Kārlis Freimanis. Dziļi personiskas sajūtas

CĒSIS–VALMIERA. Aktiera Kārļa Freimaņa ikdiena paiet starp Cēsīm un Valmieru. Cēsīs ir viņa mājas un pamatdarbs Vidzemes koncertzālē Cēsis, bet uz Valmieru viņš brauc spēlēt teātri. Piektdien tur pirmizrāde © Matīss MARKOVSKIS, Valmieras Drāmas teātra publicitātes foto

«Jau no paša sākuma bija skaidrs, kādā virzienā strādāsim. Un, lai arī esam mēģinājumu procesa finiša taisnē, viss vēl top un veidojas, un viss vēl var mainīties. Bet sadarbība ar režisori ir interesanta – viņa ļauj daudz strādāt pašiem, pieņemt lēmumus, protams, nepazaudējot konkrētību un lomas uzdevumus,» saka Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktieris Kārlis Freimanis (32).

Viņam piektdien pirmizrāde - Raisas Pavlovnas Gurmižskas kalpones Uļjitas loma režisores Indras Rogas iestudētajā Aleksandra Ostrovska (pēc lugas Mežs motīviem) dzirkstošajā komēdijā Muiža kaņepēs.

Atzīšanās mīlestībā teātrim

Režisore atklāj, ka šī luga ir Aleksandra Ostrovska atzīšanās mīlestībā teātrim. Teātrim kā mākslai, profesijai, teātrim dzīvē un teātrim uz skatuves, kur jūk robežas. Spēle un spēlēšanās, kam ir dziļš un nopietns pamats.

Izrādē paralēli rit divi stāsti - muižas saimnieces Gurmižskas krustdēla un aktiera Ņeščastļivceva atgriešanās mājās pēc 15 gadu ilgas prombūtnes ar mērķi tikt pie krustmātes mantojuma - īpašuma un naudas, taču šajā izrādē priekšplānā izvirzīta muižas saimniece Gurmižska, kura atkal iemīlas, kad tās dzīve nonākusi uz 50 gadu sliekšņa.

«Piecdesmit gadi - ar to nevar samierināties! Tā ir cūcība!

Ja pusaudžu gados hormonu vētras ir ar plusa zīmi, tad ap piecdesmit - ar mīnusa zīmi. Tomēr tās nav tikai hormonu vētras, tas ir kas vairāk, dziļāk un plašāk, tas ir traģikomiski!» uzskata izrādes režisore.

Sava veida psihodrāma

«Vienmēr ir interesanti, kāda beigās sanāks izrāde. Jo ir ieguldīti divi mēneši darba un visi taču grib, lai sanāk,» saka Raisas Pavlovnas Gurmižskas (Imants Strads) kalpones Uļjitas lomas atveidotājs. «Ir interesanti, ja ar lomu varu analizēt kādus savus iekšējus, personiskus procesus. Tā ir tāda sava veida psihodrāma, paskatīšanās uz savu dzīvi no malas, caur lomas prizmu. Kādas konkrēti man ir pārdomas, veidojot šo lomu? Es pat nezinu, vai varu tā noformulēt... Tas vairāk ir sajūtu līmenī. Patiesībā, ja arī varētu noformulēt, tāpat neteiktu. Tāpēc jau tie ir dziļi personiski procesi,» aktieris noslēpumaini pasmaida un izstāsta, ka šajā sezonā viņam būs vēl divas iespējas analizēt savus iekšējos procesus - pie režisores Ineses Pudžas, kura iestudēs Augusta Strindberga kamerspēli Pelikāns, kas vēsta par mātes un bērnu sarežģītajām savstarpējām attiecībām (iestudējuma pirmizrāde plānota 10. februārī), un pie režisora Regnāra Vaivara, kurš uz VDT Lielās zāles skatuves iestudēs Ivana Viripajeva darbu Apskurbušie (šīs izrādes nosaukums būs Klusa nakts, dzēra nakts, un tās pirmizrāde plānota 12. maijā).

