Monika Pormale: Teātrī sāta sajūtas vēl nav

«Es nespēju citādāk – man ir jābūt teātrī, jājūt procesa pulss un attīstība, tāpēc jebkurš darbs pie izrādes man ir laikietilpīgs process. Parasti strādāju tikai pie divām izrādēm gadā, bet ar to nav ko lielīties,» saka šobrīd starptautiski atpazīstamākā un pieprasītākā latviešu scenogrāfe Monika Pormale. Starp iestudējumiem Antverpenē un Sanktpēterburgā šobrīd viņa strādā Latvijā, kopā ar režisoru Vladislavu Nastavševu turpina iesākto – pēc Mihaila Kuzmina romāna motīviem tapušās izrādes Peldošie – ceļojošie otrās daļas pirmizrāde šovakar Dailes teātrī.

- Ar ko jums sākas darbs pie jaunas izrādes?

- Ar lasīšanu. Un tas ir ilgs periods, lai gan, iespējams, materiāls izlasīts tiek vienā vakarā, bet tad vēl tiek pārlasīts, pārlasīts un pārlasīts, tam klāt nāk lasīšana par autoru, par konkrēto vēsturisko periodu... Tomēr es nemēģinu visu laiku ļoti gremdēties materiālā, svarīgs ir pats pirmais brīdis, tas ir kā fundaments impulsiem un sajūtām. Īstenībā ar katru jaunu iestudējumu man zūd ilūzija par to, ka kādreiz būs brīdis, ka es visu zināšu, sapratīšu un izdarīšu, ir tieši pretēji - pieredze ir lielāka, bet satraukums nemazinās. Atceros, kad strādāju pie savām pirmajām izrādēm, par daudz ko biju ļoti pārliecināta tieši tāpēc, ka daudz ko nezināju.

- Jūsu darbs bieži tiek asociēts ar režisoru Alvi Hermani, ar ko daudz esat kopā strādājusi ne tikai Latvijā, bet arī ārpusē. Kādu padomu dodat saviem studentiem - kā satikt «savu» režisoru?

- Daudzi gribētu zināt recepti (smaida). Ir vairāki varianti tam, kā rodas tandēmi - cilvēki strādā kopā un turpina to darīt, jo bieži vien labas idejas paliek ārpus konkrētā iestudējuma, tāpēc ir interesanti turpināt. Ilgstošākas sadarbības pluss ir arī tas, ka nav jātērē laiks nezināmas teritorijas apgūšanai, proti, cilvēka un vides iepazīšanai, viņa gaumes un viedokļa izpētei.

Pēdējā gadā esmu strādājusi Vīnē, Antverpenē, Rīgā, veidojusi scenogrāfiju operai, dramatiskajam teātrim, strādājusi ar diametrāli pretēja rokraksta režisoriem, un tas man ir pat ļoti interesanti, jo - tie ir lielāki izaicinājumi.

- Šis ir ļoti pragmatisks laiks, ne tikai sportā mēdz veidot tā sauktās sapņu komandas, arī mākslā svarīgi ne tikai tas, lai iestudējuma veidošanas procesā ir cilvēciska un profesionāla saskaņa, bet arī, lai ir labs, mūsdienu izpratnē - komerciāli veiksmīgs, rezultāts.

- Man rezultāts nav izšķirošs. Protams, ir vajadzīga kaut elementāra rezonanse, bet tāda ir vajadzīga jebkurā profesijā veiktam darbam. Izrādes iestudēšanas process ir ļoti ilgs, ja es piekrītu darbam, tad apzināti izdaru izvēli darbam konkrētā komandā. Kad strādāju pie izrādes, viss pārējais dzīvē ir nolikts uz pauzes. Man rezultāts ir drusku pats par sevi saprotams, jo tas ir skaidrs - visi grib labu izrādi, ko apmeklē skatītāji, kurai ir garš mūžs, bet man ir svarīgi, lai darba process būtu kā patīkams un bagātinošs dialogs.

Ir piemēri, kur scenogrāfs ir absolūtā priekšplānā, aiz sevis atstājot visu radošo komandu, es nepraktizēju tādu sadarbību. Visam jānotiek pie labas gribas visiem iesaistītajiem, tas prasa daudz runāties, būt ieinteresētam, izprast situāciju, uzņemties atbildību par visu un prasīt to no citiem.

