Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.
Šajā vakarā balvas «Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā» saņems divas izcilas un skatītāju mīlētas Dailes teātra aktrises - Lidija Pupure un Ilze Vazdika.
Lidija Pupure ienākusi Dailes teātrī uzreiz pēc III studijas beigšanas 1962. gadā. Arī pēc 62 tur nostrādātiem gadiem viņa ir «aktrise ar dāmas stāju, meitenes enerģiju, bērna rotaļību, dzīves gudrību un pieredzē kaldinātu amata prasmi», kā raksta teātra kritiķe Līvija Pildere (Dūmiņa).
«Mācījusies Dailes teātra III studijā, kurā tika uzņemti vairāk nekā 60 studenti, bet beidza 41, tāpēc bija jāiztur sīva konkurence, lai piesaistītu studijas vadītāja Eduarda Smiļģa uzmanību.
Smalka, gaišmataina un latviska, Lidija Pupure diez vai bija starp Eduarda Smiļģa favorītēm, un savas pirmās lomas sagatavoja režisores Felicitas Ertneres vadībā.
Tāpēc Dailes teātrī nepieciešamo stingro formu viņa vienmēr pratusi savienot ar psiholoģiski nevainojami nostrādātu tēla iekšējo dzīvi, kur katra lomas detaļa izpētīta un pamatota, tomēr nav smaga un nomācoši reālistiska.
Vieglums, tāds iekšējs un ārējs atsperīgums raksturīgs visiem Lidijas Pupures tēliem.
Sākusi ar latviešu klasiskās dramaturģijas «gaišajiem tēliem» - Raiņa Baibu izrādē «Pūt, vējiņi!» (1962) un Vizbulīti izrādē «Indulis un Ārija» (1971), Blaumaņa Kristīni «Ugunī» (1966) - aktrise pamazām savos tēlos, kas joprojām bija gaiši un rāmi, iezīmēja arī gribu un stingru mugurkaulu. Par izcilu veiksmi kļuva Kalpone Kārļa Auškāpa iestudējumā «Tumšā mitekļa valdnieks» (1986) - pilnīga aktieriska brīvība stingri nospraustās režijas robežās.
Lidija Pupure eleganti spēj savienot respektu pret režisora prasībām, nopietnu iedziļināšanos, lai tās padarītu par savām un tad līksmu un pārliecinošu spēles prieku, pat ja loma ir dramatiska vai traģiska. Šo aktierisko prieku - savienot formu un saturu un brīvi eksistēt tēlā vissarežģītākajos nosacījumos - Lidija Pupure atklāja arī Ģirta Ēča iestudējumā «Vigīlija» (2011) Jaunajā Rīgas teātrī, ciešā partnerībā ar Ģirtu Krūmiņu, bet visas izrādes laikā nepasakot ne vārda.
Lidija Pupure joprojām spēlē daudz, dažādu režisoru izrādēs un plašā dramatiskā amplitūdā: «gaisā parauto» Serafimu Iļjiņičnu Aleksandra Morfova vērienīgajā padomju absurdā «Finita la commedia» (2012), sausnējo Bahu Dmitrija Petrenko iestudējumā «Iespējamās satikšanās» (2016), pie Viestura Kairiša - Smiļģa māti «Smiļģī» (2021) un Anniņu «Spīdolas naktī» (2023), Emīliju Džona Malkoviča uzvestajā «Leopoldštatē» (2023).
Un tagad viņas parādīšanās uz skatuves jau ir kas vairāk par vienkārši labu aktierspēli. Tā ir etalons,» stāsta teātra kritiķe un teātra zināniece Edīte Tišheizere.
«Lidija - karaliska aktrise! Laiks ir bezspēcīgs viņai kaitēt! Profesijas rutīna viņu nav apsēdusi!
Sīksta, jaudīga, optimistiska, izpalīdzīga, gudra, lieliska partnere, pilna spēles prieka un azarta!
Un vēl var turpināt epitetu rindu! Skaties un brīnies! Viņa var dzīvoties pa skatuvi jebkurā žanrā, viņa var dot jaunajiem profesionālu padomu, ar viņu ir vienmēr interesanti apspriest redzētās izrādes vai vienkārši sarunā dreifēt pa dzīves līkločiem! Donalda Lī Koburna lugas «Kāršu spēle», plakāta bildē viņa redzama ar karaļkroni galvā. Ne visiem tas piestāv! Lidijai gan!» tā savu skatuves kolēģi raksturo Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs.
«Mūs satuvināja izrāde «Vigīlija». Lidija, vienlaikus trausla un stipra! Ar savu īpašo balsi. Inteliģenci.
