«Iekšzemes kopprodukta kritums par 18%, bezdarbs 20%, nepieciešams aizņemties 7,5 miljardus. Bankrots? Devalvācija? Pilnīgi visi braucam prom? Nē. Dombrovskis! Dombrovskis un ne tikai viņš, kuram pateicoties iekšzemes kopprodukts pieaug, bezdarbs samazinās un visus 7,5 miljardus iztērēt arī nevajag. Veiksmes stāsts? Bet varbūt traģēdija?Nē. Seriāls! Un Dižķibeles laiks nebūt nav pirmā sērija un nav arī pēdējā. Bet kas tad notika pirms tam? Un kas notiek tagad? Ar ko tas seriāls mums beigsies?»
Vai šī anotācija jūs rosina pirkt biļeti uz izrādi? Runa nav par to, cik labi vai potenciālo skatītāju saistoši uzrakstīts teksts. Jautājums ir par to, vai šī tēma teātra kontekstā jūs vilina vai atgrūž? Pieļauju, ka atbilde atkarīga gan no attieksmes pret vispārīgo jautājumu, vai māksliniekiem jānodarbojas ar politiku (pavisam nesen aktualizēts saistībā ar Alvja Hermaņa iestudējumu Pakļaušanās), gan citiem faktoriem - gaumes vai priekšstata par teātra uzdevumu. Mana un, domāju, daudzu skatītāju interese par iestudējumu Veiksmes stāsts saistīta ar tā autoriem - dramaturgu Jāni Balodi un režisoru Valteru Sīli. Šis tandēms ne reizi vien teātra kopdarbos pievērsies sabiedriski aktuālu, ekonomisku un politisku tēmu izpētei un iztirzāšanai, un jauniestudējums apliecina, ka interese ir noturīga.
Veiksmes stāsta valodai raksturīga dokumentalitāte, taču, tāpat kā iestudējumos Visi mani prezidenti un Nacionālais attīstības plāns, fantāzija un spēle ir būtiski izteiksmes līdzekļi.
Saturu nestāstīšu - anotācijā daudz ir pateikts, un pārējo ir vērts redzēt un dzirdēt pašiem. Piebildīšu, ka, gatavojot izrādes materiālu, kas no dižķibeles aizved līdz 90. gadu sākumam, Jānis Balodis ir izpētījis milzīgu informācijas avotu daudzumu, licis kopā faktu pie fakta, pētījis, analizējis un secinājis - tuneļa galā, pretēji politiķu postulētajam veiksmes stāstam, nav vis gaisma, bet apziņa, ka «esam dirsā».
Finiera paaugstinājums Aktieru zāles platumā un durvīm abos galos mirklī asociējas ar reāli mistiskajiem varas gaiteņiem. Tiem piederas melnie uzvalki, kuros tērpti aktieri - Daiga Gaismiņa, Jānis Vimba, Uldis Siliņš, Romāns Bargais (mākslinieks Uģis Bērziņš). Viņi atgādina funkcionārus bez individualitātes pazīmēm - jebkurā mirklī var kļūt par jebko. Iestudējumā tiek izspēlētas konkrētas situācijas ar vārdā nosauktiem politiķiem un citām procesos iesaistītām personām. Nav nozīmes dzimumam, vizuālajai līdzībai, svarīgs ir teksts un situācija. Piemēram, sarunas ar Starptautisko valūtas fondu, premjera Vecgada uzruna, starptautiska konference. Darbība organizēta kā izpētes spēle, vēstures rekonstrukcija nosacītā formā, ko vada Jānis - Jānis Vimba - autors un režisors reizē. Vienā brīdī uz skatuves parādās arī pats Jānis Balodis ar avīzi rokās, attēlojot kādu no sirmajiem vīriem, kādus pētījumu procesā redzējis sēžam bibliotēkā, lasot avīzes un kritizējot kapitālismu.
Sākumā ieturētā diezgan striktā forma tiek salauzta ar visu spēlē iesaistīto pārtapšanu rokgrupā, kas nospēlē un nodzied dziesmu par jau minēto vietu, kurā Latvija joprojām atrodas. Ironiski huligāniskais gājiens ar kokli, uz kuras Daiga Gaismiņa nospēlē un nodzied to pašu melodiju, kodolīgi izsaka latviešu tautas attieksmi pret politiķu meliem un cūcībām - ir slikti, bet turpinām tik koklēt un dziedāt.
