«Ročesters nav vienkāršs cilvēks, bet man ir saprotams. Viņš ir palaidis garām daudzus savas dzīves gadus, tagad cīnās par to, lai atgūtu savu cilvēcību un mieru. Viņš saprot, ka Džeina var glābt viņa nelaimīgo dzīvi,» par savu jauno lomu saka aktieris Ivo Martinsons. Rīt Valmieras Drāmas teātrī pirmo reizi uz Latvijas teātra skatuves būs skatāma angļu klasiķes Šarlotes Brontē romāna Džeina Eira iestudējuma pirmizrāde.
Izrādes režisors ir Reinis Suhanovs, galvenajās lomās - Inga Apine un Ivo Martinsons. «Izrāde ir mākslinieciski psiholoģisks pētījums par cilvēka jūtu dabu. Stāsta uzsvaru esmu licis uz divu - Džeinas Eiras un mistera Ročestera - dzīves apbrāztu un cilvēcisko attiecību siltuma pieviltu cilvēku neprātīgajām alkām un bailēm vienam no otra. Pasaulē gandrīz nav nekā spēcīgāka kā šīs divas stihijas: bailes un pievilkšanās. Džeina Eira un Ročesters ir katrā no mums,» saka režisors Reinis Suhanovs. Scenogrāfiju veido Evija Pintāne, komponists Jēkabs Nīmanis un gaismu mākslinieks Kevins VinsDžonss.
Stāsts par sievieti un vīrieti
Aktieris Ivo Martinsons atzīst, ka skolas gados nav lasījis slaveno romānu Džeina Eira, priekšstats gūts vien no citu interpretācijas, proti, filmām, tāpēc darbs pie šī iestudējuma viņam sācies ar romāna lasīšanu. Sievietes to galvenokārt uztver kā skaistu, romantisku stāstu, bet aktieris atzīst, ka viņam tas nešķitis romantisks. «Romāna sākums par Džeinas bērnību un skolas gadiem ir ārkārtīgi smags. Lai kur viņa ietu, viņa tika mocīta un spīdzināta. Nokļūstot Ročestera mājā, viņa iemīlas Ročesterā, bet viņš mīlestību neizrāda. Kādos tik vārdos viņš Džeinu sauc! Mazā briesmone, meža lauma... Pirmo reizi viņš Džeinu nosauc mīlošā vārdā tikai tad, kad viņa saka: es jūs pametu. Tikai tad. Man tas nav romantisks stāsts par skaistu mīlestību, lai gan beigās abi satiekas, tātad - tomēr ir,» atzīst Ivo Martinsons. Aktieris Ročestera prototipu meklējis un atradis gan apkārtējos cilvēkos, gan sevī pašā. «Es viņu atradu arī savas dzīves posmā, kad biju vecumā no 20 līdz 30 gadiem, tagad man ir 35. Protams, man nav tādas dzīves bagāžas, kāda ir Ročesteram, bet nelaimīga iemīlēšanās, mēģinājumi to mīlestību saglābt un atkal jauna iemīlēšanās - tas ir tas laiks manā dzīvē. Aktiera profesijā mēs smeļamies ne tikai no savas dzīves, daudz gūstam, vērojot citus, viņu uzvedības modeļus. Cinisms, neticība, noliegšana - tā vairāk piestāv nobriedušākiem cilvēkiem, kuriem vairāk nelaimes gājušas pāri.»
Aktieris atzīst, ka šajā iestudējumā liels akcents netiek likts uz šķirisku atšķirību. «Šis ir stāsts par sievieti un vīrieti, par tik grūto pielāgošanos, lai beigās tomēr būtu kopā. Arī 2016. gadā dzimst bērni, jauni cilvēki iemīlas un ir arī ročesteri. Šī izrāde ir koncentrēts periods dažu cilvēku dzīvēs ar laimīgām baigām. Un laimīgas beigas pierāda, ka process nav bijis veltīgs, ka viss ir bijis tā vērts, lai to izdzīvotu. Laimīgas beigas ir kā gandarījums, arī atelpas brīdis pirms cita piedzīvojuma,» saka aktieris.
Paņemt pauzi
Jau desmit gadus Ivo Martinsons ir Valmieras Drāmas teātra aktieris, tiesa, ar neilgu pauzi vienas sezonas garumā, kad aizgājis pavisam prom no teātra, spēlējis vien jau repertuārā esošajās izrādēs. «Laikam jau pilnasinīgi neizbaudīju teātra taisīšanas procesu. Gribēju mainīt pats savu attieksmi pret darbu. Tagad esmu sapratis, ka pirms tam pārāk nopietni un liktenīgi piegāju aktiera darbam, tagad es pilnīgi jūtu, ka visu ņemu daudz vienkāršāk, daudz gaišāk. Tā ir tikai spēle - aktieri spēlē teātri, nevis dzīvo. Divas stundas izdzīvo spēlējot - to esmu sapratis. To, esot prom, es neapjautu. Aktiera darba sarežģītību es pats savā galvā biju radījis, arī ķermenī un emocijās,» atzīst Ivo Martinsons. Pēc gada pauzes aktieris gājis pie teātra vadības, gribējis atgriezties, pats vairs neatceras, ko teicis, iespējams, «nav ko darīt, gribas strādāt». Tomēr padomāšana par profesiju un dzīvi gada garumā esot bijusi ļoti noderīga, lai gan atgriešanās arī bijusi smaga un grūta.