Lidijai piestāv vārds jaunība, jo viņa vienmēr ir jauna, zinātkāra. Bezgalīgs dziļums un maigums. Noslēpums, mūžības klātesamība.
Dzirkstošs humors, pārgalvība, gatavība riskēt!» tā aktieris Ģirts Krūmiņš.
Ilze Vazdika Dailes teātra garu izjutusi jau kopš bērnības - viņa paguva spēlēt uz vienas skatuves un pat vienās izrādes gan ar vecākiem Vilmu Lasmani un Hermani Vazdiku, gan brāli Uldi Vazdiku.
«Kopā ar brāli mācījusies Dailes teātra III studijā, Ilze Vazdika, protams, sāka ar latviešu klasiku, bet mazliet uz rakstura pusi no blondajām varonēm - ne kautrā Baibiņa, bet savu vērtību zinošā Zane diplomdarbā «Pūt, vējiņi!» (1962). Pēc tam gan bijušas arī liriskās varones - Ibsena Solveiga «Pērā Gintā» (1964), Laimdota «Ugunī un naktī» (1965), Līgava Pētera Pētersona un Imanta Ziedoņa «Motociklā» (1967).
Tomēr īsti Ilzes Vazdikas talants atvērās lomās, kur nepieciešams asums un nebaidīšanās pasmieties par sevi - kā pārplaukusī Roze Arnolda Liniņa drastiskajā «Īsā pamācībā mīlēšanā» (1973) vai kolorītā Eisbeina kundze Kārļa Auškāpa iestudētajā «Džonā Neilandā» (1992), kur nu vēl mūžīgā grūtniece un dzemdētāja Edīte Potere, kas ar nevērīgu grāciju notrauca cigaretes pelnus no zīdaiņa deguna Ainas Matīsas spožajā uzvedumā «Sievietes, sievietes…» (1986).
Ilzei Vazdikai piemīt absolūtā humora dzirde un mēra sajūta, kas ļāvusi precīzi dozēt smieklīgo arī dramatiskās lomās - kā Zenta «Zemes nodoklī» (2003).
Šo aktiermākslas izpausmi augsti vērtējis Mihails Gruzdovs, kura režijā tapusi negantā veča Mega «Līnenas skaistumkaralienē» (2007) un Petrovičas kundze «Siseņos» (2008).
Spilgtums, humors un mēra sajūta izcili palīdzējuši Ilzes Vazdikas spēlētajai viesnīcas pavārei Mildiņai noturēt nemainīgu skatītāju mīlestību seriālu «Neprāta cena», «UgunsGrēks», «UgunsGrēks. Atgriešanās» (2006-2023) garajā ekrāna mūžā,» tā Edīte Tišheizere.
«Ilzīte no Aktieru ģimenes nākusi, jau no vidusskolas, piedaloties Roberta Ligera izrādēs Būvstrādnieku klubā, pēc tam Dailes 3. aktieru studijā, droši devās Dailes skatuves virzienā. Es apbrīnoju viņas izturību, humora izjūtu, loģisko domāšanu, kas pat reizēm nesakrita ar režisoru prasībām. Vārdu sakot, Ilze turpina spēcīgo Dailes teātra aktrišu tradīciju,» stāsta Ilzes Vazdikas skatuves kolēģis, Dailes teātra aktieris Juris Strenga.
«Cienījamās Aktrises, kolēģes, garderobes biedrenes, partneres, laika biedres kopš Eduarda Smiļģa Dailes teātra 3. aktieru studijas laikiem.
Mīļās Ilze Vazdika un Lidija Pupure, sirsnīgi jūs apsveicu ar Mūža balvu tradicionālajā «Spēlmaņu naktī»! Tas nozīmē, ka jūsu darbs teātrī ir novērtēts, redzams, svarīgs un atzīts.
Tas caur lomām pierādījis, ka mākslas īstenība ir augstāka par dzīves īstenību, kā, beidzot studiju, mums teica dižais Smiļģis. Viņš pieņēma mūs teātrī kā «skrūvītes» teātra darbnīcā, lai mēs stiprinātu un turpinātu Dailes teātra ansambli un vienotu aktieru un skatītāju paaudzi. To mēs iemācījāmies, spējām un varējām!» saka aktrise Olga Dreģe.
Viņa saka paldies abām skatuves kolēģēm par mūža draudzību, uzticību, līdz «nāve mūs šķirs», par sāpēm, grūtībām un radošām veiksmēm, priekiem, smiekliem un atmiņām, par dažādu laiku pārmaiņām, ko viņas izturējušas katra ar savu likteni un dzīves stāstu.