- Esat domājusi par to, kāpēc esat palikusi pie teātra, jo mākslinieka profesija piedāvā daudz izpausmes iespēju?

- Mācoties akadēmijā, bija daudz iespēju sevi pamēģināt dažādās jomās, arī reklāmā, arī kino, pat mēģināju vispār braukt prom no Latvijas, tomēr ļoti ātri izkristalizējās, ka mana vieta ir teātrī. Ja nesatiktu Hermani, būtu strādājusi ar citiem režisoriem, jo - dabā nav tukšuma.

- Radošais tandēms ar Alvi Hermani jums atšķirībā no vairuma pašmāju scenogrāfu devis iespēju regulāri strādāt ārpus Latvijas.

- Man jāteic, ka veiksmes moments teātrī ir milzīgs ne tikai scenogrāfiem, arī aktieriem. Neviens nevar izskaidrot veiksmīgas satikšanās. Man palaimējās būt tādā laikā, kad veidojās Jaunais Rīgas teātris, ienāca jauna aktieru paaudze, vispār - ikviens cilvēks manā vecumā var teikt, ka tas bija nozīmīgs pārmaiņu laiks. Deviņdesmitie. Gribu teikt, ka Alvis ir likumsakarīgs rezultāts tam, ka savulaik es Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos satiku scenogrāfu Andri Freibergu. Tālāk jau viss mācību process, sarunas... Ja mani tas neinteresētu, es droši vien būtu citur. Man pat gribētos, lai kāds cits manā vietā izdomā, kāpēc es savā mūžā izvēlējos teātri, jo man nav nekādu spilgtu bērnības atmiņu vai piedzīvojumu, kas saistīti ar teātri. Jo vairāk es par to domāju, jo nopietnāk man jāatzīst skolotāja nozīme. Kad mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, Tekstilmākslas nodaļā jeb, kā vienkārši teica, audējos, kompozīcijas skolotāja, pati būdama tekstilmāksliniece, reiz izmeta teikumu, ka man jāstājas Scenogrāfijas nodaļā. Tur satiku Andri Freibergu, ārkārtīgi lielu personību, izcilu mākslinieku.

Atceros, sākot studēt, man daudz ko gribējās apstrīdēt, bet ne ekstravertā veidā, bet ar kluso protestu. Man bija ļoti daudz iebilžu un zināmā mērā kategoriskums, bet - tikai ne pret Freibergu.

Tagad teātris ir ļoti dažāds, jauniešos, kas studē, es redzu tik ļoti daudz ietekmju. Kādreiz bija skaidrs stabils priekšstats, kas ir laba scenogrāfija, bet šobrīd jaunieši nāk vizuāli tik pārsātināti no dažādiem mākslas žanriem - kino, mūzikas klipiem, reklāmas, viņiem ir mazāk orientieru un lielāka neskaidrība. Kādreiz bija vienkāršāk.

- Visa pasaule ražo arvien vairāk un vairāk arī mākslā. Teātra direktori neskaitāmus gadus par to runā, ka teātris jau kļuvis par fabriku, kurā jauniestudējumi tiek ražoti kā konveijerā.

- Es ļoti plānoju savu laiku, man ļoti reti ir gadījumi, kad, beidzot darbu pie vienas izrādes, jau nākamajā dienā sāku strādāt pie nākamās. Es tādu ritmu nevarētu izturēt. Esmu pamanījusi, ka, strādājot pie konkrēta iestudējuma, neeju uz citiem teātriem, neeju uz koncertiem, neskatos filmas. No malas skatoties, varētu šķist - ļoti pasīvs periods, bet tas tikai ārēji. Tā kā es fiziski nevaru distancēties, iekapsulēties, tad šāds ir mans iekšējais stāvoklis - nekā lieka.

- Zināt, kas ir rutīna?

- Man šķiet, ka man vēl ir par maz pieredzes. Rutīna manā gadījumā pat nav iespējama. Septembrī man bija operas pirmizrāde Antverpenē, uzreiz pēc tam šīs izrādes maketa prezentācija Rīgā, bet pagājušajā nedēļā braucu uz Pēterburgu, kur Marijas teātrī būs nākamais - operas Salome - iestudējums, kur pie diriģenta pults būs leģendārais Valērijs Gergijevs. Rutīna nav iespējama tieši šādu apstākļu dēļ, un tieši tāpēc «iekapsulēšanās» ik pa laikam ir svarīga. Nezinu, kā būtu, ja es strādātu tikai vienā teātrī, pieļauju, ka tad tas būtu citādāk. Esot nemitīgā kustībā starp teātriem un režisoriem, iespējams izvairīties no rutīnas. Tie mākslinieki, kas galvenokārt strādā Latvijā, rotē starp teātriem.