Kopš Ivo Martinsona ienākšanas teātrī viņam lielākoties bija jāspēlē lielas atbildīgas lomas. Par Hamleta lomas atveidojumu leģendārā režisora Oļģerta Krodera versijā Ivo Martinsons tika izvirzīts arī Spēlmaņu nakts balvai. «Pieļauju, ja man būtu pieticīgākas, bet krāsainākas lomas, es tik ļoti nepārdzīvotu neveiksmes. Tā kā manas lomas gandrīz vienmēr bija liktenīgas un apjomīgas, un neiztrūkstoši ar dzīves jēgas meklējumiem, kas vienmēr ir iekodēti tādās lomās, bija papildu apgrūtinājumi manai kopējai pašsajūtai. Turklāt mani teātra valodā ne pārāk uzrunā atkārtošanās - pēc mēģinājumu perioda katru vakaru spēlēt jau zināmo. Man gribas mainīt, dažādot un improvizēt. Jā, man ir tendence visu laiku mainīt, to man reizēm saka arī režisori - paliec pie kaut kā viena, nostabilizē. Tas, kas man ir pazīstams, mani vairs neinteresē,» secina aktieris. Ar šodienas acīm raugoties uz notikušo, Ivo Martinsons saka: «Vajag novērtēt to, kas ir jau dots. Mūžīgie meklējumi pēc kaut kā cita, tiekšanās pēc kaut kā cita ir un paliek tiekšanās, tajā nav stabilitātes, nav miera. Līdz ar to darba rezultāts ir paviršāks, ja ar vienu kāju it kā dari, bet ar otru kāju sapņo - ah, ja es būtu kaut kur citur. Tā es daudz esmu darījis.»
Aizmukt no publikas
«Daudz guļu, skatos filmas un sporta pārraides, diezgan daudz uzturos dabā, jo man patīk doties garās pastaigās pa meža takām. Tur tas paradokss - esmu runājis arī ar citiem aktieriem - kad darbs ir tik publisks, brīvajā laikā gribas nolīst nost no cilvēku acīm,» Ivo Martinsons kodolīgi raksturo savu brīvdienu galvenās sastāvdaļas. Savā personīgajā dzīves telpā nesen viņš ielaidis kaķeni Alīti, ko savulaik viņa māsa bija paņēmusi kā runci, vārdu devusi, iedvesmojoties no Muhameda Ali.
Agrāk Ivo daudz aizrāvies ar ekstrēmiem sporta veidiem, lēcis ar gumijām un ar izpletni, arī lidojis ar paraplānu. «Gaiss ir mana stihija. Man patīk, kā vējš šalc mežā, arī pie jūras. Un tas plašums gaisā,» atzīst Ivo Martinsons. Tik ekstrēmas nodarbes viņam pašam nekad nav viesušas bailes, jo, lai arī tajās ir milzīga deva riska, pašam uztraukumi par to nav bijuši. Turklāt avio klubā paši sev locījuši izpletņus, Ivo zinājis katru ielocīto stūrīti, tā ka nekādu uztraukumu nav bijis. Kāre pēc ekstrēmām brīvā laika nodarbēm viņam mazinājusies, taču pats uzskata, ka tā ir tikai pauze. Savulaik izceļojies pa Indiju, Nepālu, Honkongu, turklāt pa Ķīnu ceļojis viens pats, bet došanās eksotiskos ceļojumos pagaidām nav aktuāla. Uz Ķīnu viņš labprāt brauktu vēlreiz, tomēr, ja sakritīs trīs galvenie nosacījumi ceļošanai - gribēšana, laiks un finanses -, tad, visticamāk, dosies uz Dienvidameriku. «Jo tā ir krāsaina zeme, arī atšķirīga no mums ierastās Eiropas. Turklāt spāņu valoda nav grūta,» saka Ivo Martinsons un piebilst, ka patiesībā Latvijā ir daudz neiepazītu vietu, kuras ir tikpat eksotiskas.
Ja viņš būtu Ziemassvētku vecītis, tad sev un tuvajiem cilvēkiem atnestu labu veselību. «Man tagad tik daudz dots. Manī nav vakuuma pēc kaut kā. 2016. gads man ir gan ir ņēmis, gan vēlāk arī mani sakārtojis.»
***
Ivo MARTINSONS
• Valmieras teātra aktieris (kopš 2006)
• Dzimis 1981. gada 21. jūlijā
• Absolvējis Priekuļu vidusskolu (1999); Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas Valmieras teātra aktierkursu (2003)
• Spēlējis teātrī United Intimacy (2003-2005)
• Būtiskākās lomas Valmieras teātrī: Heverns (Zikovi, 2016 ), Meistars, arī Ješua (Meistars un Margarita, 2015 ), Kurts (Nāves deja, 2015), Oboļjaņinovs (Zojkina kvartira, 2012), Lesters (Marija Stjuarte, 2010), Antiņš (Zelta zirgs, 2009), Pižons (Latviešu laiks, 2009), Hamlets (Hamlets), Tuzenbahs (Trīs māsas. Versija, 2007)
• Lomas kino: Saldumiņš (zaglis, 2003), Negribu, negribu, negribu (Kristaps, 2003), Tumšie brieži (Zigurds, 2006).
• Atveidojis Kristapa lomu seriālā UgunsGrēks
• Par Hamleta lomu izrādē Hamlets nominēts Latvijas teātra gada balvai 2007./2008. gada sezonā kategorijā Gada aktieris un ieguvis 2007./2008. gada sezonas Valmieras teātra balvu Labākais aktieris