Toms Veličko. Komandas spēlētājs jaunā komandā

© Rūta Kalmuka/F64

Ceturtdien, 18. janvārī, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) notiks Franca Kafkas romāna Process skatuviskās adaptācijas pirmizrāde Mārča Lāča režijā. Šajā izrādē galveno lomu atveido Toms Veličko, kuram šī ir pirmā sezona diplomēta aktiera statusā un arī pirmā sezona Jaunajā Rīgas teātrī.

Franca Kafkas (1883-1924) mistikas piesātinātais šedevrs, kuru pats autors bija lēmis iznīcībai, ir birokrātisko labirintu alegorija, kas sākas brīdī, kad Jozefs K. kādu dienu tiek apcietināts, bet iemesls netiek atklāts, taču Tiesas Prāva jau patstāvīgi rit savu gaitu. Režisors Mārcis Lācis: «Kas Kafkas Procesā ir tik aktuāls, kāpēc viņu vajadzētu iestudēt vairāk nekā 100 gadu pēc sarakstīšanas? Kafka mums gudri un vienlaikus nežēlīgi atgādina par nepārtraukti klātesošu varu, kas šajā gadījumā realizējas caur valsts birokrātisko aparātu. Tā ir daudzgalvaina ierēdņu armija/mafija/klans, kas, aizbildinoties ar likumu, akli un bez emocijām spriež un lemj cilvēku likteņus.»

Kafka visus savus darbus gribēja iznīcināt - gan dzīves laikā nedaudzos publicētos stāstus, gan līdz lasītājam nekad nenonākušos manuskriptus, tostarp romānu fragmentus Amerika, Pils un Process. Viņa tuvākais draugs rakstnieks Makss Brods, kuram Kafkas testamentā bija uzticējis iznīcināt visus viņa dzīves laikā nepublicētos darbus, to neizdarīja. Tieši otrādi - viņš atstātos rokrakstus sakārtoja un sagatavoja publicēšanai.

Kā vara salauž domājošos

«Es pats nedomāju par to, ka šajā iestudējumā man ir pirmā lielā loma šajā teātrī, to vairāk citi man atgādina. Par to arī nevajag domāt, jādomā par to darbu, kas jāizdara,» saka jaunais aktieris Toms Veličko. Par Franca Kafkas romānu Process, ko daudzi uzskata par grūtu lasāmvielu, nemaz nerunājot par tā iestudēšanu teātrī, jaunajam aktierim ir līdzīgs viedoklis: «Nereti šķiet, ka uzrakstīto saprot tikai pats autors, un tā tas arī bijis iecerēts.» Toms Veličko stāsta, ka darbs pie šī iestudējuma bijis sarežģīts, jo «grūti atkost galveno tēlu», tomēr vienlaikus ļoti interesants, jo «pirms gadsimta rakstītais ir tik aktuāls mūsdienās».

Par tēmu - indivīds un sistēma - 24 gadus vecais jaunietis nav domājis līdz šim iestudējumam. «Līdz tam es sevi liku centrā, svarīgs bija tas, kas svarīgs bija man, un, kas man pašam nebija svarīgi, tas vispār nebija aktuāli. Manas intereses bija centrā, un tas laikam ir normāli. Sākot strādāt pie šī iestudējuma, es sāku saskatīt tik daudz līdzību ar manu dzīvi, ar citu dzīvēm. Daudzi nemaz neredz, cik ļoti cilvēku dzīves ietekmē birokrātija, kas ir pāri visam, pat pāri cilvēkam,» saka Toms Veļicko. «Apbrīnojami, kā pirms tik ilga laika rakstītais stāsts par to, kā varas iestādes salauž cilvēku, kurš ir spējīgs domāt vairāk nekā viduvējais cilvēks, ir tik aktuāls. Nevienā brīdī netiek atbildēts - ko viņš ir izdarījis, viņš to nezina līdz pašām beigām, līdz viņu izslēdz no šīs pasaules. Tieši pats process sačakarē šo cilvēku.»