- Bijāt gatava tik straujai ieiešanai Eiropas mākslas apritē?

- Nenoliedzami - šādas satikšanās iespējamas tikai tad, ja kāds no iestudējuma radošās komandas lēmējiem kaut kur kaut kad ir redzējis manu darbu. Tādas satikšanās nenotiek gluži kā no baltas lapas.

- Zināt, kā būt pieprasītam, modernam, aktuālam?

- Tas ir mans mājas uzdevums no studentiem, lai gan tik tieši viņi nav formulējuši šo jautājumu. Studenti mani ne tik daudz piespiež domāt, cik noformulēt savu attieksmi. Pagaidām esmu tikusi tik tālu - ir izrādes, ko varētu noraksturot ar vārdu «putekļainas», bet man šķiet, ka tas tomēr izriet no dramaturģiskā materiāla - cik tas ir aktuāls, kā tiek interpretēts.

- Mēs visi kādreiz esam pārguruši un pārstrādājušies. Jums ir recepte, kā dabūt sevi atpakaļ uz strīpas?

- Gandrīz nerealizējama - neko nedarīt. Un jāuzliek sevi uz teātra diētas.

- Cik ilgi?

- Maz. Jo ilgāk ir norobežošanās, jo grūtāk atkal sākt strādāt, tāpēc visu laiku jābūt tonusā. Ar mēnesi pietiek.

- Kā tiekat vaļā no jau padarītā?

- Uzreiz pēc pirmizrādes, nesaudzīgi, ar ķirurga griezienu. Īstenībā tikšana vaļā sākas jau iepriekš - tīri fiziski atdodot maketu un skices.

- Izrāžu eksemplārus kolekcionējat?

- Man tie vienkārši ir, stāv grāmatplauktā.

- Zināt, kā neapaugt ar lietām?

- Nezinu. Kad veidojām izrādi Garā dzīve, vienubrīd tas kļuva pārāk nomācoši. Īstenībā man lūzums notika ar to, ka kādā pārbraucienā es pazaudēju lielu daļu ļoti personisku mantu. Vienkārši pazuda. Un tā nebija kaste ar kaut ko, bet tiešām ļoti svarīgas lietas. Lietu nebija, un saproti - nebūs vairs. Tas man lika uz lietām paskatīties savādāk. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka katrai lietai ir sava atmiņa, kas ne vienmēr ir pozitīva. Ja man kādreiz azartiska kaislība bija antikvariāti un tirdziņi, lai vai kurā vietā pasaulē es būtu, tad tagad man ir ļoti grūti uzturēties antikvariātos. Kad vācām «mantas» izrādes Garās dzīve scenogrāfijai un rekvizītiem, biju tik dažādās vietās... Man ir pārāk laba iztēle, viegli varu iedomāties, ko tās lietas ir redzējušas un dzirdējušas... Izklausās romantiski un poētiski - katram priekšmetam ir savs stāsts, bet ir arī cita puse, to ilgu laiku vienkārši neapzinājos. Nu jau esmu attālinājusies no tāda veida telpiskas domāšanas, kas balstīta uz hiperreālismu un naturālismu, kurā netiek pieļauts nekas teatrāls un butaforisks, tas mani vairs nevilina. Droši vien šī mapīte manī ir pilna.

- Reiz intervijā teicāt, ka gribētu, lai pēc nāves no jums nekas nepaliek pāri.

- Vai tad to negrib visi cilvēki?

- Vai tad vairums negrib, lai pēc viņiem kaut kas paliek?