Spēles pavērsiens kabarē stilā, kas lauž spēles gaitu, gan paliek neattaisnots. Bet forma kļūst vaļīgāka, un arī tāpēc, ka autoru/režisoru Jāni atbalstošajai trijotnei ir uzdevums, kas paredz iziešanu ārpus iestudētās spēles rāmjiem, atklājot vēl vienu iestudējumu struktūras līmeni. Viņi iemieso autora sašķelto apziņu. Izrādes veidotāji it kā ļauj ieskatīties autora galvā, redzēt, kā, izpētes procesā meklējot cēloņus, kuru sekās tagad dzīvojam, viņa prātā notiek īsta cīņa. Šis paņēmiens ļauj autoram atklāt atšķirīgas uzskatu pozīcijas, kas īpaši būtiski ir tagadējā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča tiesāšanā un attaisnošanā. Proti, dokumentālajam pamatslānim tiek pievienota autora personiskā pieredze darbā ar šo materiālu, kas nodrošina arī lielāku atraktivitātes klātbūtni. Ar šo sašķeltās apziņas teatralizēšanu tiek panākts, ka Jāņa Baloža attieksme top vēl personiskāka nekā tad, ja pats spēlē sevi. Kā, piemēram, kopā ar režisoru Kārli Krūmiņu un domubiedriem īstenotajā ekspedīcijas atskaitē Pārmaiņu pārbaude. Tas bija eksperiments, kura mērķis bija simulēt finanšu apokalipsi jeb situāciju, kad naudai zudusi tās vērtība. Bez naudas un bankas kartēm desmit dienas mākslinieki centās izdzīvot, mākslu mainot pret pārtiku. Kā atzina Jānis Balodis, «šī projekta sākotnējais uzdevums bija pārbaudīt, cik reāli ir spējīga eksistēt lokālā ekonomika jeb ekonomika, kurā pirmās nepieciešamības preces, tajā skaitā pārtika, tiek saražotas aptuveni 40 km lielā rādiusā, tādējādi nepieļaujot tādu nejēdzību, ka cena Ķīnā audzētiem ķiplokiem ir zemāka par Latvijā audzētajiem».
Neatklāšu, kādu pārmaiņu metodi Latvijas ekonomikas labā Jānis Balodis piedāvā šoreiz, taču beigās sašķeļas arī publika viņa idejas atbalstītājos un otrajos, kas aicinājumam neatsaucas. Vērojot publiku, un sēdvietu izkārtojuma dēļ no tā grūti izvairīties, secinu, ka pret iestudējumā redzēto varētu būt divas dominējošās attieksmes - nopietnā un nenopietnā. Pirmajā gadījumā faktu sakopojums un interpretācija atņem pēdējo cerības staru uz labāku nākotni, un pasmaidīt neizdodas. Tā notika ar mani. Otrajā gadījumā visu notiekošo var uztvert kā fikciju, pārspīlējumu, teātri, kas ir tālu no dzīves patiesības. Kā jauna ideālista naivus centienus mainīt pasauli. Nākamgad Jānim Balodim paliks 30 gadu, un diez vai viņa aktīvo pozīciju attiecībā uz ekonomiku un politiku, atklātu mākslas koordinātās, var dēvēt par jaunības ideālismu. Domājot par šo izrādi, nonācu līdz Johanam Gotlībam Fihtem (1762-1814) - vienam no vācu ideālisma aizsācējiem, kurš pierādīja, ka ekonomika ir cieši saistīta ar ētiku.
Starp citu, Fihtes tautsaimnieciskais darbs Autarķiskā tirdzniecības valsts iedvesmojusi izcilo latviešu ekonomistu Kārli Balodi (1864-1931), kurš, tāpat kā Fihte, savos darbos (ievērojamākais - Nākotnes valsts) ekonomiku apskata ciešā sasaistē ar ētiku. Kārlis Balodis zinātniski pierādījis, ka sociālisms ir efektīvāks par kapitālismu, un uz viņa idejām Jānis Balodis atsaucās savā Nacionālajā attīstības plānā.
Pirms divsimt gadiem rakstītie Fihtes teksti šodien skan tik mūsdienīgi, ka var lieliski ilustrēt Veiksmes stāsta tematiku. Piemēram: «Mazākas savienības skaļi priecājas par to nezināšanu, muļķību, netikumu un postu, kurā grimuši viņu līdzcilvēku lielākie pulki, tās skaidri izvirza par savu izdevīgāko mērķi tos turēt tādā stāvoklī un grūst vēl dziļāk, lai mūžīgi paturētu par vergiem un pazudinātu katru, kurš uzdrošinātos tos apgaismot un uzlabot.» (Citāti no grāmatas Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu.) Veiksmes stāsta kontekstā Fihtes ideālistiskie prātojumi par «vienīgo īsto valsti» šķiet tik pareizi, cik utopiski. «..jebkāda labuma gūšana un cita apspiešana, jebkāda iedzīvošanās uz tā rēķina tādā valstī ir ne vien neapšaubāmi veltīga un visās pūlēs izrādās bijusi neauglīga, bet arī vēršas pret to iniciatoru, un viņu pašu neizbēgami piemeklē tas ļaunums, ko viņš gribēja nodarīt citam»... Protams, ka runa ir par ticību un rīcību.
Jāņa Baloža un Valtera Sīļa Veiksmes stāsts var iedvesmot rīcībai - mainīt savus tēriņu paradumus ar domu par labāku pasauli. Ko darīt reālistiem un pesimistiem? Varbūt reižu pa reizei pārlasīt šo: «Man jāattīsta mans prāts un jāiegūst zināšanas, cik vien es to spēju, taču ar vienu vienīgu nolūku — lai tādējādi sagatavotu mani lielāku apjomu un plašāku darbības sfēru pienākumam; man daudz jāgrib, lai no manis varētu daudz prasīt. Man visādi jāvingrina mans spēks un veiklība, bet tikai tādēļ, lai manā personā sagādātu pienākumam noderīgāku un izveicīgāku instrumentu, jo tik ilgi, līdz pienākuma pavēle no visas manas personas iziet ārējā pasaulē, es esmu par to atbildīgs savas sirdsapziņas priekšā.» Johans Gotlībs Fihte.