā rabarbera krūma platajām lapām: «No malas viss ir labāk redzams: cilvēkiem pietrūkst vietas tāpēc, ka viņi steidzas. Tāpēc, ka steidzas, trūkst arī laika.» Šī izrāde piedāvā pat ekskluzīvu iespēju apstādināt laiku, klausoties brīnišķīgi runātu un lasītu dzeju. Kā aristokrātu salonos vai radošās bohēmas vakaros.