- Ja visi cilvēki pasaulē gribēs, lai pēc viņiem kaut kas paliek pāri, tad tas būs augstākā mērā egocentrisms. Īstenībā jau arī nepaliek nekas pēc cilvēka. Dod Dievs, ka mēs paliekam kaut vai tikai savas dzimtas atmiņā. Man ir diezgan caurspīdīga izjūta par to, cik cilvēki īstenībā ir ieinteresēti citos, jo knapi tiek galā paši ar sevi. Izklausās depresīvi. Tomēr tas piešķir baigo vieglumu - tieši tāpat kā teātra izrāde paiet, tāpat paies sezonas... Man ir studenti, kas, protams, nav redzējuši izrādi Garā dzīve, bet arī neko nezina par to. Pirmajā brīdī manī nostrādā aizsardzības mehānisms - kā tas var būt? Vienkārši šis ir labs piemērs «šeit un tagad». Loģiski, ka principu - šeit un tagad - attiecinu ne tikai uz izrādēm, bet arī lietām, cilvēkiem...

- Kam ir jābūt, lai jūs piekristu jaunam darba piedāvājumam?

- Kaut kādam jēgpilnam lielumam - materiālam, režisoram, skatuvei, diriģentam... Tas izklausās skaisti un cēli...

- Pragmatiski.

- Patiesībā īstā atbilde ir laikā. Es netaisu paralēli lietas. Dailes teātrī jau smejas par mani, ko es te dirnu. Es nespēju citādāk - man ir jābūt teātrī, jājūt procesa pulss un attīstība, tāpēc jebkurš darbs pie izrādes man ir laikietilpīgs process. Citreiz ir interesants piedāvājums, bet laika ir maz... Man daudz laika vajag, tāpēc es varu maz izdarīt. Parasti strādāju tikai pie divām izrādēm gadā, bet ar to nav ko lielīties, ir daudz ražīgāki mākslinieki. Piemēram, es teiktu «nē» jebkādam piedāvājumam «tūlīt, nākamajā pavasarī», jo es zinu, ka strādāšu Sanktpēterburgā. Es negribu fragmentēties.

- Elementārā dzīvošana - rēķini, vajadzības... Vai tad to nav?

- Man ir lielas prasības, strādājot pie iestudējuma, bet ne pārāk lielas prasības sadzīviskajā aspektā. Zinu, ka man ir nepieciešamas pamatlietas, bet - nekā lieka. Vairāk vai mazāk neapzināti, visu veidoju tā, lai nekas pēc manis nepaliek. Spartisks dzīvesveids man nāk par labu. Tiešām - vienkāršas prasības sadzīvē, bet ne vairāk, un varbūt tas man neliek rauties uz visām pusēm, arī pašai sevi raustīt. Man, teiksim, nav automašīnas. Man tā ir bijusi, lielākoties stāvēja pagalmā. Lietas pašas atkrīt, jo nav man vajadzīgas.

- Tas ir ieaudzināts vai saprasts?

- Saprasts. Domāju, ka šādas apjautas nevar iemācīties, tās nāk ar laiku un pieredzi. Domāju, ka katram cilvēkam dzīves plānā ir konkrēti laukumi, kas viņam ir jāaizpilda. Kā skicē, kā kontūrā - ir atvēlēta noteikta vieta, ir tik, cik ir, to nevar pārsniegt. Man šķiet, tā ir ar visām lietām - ir iezīmēta kontūra tam, ko vajag sajust, pieredzēt, izdarīt. Kad to aizpildi, tas vairs nav svarīgi, nesatrauc...

- Kāda ir tā kontūra, kuru šobrīd krāsojat?

- Atgriešanās pie lēnā laika, kas mums visiem piemīt bērnībā, - tā man šobrīd ir aktuāla tēma. Varētu teikt citādāk - ģenerāltīrīšana, atteikšanās no liekā.

- Ko esat pazaudējusi, ko esat saglabājusi, kopš ienākšanas šajā profesijā?

- Man simpātiski apzināties, ka tas, ko es daru, tiešām ir tas, ko es gribētu darīt vēl ilgi. Salīdzinoši nesen mana attieksme bija - ja būs, tad būs labi, ja ne, tad skatīšos... Tagad es apzinos, ka tikai šis ir mans darbs, man vēl nav iestājusies sāta sajūta teātrī - gribas vēl un vēl.

Zaudēts, protams, ir naivums, vienkārša sajūsma, tomēr līdzsvaram ir jābūt, kādreiz jāļauj sev arī sajūsmināties, citādi vispār nav vērts...

Kādā kafijas sarunā, neatceros, kurš, reiz teica - līdz 30 gadiem ir tā, pēc 30 gadiem - tieši tāpat, bet vienīgā atšķirība ir tā, ka līdz 30 gadiem visu dari neapzināti, bet pēc 30 - apzināti.