Decembra sākumā Valmieras drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Māras Ķimeles iestudējums Emmijas laime, kas tapis pēc Rainera Vernera Fasbindera filmas Bailes saēd dvēseli scenārija motīviem.
Izrāde ir skatītāju ļoti pieprasīta - arī februāra izrādes jau pārdotas. Izrādes anotācijā minēts Fasbindera teksts: «Šis ir stāsts par mīlestību, kas patiesībā ir neiespējama, taču tomēr ir iespējama» - tie ir faktori, kas var ieinteresēt auditoriju ar dažāda augstuma gaidu un prasīguma slieksni.
Rainera Vernera Fasbindera filmas Bailes saēd dvēseli pirmizrāde notiek 1974. gadā. Vācijas migrācijas politika, ielaižot valstī lēto darbaspēku, veicināja ekonomisko attīstību un ļāva vairoties tai labklājībai, pēc kuras šodien tīko bēgļi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Fasbinders Bailes saēd dvēseli filmē 1973. gadā. Līdz tam laikam aktīvais imigrācijas process, sācies 60. gados, ir novedis pie tā, ka viesstrādnieku skaits Vācijā ir desmitkāršojies. Būtībā melnstrādnieks marokānis Ali un apkopēja Emmija uz sociālajām kāpnēm atrodas ļoti tuvu viens otram, taču šim apstāklim apkārtējo attieksmē nav nozīmes. Lomu spēlē cita rase, no kā izriet kultūras, reliģijas, tradīciju atšķirības, veidojot biedējošo svešā tēlu. Vāciešiem viņi ir netīri cūkas, kurus tie negrib redzēt savā tuvumā. Tomēr šī svešo nepieņemšana ir pārejoša parādība, jo pienāk brīdis, kad savtīgs aprēķins gūst virsroku pār nepatiku pret citas rases pārstāvi. Filmā tiek runāts par specifisku stresu, ko pārdzīvo viesstrādnieki un kas Ali noved pie kuņģa čūlas plīsuma. Ārsta sacītais, ka pēc pusgada viņš atkal būs slimnīcā, atklāj no abām - valsts un viesstrādnieku - pusēm akceptētās sistēmas otru pusi. Svešie par iespēju dzīvot un strādāt Vācijā maksā dārgi.
Māra Ķimele Fasbindera scenāriju izraudzījusies, lai runātu par mūsdienām, tāpēc izrādes darbība notiek tagadnes Vācijā. Bet, skatoties izrādi janvāra sākumā, uz jautājumu, vai šī materiāla pārcelšana laikā ir notikusi veiksmīgi, nevaru atbildēt apstiprinoši.
Scenogrāfs Reinis Suhanovs ar rindā izkārtoto virtuvesdzīvokļa iekārtu Apaļo zāli uz pusēm pāršķēlis tā, ka spēles telpa atrodas iepretī ieejas durvīm un atgādina gaiteni. Otrā pusē tas gan noslēdzams ar bīdāmām durvīm, gan atverams, radot fizisku caurvēja sajūtu. Šim gaitenim cauri iet gan vācieši, gan sievietes melnās parandžās, gan arābu vīriešu bariņi. Režisorei bijis nepieciešams arī krievs (Ģirts Rāviņš), kas meklē staciju, runādams tikai savā valodā. Caurstaigājamā telpa un inscenētā «tautu staigāšana» nepārprotami norāda uz globalizācijas procesiem, multikulturālismu un Vācijas īstenoto atvērto durvju politiku, kas neatgriezeniski maina Eiropas seju. Scenogrāfa koncepcija paredz, ka spēles telpa jāpārkārto teju katrai ainai, un to dara aktieri. Darbības vietas mainās bieži, un rodas jautājums, vai sadzīviskā precizitāte tiešām ir tik būtiska, ja šie pārkārtojumi negatīvi ietekmē izrādes temporitmu, darbības dinamiku.
Mūsu laika ikdienas zīmes pārraida TV (videomākslinieks Gatis PriednieksMelnacis). Ekrānos redzamas ziņu pārraides ar sižetiem par karadarbību, kadri ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli bēgļu pulkā, daiļslidošanas sacensību fragments, kur krievi slido zem Vācijas karoga. Ir mūsdienu vācu mūzikas klipi, Oktoberfest ainiņas, par valša karali dēvētā populārā vijolnieka Andrē Rjē uzstāšanās un arī savulaik Latvijā demonstrētā multene par bitīti Maiju.
Izrādē iesaistīts paliels aktieru ansamblis, bet nepieciešamo personu loks ir vēl plašāks, tāpēc gandrīz visiem aktieriem ir vairākas epizodiskas lomiņas, kas veido vajadzīgo fonu un noskaņu. Imigrantus režisore kārtojusi lielākos vai mazākos pulciņos, lai radītu iespaidu par draudīgu spēku. Tikai pārejot pāri spēles telpai, ar savu ķermeņa valodu viņiem jārada bailes. Lai būtu pavisam skaidrs, ka šie arābi ir bīstami eiropiešu sabiedrībai, viņi aizved sev līdzi apreibinājušos balto sievieti (Dace Eversa). Viņa nespēj pretoties, un nav divu domu par to, ko viņi grasās darīt. Vācu un arābu dejas nacionālajos tērpos (horeogrāfe Linda Mīļā) ir kā atsevišķi priekšnesumi, kas uzrāda savējo un svešo noskaņojumu. Vācieši Oktoberfest jestrajā noskaņā lec pārī un trijatā, bet citā ainā arābu vīrieši dejo aplī, un katra viņu kustība atkal liecina par iespējamu apdraudējumu.