Nokļūšana JRT

«Jaunais Rīgas teātris vienmēr ir bijis mans mērķis, studējot Kultūras akadēmijā, vienmēr esmu «redzējis» sevi tikai šajā teātrī. Protams, kamēr neesi konkrētā teātrī, kamēr nezini, kā tajā ir, tikmēr viss ir tikai ilūzijas, bet tagad, kopš rudens strādājot Jaunajā Rīgas teātrī, es varu teikt - ir labāk, nekā es biju iedomājies. Jaunā kolektīvā es iegāju viens, man nebija blakus kursabiedru. Manuprāt, es ļoti ātri noķēru viņu «burbuli», un viņi man ļāva tajā ieiet. Tur es jūtos kā savējais. Esmu komandā, un tas man ir ļoti svarīgi,» saka Toms Veličko. Vairāk nekā 10 gadus viņš nodarbojies ar sportu, tāpēc viņam svarīgs ir komandas darbs. Skatoties dažu citu teātru iestudējumus, nereti nācies atzīt, ka «dažkārt izrādēs var redzēt, kā aktieri velk segu uz savu pusi, katrs stāsta savu stāstu, bet izrādi nespēlē kā komanda. Un beigās vārtu nav, proti, ir neinteresants 0:0...»

Tomēr viņa nokļūšana Jaunajā Rīgas teātrī esot lai arī ļoti gribēta un patīkama, tomēr vienlaikus arī negaidīta. Jau studiju laikos daži kursabiedri tika piesaistīti iestudējumos Nacionālajā teātrī, arī Dailes teātrī, bet Tomam šādi piedāvājumi gājuši secen, tomēr, tuvojoties studiju izskaņai, lai arī darba piedāvājumu nebija (tāds gan vēlāk bija no Valmieras teātra), topošajam aktierim nav bijis nekāda satraukuma par to, ka, iespējams, nebūs darba līguma ar profesionālu teātri. «Studiju laikā es mācījos un nedomāju, ko par mani domās citi, vai šī loma man palīdzēs nokļūt tajā vai citā teātrī... Darbs dara darītāju - es tam maksimāli ticu. Un reiz Alvis [Hermanis] bija atnācis uz vienu mūsu kursa diplomdarba izrādi - Tēvocis Vaņa Māras Ķimeles režijā, es spēlēju Vaņu; pēc šīs izrādes viņš mani uzrunāja darbam JRT. Redz, es visus studiju gadus vienkārši ticēju tam, pat biju pārliecināts, ka strādāšu Jaunajā Rīgas teātrī. Protams, to nevienam neteicu, bet es tiešām zināju, ka tā būs,» saka Toms Veličko.

Arī viņa studijas Latvijas Kultūras akadēmijā dramatiskā teātra aktiermākslas nodaļā bija spontānas pārliecības jautājums. Līdz pat 12. klasei Toms par teātri neinteresējies, trenējies futbolā, domājis par profesionāļa karjeru. Kad Valmieras drāmas teātra aktieris Krišjānis Salmiņš ar Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolventiem veidojis žetonu vakaru, arī Tomam tikusi epizodiska loma, bet viņš bijis klāt visos mēģinājumos, jo, pašam negaidīti, iepaticies process, bet tad, kad galvenās lomas atveidotājam pēkšņi radušies sarežģījumi, loma uzticēta Tomam, un pēc tam Salmiņš ieminējies, ka, iespējams, ja vien pašu šī joma interesē, ir vērts pamēģināt uz aktieriem... Un Toms mēģinājis. Lai gan gadu nācies pagaidīt, jo skolas absolvēšanas gadā nav bijusi uzņemšana Kultūras akadēmijā. Puisis aizgājis mācīties Kultūras koledžā, gadu izmantojis, lai vispār gūtu apjēgu par šo vidi. «Nolēmu, ka nestāšos citur, jo man bija sajūta, ka es varu, ka man jāpamēģina stāties aktieros. Arī ģimene akceptēja to, ka es varu vienu gadu veltīt tam, lai saprastu.»