Pamatdarbs koncertzālē Cēsis

Latvijas Televīzijas skatītāji Kārli Freimani, iespējams, atceras kā Kārļa (Imants Strads) un Arvīda (Kristaps Ķeselis) brāli Miķeli daudzsēriju filmā Saplēstā krūze. «Nekādu īpašu publicitāti pēc šīs filmas nejutu, jo - tādas nebija. Patiesībā šķiet, ka tas bija tik sen. Filmējām pirms gada, televīzijā to demonstrēja šogad pavasarī, it kā ir pagājuši tikai daži mēneši, bet - laikam dzīve ir tik ātra un krāsaina, ka vakar jau liekas sen,» aktieris secina un izstāsta, ka aktiera darbs nebūt nav visa viņa dzīve. Viņa pamatdarbs ir Vidzemes koncertzālē Cēsis, kur viņš ir kino producents, atbildīgs par kino zāli - sākot no tehniskām lietām līdz pat repertuāra izvēlei.

«Šā gada februārī sadarbībā ar kinoprojektu Spektrs mēs aizsākām arī Kino gardēžu klubu, piedāvājot noskatīties starptautiskos festivālos atzītas, bet ikdienas repertuāros neiekļautas filmas un pirms tām dzirdēt kino eksperta pārdomas. Oktobrī to atkal atsāksim,» atklāj Kārlis Freimanis, piebilstot, ka Kino gardēžu kluba seansi koncertzālē Cēsis notiks katru otro trešdienu.

VDT mājaslapā atrodamā informācija vēsta, ka Kārlis Freimanis, vēl pirms izmācījies par aktieri, ir pabeidzis Purvciema Amatu skolu. Interesanti, kādu amatu viņš tur apguvis? «Viesu uzņemšanas organizators,» viņš neslēpj, piebilstot, ka vienkāršā valodā tas ir viesnīcas un restorāna darbinieks. «Mācību laikā un arī vēlāk, jau studējot Kultūras akadēmijā, es paralēli arī strādāju restorānā. Tieši šobrīd, veidojot kalpones Uļjitas lomu, ir lietas, ko asociatīvi varu smelties no savas pieredzes apkalpojošā sfērā.»

Sports kā narkotika

Taujāts par vaļaspriekiem, Kārlis Freimanis atklāj: «Tā kā šogad bija sēņu gads, izmantoju katru brīvo brīdi, lai aizbrauktu uz mežu. Man patīk viss, kas saistās ap šo nodarbi - gan lasīt, gan tīrīt, gan gatavot un, protams, arī ēst. Šogad mans lielais sēņu tīrīšanas palīgs bija dēls Kārlis, viņam ir seši gadi. Mūsu intereses šajā procesā gan būtiski atšķiras, jo viņam bija interesanti, ja sēnē bija tārpi...»

Aktieris gan atzīst, ka daudzo darba pienākumu dēļ laika ģimenei vienmēr mazliet pietrūkst. «Pietrūkst tieši kvalitatīva laika, jo ar to, ka tikai esi mājās, bet noguris, noteikti nepietiek,» viņš apzinās.

Arī vaļaspriekiem un regulārām fiziskajām aktivitātēm īsti laika nepietiek. «Manas sportiskās aktivitātes šobrīd ir mēģinājumi, zāles pļaušana un strādāšana mazdārziņā, arī pastaigas un sēņošana. Protams, gribētu atvēlēt laiku arī sportam,» saka aktieris, atklājot, ka savulaik ir trenējies volejbolā, un viņš cer atrast kompāniju, ar kuru varētu vismaz reizi nedēļā uzspēlēt bumbu. «Man sports ir sacensība, uzvara, emocijas. Šogad starptautiskajā mūzikas festivālā Laba daba sanāca uzspēlēt volejbola un futbola turnīros, un tur notvertās patīkamās emocijas bija kā narkotika, ko gribas sajust vēl un vēl.»

Slinkā meditācija

«Vasara pagāja, patiesībā - paskrēja ļoti ātri,» saka Kārlis Freimanis, paskaidrojot: ja augustā jāsāk strādāt pie jauna iestudējuma, vasara ir beigusies. «Man bija brīvas tikai divas nedēļas jūnija beigās, un tad es nedarīju neko - centos atslēgt prātu no tā, ka man visu laiku par kaut ko ir jādomā, par kaut ko jāsatraucas un kaut kas jāplāno. Un tas man arī izdevās,» aktieris secina un atklāj savu ikdienas labsajūtas formulu: «Es ļoti labi jūtos, ja pieceļos agri no rīta, kamēr mājās visi vēl guļ. Nesteidzīgi uztaisu sev kafiju, izeju ārā dārzā un baudu mieru. Tāda slinkā meditācija, bet man ļoti nepieciešama, lai nesteidzīgi sagatavotos steidzīgai dienai.



Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.