Tas ir fons, uz kura norit aptuveni sešdesmit gadus vecās Emmijas un pārdesmit gadus jaunākā Ali kopdzīve. Vīrieša un sievietes attiecības ir virskārta, kas sedz politisko nozīmi ar svešo integrāciju.
Jānis Znotiņš Ali spēlē gandrīz tikpat emocionāli vēsu kā El Hedi ben Salems filmā. Znotiņa faktūra gan ir siltāka, taču nav iespējams pateikt, ko viņš jūt. Bet nav šaubu, ka viņa rīcību nosaka viens likums - dzīvot tā, kā pašam ērtāk. Viņš atšķiras no sava bara, tomēr pārtaisīt sevi pēc eiropiešu ģīmja un līdzības nevar. Kad ārējie
apstākļi mainās un Ali no izraidītā kļūst par savējo, viņš sāk ilgoties pēc kuskusa, ko sieva negatavo, jo viņai tas negaršo. Ja kuskusu var dabūt kopā ar jaunāku sievieti - bāra saimnieci (Elīna Vāne), tad ņem komplektu.
Inese Ramute ir izrādes emocionālais centrs, un vērot viņas spēles smalkumus ir bauda. Viņas Emmija mīl Ali, viņa pārdzīvo vīrieša atsvešināšanos, bet viņas mīlestība nav privātīpašnieciska. Viņa to mīl, bet šo jūtu pamatā ir cilvēkmīlestība, empātija, līdzcietība. Īpašības, kas tik bieži šodien šķiet izzūdošas vērtības, un tāpēc tik īpašs ir cilvēks, kam tās piemīt. Emmija spēj dot, neprasot pretī. Emmija ir laime. Aplūkota politiskā nozīmē, šāda attieksme pret bēgļiem un patvēruma meklētājiem, protams, ir diskutabla.
Var teikt, ka ar šo iestudējumu Māra Ķimele iet Alvja Hermaņa pēdās - viņa Pakļaušanās Jaunajā Rīgas teātrī runā par to pašu - Eiropas bojāejas draudiem. Tikai Mišela Velbeka romāns/antiutopija ir tuvāks mūsdienām nekā Fasbindera scenārijs, jo 60., 70. gadu Vācijas viesstrādnieki no arābu valstīm nav pielīdzināmi šodienas imigrantiem, kas pārpludina Eiropu. Izrādes kontekstā nav saprotams, par kādu imigrantu stresu ir runa, ja viņi uzvedas kā iekarotāji, bet Vācija ne vien nepretojas, bet sniedz pretī draudzīgu roku. Finālā, liekot visiem aktieriem dejot Oktoberfest neatņemamo daļu Putniņdeju, režisore rāda realitāti, ko tēlaini var saukt par dzīrēm mēra laikā. Brīdina, ka Oktoberfest noskaņā nevar dzīvot mūžīgi. Diemžēl moralizējošais tonis starp mani un izrādi būvē sienu. Kad vācietis, kas izskatās pēc ofisa darbinieka (Mārtiņš Meiers), uz ielas ēd sviestmaizi, viņš turpat nomet zemē ne tikai iepakojumu, bet arī tā līdz galam neapēsto saturu. Aigara Apiņa tik patiesi derdzīgais Emmijas znots, kurš, simulējot slimību, vārtās pa gultu, skatās futbolu un liek sev pienest alu, pret sievu (Ieva Puķe) izturas kā zemākas kārtas pārstāvi. Tā ir kā pamācība, ka, šādi turpinot, labklājībā izkurtējusī sabiedrība saņems, ko pelnījusi.
Jāpiemin arī režisores pierakstītā aina, kad Emmijas jaunā kolēģe imigrante Jolanda (Māra Vīgante), izrādes versijā - ukrainiete, cenšas sazvanīt Vācijas veselības centru. Lai tiktu pie savienojuma ar operatoru, jāapbruņojas ar pacietību, jo jānoklausās ntās pakalpojumu iespējas un jāspiež attiecīgie cipari, bet saruna tomēr vēl jāgaida nezin cik ilgi, jo visi operatori kā ir, tā ir aizņemti. Tas jau uztverams kā pārmetums mūsu veselības aprūpes sistēmai par nepieejamiem, grūti sasniedzamiem medicīnas pakalpojumiem. Tik daudz ko režisorei gribējies pateikt par laiku, kurā dzīvojam. To var saprast, taču iestudējuma mākslinieciskajam veselumam par labu tas nenāk.