Utopiski sapņi

«Man ir tāds raksturs - ja es kaut ko gribu, es iešu, darīšu un paņemšu. Kad strādāju pie lomas, esmu sadists pats pret sevi - aizmirstu par citām lietām, maksimāli pievēršos lomai; mājās var krāties nepadarīti darbi, un man tas ir normāli,» smaidot saka Toms Veličko. Uz savu dzimto Vaidavu, viņš brauc gan pie vacākiem, gan ik pa laikam uzspēlēt vietējā futbola komandā. «Dzīve Vaidavā ir depresīva ziemā, vasarā tā pārvēršas par kūrortu. Tur ir skaists ezers. Vasarās es tur bieži iegriežos, ziemā aizbraucu pie vecākiem, pasēžam, parunājam par dzīvi. Esmu tik ļoti pieradis pie Rīgas ritma, ka, aizbraucot uz mājām, kur ir pilnīgs klusums, ir tikai dabas skaņas, uznāk sajūta - kaut kas jādara, jo Rīgā es visu laiku esmu skrējienā, smadzenes strādā visu laiku, esmu pieslēdzies procesam... Aizbraucot uz Vaidavu, tā vieta mazliet tā kā nosēdina, jo tur ir pilnīgi cits ritms,» atzīst jauneklis. Ģimenē viņš ir jaunākais no trim brāļiem - vecākais brālis Renārs ir profesionāls mūziķis, Valmierā pasniedz skolās, raksta mūziku, vada korus, otrs brālis Ivo ir aizrāvies ar mašīnām. «Mani vecāki ir vienkārši lauku cilvēki, mamma strādā veikalā, tēvs - ziemā par kurinātāju, vasarā palīdz ar darbiem pagastmājā, bet viņi vienmēr ir atbalstījuši manu izvēli, nekad nav atrunājuši. Teica - zini, ka būs grūti, bet mēs tevi atbalstām,» stāsta Toms Veličko.

Jau vairākus gadus futbols viņam ir sirdslieta, bet - joprojām svarīga dzīves daļa, ir pat plāns šovasar doties uz Krieviju, kur norisināsies pasaules čempionāts futbolā. «Katrā ziņā fizisko formu es mēģinu uzturēt. Ja ķermeni turi sagatavotu, tad arī smadzenes strādā ļoti labi, nav noguruma ap četriem, pieciem dienā. Es zinu - ja aizietu noskrietu krosu, enerģija atnāktu. Turēt sevi fiziskā formā ir viena no atslēgām, lai arī domāšana būtu fokusā.»

Kad no Valmieras pārcēlies uz dzīvi Rīgā, bijis neliels šoks ne tikai par neskaitāmajām iespējām, ko piedāvā lielpilsēta, bet arī par straujo ritmu, un līdzīgi bijis, kad viņš no klusās Vaidavas pārcēlies uz dzīvi Valmierā. «Vaidavā jau vispār nebija iespēju, tur ir viens veikals, pagastmāja un skola, kas jau slēgta. Jau ar mācībām Valmierā man pavērās jauna dzīve, pavērās citi apvāršņi. Rīgā dzīves skrējiens ir ļoti ātrs, bet es ātri aklimatizējos un pieņēmu spēles noteikumus. Rīga ir ievelkoša, ar ritmu, ar tempu. Un es arī pats tāds esmu, ka visu gribu, viss mani arī interesē, gribu darīt daudz ko, un Rīgā ir tik daudz iespēju. Studiju laikā es skrēju apkārt gandrīz katru vakaru, ja vien nebija nodarbību. Studiju grafiks piespieda aizmirst par draugiem, tuviem cilvēkiem, tāpēc pēdējā laikā mēģinu vairāk būt kopā ar saviem draugiem, darīt to, kas viņiem patīk. Man ir daudz draugu, kurus teātris vispār neinteresē. Draugu vidē izbaudām dzīvi - tas pēdējā laikā man ir svarīgi. Tomēr galvenais man ir teātris. Man ir utopiski sapņi, jo uzskatu, ka labāk, lai sapņi ir lieli, tad to mērogus var samazināt, bet daudz trakāk ir, ja sapņu nav vispār.»

***

Toms VELIČKO

• Aktieris

• Dzimis 1993. gada 24. janvārī

• Absolvējis Vaidavas pamatskolu (2009), Valmieras Pārgaujas ģimnāziju (2012), Latvijas Kultūras akadēmiju (Teātra un audiovizuālās mākslas katedra, dramatiskā teātra aktiermāksla, 2017). Mācījies Latvijas Kultūras koledžā (2012-2013)

• Lomas izrādēs - Peldošie-ceļojošie 1. daļa Pēterburga-Rīga (Žans Žubērs, Jaunais Rīgas teātris), Pēdējā Ļeņina eglīte (Ignatijs Pizāns, Jaunais Rīgas teātris), Ričards III (Ričards III, LKA diplomdarba izrāde), Vaņa (Tēvocis Vaņa, LKA diplomdarba izrāde), Pazudušais dēls (Andžs, Gusts, Valmieras Drāmas teātris), Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties (Labsirdīgais, Ģertrūdes ielas teātris), Sapnis vasaras naktī (Paks, Latvijas Nacionālais teātris) u.c.

• Atveidojis lomas īsfilmās Asiņainā upe (rež. M. Kaža, 2016), Sarauj, Just! (rež. P. Gumennikovs, 2016)

• Neprecējies



Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais