Starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo novus: Valodas spēles un manipulācijas

PATĒTISKĀ. PAR REDZAMO VALODU. Interpretējot Pētera Čaikovska Sesto simfoniju, Krista un Reinis Dzudzilo veidojuši vizuālu zīmju kompozīciju, kurā ļoti nozīmīgu vietu ieņem kustība. Piedalās – Elfrīda Geidmane, Fridrihs Geidmanis un Jolanta Znotiņa © Publicitātes foto: Andrejs STROKINS

No šā gada Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo novus apjomīgās programmas izvēlējos pieredzēt četrus darbus, un visi lika domāt par vienu – uztveres veidiem un īpatnībām, kas mūs vieno un atšķir.

Par uztveri

Kas ir uztvere? Procesu kopums, ar kura palīdzību cilvēks atpazīst, organizē, kā arī piešķir jēgu reakcijām uz vides stimuliem. To nodrošina maņu orgānu sistēma - redze, dzirde, tauste, garša un oža. Skatuves mākslas, to tradicionālākā pieredzē darbinot pirmās divas, laika gaitā ir aprobējušas arī pārējās trīs maņas. Un tā nepavisam nav laikmetīgā teātra prerogatīva. Piemēram, var minēt simboliskā teātra attīstībā nozīmīgā Parīzes Dailes teātra un režisora Pola Fora darbību 19. gadsimta pēdējās desmitgades sākumā, kad Zālamana Augstās dziesmas stilizācijā Dziesmu dziesma skatītāju zālē izrādes laikā tika izsmidzinātas dažādas smaržas - hiacinšu, vijolīšu, liliju, jasmīnu, apelsīnu -, lai ar ožas kanālu paplašinātu uztveri un paspilgtinātu ainas noskaņu un izjūtas.

Mūsdienu teātrī arī ar ceturto sienu būvētā iestudējumā tā pēkšņi var tikt nojaukta, bet laikmetīgā teātra kontekstā skatītājs tiek uzlūkots kā aktīvs dalībnieks, bez kura konkrētais darbs nemaz nevar notikt. Skatītājamdalībniekam jārēķinās, ka viņam var nākties pārņemt aktiera funkciju, kļūstot par režisora vadītu izpildītāju. Viņam jādara tas, ko paredz režisora izdomātie spēles noteikumi, un tie var kļūt zināmi tikai tad, kad esi spēlē. Laikmetīgais teātris un Latvijas Jaunā teātra institūta aktivitātes, tostarp festivāls Homo novus, šādu pieredzi piedāvā.

Izslēgtā valoda

Festivāla atkāšanas izrādē Patētiskā. Par redzamo valodu mākslas un tehnoloģiju kvartāla Sporta 2 zālē dominē vizuāli telpiskā uztvere, domāšana vizuālās ainās, kas veido izstāstīšanai ne pārāk pakļāvīgu, lai arī sižetisku stāstu bez neviena paša vārda jeb valodas kā artikulētu zīmju kopuma. Idejas autori un mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo ir vizuālo mākslu pārstāvji, un, interpretējot Pētera Čaikovska Sesto simfoniju, veidota vizuālu zīmju kompozīcija, kurā ļoti nozīmīgu vietu ieņem kustība. To rada un izpilda mazie diriģenti melnās frakās Elfrīda Geidmane un Fridrihs Geidmanis, kā arī vājdzirdīgā (tas šoreiz svarīgi) aktrise Jolanta Znotiņa. Tā ir pasaules radīšana nevis no vārda, bet vienas pirksta kustības, kas izaug līdz zīmju sistēmai, kurā sazinās kurlmēmie. Uz tās pamata veidota kustību partitūra (bez horeogrāfa vai kustību režisora!), kurai piemīt savs ritms, intonācijas, dramaturģija. Atsaucoties uz slaveno Nīčes traktātu, Kristas un Reiņa Dzudzilo kopdarbs dzimst no mūzikas gara, kas, pateicoties kustībai, kļūst redzams un tiek ievietots konkrētos vizuāli simboliskos ietvaros. Viņi dionīsisko mākslu mūziku saplūdina ar tēlojošo apollonisko. To var dēvēt par vizuāli skanisku kustību instalāciju, kurā radīšana jeb mūzikas valodas pārradīšana kustību valodā savienota ar pasaules izziņu, kas sākas tieši no alfabēta apguves. Burti Ā un Ž kļūst taustāmi - milzu ābolam tuvojas cilvēka žokļi un ieskauj to (objektu tēlnieks Sandis Aispurs). Taustāmais aizved līdz iracionālā izziņai ar trīs jautājumiem - kas ir ticība?, kas ir cerība?, kas ir mīlestība? Trīs rituālam līdzīgajās ainās ticībai ir violeta kleita, cerībai - zila un mīlestībai tumši sūnu zaļa. Ticība mazgā ausis, cerība - acis, mīlestība - muti. Trīs Dieva dāvanas, par ko Bībelē teikts: «Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība» (1. Kor. 13:13).

Izslēgtā redze

Flāmu horeogrāfa Benjamina Vandevalles un komponista Joana Durāna kopdarbs Dzirdi, kas tapis sadarbībā ar kori Kamēr..., sākas ar instrukciju pie VEF kvartāla kamerzāles, acu aizsiešanu un ļaušanos kādām rokām, kas satver un aizved pie krēsla, uz kura jāapsēžas. Turpmākā stunda aizrit pilnīgā tumsā, klausoties dažāda rakstura skaņās, kas pietuvinās un attālinās. Tās radītas turpat, skaņu kompozīcijai ir sava dramaturģija ar skaļu kulmināciju, kas līdzinās dziedāšanai. Pirmās piecas minūtes ir interesanti. Nevajadzēja gan instruktāžā teikt, ka fizisku pieskārienu nebūs - pārvarot sākotnējo trauksmes izjūtu un aprodot ar tumsu, ieslīgstu tajā kā mīkstā ķisenā un, lai cik apdullinošs skaļums plēstu ausis, jūtos droši un labi. Atceros un salīdzinu šo ar vizuālās diagnostikas - magnētiskās rezonanses - pieredzi, un tās izjūtas - satraukums pats par sevi, vēl šaurā noslēgtā telpa, skaņas, kuras atkārtojas un sit pa smadzenēm, tad prieks par repertuāra maiņu un atkal vienveidības radīts apnikums, līdz sāc domās sarunāties ar aparātu. Bezteksta skaņu izplatījumā Dzirdi nodarbina divas domas - kā neaizmigt un ekspektācijas par atrisinājumu, jo dramaturģiski prasīt prasās, lai tāds būtu, proti, atklātu tehniku, kā un ar ko visaptverošais skaņas audekls austs. Nekā. Četrdesmit koristi iznāk paklanīties, un es aizeju cerībā, ka viņiem tā bija vērtīga pieredze.

Atslēgtā valoda

Perfektais migrants Ģertrūdes ielas teātrī sākas ar kurpju noaušanu, jo skatītāji, izrādās, ir ciemiņi un Latvijā pieņemts, ciemos ierodoties, aut tās nost. Zāles virtuves nišā rosās tamilu mākslinieks Ahilans Ratnamohans, un šī būs viņa monoizrāde - projekta Valodas triloģijas daļa, eksperiments, kas tapis sadarbībā ar dramaturgu Matīsu Gricmani. Šeit valoda kalpo kā atslēga uz integrāciju, iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Viņš ir Šrilankas tamils, uzaudzis Austrālijā, dzīvo Beļģijā, viņa valoda ir angļu. Ahilans ir perfektais jeb ideālais migrants, jo nepilna mēneša laikā ielauzījies valodā tā, ka spēj komunicēt. Tomēr viņa valoda ir nepareiza, skatītāji bieži saka priekšā kādu vārdu, labo. Mēģinot uztvert viņa sacīto, ir nemitīgi jāsasprindzinās. Tā ir empātiska pieredze, jo ļauj saprast, kā jūtas viņš, mēģinot saprast latviešus. Ahilana stāsta dramaturģija veidota pēc klasiskā principa - ekspozīcija, sarežģījums, darbības attīstība, kulminācija, atrisinājums. Ahilans izstāsta, kā iepazinies ar sievieti Beļģijā, lai tuvotos Latvijai, valodai, kultūrai. Kā viņu šeit pieņem un nepieņem. Viņš nesaprot, kāpēc atlikumu veikalā nedod rokā, bet apzinās, kas padara par savējo bārā - nesenajā boksa mačā par daudzmiljonu «naudas jostu» jūt līdzi baltajam Makgregoram, nevis tumšādainajam Meivezeram. Viņš stāsta, ka, ejot pa ielu kopā ar latvieti producenti, iereibis vīrietis sievieti nosaucis par balto muļķi. Kā apguvis pirti ar slotu, kā patīk lauku mājās un mūsu meži ar ogām. Kulminācija tomēr šķiet mākslīga - izģērbies līdz peldbiksēm, uz elektriskās plītiņas sakarsētā ūdenī pamērcē slotiņas un imitē pēršanos, izkliedzot to, kas nepatīk, ko nevar šeit pieņemt. Pēc tam nomierinās un, saņēmis skatītāju piekrišanu, ka šodien varētu svinēt vārdadienu, cienā skatītājus ar izrādes laikā un ar skatītāju palīdzību savārīto maizes zupu un šrilankiešu ēdienu ar kardamonu. Par spīti valodas prasmei, viņš ir saskāries ar rasismu un ksenofobiju, jo saturam nav nozīmes - forma ir nepareizā. Tomēr lai kā Ahilans censtos stāstu padarīt par savu, var just, ka viņš ielikts dramaturga veidotā konstrukcijā, un tas atsvešina. Bet pat atgrūž Ahilana uzsvērti sacītais: «Es domāju, jums jāuzņem bēgļi», jo tāda propaganda nodzēš visu silti cilvēcisko iespaidu, ko Ahilans kā personība šīs stundas laikā radīja.

Ieslēgt valodu un izslēgt saturu

Serbu mākslinieces Sanjas Mitrovičas izrādē, kas notiek Dzelzceļa muzejā, tiek pētīta valodas nozīme savienojumā ar precīzu aktiermeistarību, pierādot, ka saturam politiķu runās ir pakārtota nozīme. Visu izšķir forma. Iestudējums būvēts kā astoņu dueļu virkne - kopā ar aktieri Jorri Vandenbušu viņa izpilda dažādu laiku un valstu politiķu runas. Pēc katras epizodes skatītāji tiek aicināti balsot par labāko, un tādējādi sanāk nobalsot arī par Ādolfu Hitleru. Abi aktieri izmanto dažādus paņēmienus, lai saņemtu skatītāju balsi, pēc dueļa sarokojas un paskatās publikā, kā neskaitāmos fotoobjektīvos raugās politiķi priekšvēlēšanu cīņu ringā. Tā ir atklāta manipulācija, kurai labprāt ļaujos, aizraujoša spēle, kas lieku reizi atgādina zināmo - aktiermeistarībai ir liela nozīme, un gudrs tas politiķis, kas to apzinās un liek lietā. Ko iesākt vēlētājam šajā strupceļā - tas paliek atklāts jautājums, kas atkal aktualizēsies nākamgad, vēlējot Saeimu.


http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2017/09/14/valodas-speles-un-manipulacijas

Izklaide

Šovos “Lauku sēta” un “Saimnieks meklē sievu” iepazītā Dana Gulbe uzsākusi dziedātājas karjeru, ar skatuves vārdu Dana Marija piedāvājot jaunu dziesmu “Man gribas bēgt”.

Svarīgākais